Baškīrija. Skola citādāk.

* * *

Skolā brokastīs bija mīksti vārīti makaroni ar sieru, pusdienās kartupeļu un dārzeņu zupa, otrajā - kartupeļi ar diļļu mērci, sardeli, kuru es izvēlējos neēst, burkānu un rozīņu salāti, pie kuriem tiku, jo daži bērni šķīvjus neskartus bija atstājuši uz galdiem. Citas reizes kopā ar pārējiem kolēģiem nolasījām sieru no maizēm, kuras arī nez kāpēc bērniem negaršoja, citas atkal - vienkārši paprasījām papildporcijas gan citām putrām, gan pusdienu salātiem. Bildes no šiem pasākumiem gan nav, bet atmiņas palika koleģiālas un jaukas. 

Laikam var just, ka nometnes beigas man tuvojas, gatavošanās darbs sarucis, ka līdz pusdienlaikam var pagūt gan novadīt nodarbības, gan sagatavoties nākamajām. Paliek pat laiks vēl kādu laiku apkārt pastaigāt, dažādus citus darbiņus apdarīt, papļāpāt ar kolēģēm, šodien tiešām jau jutos, kā kolēģe ar viņām. Pats jaukākais mirklis bija pusdienās, kad nometnes vadītāja Roza atnāca un piecēla no sola kolēģi, lai sabīdītu kopā divus galdus un mēs visi varētu pusdienot kopā. Jutos ļoti labi, mīļi un priecīgi. Šis noteikti ir kolektīvs, kurā labprāt pavadītu ilgāku laika periodu. Prieks redzēt atklātību un sirsnību; tā noteikti nav katru dienu, bet šodien tā bija, vismaz es tā jutos un to tā redzēju.

Citādi ar atmiņu un smaida piegaršu var lasīt tie, kuri ko līdzīgu savos skolas gados piedzīvoja, bet man atliek vien klausīties un skatīties  - prakse skolas dārzā un apstādījumos. Katram skolēnam aptuveni divu nedēļu garumā ir vasaras prakse skolā, kas ietver dažādus uzdevumus: krāsojuma atjaunošana, puķudobju, dārza un siltumnīcas laisīšana, dārza ravēšana, vēlāk attiecīgi, sīpolu, ķiploku un citu dārzeņu novākšana, ogu lasīšana, kompotu un ķaušu gatavošana ziemai. Katru rītu paprāvs pulks savācās pie skolas, bibliotekāres, mājturības un sporta skolotāja vadībā devās darbos; parasti līdz pusdienlaikam tie jau bija veikti un mierīgi varēja doties mājās vai uz upi peldēties. 

Baškīrija. Talka kapos.

Maksima Gorkija ciema kapsēta atrodas netālu no ciema kalna grēdas galā. Tai apkārt sēta, lai zvēri neizbradā, no tāluma tā atgādina kārtīgu biezu koku pauguru, kur dienziedes kupli viscaur aug. Starp tām un citiem kupliem zaļumiem atrodami pieminekļi; kuram var, kuram nevar vai nav bijis uzraksts, kuru izlasīt, vietumis kapmirtes zied, arī pa kādam soliņam ar visu galdiņu un vaskadrānu ir (tas paminkām). Odu gan daudz, un nemaz ilgi negribas pie kapiem uzturēties, nedaudz vieglāk pie lielā koka krusta ar uzrakstu latviski - tāda tipiska skaista vieta kapusvētkiem. Nezinu, gan, vai Baškīrijā tos svin, bet Latvijā reizi gadā tur noteikti savāktos aizgājušo radi tuvi un tāli, lai kopā pieminētu, atcerētos, vienkārši satiktos.

Tā kā koka sētai nupat jau savi 7 gadi, sākusi trunēt, šur tur lopi, ragus asinot, to salauzuši - vajag jaunu. Ir izveidota speciala komisija, kas organizē un kopīgi pieņem lēmumus par sētas atjaunošanu. Darbu veido vairāki posmi: līdzekļu vākšana gan no ciema iedzīvotājiem, gan savu artavu iegulda arī Latvijā pārbraukušiem ciema iedzīvotāji, kuriem tuvinieki apglabāti šajos kapos. Tad seko talkas. šī bija pirmā, bet jau pēc nedēļas ir nākamā, un būs, kamēr viss netiks sakopts. Sākām ar vietas attīrīšanu: nepūstošo atkritumu savākšanu un koku izzāģēšanu, lai ir vieta jaunajai sētai. Veco vēl atstājām, kur tā kaut cik pieklājīga vēl saglabājusies; to noņems vien tad, kad jaunā jau būs - lai zvēri nelien. Uz šīm talkām no ciema, kas ir vien pāris kilometru attālumā, tiek organizēts pat skolas autobuss talciniekiem. Man gan bija sajūta, ka lielākā daļa šā vai tā savus zāķus, cirvjus, cimdus, iekrāmējuši bagāžniekā, atbrauca ar saviem auto, bet ne viesiem tie ir, jo īpaši netipiski ašām un enerģiskām tantiņām, par kuru spēku bija tiešām pārsteigta.

Ļaudis sapratuši galvenos uzdevumus, čakli strādā, kamēr diena nav iekarsusi, jo jakas jau nost negribēs vilkt - skrāpē zari un odi kož. Lielākoties runā krieviski, bet, kādu frāzi, izmet arī latviski. Kad darba paliek mazāk kā talcinieku sāk apspriest nākamos jautājumus: no kāda materiāla sētu taisīs. No koka it kā vairāk negrib taisīt, varētu ko tādu, kas ilgāk glabājas, bet metālam laikam īsti nav jēgas - nozagt var, tad citi spriež par labu plastmasai, kas tagad iecienīts gan māju sienu apdares, gan sētu materiāls ciemā. Pret šo inovatīvo pieredzi laikam iebilst daļa latviešu, kuri tomēr uzskata, ka kapsētai plastmasa nepiestāv. Tad nu laikam ir tā, ka balstiesības ir tiem, kas devuši līdzekļus (interesanti, ka darbs, piemēram, netiek vērtēts, bet, ja kāds nav iedevis prasītos 1000 rubļus (aptuveni 20 eiro), tad to gan kritizē, jo ciemā taču visiem radinieki tuvāki vai tālāki ir apglabāti). Pagaidām šķita, ka netiks arī dalīts balsu svars proporcionāli ziedotajai summai. 

Sākotnēji mulsināja, bet arguments attur kritzēt : izzāģētos kokus veda uz ciemu, ko pārdot kā malku, bet iegūtos līdzekļus izmantot sētai. Latvietis it kā no kapiem neko uz māju nenes, bet pretējā gadījumā šie zari un koki tika vienkārši netalajā ciema kopējā izgāztuvē atstāti - dedzināt arī tos vairs nevar. Kopumā varēja redzēt, ka pret uguni tomēr izturas uzmanīgi, arī labības laukiem apkārt vairākus metrus gara uzkultivētas zemes josla, lai pasargātos no uguns. 

Pusi dienas cītīgi nostrādājuši, cilvēki devās mājās. Cik kupls pulks būs nākamreiz redzēs, pašai šķiet, ka pie tik liela zaru vācēju skaita vajadzēja vēl vairākus traktorus, kas ved prom, vai mazāk vācējus. Jau nākamajā dienā pie administrācijas ēkas ir nākamais paziņojums par nākamo talku (subotņiku) šoreiz sestdienā nevis svētdienā. 

Baškīrija. Pārgājiens uz Pobedu (Uzvaras alu).

pirmdiena, 15.júnijs

Pēdējā mirklī, iepriekšējā vakarā izlēmām, ka pārgājienā tomēr iesim tikai vienu dienu, nenakšņosim, bet vakarā dosimies mājās. Savs skaistums tajā visā bija, kaut pārgājiena diena bija tik patīkami piepildīta, ka labprāt pat būtu turpinājusi arī nākamajā dienā, ja vien būtu skaidrāka bilde pa nakšņošanu. Lai vai kā pārgājiena ekspektācijas krietni atpalika no realitātes, sākot gan ar ainavām apkārt, gan ar kompāniju. Desmitā klase un pieaugušie šķita ļoti saplūduši vienā barā, lielākoties runājoties viens ar otru kā vienlīdzīgi. Bērnos piegušā gars plūda pa malām tiešām pārsteidzoši daudz. Ar zināmu mieru, vienlīdz arī izbrīnu pamanīju, cik ātri viņi saslēja teltis, tika sagatavotas pirmās pusdienas, paēsts, savāktas mantas, lai jau otro reizi šķērsotu upi un dotos uz alu, kas it kā pat bija slēgta. Daļa kalna laikam arī bija slēgta, bet uz alu drīkstēja iet. Pirms tam no tuvējām nometnēm uzzinājuši par ierobežojumiem alu apmeklēšanai, sākās joki par to, ka alā ir direktors, viņam tur ir savs kabinets. Mani no sirds sasmīdināja joks par to, ka tagad pat alām ir savs direktors. Kaut kur caur to sķita sajūtam Baškīrijas lielo un bagāto direktoru un vietnieku klanu politiku, kas aizvien ir tāds varas avots un amats, turklāt esot tā, ka amatos patīkot likt pēc etniskās izcelsmes, galvenos posteņus piešķirot baškīru vīriešiem.

Sākotnēji autobuss izlaida mūs lauka malā, viena paugura mugurā, uzņēmuši diezgan ātru tempu aši vien tikām cauri mežam, pāri pāris pļavām, ceļā pirmās pieturas ar skatu puntkiem - sākotnēji pauguraini klajumi. Tad ievērības cienīgs zirneklis, līdz šim ko līdzīgu tiesām biju redzējusi tikai zoodārzā un man noteikti nebija ne mazākās vēlmes to aiztikt, pat fotografēt nekārojās - laikam jau apzinājos, ka nekādu mākslas foto tāpat nesataisīšu.

Drīz pēc tam arī pirmais ciems bija klāt. Skaitījās īsts baškīru ciems, tā kā gājām samērā agri, uz ielas vien pāris vecmammas satikām, kuras sākotnēji šķita par krieviski nerunājam, bet beigās, kamēr centos tikt pie kādas interesantākas bildes, viens tantuks tomēr skaidrā krievu valodā pamanījās pavaicāt, no kuries esam. Tad nu arī skaidri un gaiši teicu, ka esam no Maksima, un droši lecu pāri kārtējam mazajam strautam, kuri te ciemā, te pļavās vai birzīs bieži ceļā gadījās, pēc sava prāta izmainīdami ceļu. Mistiski, bet tik ļoti bijīgi šķita mošejas šādu it kā aizmirstības ciemu vidū vai kādā paugurā.

Nedaudz savvaļa noskaņa, tuvojoties kalnu grēdām, kurām arvien biežāk zaļā pļavas vai lapu koku segumu nomainīja stāvas un asas klinšainas grēdas. Nākamais ciems, ar nepieciešamajiem veikaliem, lai turpinātu ceļu. Tiekam pie upes  Zilim, gar kuru dodamies līdz pat nometnes vietai. Pēc ciema apstājamies vēl skaistā upes ielokā, kur vienā pusē zirgu bars ganās, pa vidu vandās divi suņi, lieli draugi gan viens otram, gan mums, uzmetas par sargiem par vēdera tiesu un vaļā no viņiem tā arī netiekam. Acīm nepamanīts nepaliek paugurs ar meža zemenēm, ar Ilonu un Svetlanu pirms brokastīm uzkožam pāris kārtīgas saujas un norunājam, ka atpakaļceļā varēs vēl noēsties (cik naivi, atpakaļceļš tomēr ar bobiku, šķērsojot upi, glābjot huskvarnu no slapjuma, atskārstot, ka noietais ceļš ar kājām daudz mierīgāks kā ar auto braucot). Visnotaļ adrenalīna pilns bija dienas noslēgums.

Uzsākot taku gar upi, kur pirmā nepieciešamība pie klints akmeņiem ar rokām arī piekerties vai iekāpt upē, lai tiktu tālāk, saprotam, ka mūsu priekšstats par pārgājienu ir ticis radīts uz Latvijas dabas fona, kas nav Baškīrija un pamazām top skaidras līdz šim neizprastās lietas un skolotāja lēmumi. Labi, skatos, kas un kā būs tālāk, paliek interesanti, arvien vairāk priecē skati, daba un ieinteresē cilvēki, arī apziņa, ka neesam te vienīgie - nedaudz balta skaudība uz šo tūristu kuplo pulku un aprīkojumu: plosti, malka, darba rīki, virves, ēdiens kārtīgi sagatavots un izrēķināts noteiktam laikam, ģeologi nometnē vispār uz nedēļu iekārtojušies, atļāvos nofotografēt viņu vietu, jo iepriekš tādu kolorītu nebiju redzējusi. Nometnei vēl upes krastā stāv mērinstrumenti, gleznotāja ainavista molberts, skatos uz ķiverēm un gaismiņām un iekšēji sāk rasties sajūta, ka arī mūsu dienas turpinājums nebūs nekāda vienkāršā pastaiga, bet kas daudz pamatīgāks. Tā arī bija. Tā kā neatradām nometnes vietu šajā krastā, nācās šķērsot upi, ūdens līdz pat krūtīm, pirms tam nostiepa virvi, lai pie tās turoties varam nodrošināties, ka mantas un paši neaizplūst pa straumi. Sausumu gan tā negarantēja. Ja vēl pirmajā reizē šķita pretīgi un nedaudz vēsi, bailīgi samirkt, tad nākamajās reizēs jau zināja, ka pēc tam arī sasils un galvenais bija pareizi izrēķināt, kuras drēbes kurā reizē ir jēga slapināt. Vērtīgi bija, ja līdzi paņēma arī pretodu pūšamo, vakarā šķiet bez tā vispār nevarētu izdzīvot, arī tāpat jau ne tikai maltīšu porcijās, bet arī citādi, tikai paverot vien, jau mutē odi un mazie knišļi mēdza laisties iekšā.

Pēc pusdienām, kad jau aiz muguras pirmie pārģērbšanās mirkļi, nosacīti vienam uz otru neskatoties, bet jūtami graujot jebkādas šajā situācijā liekas pieklājības normas, somas tiek padotas, komunicēju arī ar citiem, sāku pat jokot ar pāris cilvēkiem no grupas, un tās nav tikai meitenes vai bibliotekāre.

Fascinēja savstarpēja koleģialitāte, izpalīdzība, cilvēciska sadarbība, desmitās klases pieaugušā attieksme. Laikam jau dzīve te tāda.

Un tie puiši, kas uzrunā uz " Jūs", nezina, aiz kuras vietas satvert, palīdzot tikt lejā no kalna slīpuma, kur jēgā nav kur pieturēties, un tad atkal barā turot katrs pa vienai kājai, saucot, kur katra kāja jāliek, lai tiktu lejā no alas otrā kalna, rādot gaismu ceļā pa apledojušo alu, padodod virvi. Man jau šķiet, ka balta skaudība bija visiem pārējiem, kuri netika pie tā goda mani nocelt no virves,  laižoties lejā no otrā stāvā. Skaisti apzināties, ka šajos zēnos pamazām mostas jauni vīri, kuri palēnām pārvar savu kautrīgumu un dodas drošpilnā komunikācijā ar svešo daiļā dzimuma pārstāvi, kuru vecpuisis uzrunā par jaunavu :). Kā tipiska ‘inostranka’ (ārzemniece) izpeldos ātri, vēl labi atceroties rīta sāpošo kaklu, vairos vairāk peldēt, tā vietā vienkārši krastā ļaujos saulei un dzesēju kājas ūdenī, kuras nupat jau piemirsušas par pārsalšanu alā, no kuras iznākot, sajūtot karsto gaisu ne tikai plaušas, bet viss ķermenis uz pāris sekundēm kļuva bezsvara stāvoklī un šūnas nedaudz plīsa. Bet tad jau ātri vien uz silta, droša akmens, kurpes nost un sildīt kājas. Un tā vien bija, kad dubļainie apavi jau atkal bija kājās un devos pakaļ pārējiem, lai raustos tālāk kalnā. Fizruks gan visu laiku vēl runāja, ka virvi tomēr vismaz atpakaļceļam vajagot, tāpat stingri tika atgādināts arī par frāzi ' akmens', ja nu kāds ar kāju netīšām kādu pasper. Vadimam dzima kārtējais joks, brīninot nevis par birstošu akmeni, bet tā mešanu augšā. Kalna galu gan sasniedzām tomēr samērā ātri, un skats no turienes izvērtās fantastisks, tik fantastisks, ka atceros vēl tagad, ka negribējās kāpt lejā, vienlaicīgi patiesi droši sajūtoties tikai apsēžoties – stabilāk tomēr, un kājas arī nedaudz varēja atpūtināt. Nedaudz smeldze iemetās rīklē, ka tik sen neesmu bijusi kalnos, un pārliecība, ka vēl kādu reizi noteikti atkal jāuzkāpj, pateicība visam pa virsu, milzīga pateicība par visu, kas man dots.

Vispār gribējās jau arī uz otru pusi parāpot, bet nedaudz nogursšās kājas, muskuļi bija sasprindzināti un šķita, ka ne vienmēr varētu būt iespējams izkontrolēt, ko ar savām kājām daru, atturēja piekrist kāpt arī otrā aizā jau tajā pat vakarā, atliekot šo gājienu uz nākamo dienu. Bet kamēr ar citām skolotājām devāmies uz telti iedzert konjaku, papļāpāt, skaidrā un fantastiskā vīru grupa, nobeigusi savu ģitāras un mandolīnu koncertu, izmantojot atstātās notis ar kaudzi zaldātu dziesmu, tomēr turp devās, salīdzinoši mazā grupā gan.

Tad jau vairs palika tikai brauciens mājās, elpu aizraujoši gan izjūtu, gan saulrieta ainavu dēļ. Pārsteidza pašas miers, vismaz salīdzinājumā ar citām meitenēm. Kaut kas man reizēm liek reagēt tik ļoti citādāk, arī kalnos bija sajūta, ka melnais suns bija mans sargeņģelis, jo viņš neatkāpās no manis, kad centos noklīst no takas ‘darīšanās’.

Vienlaicīgi arī pieredzējušās dāmas ir vērtība: medmāsa, kurai no rīta speciāli braucām pakaļ, skolotājs netīšām pat kaimiņus pamodināja, meklēdams, kur viņa palikusi (jo bez medmāsa nekāds pārgājiens), izrādījās gana ņipra, lai uzlīstu visās virsotnēs. Man ir prieks arī par jaunajiem, par Nuru, sporta skolotāju, kurš ved savu klasi pārgājienos, kuram bērni uzticas, un kur laikam jau ir patiesa un dziļa riska izvērtēšana, kurš pamanās risināt radušās problēmas, nesabojājot piedzīvojumu citiem bērniem, neradot pārlieku lielu risku, sabiedējot, bet drīzāk pretēji, Tas ir jāmāk, un šim skolotājam tas lieliski izdodas. Jāatzīst, ka sākumā viņu nenovērtēju, pēc pārgājiena manas domas par viņu ir citādas.  Vai varētu būt, ka šī situācija arī nosacīti parāda, ka skola tomēr ir mākslīgi konstruēts rāmis un sistēma, kurā īsto dzīvi pa īstam piedzīvot nevar un droši vien arī nevajag, bet tāpēc ir jādomā, kā īsto dzīvi parādīt, kopā piedzīvot ārpus skolas, un te nu šādi pārgājieni ir kā reiz. Tas droši vien tomēr paliks mans spilgtākais šī brauciena piedzīvojums. Kad vēlāk pārrunājām bērnu uzvedīu pārgājienā, Ilona atzīst, ka skolā viņi uzvedas citādāk – jau atkal – jo skola jau nav īstā dzīve?!