31/05/12

Lai arī nedēļa vēl nebūt nav beigusies, ir beigusies vismaz pirmā puse, un tā ir gana raiba, lai atstātu par to pāris vārdus.

Plāni mainās katru dienu – grūti saprast, kā lai dara. Iekšēji  biedē doma, ka kaut ko nepagūšu. Tajā pat laikā jau sāku sev iestāstīt, ka nav ko lieki uztraukties, kas jāsatiek to satiksi.

Pirmdiena bija tāda atkopšanās diena pēc laukiem un pārgājieniem/ izbraucieniem brīvdienās. E-pastā pārsteidzoši maz jaunumi, bet tie, kas ir – liek uztraukties par darāmajiem darbiem. Šodien gan jau saprotu, ka ir lietas, kurām vienkārši jāļauj notikt un kā ir, tā ir. Neko vairāk nevar prasīt.

Turpinām arī nodarbības, uz kurām gan ierodas arvien mazāk cilvēki... laikam jau pa dārziņiem un visādām citādām darīšanām izklīduši. Es arī saprotu, šķiet, ka tikai Līgo svētku tuvošanās atkal liks savākties kopā. Mēģināsim sestdien. Ar Anastasiju pārrunājām darāmās lietas, tagad tikai vajag cilvēkus, kas mācīsies. Atzīšos, ka nejūtu vajadzību uzņemties atbildību par visu apzvanīšanu, cenšos vien pāris cilvēkiem paziņot, apzinoties, ka paši tālāk var viens otram paziņot, kāda arī ir bijusi līdzšinējā kārtība.

Šodien divas reizes paslīdēju garām Noriļskas teātra afišai, kāri skatīdamās uz programmu. Beigās tomēr nospriedu – ja man kāds piezvanīs vai pasauks, un es varēšu tikt, tad aiziešu, jo pašai vairs nav dukas vēl arī teātra gājienu sev organizēt un varbūt arī nav vērts – gana jau ir redzēts tomēr.

Otrdien plānoju vienu, sanāca, kas cits, bet tiku līdz kalnam, kur šoreiz satiku četru velosipēdistus, ar kuriem kopā kalnā rāpāmies. Kalnā tomēr jūtos tik ļoti kā mājās un ciema dienu atvērtība vēl saglabājusies, ka droši uzrunāju viņus, piedāvādama nobildēt pēc tam, kad dzirdu, ka viņi par to runā. Viņi saprot, ka esmu ārzemniece, vaicā, kā uzzinājusi par šo vietu (nevar būt, ka tik maz cilvēki par to zina, jo tajā dienā kalns vispār bija ‘karstais punkts’, kāds skrējējs pat pamanījās paprasīt, vai kāds pasākums te šodien notiks, ka tik daudz cilvēki apkārt?!), kad atbildu, ka ziemā ar slēpēm tepat vizinājos, viņi ar uzreiz saka, ka esot ‘ližņiki’, uz ko uzreiz atbildu, ka mani viņi noteikti 10 x paguva apdzīt. 

Pēc kalna vēl ievācu vietējo priežu pumpuru tēju un dodos mājup gar Hakana māju, kas ir pavisam netālu no manām. Pasēžam pagalmā uz soliņa pie galdiņa, pa Lipton tējai un cigaretei – tik ļoti jau pieraduši viens pie otra, mēs sēžam un jūtamies, kā mājās, nespējam iedomāties, ka nākamnedēļ viņš aizbrauc. Atceramies rudens pusi, kad iepazināmies. Un arvien vairāk viens otru saprotam bez vārdiem, ir tā ‘viena viļņa’ sajūta. Mums klāt pienāk kāds pāris, vaicādami, vai netraucēs ar savu klātbūtni, jo vēlējās iedzert alu, bet pie otra galda bērni sēž – neērti. Mēs neiebilstam. Neskatoties, ka runājām krieviski, vīrietis uzreiz pasaka, ka esmu no Latvijas, jo dienējis kopā ar latviešiem. Tā nu aizvijas visādas sarunas par Krievijas un citu valstu ekonomiku, rūpniecību, par dzīvi vienā vai otrā pilsētā. Sieviete ir tik ļoti ieinteresēta un priecīga par sarunu, ka arī mēs ar Hakanu nevaram nesmaidīt. Tomēr drīz jau jādodas tālāk, jo vakars tuvojas zibenīgi.

Duša, nomainu somas saturu un esmu pie Ausmas. Visu vakaru nostrādājām ar spēles satura rediģēšanu un ar biedrību saistītu lietu pārrunāšanu. Nogurušas dodamies gulēt un izmantoju rītu, kad man saka, lai vēl guļot, jo tāpat jau neko citu īsti nav ko darīt – ciemos, vienā šaurā istabiņā abas kopā. Abas nosmejamies, kā varēja iedomāties, ka skolotājs varētu tur tā visu gadu dzīvot – tur burtiski sanāktu gulēt uz savām mantām, jo citādi vienkārši fiziski vietas nepietiktu.

Trešdien beidzot esmu nolēmusi izpirkt savu dāvanu karti, lai tā lieta galīgi neaizmirstas, turklāt šķiet, ka esmu pelnījusi nelielu atelpu pēc rediģēšanas. Krievu valoda datorā mani aizvien tomēr spēcīgi nogurdina. Pēc tam izmantodama izdevību aizeju pastaigā līdz centrālajai kapsētai, uz kuru ceļš vijas caur tādu kā tirgus un bāžu ielu, kur šādi tādi interesanti piedāvājumi, no kuriem es izvēlos 10 g propolisa, ko uzreiz arī sāku grauzt, jo kārtējo reizi kakls tāds dīvains, laikam jau iepriekšējās dienas aizsēdēšanās kalnā pie vainas.  Lai arī nospriežu, ka pa dienu galīgi nav īstais apgaismojums, saprotu, ka agrā rītā spēka var nepietikt, bet uz vakariem paļauties vairs nevaru. Tā nu dodos iekšā un sāku pētīt. Man tik ļoti paveicas, saņemu Ilmas zvanu un vienojamies, ka piektdien būšu ciemos un pastāstīšu, kā ar viņas mazmeitu izbraukājām Divnogorsku, tad pāris svecītes baznīcā; turpinu pētīt ikonas, pagaidām nevaru izvēlēties sev nevienu. Tomēr velk uz antikvariāta variantu, kaut nevar saprast, cik tas vērts, es taču luterāne, kaut te daudz organiskāka šķiet pareizticība, droši vien tāpēc arī tik bieži esmu sākusi ieklīst  baznīcās un tik normāli šķiet aizdedzināt pāris svecītes, savu tēvreizi skaitot. Tad turpinu pastaigu, priecādamās par ainavu un ābeļziedu smaržu, maijpuķēm un treknajām strutenēm. Visapkārt pilns ar cilvēkiem, pie vārtiem grupa ar naudas lūdzējiem sēž, apmeklētāji mainās, māsas krāso šo to, drīz priekšā stāv interesanta kundze, šķiet, gaidīdama mani. Nojaušu, ka tā ir kapu īpašā iemītniece un droši tuvojos viņai sveicinādama, uz ko viņa atbild, droši sākdama sarunu un vaicādama, kur dodos, kad atbildu, ka pastaigāt, paskatīties, viss aiziet kā pa diedziņu. Tiek noskaidrots, no kurienes es esmu, viņas pastāsta par savām gaitām Latvijā, ved mani parādīt luterāņu apbedījumu sektoru – 9., par ko esmu ļoti priecīga, jo nevienam citam jau īsti nav ne zināšanu, ne laikam man to parādīt. Kad jau esam pie sektora un viņa sāk nopietnāk ieslīkt faktos, vaicāju atļauju ierakstīt sarunu, par ko viņa vispār neuztraucas un ļauj man darīt ko vien vēlos – laikam jau mūsu sarunu iepriecina arī viņu.  Izstaigājam, atvadoties, vaicāju, vai varu vēl pastaigāt dziļāk nost no taciņas. Lēdija saka, ka viņa ejot tikai ar pamatīgiem zābakiem, jo nātres jau saaugušas un rāda man uz tām. Es skatos un redzu tikai it kā balandas, nodomāju, ka interesanta gan kundzīte, kādas tur nātres. 

Tikai vēlāk netīšām pieskardamās tām, saprotu, ka savu mūžu tik sāpīgas un asas nātres neesmu redzējusi – smejos par sevi, jūtos dzēlienu saņēmusi pēc nopelniem, par zemu novērtēju tantes zināšanas. Tad tomēr blakus lietuviešu krustiem uzeju kapu, kur latviski ierakstīta Lūcijas piemiņa – esmu laimīga par atradumu un dodos tālāk, ceļā vēl novēlēdama veiksmi tantei, cerībā, ka nenokavēšu tikšanos ar Frančesku, lai ietu uz muzeju.

Tomēr pāris takas un esmu centrā ātrāk kā biju plānojusi, tad nu varu palaiskoties pie strūklakām – sagaidu itāļu meiteni un ejam uz muzeju – arī tas ar mērķi iztērēt ielūgumus. Bet gājiens tomēr izrādās negaidīti veiksmīgs, jo pamanu, iepriekš garām palaistu informāciju par latviešiem. 

Pēc tam gan jau var doties tālāk pie Loču ģimenes ciemos. Ceļš ir garš, jo kā reiz pik stunda, bet tiekam līdz galamērķim. Šo vakaru gribas ātrāk beigt, saņemu līdzi vēstules, kuras mierīgi mājās izlasīt, kas tiešām arī šķiet interesanti, tikai – kur lai atrod to ‘mierīgi mājās izlasīt’?! vakars, protams, tomēr ievelkas, turklāt man tiek piekomandēts obligāts pavadonis, lai drošībā nogādātu līdz mājām mani un vēstules manā somā J.

Vakars vēls, līdz ar to rīts ar vēlu sākas, nogurums dara savu J, neskatoties uz tiešām skaisto sauli. Veselība tāda galīgi sašķobījusies, diena karsta jau no rīta, žigli sāku kaut ko darīt, it kā kompensēdama nogulētās pāris stundas, pārorganizēju dienu, kārtējo reizi kādu darbiņu atlikdama, tomēr juzdamās priecīga par citiem – padarītajiem: paguvu apstrādāt vairākus audioierakstus un ielikt blogā – šķiet būtiski saglabāt internetā, ja nu tehnika nojūk, kas te reizēm gadās... pirms pāris nedēļām pilnīgi pazuda biedrības cietā diska saturs, kur bija bildes no vairākiem gadiem. Ar katru stundu arvien lielāks diskomforts dēļ veselības, uz pēcpusdienas pusi saprotu, ka galva dulla un kaulus lauž visdrīzāk dēļ temperatūras. Visdrīzāk tā ir pārslodze, kas it kā nav nekas nesaprotams, tomēr cerēju izbēgt tās, bet organisms ir organisms, arī viņam vajag savu atpūtu un bateriju, ātri pieņemu lēmumu par zāļu iegādi, plānu izmaiņām nākamajai nedēļai un jau mierīgāka dodos centra virzienā, kaut nevarētu teikt, ka kājas pašas nes uz priekšu.

Nodarbība šķidra, fonā klausīdamās Rolanda Kalniņa „Piejūras klimats” mūziku veidoju darāmo darbu sarakstu, kurš tomēr šķiet nereāli apjomīgs un nevaru sagaidīt, kad varēšu no tā kaut ko izsvītrot.

Bet citādi – dienas rit brīnišķīgi, esmu tiešām pateicība par cilvēkiem, kurus satieku ceļā, par smaidiem un sarunām, arī gluži nejaušām. Rīt atkal jauna diena ar ciemošanos pie Ilmas – esmu jau sailgojusies. Šķiet, ka tik sen neesmu viņu redzējusi. 

28/05/12

Krasnojarskas centrā, bijušajā populārākajā Padomju laika kino, kas šodien ir kas līdzīgs Splendid Palace, izrādot tiešām labas filmas (ironiski, ka biļetes uz tām ir vairāk kā 2x lētākas nekā uz drausmīgajām komercfilmām) pirmdienas vakarā tika parādīta Rolanda Kalniņa aizliegtā filma „Četri balti krekli”. Pusstundu pirms seansa sākuma ierados ar papīru un cerībā ieraudzīt kādu no organizatoriem, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā – kinoteātrī viss ritēja ierasto gaitu, organizatori jau mājās, nekas cits neatlika kā vien mierīgi sēdēt un gaidīt, kad sāks laist zālē un ieradīsies vēl kāds no savējiem.

Pētot bildes uz sienām, pamanīju Rīgas panorāmu – tad sapratu, ka bildes veltītas nacionālā kino dienām. Man patika. sagaidīju pirmos apmeklētājus un kopā nobildējāmies, pirms došanās tālāk uz zāli. Redzot, ka cilvēki sāk nākt arvien vairāk, puse no tiem noteikti nav latvieši – tātad šovakar vismaz 20 cilvēki iepazīs kripatu latviešu kultūru – tas veldzē dvēseli un nedaudz rada uztraukumu par krievu valodas prasmēm un stāstāmo pirms filmas. Galu galā viss notiek kaut kā – sagatavotais materiāls paliek rokās, pasaku ko pavisam citu, bet beigās domāju, ka nebija tik traki, jo tas, ko nepateicu parādījās uzrakstos.

Filmai sākoties ierodas vēl pāris kavētāji, atbrīvodama vietu, paņemdama aiz rokas tos, kas tumsā nekādi nevarēja atrast vietu, aizgāju uz pašu aizmuguri un centos vērot no malas. Traucējoši tomēr šķita tie kavētāji, varbūt nepatīkami bija tas, ka apzinājos, ka tie mēs paši, tieši latvieši, pārējie nez kāpēc ieradās laikā. Un neviens jau negaidīja un neticēja, ka zāle būs tik pilna. Filmas laikā pāris cilvēki aizgāja. Nezinu, kāpēc, tas prieku nemazināja.

Beigās gribējās vēl ar vairākiem parunāties, bet cilvēki jau laikam steidzās mājās. Ar Martinu aizrunājāmies par atlikušā Krievijas laika plāniem – tāds dzīvīgums šķita tajā sarunā, ka gandrīz visas vecmāmiņas izklīda, nesagaidīdamas mani. Beigās vēl nelielā barā uz ielas papļāpājām, visi priecīgi un apmierināti ar rezultātu, un devāmies mājās.

Pilsētu tagad patīkami piepilda ziedošu ābeļu smarža. Ira pamanās būt arī gana manīga, lai apstādinātu mani kaut uz mirkli un liktu nobildēties pie tām. Man draisks un priecīgs prāts, kāpēc izvēlos aizskriet tālāk, kaut bilde drīzāk ne tik izdevusies sanāca – toties var redzēt, kādās rindās sastādītas ābeles pie tehnikuma.

Tagad var mierīgi un priecīgi gaidīt nākamo tikšanās reizi Dom Kino 27.jūnijā, kas jau būs manas prombraukšanas pats priekšvakars.... ai,ai. 

Krasnojarskas novada vestures muzejs

Centrālie kapi Krasnojarskā

Meža ķiploku pīrāgi

Meža ķiploku pīrāgi

Izrādās, ka čeremšu var ne tikai iesālīt, sasaldēt, lai uzglabātu ziemai, bet arī cept pīrāgus ar tās pildījumu.

1. Kamēr pēc ierastajām receptēm iejauktā rauga mīkla rūgst, smalki jāsagriež krietna čupa čeremšas, tai pievieno sasmalcinātas vārītas olas, sāli un visu sajauc, samīcot ar roku (mīcot izdalās sula un masa paliek vienveidīgāka, līdz ar to pēc tam vēlāk vieglāk izmantojama).
2. Pēc tam veido pīrāgus (katrs var izvēlēties sev ērtāko veidu, bet fotogrāfijās attēlojam to, kā pīrāgi tiek gatavoti Bičku ciemā).  Kad uz galda vairs nav vietas, kur izvietot jēlos pīrādziņus, karsējam eļļu uz pannas un sākam paralēli cept. Tā kā pildījums ir viegls, pīrāgi ir ātri gatavi.
3. Sākumā tos ievieto bļodā, kur izklāj papīra dvieļus vai salvetes, ļaujot tām uzsūkt lieko eļļu, bet pēc tam jau uzglabā, kā kuram labāk patīk. Droši var mēģināt cept arī cepeškrāsnī.

Labu apetīti! 

Bički 21 - 25/05/12

Pirmdiena

Rīts salīdzinoši vēls un gulēt devusies gana savlaicīgi, lai justos labi izgulējusies, vēl pagūstu nomazgāties, jo Josifs brīdina, ka nevar zināt, kā būs ar iespēju tikt pirtī nomazgāties.  Pabrokastojam un lēnām dodamies ceļā. Josifs šķiet noraizējies, kā man tur būs, man ir sajūta, ka mani nedaudz nesaprot un nepazīst, jo es jūtos gluži pretēji – liekas cerības nelieku, bet patiesībā ar nepacietību gaidu ciemu, tā dzīvi un ikdienu, dejas klubā – tā šķiet tīrā medusmaize, apzināties, ka būs bērni, ar kuriem dejot, BŪS BĒRNI, JAUNIEŠI! Jāatzīst, ka nemaz nenojautu, cik ļoti tomēr biju sailgojusies pēc darba ar jauniešiem. Pa ceļam tomēr cenšos uzturēt draudzīgu un rūpes atbalstošu sarunu, zinu, ka savu reizi tādas situācijas pietiekami nenovērtēju. Josifs piedāvā vadīt auto, es arī piekrītu – patīkami, varu kaut mazu ķeksīti ielikt, ka arī Krasnojarskā esmu vadījusi mašīnu. Cenšos baudīt ainavu, drīz jau esam ciemā. Ieejam skolā, pavaicājam, vai Ļena nestrādā šodien, mums saka, ka nestrādā, apvaicājamies tuvējiem kaimiņiem, kas ir attāli radinieki Josifam, pastāsta, kur dzīvo kluba darbiniece. Dodamies uz ciema otru galu, iela gan paliek tā pati – Centrālā.  Pabraucu garām, apgriežos un apstājos, saimniece jau nāk pretī un uzreiz braucam pie viņas mātes – Valentīnas Rubļovskas, kur turpmākās dienas kopā ar viņas mazmeitām Edu un Olgu dzīvošu – man tur būšot jautri kopā ar meitenēm (sākumā nesaprotu, ko tas nozīmē, bet vēlāk esmu pat ļoti priecīga, ka tiku izmetināta tieši šajās mājās).

Vecmamma gan nav mājās, bet iedzeram tēju, Josifs dikti steidzīgs un pamet mūs pie galda, īsi noskaidrojuši, ka mani atpakaļ aizvedīs, steidzas kartupeļus stādīt. Cenšos uzreiz būt atklāta un aicinu arī Ļenu tādai būt – ātri tieku skaidrībā, ka sastrādāties ar vadītāju Anatoliju arī viņiem nav  viegli (ne tikai es regulāri kaut ko nesaprotu, kāpēc cenšos sevi turēt gatavībā dažādām situācijām). Man patīk Lenas atklātība, vienkāršums, zināms provinciālisms, varētu teikt tāds prastums pat, bet tas atbrīvo. Drīz ierodas meitenes no skolas, it kā sasveicināmies, iepazīstamies, bet šķiet, ka viņas man pārāk daudz uzmanības nepievērš, tad pārnāk arī vecmamma. Man parāda, kur gulēšu, ļauj izkrāmēt mantas, kas man tik maz, ka mierīgi atstāju turpat stūri savas divas somas un viss. Lieki laiku netērējam un uzreiz ķeramies pie darba, es izstāstu, kas man ir līdzi, pārkopējam kādus materiālus, aptuveni izplānojam, kas darāms nākamajās dienās. Atmosfēra kļūst arvien brīvāka. Dodamies atpakaļ uz Lenas mājām, iepazīstos ar vecāko meitu Taņu un dēlu Vitāliju, kuram izrādās ir tikai 16 gadi, bet atnākot no skolas viņš paēd mātes sasildītos makaronus un klāt jau krusttēvs, pie kura puisis strādā vietējā pelorāmā (lentzāģis dēļu gatavošanai). Pa ceļam sasveicināmies arī ar kluba direktoru, iepazīstos ar krusttēvu Genu – viņš šķiet bravūrīgs un atklāts, izstrādājas bijība. Īsti nav skaidrs, kas un kā notiks, palīdzu locīt origami Taņai, bet drīz dodamies paskatīties, kā brālis strādā pelorāmā turpat aiz sētas. Zāģis nerūc, ieejam būdiņā, divi jaunieši dzer tēju un pīpē, mēs graužam riekstus, pāris vārdi, paskatījāmies, atkal klāt Gena ar jautājumu, kāpēc te esot atbraukusi, atklāti arī atbildu, ka mācīt dejas un dziedāt ar vecmāmiņām. Atbildē saņemu diezgan skeptisku skatu un sāku šaubīties par savu plānu realizēšanu ciemā, bet vēlāk izrādās, ka nav tik traki. Drīz arī dodamies kluba virzienā. Piecos no vecmāmiņām atnāk divas – Vera un Vaļa, pārskatam dziesmas, ko zinām, papļāpājam  par šo un to, vienojamies rīt dienas vidū noskatīties atvestās filmas pie mums mājās. Tad jau klāt 19.00 un pamazām savācas meitenes, puiši pagaidām kavējas. Sākam iesildīties, arī vecmāmiņas vēl paliek paskatīties, kā mēs dejosim – lēnām, bet tā lieta sāk kustēties un pati arvien drošāk sāku justies. Prieks, prieks, prieks J. Pēc tam dodamies mājās, prasām vārītus kartupeļus pie čeremšas salātiem, kas drīz arī silti kūp galdā, pārkaisa vēl ar saldētām dillēm un sajūta kā mazā paradīzē. Tiek dabūts arī samagons, pa stopkai iedzeram ar Lenu, meitenes tikmēr vecmātes vārīto alu, kamēr Mazais (Eda) apkārt lēkā un izmanto laiku, lai paspēlētu datorspēles J.  Laikam jau lieki teikt, ka te arī visiem ir telefoni, neskatoties uz slikto pārklājumu. Kādā mirklī pat nesaprotu, kāpēc tie vajadzīgi, kad viens otru tāpat piecu minūšu laikā atrod – ciems mazs, visiem redzīgas acis un dzirdīgas ausis.

Pa ciemu brīvi kā govis ganās arī vairāki zirgi, Rižais vienu tomēr noķer un cenšas saķert arī pārējos, palīdzam parādīdamas virzienu, kur tie aizrikšoja. Pēc tam atkal Annuška skrien pa ģerauni, vaicādama, kurš redzējis viņas mazbērnu – laikam jau lieli žiperi, ka viens un divi no vecmāmiņas acīm pazūd. Arvien vairāk iepatīkas un iejūtos šajā mazajā pasaulē, kur katram sīkumam sava vieta un nozīme.

Vakarā vēl pagūstam pāris receptes pārtulkot, šo to par tradīcijām parunāt, vecmāmiņa ar mani reizēm latgaliski runā, patīkami, ka pārēji, neskatoties uz nesapratni (kaut šo to nojauš un pa kādai frāzei arī savu reizi pasaka), neiebilst, bet drīzāk pasmaida – te cilvēki mīl jokot, pasmieties par sevi, par pārējiem – tāds patīkams pozitīvisms.  Varbūt tā ir sava veida tikšana galā ar dzīves likstām un nebūšanām, bez kurām ciema dzīve nav iedomājama, bet pat tādā gadījumā, gribas to nosaukt par lielisku metodi un rekomendēt arī citiem. Ap pusnakti dodamies pie miera, trauku mazgāšanu atstājot rītdienai. Lena pošas mājās, cerot, ka govs būs mājās atnākusi no dienas ganīšanās. Iepriekšējā vakarā esot atnākusi vienos naktī, saimniece gan prasīju, lai šodien nākot savlaicīgāk (man šķiet smieklīgi, kā liela un spēcīga sieviete var šādi stāstīt par govi, atkal ir iemesls pasmaidīt).  Ātri tiek izstāstīts, cikos kurš celsies, es lai guļot ilgi, pirmo rītu arī paklausu, lai izgulētos, bet pēc tam jūtos gana brīvi un ciems ieinteresē un aizrauj arvien vairāk – negribas zaudēt laiku.

Otrdienas

Rīts sākas ar gājienu uz maiznīcu, par ko jau atsevišķi esmu aprakstījusi.  Pēc tā tieku līdz mājām, atslēga priekšā... mierīgi nomazgāju iepriekšējās dienas traukus un dodos pie Ļenas, kur satieku Olgu ar saimnieci tīrot pērnās zāles no dārza, izrādās pēc pāris stundām tikai stādīsim – pēc čeremšas tātad šodien netikt. Ar pāris vecmāmiņām noskatāmies divas filmas par latviešiem Sibīrijā, un sākam posties uz stādīšanu, padzeram tēju, iekožam ko nu kurais un vācamies kopā vesels bars, sākumā sastādām Ļenas dārzu, tad Šupuļņika (kluba direktora) un tad Genādija. Meitas metam kartupeļus vagās, bet vīri un puiši ar grābekļiem aizber ciet – darbs rit ātri un mierīgi pagūstam. Tādi nedaudz apputējuši un iereibuši uz klubu – dejot. Prieks redzēt, ka arī šodien ir četri pāri, ar kuriem var kārtīgi strādāt. Vitāliju, Ļenas dēlu, ar kuru kopā kartupeļus stādījām, nedaudz pārsteidz, ka nenogurstu. Ļena pēc tam stāsta un smejas, vai Latvijā visi esot tādi: jo vairāk dara, jo vairāk enerģijas?! Pievienojas vēl viens puisis – Roma, kopā ar Vitāliju strādā pelorāmā.

Trešdiena

Trešo  rītu sāku savlaicīgi kopā ar Edu. Pabrokastojam un pošamies ceļā: viņai pakaļ ienāk māsa Taņa, es paņemu iepriekšējā dienā Jūlijas atdzīto riteni (kad jau iepriekš saku paldies viņa atjoko, ka viņas brālis tādu alu nezinot, ko uztveru nosacīti nopietni. Vēlāk attaisnojos, ka alu nopirkšu vēlāk, par ko vēlāk dzirdu komentāru no Olgas, ka ar mani par tādām lietām labāk nejokot, jo es visu nopietni uztverot), kopā ar meitenēm eju līdz skolai, pēc tam dodos tālāko ciemu virzienā. Pasakaina sajūta – ar riteni izbraukt siltā, saulainā pavasara rītā, kad dzeguzes kā jukušas pie pašas auss dzied, citi putni neatpaliek, ceļš mierīgs un gluds, visa brauciena laikā satieku tikai divas mašīnas un lapsu. Somā telefons, lai zinātu laiku, reizēm trāpu vietā, kur telefona zona laba, sāk nākt sms par neatbildētiem zvaniem, izlasu un izdzēšu, nezinot, kas mani meklējis, tikai vēlāk saprotu, ka jāpārbauda numuri, lai kaut sms nosūtītu, jo vietu, no kurienes varētu sazvanīt, tā arī neatrodas atrast. Apskatu kapsētu, šķiet tīra un kārtīga, ripoju tālāk. Pirmie desmit km šķiet gari, varbūt tāpēc, ka ceļu braucu pirmo reizi un nevaru vien beigt apkārt skatīties – skaisti. Drīz esmu Bogatajā – latgaļu ciems, kur nu vairs tikai trīs mājās kāds dzīvo. Pāris cilvēki uz ielas rēgojas, bet visi šķiet aizņemti darbos,  nolemju netraucēt un dodos tālāk līdz nākamajam ciemam, kur neesmu bijusi arī ziemas laikā. Ceļš paliek mālaināks, diena iesilst, jaku ielieku somā un vizinos uz priekšu. Sasniedzu arī Šašļivaju – it kā vēl palikušas 6 apdzīvotas mājas, kaut sākotnējā aina šķiet drastiskāka – pirmās ceļā drupas, kur vairs tikai krievu krāsns palikusi centrā, pretī māja ar mazu tornīti, netālu arī kāds gājējs ar suņuku, kas drīz vien mani satiek un vaicā, kas es esmu un ko te daru. Pastāstu par sevi, viņš par sevi – mājā kādreiz bijusi baznīca, pats viņš jau esot vectēvs, bērni gan aizbraucot, jo ciemā jau nav ko darīt, šodien esot jāiet strādāt (rāda uz bluķiem, kas jāskalda), bet pirms tam esot jāiet ‘uzlāpīties’ uz mājām, kur vakar stādīti kartupeļi. Tā nu sakautrējos lieki bildēt un stumju riteni līdz viena ciema galam, kamēr ceļš beidzas, apgriežos un eju atpakaļ, tikmēr no citām mājām iznācis vīrs vaicā, vai es apmaldījusies, izstāstu, ka tikai skatos ciemu un dodos tālāk, atpakaļceļā vēl nobildēju vecmāmiņas māju ar ielas nosaukuma plāksnīti pie mājas, kamēr pati māmuļa pa logu veras, pie viņas reizēm poļu katoļu mācītāji atbraucot, pamāju ar roku un dodos tālāk. Satieku vēl pāris aitas, kas tramīgi skraida pa veciem aplokiem. Uz otru ciema pusi nesadūšojos doties, nez kāpēc baidos vietējo iedzīvotāju jautājumu un suņu ar. Ripoju atpakaļ, baudu sauli un putnu dziesmas. Bogatajā viss noklusis, noknipsēju pāris kadrus un braucu mājās, kas zina, varbūt pagūšu vēl ko padarīt pirms kluba. Tā arī ir – čeremša jau atkal jāatliek (par laimi ceļā sauju sarāvu, ko ar biezpienu pusdienās notiesāju), jo jāgriež kartupeļi sēklai pie Ļenas lielajam laukam – it kā šodien stādīšot. Beigās gan stādījām ceturtdien, turklāt turpat ciemā, kas krietni vien atvieglināja un paātrināja visu padarīšanu, bet pats būtiskākais – ar Olgu uz ričukiem un pēc čeremšas. Omi nokomandējām, lai iejauc mīklu pīrāgiem, kas kā jau ciema ritmā ierasts, notiek tikai pēc diennakts, bet labākais, ka tieši tas tad parasti arī ir tas īstākais un piemērotākais laiks. Ciema kārtība un sistēma sākumā šķiet neaptverama un haotiska, nekas nav paredzams, jau pēc pirmās dienas top skaidrs, ka nav vērts lielus plānus kalt, jo nevar zināt, kas notiks pēc stundas, bet pavisam noteikti jākaļ dzelzs kamēr karsts, un tad arī viss izdodas. Tiekam mājās un es pošos uz klubu, salātu ēšanas prieku atstādama vēlajām vakariņām, lai neaizbiedētu vecmāmiņas un dejotājus.

Ceturtdiena

Diena atkal priekšā ar kartupeļu stādīšanu. Rīts agrs un skaisti saulains, debešķīgi skaisti. Pašu saullēktu gan nedaudz nokavēju un pirmie skati vien atmiņā palikuši, kamēr aizbridu pēc fotoaparāta, naktī uzsmidzinājis svaigs lietiņš, no rīta viegla ievu rūgtena smarža un svaigums patīkami atskurbina pēc negulētās nakts. Ar fotoaparātu žiglā solī izeju ciema ielas, sveicinādama citus rīta gājējus, satieku arī kluba Ļenu, sarunājam pēc brokastīm tikties klubā, pastrādāt. Nātru tējas un čeremšas salātu brokastis un kopā ar Edu dodos kluba virzienā. Ātri tiekam galā un man tiek pāris stundas miegam, pirms tam vēl pagūstu noskaloties pirtiņā, kur nupat dzesēties atstāta brāga. Jāatzīst, ka Vaļas tante ir viens no pārbaudītākajiem dziras ieguves punktiem, regulāri kāds iegriežas pēc kādas pudeles, kuras viņai neaptrūkstas un pie krāsns jau stāv vairākas kannas ar brāgu. Pamostos un ir iejaukta mīkla pīrāgiem. Nav īsti skaidrs, kad tos varēs izcept, bet sāku griezt ķiplokus pildījumam, olas ar jau novārītas. Drīz atnāk Jūlija ar Olgu, izstāsta jaunākos jaunumus, ka uz lauku nebraukšot, stādīšot tepat vienā laukā, bet vagas vēl neesot izdzītas. Tad nu ķeramies klāt pie pīrāgu lipināšanas. Vecmamma sākumā vēl nedaudz atpūšas, tikmēr mēs tiekam galā ar sagatavošanu, kad uz galda brīvas vietas vairs nav, modinām omi, lai sāk cept. Tā kā ķiploku pildījums beidzas, bet mīkla vēl paliek turpat ātri izmantojam arī pavidlu (želejveida ievārījums) un vēl iejaucam saldu biezpiena masu. Sagaidām pirmos pīrāgus, sapošamies, nopriecājamies, ka mākoņi izklīduši un smalkais lietiņš pierimis, ļaudams vaļu saulei, un ejam stādīt kartupeļus. Talcinieki jau priekšā, bet vēl stāv – veiksmīgi, neko neesam nokavējuši. Ātri uzzinām, ka mākoņi izklīda tāpēc, ka ciema sieva ‘ieveda kārtību’ vīru garāžās, pa gaisu aizlidinādama vēl pilnās pudeles, noskaidroja, kāpēc dēls stundu no skolas mājās nācis (kam no dažu citu puses varēja dzirdēt visnotaļ smieklīgas versijas, kas bija daudz nevainīgākas par mātes skarbumu).  Esmu jau pieradusi pie vietējā vārdu krājuma un jūtos kā humora šovā, cenzdamās neiedziļināties atsevišķu mirkļu traģiskumā. Esam liels bars, kāpēc lauks ātri tiek sastādīts. Kopā ar Edu ejam palīgā Olgai pie otriem vecvecākiem sastādīt lauku, bet tur izrādās vēl vagas nav izdzītas, pasmejamies, izrunājam jaunākos ciema jaunumus, satiekam savu omi, kas jau kārtējo reizi dodas nezināmā virzienā, pati smiedamās, ka sev jaunu līgavaini atradusi, un dodamies atpakaļ uz mājām. Drīz jau atkal uz klubu, pirms tam vēl nedaudz atpūšamies, meitenes smejas par mani, ka beidzot arī es esot kaut nedaudz nogurusi. Tā nu darbi rit uz priekšu. Pēdējais mēģinājums ar sievām un bajānistu, tā arī nesapratu, vai kādu reizi viņu redzēju pilnīgi skaidru vai ne, viņam glīts un valdzinošs smaids. Pēc tam sagaidu arī dancotājus. Iesildīšanās un soļu mācīšanās daļa palikusi īsāka, vairāk jau nostiprinām tieši dančus, kāpēc  ātrāk nogurstam un arī beidzam, kas galu galā izrādās tieši laikā, jo mazākās meitenes baidoties iet mājās pa zibeni. Varbūt paguva aizskriet līdz mājām sausas. Kamēr mēs klubā vēl mantas savācām un sakārtojām, kas kārtojams, negaiss ar milzīgu vēju un zibeņiem bija klāt. Klubam jumts cilājās un bērzs brakšķēdams uzkārās uz elektrības stabiem, dzirksteles lidoja uz ceļa un kādā mirklī visdrošāk sajutos uz ceļa, tālāk no vecām koka mājām un elektrības stabiem. Arī pārējie ķēra un grāba, ko varēja, tvērās, kur pagadījās. Par laimi pāris mašīnas bija, kas paglāba no pēkšņā stiprā lietus un krusas, aizvezdamas līdz mājām. Es gan vēl paguvu pamatīgi sasmērēties un saslapināju vēl pēdējās sausās vietas, slapjajā zālē pamatīgi paslīdēdama ceļā līdz vārtiņiem. Bet pēc stundas tas viss jau šķiet tāls, saule atkal mijas ar mākoņiem, pa ciemu sāk vīties stāsti, kas kuram noticis, kam sēta apgāzta, kam koks, daļa bez elektrības palikuši, mūsmājās, neskatoties uz to vecumu, nekas neapgāzās, izņemot Lieni, par ko jau arī attiecīgi ir informēts viss ciems. Esmu laimīga par piedzīvoto, kārtīgā laucinieku izskatā ar meitenēm ejam cept vistu spārniņus un atzīstu, ka negaidīju, ka šīs četras dienas būs tik interesantas, piepildītas un dažādas. Pretī aiz kādas mājas varavīksne, nevaru pat iedomāties, ko vēl varētu vēlēties šajās dienās piedzīvot, visa jau tā ir bijis tik daudz un ir nedaudz žēl, ka rīt jau jādodas mājās.

Piektdiena

Netipiski vēss rīts, mākoņi, nopriecājos, ka iepriekšējā dienā sabildēju rīta sauli, neatceldama uz šodienu. Pārnākusi mājās, nomazgājos pirtī, lai atgrieztos pilsētā daudz maz svaiga, tā kā vakardienas lietus visu tik pamatīgi samērcējis, ka aizvien nav izžuvušas vajadzīgās drēbes, žāvēju tās ar fēnu. Lēnām brokastoju, pļāpādama ar vecmammu, pavadīdama uz skolu Edu, vēlāk jau arī ar Oļu dodamies skolas virzienā. Skola ēka neadekvāti liela, lai lieki neaizlaistu vējā telpas, skolā atrodas arī bibliotēka, kur strādā Olga, ciema administrācija un medpunkts – visiem ērti, ja ko vajag, ēdnīca ar kopīga. Sasveicinos ar administrācijas pārstāvjiem, pagūstu vēl pabāzt degunu viņu kabinetos un drīz dodamies uz pēdējo zvanu . esam gandrīz vienīgie cilvēki no malas, kaut domāju, ka būs vēl kāds – kļūdījos. Skolotājs parāda savu fizikas kabinetu, esmu pārsteigta par gāzmasku daudzumu tajā. Dežurante pienāk un prasa manu uzvārdu, lai varētu piereģistrēt. Drīz arī sākas svinīgā daļa. Sākumā grūti saprast, kas, kur un kāpēc, bet ar laiku pierod pie tā, ka maz cilvēki, ka runas un apsveikumi ne līdz galam adekvāti šķiet, smieklīgas dāvanas, bet tas tikai tāpēc, ka esmu pieradusi pie pavisam cita, patiesībā, jau viss ir mīļi, sirsnīgi un labi – ir apsveikumi, pateicības, ziedi, pa kādai asarai, draudzīgi apskāvieni, skolotāji pat dziesmu nodzied, uz mirkli arī man sagribas kādu laiku šādā skolā nostrādāt, atceros JASu, mazo skolu priekšrocības un ģimeniskumu.

Arī zvans drīz vien ir cauri, un mēs gaidām rižo šoferi ar zilo žiguli, kas manas meitenes un Lenu aizgādās līdz Ačinskai, kur piestājam pie tirgus, tieku pie svītraina krekla un lauku sievu tipa lakatiņa, nevaru sazvanīt ne Josifu, ne Olgu un labprāt arī dodos uz autoostu. Ir jau pirmā stunda, ceļā trīs stundas, nogurums tomēr sakrājies, sirds it kā nežmiedzas, bet saprotu, ka kādu mirkli tagad gribu pabūt viena, ja reiz nevaru vairs ilgāk palikt ciemā – ātri pieķēros šiem ļaudīm, un katru reizi tik skarbi tomēr jāšķiras. Pilsētā nav tik traki, te drīzāk ir pretēji – neskatoties uz visiem labumiem, ko tajā var baudīt, esi tīri laimīgs doties mājās no tās, bet kā tiec ciemā, tā viss – sirds tur ieķeras un aizķeras, bet dzīve jau rit tālāk, nezinu, vai tam tā jābūt, vai tā vienkārši esmu iemācījusies, bet arī es pārkāpju pāri un dzīvoju tālāk. Pilsēta gaida ar darbiem, sirdij dejas brīvdienās, pārgājienu pa kalniem, jaunas tikšanās un jau esošās paziņas. Tas viss pie lietas piederas.

Pie autobusa apskaujamies, pavada mani ar vārdiem, lai noteikti vēl iebraucot ciemā un mazās Edas acīs skatoties, nespēju noticēt, ka viņu vairāk neredzēšu. Šķiet nereāli, kaut ir tik reāli, ka ātri aizmirstu par iespēju vēl pagūt tikties. Ceļā graužu vecmammas iedotās gotiņas un domāju par to, kā man ir paveicies, ka tiku šajā ciemā, ka iepazinu šos cilvēkus, ka man bija četras dienas Bičkos. Varbūt nesavācu tik daudz kāda vēsturiska materiāla, bet neredzu jēgu tam, vai es līdz galam nesaprotu procesa nozīmīgumu vai norisi, bet varbūt gribas ļaut to darīt tiem, kas to jau dara – kāpēc atkārtoties, es labāk savu... man ir stāsti par jauniešiem, par bērniem, par smiekliem un vērtību paradigmu atšķirību apjausmas. Arī bērni reiz izaugs, arī par viņiem savu reizi varēs runāt un stāstīt, arī nakts dzīve ciemā ir sava, arī tā ir daļa no vietējās kultūras.  Braucu mājās ar atmiņām, somā meža ķiploki, ciema laukos savāktas svaigas vērmeles un krietns maiss ar biezpienu + ciedru čiekuri, cik jau somā vēl bija vieta atlikusi = jūtos pat ļoti bagāta. 

Eduarda (Eda), kurai it kā vēl tikai 12 gadi, bet  spriež un dara kā pieaugušie, reizēs, kad spēka vai citas veiklības nepietiek, veikli atrazdama alternatīvu. Gandr iz katru dienu viņa man pina bizes, pāris dienu laikā pieradu pie viņas kā pie mazāš māsas - man patika, šķiet viņai ar. Kad pēdējā vakarā cepā vistiņas un dzērām alu, vaicāju, kāpēc viņai nepērkam kvasu, vecākā māsa atbildēja, ka viņa taču arī alu dzerot. es gan viņai nelēju - sirdsapziņa neatļauj.

Taņa, Jūlija un es pēc pirmās kartupeļu stadīšanas dienas  Vļas mājas - mūsu istaba. pie galda visiem vietas nepietika, tā mēs atradām citu galdu. tik vien bija ka ātri pamieloties ar omes sagadatajām koletem, kartupeļiem un okrošku, pirms doties uz nākamajām mājām stādīt kartupeļus vai uz klubu dejot.

Katru reizi, kamēr lielākie mocījāš ar latviešu dančiem pie vai apkārt klubam dzīvojāš mazākie. Nastja un  Saša, viņiem ir vēl vairāki vienaudži. Mazie pat ļoti naski un aši, vecmāmiņas augu dienu skraida pa ciemu, meklēdamas, kur pazudusi mazie, bet viņi jau vienmērr kaut kur atrodas un svarīgākais - ar viņiem viss vienmēr ir kārtība. Mani pārsteidza ar savu neparedzamību. Mierīgi var kā bulta iedrāzties mājā, atvēŗt durvisun paziņot, ka grib dzert, tad uzmanīgi gaidīt reakciju, un pēc tam ļaut iedot viņiem padzerties, lai skrietu tālāk, savu reizi pat nepagūstot pateikt paldies, kas man tomēr pietrūka. 

Pievienot parakstu

Divdesmitvienu gadu vecā Jūlija ar gadsu veco dēlēnu Aleksandru. viņš pagaidām runā, izdodod divu veidu skaņas, bet visādi citādi visi viņu vienmēŗ saprot, izņemot mani pirmajās dienās. 

Katrai nepilnībai šajā ciemā tiek atrasts risinājums. šādi tiek rīkota dienas diskotēka mājās.

Mūsu meža ķipoloku, biezpiena un ievārījumqa pīrāgi. bija intereasnti, jautri un ātri - jo visi kopa, viens otram palīdzot.

Vitalijs (16), Eduarda, Olga (18) mani jautrie kompanjoni. 

Eduardas vienaudzes un klasesbiedrenes Vaļa un Olga pirms deju mēģinājuma. šo meiteņu pacietība un izturība ir tiešām uzteicama, nemaz tik viegli viņām negāja, savu erizi nacas būt pat diezgan skarbai pret viņām, bet viņas tomēŗ nākamaja reizē atkal atnāca pie manis.

Fizikas kabinets skolā, pilns ar gāzmaskām un vēl visādiem intrumentiem, plakātiem un tabulām, krietni par daudz solu, jo vairāk par četriem bērniem nevienā klasē nav.

Skolas sienas noklatas ar visadām shēmām un plakātiem. Mani pārsteidz veselības sturītis. Kad prasu meitenēm, vai paši skolēni to veidojuši un kas tajā sarakstīts, viņas pasmaida un saka, ka neesot ne mazākās jausmas, neviens tāpat nekad to nelasot. Tā nu eju pati to paskatīties. 

Pedejais zvans Gaļai, otrs beidzējs neuzskatīja par vērtu ierasties.  Bez mammas un  oficiālajiem visiem,  skolniekiem un skolotājiem, kā arī citiem skolas darbiniekiem, tikai es un Olga pagodinājām ar savu klātbūtni.

Lai arī man grūti sajust svinīgumu un nopietni uztvert apsveikuma un laba vēlējuma runas , saņemot puķītes no beidzejas, pagriežu galvu un ieraugu asaras mātes acīs - tas tomēr ir svarīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi izlaidumu nerīko - pēdējais zvans ir svinīgakā daļa skolas beigšanas periodā.

B – Nakts dzīve

Nebūs jau miera, kamēr nepastāstīšu par saviem nakts piedzīvojumiem ciemā. Pirmais vakars beidzās patīkami agri, miegs salds, jo nogurums pirms tam arī pamatīgs un pāris stopkas arī dara savu. J Otrais vakars noslēdzās ar pirti pēc kartupeļu stādīšanas, vairākām stopkām uz kartupeļu veselību un kārtīgu deju mēģinājumu. Trešdien beidzot pilnā laimē tikusi pie čeremšas, izbraukājusi ar riteni tuvējos ciemus, pacietīgi sagaidījusi deju mēģinājuma beigas, dodos mājās mieloties ar meža ķiplokiem (man taču te ar nevienu nav jābučojas!). Līdz mājām mani aizved ar moci vietējais skolotājs, kuram gan nedaudz dīvaina un interesanta humora izjūta. Ar krēslu dodamies atkal uz kluba pusi pasēdēt, sarunāti vietējie puiši, kas uz močiem pavizinās. Bars diezgan liels, moči arī daudz, uz galda samogons un rieksti. Kompānija tīri jauka, tā mierīgi un nemanāmi sēžu un baudu to, graužu riekstus. Drīz aktuāla kļūst tēma par vizināšanos. Romka it kā piesakās, kas mani ne pārāk sajūsmina, turklāt klīst baumas, ka viņam nav bremzes, skolotājs cenšas mani ‘piespēlēt’ brālim, kuram ciemā ir pati traģiskākā reputācija un visas meitenes vienbalsīgi ir pret, ka es ar viņu vizinos. Tā nu piekrītu tomēr vizināties ar Romku – galu, galā, kas tur īpašs. Sen neesmu vizinājusies un ir tā bailīgi, bet puiši klausa, kad saku, ka lēnāk vajag un pāris lokus izmetuši atgriežamies pie pārējiem. Tur uzreiz tomēr ‘rozā jaka’ iznāk un piedāvā pavizināt. Apkārtējie vairs nav tik noliedzoši un tā kā neviens konkrēti nesaka, kāpēc tieši ar viņu nevajag vizināties, piekrītu, lai pārbaudītu. Jāatzīst, ka sabijusies biju tīri pamatīgi, bet arī viņu uzreiz brīdinu par to, ka nevajag steigties. Sergejs uzreiz sāk sarunu, un man ir tiešām interesanti. Īsa izstāstīšana vienam par otru liek arī lēnāk braukt un tā aizvizināmies līdz kaut kurienei, ko sākumā vērtēju kritiski, jo šķiet, ka apkārt miskaste, bet tur ratiņš – stāv izmests, kaut pamēģinu – tas vēl griežas, kaut vairākas vietas jau ir pamatīgi sabojātas. Stāvu pie tā un domāju par to, vai ir vērts atraut kādu detaļu, ko paņemt piemiņai, ko beigās neizdaru, kaut ratiņš liek domāt, ka no ciema tomēr var iegūt lietas muzejam, par ko pati reizēm ieminos, bet konkrēti ar nekādu priekšmetu vākšanu nenodarbojos. Lai arī sarunas ar Čufu (tā viņu sauc ciemā un arī man nākas iemācīties) brīžiem šķiet pilnīgi nereālas un mistiskas, tās aizrauj, visvairāk jau tāpēc, ka reti it īpaši ciemos izdodas satikt vietējo reperi, kas lielākajai daļai jau uz nerviem ar savu repošanu uzkritis, bet man patīk  - kad vēl man kāds repos!? J tā kā jau nepieklājīgi esam aizkavējušies un tālumā dzirdam motocikla skaņas, kas droši vien mūs meklē,  dodamies atpakaļ, iepriekš vienojušies par versiju, kas neatklāj sarunu un skūpstīšanās daļu. Atbraucam jau pamatīgā tumsā un visi ir izbijušies, kur es pazudusi, bet ātri ar šo problēmu tiekam galā. Roma šķiet visvairāk sanervozējies. Kamēr jaunākie jau dodas gulēt, daži vēl paliekam. Ātri nojaušu, ka ciema autoritāte jau sasvatala mani ar Romku, kamēr esmu gatava sēdēt līdz rītam, lai sagaidītu, ka Romka aiziet mājās pirms manis, jo man jau ir kāds, kurš mani pavadīs. Par to ar laiku nojauš arī Romka un Bargais Gena (šķiet, ka vairākas stundas klausījos viņa stāstos, un jāatzīst, ka pamatīga bijība izstrādājās pret viņu man).  Kad tomēr saku, ka ar mieru iet mājās, stāstnieks mani vairs nelaiž, jo arī viņam šķiet iepatikusies jauna meitene, kura ar tādu bijību klausās viņa stāstos. Un bija jau arī interesanti, ko tādu dzirdēju pirmo reizi, pēc tās nakts arī ciema dzīvi daudz labāk izpratu, bet sajūsmināja mirklis, kad viņš stāstīja par meitu, kura nesen piedzimusi – šķiet, ka pat visskarbākajam vīrietim tas pāris liek pāris asaras nobirdināt. Saņēmusi kaudzi ar brīdinājumiem par to, ka jābūt uzmanīgai ar šo puisi, apsolu, ka pēc 15 minūtēm būšu mājās, kas nosacīti arī piepildās, tikai ne savās. Nereālas sarunas turpinās, caur kurām tomēr ātri noskaidrojam visas būtiskākās lietas viens par otru. Baudu atklātību un atvērtību. Rīts pienāk nepieklājīgi ātri, saule debešķīgi uzlēkusi, izmetam loku caur ciemu, vetārsts mani pavada līdz mājām, vakarā solās būt atkal klāt. Diena aizskrien ar saviem darbiem, no dažādiem galiem dzirdu šādas tādas atsauksmes par iepriekšējo vakaru, skaidrs, ka Romka uz dejām vairāk neparādīsies, prombraucot vēl saņemu komentāru par to, ka, redz, esot izvēlējusies citu un Romka jau otro dienu darbā nerādoties. Savā ziņā ciemā šī dzeršana tomēr ir problēma, jo rādās, ka daudzi vīri mēdz aizdzerties, ko vismaz šo dienu laikā nevarēju teikt par vetārstu, arī otro rītu apzinīgi noslēdzām pirms 7.00, jo arī šoreiz viņš devās uz darbu, tikai uzvalkā – tam bija jābūt smieklīgam skatam – es pilnīgās lauku drēbēs ar galošām, izspūrusi blakus vetārstam uzvalkā un gaišās ādas kurpēs ar portfelīti padusē. Varbūt bija vērts nobildēt, bet gaišums ielās nedaudz atturēja no liekām darbībām. Jau tā gana biju satricinājusi ciema dzīvi.

Ceturtais vakars sākās vētraini. Tā vietā lai mierīgi sarunātu tālākos  vakara plānus pēc dejām, ar vetārstu pagūstam vien sasveicināties un pa vidu mežonīgajam apjukumam un haosam, kas izceļas piecu minūšu laikā tikpat ātri atnākušajam negaisam, kas aizlauž bērzu pie kluba un no elektrības vadiem pamatīgas dzirksteles lido, kam seko spēcīga un liela krusa ar lietu – visi pamūk kur nu kurš, es palieku ar Edu, mūs aizved mājās. Skrienot līdz vārtiņiem vēl pamatīgi nokrītu – viss slapjš un netīrs. Pagūstu vēl noskaloties pirtī, lai pēc tam uzvilktu vienīgās sausās drēbes un apavus, kas nu bija. Tā pa ģerevenski saģērbušās devāmies uz Jūlijas fazendu, kur bijām sarunājuši vistu spārniņus sacept, kas jau dienā tika iemarinēti un alus iepirkts. Galu galā mangala vietā izmantojam krāsni – kamēr Vitālijs cenšas mangalu iekurināt, ko vēlāk tāpat lietus izjauc, sētmalē vēl nofotografēju krusas graudus. Pēc pāris stundām ballīti beidzam, jo mazajam laiks gulēt, Gaļai rīt pēdējais zvans, arī pārējiem dalība tajā jāņem. Aizejam vēl līdz pieturai, satiekam pazīstamas sejas, kādu laiku mierīgi atkal klīstu pa ciemu ar vetārstu. Kādā mirklī satiekam iedzērušu puišu kompāniju, kuri šodien jau krietni par daudz ieņēmuši šķiet. Piecas minūtes izbaudu arī ne tik saulainu vietējās dzīves pusi, bet arī tas pāriet, visi izklīstam, katrs savās gaitās. No rīta jau iemīta taciņa līdz otrām mājām, sasveicināmies pa latgaliski ar vetārsta brāli, atvados no abiem vīriem, jāsāk domāt par mantu savākšanu prombraukšanai.