Latviešu kultūras dienas Baškīrijā 2018. II Skola

20/02/2018

Pirmdiena

Pirmā nodarbība ar trīs bērniem. īsi sasveicināmies, iepazīstinu ar sevi (atsaucoties uz iepriekšējo ciemošanos pirms diviem gadiem vasaras nometnē). Izstāstu par savu mērķi: strādāt pie ciema novadpētniecības un izvirzām pirmo uzdevumu: izveidot katra skolēna individuālo tīklu, attēlojot saišu veidu (statuss, biežums, forma).

Nodarbību vadu mainot latviešu un krievu valodu; arī darba plānu un tīkla veidošanas instrukciju arī pierakstu divās valodās

Otrajā nodarbībā ir tikai viena Kristīne, 5. klases meitene. Uzreiz var redzēt, ka ļoti kārtīga un uzmanīga, gatava precīzi izpildīt uzdevumu, bet es sāku prasīt pavisam ko citu - norakstīt instrukciju plānu un veidot savu plānu. 

Ilona viņai palīdzēja to praktiski izdarīt, kamēr es nogāju ātri uzēst pusdienas skolas ēdnīcā - griķus ar desas šķēli un ievārījuma karoti. Slāpēs izdzēru divas saldās tējas krūzes -  garšoja vienkārši brīnišķīgi.

Nākamajā stundā iebirst vesels bars mazo - 17 sākumskolas bērni; nedaudz izbīdām galdus, dažus bērnus aizsūtu uz savu klasi pēc krēsliem, jo skaidrs, ka negrib viņi stāvēt kājās. Mazie apmulsušiem ģīmjiem, kas ar katru minūti paliek arvien smaidīgāki un atvērtāki. Dažiem nav zīmuļa vai lineāla, izlīdzināmies ar to, kas ir klasē; arī rūtiņu papīru no Ilonas krājumiem iedevu. Sāku diktēt un rakstīt uz tāfeles trafaretu, lai pēc tam tajā bērni varētu iekrāsot savu rakstu.

Tad atkal lielie - 7.-11. klases; ar tiem strādājām pie tīkliem. 

Visiem palika kā mājas darbs tīklu pabeigt un uzlabot. Jau pateicu, ka nākamajā reizē liksim uzvārdus klāt un centīsimies attēlot ciema kartē. Sāku teikt, kā tas viss kopā beigās izskatīsies, lai bērniem vieglāk saprast šodienas tik neierasto un dīvaino uzdevumu. 

***

Taksis pasūtīts, lai Liene dotos līdzi Ilonai uz aptuveni 20 km attālo Bakaldīnas cienu - tur 90 minūšu nodarbībā arī plānā bērniem katram tikt pie sava ornamenta. Veiksmīgi aizbraukušas, tiekam klasē, kura ir dīvaini vēsa (salīdzinot ar pārējām telpām). Strādājam gan aizrautīgi un bērni lielāko daļu nodarbības pavada galvu nepacēluši. Uz beigām tomēr manas rokas kļūst stīvas no vēsuma. Kopbildi ar paveiktajiem rakstiem izejam nofotografēties, tur arī paliekam uz spēli pirtiņā deg. Man gribas sasildīties, arī bērniem neliela izkustēšanāš. Turpat vēl pēdējās minūtes nedaudz pāŗis teikumos pastāstu, no kurienes esmu, vaicāju, vai kāds zina, cik tālu tas varētu būt, cik laika joslas mūs šķir. Sāku prašņāt par vietējiem ēdieniem, kas te tāds gards ir, ko man vajadzētu nogaršot. Kā viena no pirmajām atbildēm atskan: pīrādziņī, esot ar gaļu, kāpostiem, kartupeļiem, arī dažāda veida ievārījumu. Tad vēl cepti kartupeļi, no zupām labākā esot borščs un skābu kāpostu zupa (šķi). Līdz desertiem netiekam, jo nodarbība jau jābeidz. Pieminu vēl, ka mums arī īr pīrāgi, norādi atšķirības, tāpat arī nedaudz aizrunājam par pelmeņu iespējamiem pildījumiem. Tad vēl piemin pankūkas, manti, un kāpostu tīteņus. Dodos prom nezinot skolēnu vārdus, bet ar esošajai situācijai atbilstošu padarīta darba sajūtu. Pie rakstiem bērni tika, no tiem izveidošu plakātu, ko Ilona nākamnedēļ atvedīs. Skola šķiet emocionāli daudz vēsāka un bērni vairāk dzīves apbižoti kā Maksimā, bet varbūt, ka tā tikai mana sajūta, jo te kāju speru pirmo reizi, turklāt vēl pēcpusdienā, kad bez apkopējas Liene, Ilona un vēl vienpadsmit bērni esam pēdējie iedzīvotāji šajā lielajā un tukšajā ēkā. 

21/02/2018

Otrdiena

Skolā šodien divas nodarbības. Pirmajā ir divi zēni no pirmās klases: Semjons un Aļoša; Semjons ilgi meklē kaut ko somā, kamēr beigās piedāvāju lapiņu, kur pierakstīt krāsu nosaukumus, bet tad izrādās, ka viņš vēl īsti neraksta, arī'nelasa, un man ir grūti saprast, ko viņš vispār saka. Kad vēlāk krāsojam, saprotu, ka šim puisim ir arī grūti iekļauties norādītajās ornamenta robežās. Krāsu nosaukumus abās valodās sarakstu uz tāfeles un lieku pacelt nosauktās krāsas zīmuli vai flomasteru, pati arī paceļu pareizo paraugu. Kad nu kopā esam izrunājuši krāsu nosaukumus, mutiski piefiksējot arī, kura vienam vai otram ir, ļauju ķerties pie krāsošanas. Katrs izvēlējās vienu savu eksemplāru, ko krāsot. Aļoša kārtīgi pa norādītajiem laukumiem krāso, bet Semjons steidzīgi savelk svītras, turpinot miksēt krāsas, kaut sākumā it kā lūdzu izvēlēties, kuras lietos, lai var iemācīties to nosaukumus (ļauju to darīt, kurš teicis, ka ornamentā var būt tikai daži toņī?!) Aļoša paliek drošāks un sāk izprašņāt mani: no kurienes es esmu, vai slidoju? Es atbildu un vaicāju pretī'par slidošanu. Tad nu tieku skaidrībā, kurā dīķī slido Aļoša. To viņš un bērni gan darot tikai brīvdienās, skolas dienās vakarā tomēr mājasdarbi jāpilda. Prasu par slēpošanu, uz ko saņemu atbildi, ka vēl jau esot par mazu, skolā slēpot sporta stundās varot tikai no kadas 4. klases. četrdesmit minūtes tomēr paskrien nežēlīgi atri, un drīz vien ar puikām atvadāmies līdz rītdienai, kad atkal būs klāt un varēs turpināt krāsot. 

Otrajā nodarbībā ir 3. klases trīs bēŗni: Edgars, Anna un Karīna. Lai arī nedaudz vienkāršotā versijā arī ar šiem bērniem sākam veidot viņu tīklu. Vispirms pierakstu burtnīcā ierakstām plānu (pie saitēm šoreiz norādu tikai divus variantus), bet tālāk jau strādājam A4 baltā lapā. Bērni izskatās samulsuši; Karīna drošāk uzdod jautājumus. Diez gan daudz cenšamies rakstīt latviski, rakstu priekšā bērniem vārdus un statusus latviski (ne visu gan ir pārrakstījuši savos tīklos). Stunda šoreiz nedaudz par īsu, lai pagūtu pabeigt aprakstīt tīklā ieliktos punktus.

Starp stundām ātri ieturējām brokastu pusdienas ar skolotājām, tur uz mirkli satiku kolēģes, ar kurām tikos Ievas laikā, vasarā pirms pāris gadiem. Kaut vārdu pa vārdam pārrunājām - uzreiz arī skolas rīsu putra ar rozīnēm un burkāniem garšo labāk. Skolēni sveicina vairākas reizes, sākumā latviski, tad krieviski vai otrādi. 

Savukārt pēcpusdienā jau braucām uz Bakaldīnu - tur šoreiz es tikai līdzi ekskursijā uz muzeju, un noklausīties arī Brigitas stāstījumu par vēsturnieka folklorista profesijas ekspedīciju veikšanas pusi, tādējādi iepazīstinot ar LaPa muzeju un ekspedīciju primāro mērķi - vākt informāciju par apkaimē bijušajiem un esošājiem latviešiem. 

22/02/2018

Trešdiena

Trešā diena skolā garām. Tiešām tikai trešā?! Arvien drošāk eju pa skolas gaiteņiem, sveicinos ar skolotājiem, un pa vārdam pārmiju ar nejaušu pusdienu biedru vai bibliotēkā satiktu skolotāju. Arī skolēni, šķiet, apraduši un vairs nemēģina vairākas reizes dienā sveicināt. 

šodien kopā ar nelielu sniegu arī saule paspīd, kādu mirkli pat gribas piemiegt acis; un apkārtējās mājas ieraugu ar citu skatu - no skolas ejot mājās pēcpusdienā (jā, šodien beidzot vienkārši ejam mājās, jo nekur nav akurāt jābrauc) ieejam vietējā veikalā, izejam pa citu ielu, lai es varētu safotografēt no rīta noskatītās mājas. Pirmajā dienā elpa aizrāvās no sajūsmas, trešajā/ ceturtdienā it kā no jauna ar tādu sirsnīgi mīļu patiku pārskati ciema mājas un visu citu. 

23/02/2018
Ceturtdiena

No rīta uz skolu devos ar nelielām bažām sevī - kā nu būs?! Devos prom ar gandarījuma sajūtu, ka pamazām jau top, un pats galvenais - katrs bērns savu roku ir pielicis un smaidus viņu sejās redzēju. Artūrs no 4. klases pat pamanījās pavaicāt, vai tas paliks pie viņiem, uz ko atbildēju, ka atstāšu to skolai dāvanā kā novadpētnicības projektu ( tā kā paši bērni zināja teikt, ka šādu uzdevumu līdz šim nav veikuši). Mana atbilde Artūru acīmredzot vēl vairāk iepriecināja un šis rokas kabatās salicis sāka staigāt ap galdu un skaļi domāt, ko vēl varētu kartē ierakstīt. Abiem ieteicu ielikt klases audzinātāju, kam piekrita arī viņa klasesbiedrene; Artūrs sagatavoja māju un ielīmēja kartē. 

Arkādijs veiksmīgi turpināja piepildīt karti ar mājiņām, uz kurām latviski un krieviski uzrakstīti bērnu tīklu svarīgākie cilvēki. Viņš arī man bija lielisks palīgs, lai salasītu vecmāmiņas sagatavoto (kā bērnu mājasdarbs iepriekš) sarakstu ar latviešiem ciemā. Pēc tam vēl pēdējā stundā Viktorija pievienoja savu informāciju. Viktorija un viņas ģimene dzīvo Zarja ciemā, ne pašā Maksim Gorkijā, šīs mājas un cilvēkus līmējam ap ciemu, attiecīgajā pusē, uz kuru ciems vai pilsēta ir. Tādējādi kartes malas arī kļuvušas par svarīgām daļām - būs jāpiedomā, kā šo darbu noformēt, lai tas ilgāk varētu saglabāties.

Pēdējā nodarbību diena, kartē darbu nobeidz Kristīne (5.kl.) un Vjačeslavs (8.kl.), pārējie bērni jau strādā pie sava ornamenta krāsošanas, ja to iepriekšējās dienās vēl nav paguvuši. 

Jauktā klašu grupa pagūst izveidot trīs vienkāršas sarunas, lai papildinātu savus tīklus. Arkādijs saņemas rakstīt latviski, bet Artūrs raksta krieviski; palīdzu viņam pāris teikumus no dialoga pēc tam uzrakstīt latviski (raksta jaucot drukātos ar rakstiskajiem burtiem, šad tad aizdomājas, kā burts jāraksta).

Pēc četru dienu kopīga darba, ejot prom no skolas, pie sienas palika divas liecības no šīs nedēļas - paštaisīta ciema karte ar skolēnu atzīmētiem Maksima Gorkija un apkārtējo tuvāko ciemu iedzīvotājiem (bērni ielīmēja savu mājiņu un tuvāko cilvēku mājas viņu dzīvesvietās, ko bija atzīmējuši savos tīklos). Zem kartes pielīmēju no bērnu individuālajiem ornamentiem izveidotu jostai līdzīgu līniju. Pašai visgrūtāk bija noformulēt atbilstošu virsrakstu; projekta nosaukums der tikai skolotājiem un akadēmiski noskaņotiem ļaudīm, ne bērniem. Vienlaikus uzdevums gan bija latviešu kultūras dienu ietvaros un tika realizēts latviešu valodas nodarbībās, bet tīklos ietvertie cilvēki ne vienmēr bija tikai latviešu izcelsmes. Tāpat arī, strādāja bērni, kas mācās Maksima Gorkija vidusskolā, bet dzīvo arī apkārtējos ciemos un ar skolas autobusu veiksmīgi ceļo šurp un turp ik dienu. Tad nu noslēdzu savu iekšējo monologu ar secinājumu, ka projekta dokumentos ir izsmeļošs un lietišķs nosaukums, kas atspoguļo latviskās kultūras lomu darba gaitā, bet te likšu darba veicējiem un skatītāju auditorijai (pārējiem skolēniem un skolotājiem) tuvu - Mēs, kas te esam!/ Eto naš dom! (krievu valodas variantā).