23/01/2012

Lielais aukstums,  šķiet, ir pāri, visu nedēļu sola par desmit grādiem siltāku. Šodien grasos slēpot doties, vakar nopirku slēpes – kaut līdz 50% izpārdošana ir arī te . Arī lupatu veikalos tā ir, bet reserved ir vienīgais, kurš daļu preces nolaiž līdz 70%, atlaižu zenitā ir Rosmes un Laumas apakšveļa –  neskatoties uz to, ka neviens sevi cienīgs veļas veikals bez šīs produkcijas neiztiek, tā ir arī vislielākajā lielveikalā (līdzīgi Maximai xxl), un nupat to var iegādāties par nepilniem 4 LVL – smieklīgi maz, vismaz te tā šķiet.
Šorīt pirmdiena, grūti. Negribas atslēgties no brīvdienām. Neskatoties uz nodarbībām sestdien un Ausmas apmeklējumu svētdien, teātri un pašai savas jakas (pārmaiņas pēc kaut ko daru arī sev) adīšana kaut visu nakti pilnīgi atslēguši no ikdienas ritma. Bet teātri te tomēr ir brīnišķīgi. Nezinu, vai es no Eiropas, neesmu pieradusi pie šo spēles vēl, vai kur tā vaina, ka vietējie nemaz tik kāri uz to nav, vismaz ne latvieši un katram patīk tikai kāds noteikts veids, tad nu es biju divos teātros, man patika abi. Tiesa gan, abi bija nelielās zālēs, precīzāk: otrais bija veidots uz lielās zāles skatuves – Puškina teātrī sāk rekonstrukciju, un es paguvu uz pēdējo izrādi aizstaigāt. Vēl neesmu bijusi teātrī, kur biļetē būtu norādīta vieta, visi brīvi iet un sēžas, kur grib, daudz maz var redzēt, tomēr prātīgāk šķiet ierasties agrāk – arī mīmikas  aktieriem mēdz būt ļoti spilgtas. Saprotu, ka piektdien mani vairāk apbūra paši aktieri, viņu spēle, bet sestdien – saturs. Mūzika gan abās izrādēs ir brīnišķīga, pārņem sajūta, ka Krievijas kultūras pasaules plašums katrai situācijai ļauj atrast īstā rakstura dziesmu vai melodiju, un tas izrādei tādu pamatīgu sulīgumu piedod. Domājot par to, ka viens no iemesliem, kāpēc mani Nastja vēl nebija aizvedusi uz teātri bija, labas izrādes izvēle – vai šīs izrādes bija labas? Droši vien nekas īpašs. Kaut kādā ziņā ļoti līdzīgi Poļušokas teātrim Tērbatas ielā (tam, kura vairs nav). Esmu ievērojusi, ka daudzi kritizē mūsdienīgās izrādes, šīs skaitījās mūsdienīgas, bet aktieri taču tie paši, arī saturs izrādei bija, un pat es ar savām krievu valodas zināšanām varēju to saprast, varbūt nedaudz citādāk kā pārējie, bet, ja mērķis ir gūt baudījumu no izrādes, tad sasniegts tas tika. Un es jau nevaru sagaidīt, kad došos uz nākamo.
Es jau teicu vai nē, piektdien apciemoju Ligitu Fītiņu (pirmslaulību uzvārds, tagad ir vienkāršs krievu uzvārds), KLB pirmo grāmatvedi. Viņai vasarā apritēja 80 gadi, veselība liek par sevi manīt un es nobrīnījos ar viņas optimismu, ka, piektā stāvā dzīvojot nežēlojas, ka daudz pa kāpnēm jākāpj, bet nē – esot mierīgāk, turklāt nu jau kādu laiciņu veselība tāpat neļauj no dzīvokļa iziet. Sarunāties ar viņu gan var tīrā latviešu valodā, viņa no Liepājas puses, no Grobiņas... diezgan neraksturīgi, pārsvarā te latgaļi apkārt. Viņa uz šejieni izsūtīta divas reizes: 41. un 50. gadā – izrādās šajā laikā no Latvijas evakuēja tos, kas bēgļu gaitās vai citādi bija paguvuši izbēgt. Tā nu viņu un māsu atkal aizsūtīja atpakaļ. Arī mamma pa šo laiku bija atbēgusi uz Latviju, drīz pēc tam, kad bērnus atsūtīja atpakaļ 1946.g., pāris gadus laukos dzīvodama, bija slēpusies, bet tad dabūjusi jaunu pasi, kur uzvārda pirmais burts kļūdas dēļ bija citādāks (Tītiņa), kas mammu paglāba no otras deportācijas, jo nesakrita ar nu jau bijušā vīra uzvārdu. Meitenēm kā iemeslu otrai deportācija minēja maksāšanu par tēva grēkiem, kad pats tēvs vairs nav starp dzīvajiem. Tajā mirklī iedomājos, nez kā tas bija ar manu vecmammu, viņa nekad neko nav minējusi par 50.g.. Tā nu abas meitenes tika izsūtītas otru reizi, mamma drīz vien atbrauca līdzi. Rūpes un mīlestība pret bērniem tomēr bija svarīgāka par dzimtenes tuvumu, daudz maz iekārtoto dzīvi Liepājā, darbu grāmatnīcā (Ligita atdāvināja veselu saini ar latviešu grāmatām KLB bibliotēkai, nereti tajās ir dāvinājuma ieraksts no Liepājas grāmatnīcas kolektīva).
Stāstot par Sibīrijas pirmajiem gadiem Ligitai nav asaras acīs, bet smaids ar vairs neparādās. Sākumā bijušas uz ziemeļiem no Krasnojarskas Pirovskajas rajonā, Čalbikševa sādžā, tas esot bijis tāds tatāru ciems, tikai vēlāk dzīvojušas blakus citiem latviešiem. Mamma esot bijusi laba šuvēja, iekārtojusies pilsētā par šuvēju kādā darba drēbju cehā. No turienes reizēm nozagusi sintaponu, tintē nokrāsojusi marli violetu, un tad nu bijis materiāls, no kā bērniem siltas jakas sašūt. Vaļinieki gan uz abām vieni bijuši, tā nu uz skolu gājušas uz maiņām: no rīta viena, pēcpusdienā otra. Abas ar māsu bijušas gandrīz viena vecuma, tikai gads starpā. Ligita vēl labi atceras bargās ziemas, sūros apstākļus, atceras pārcelšanos no sādžas uz pilsētu: 70 km kājām, zirga vecumā iekrāmētām pauniņām, kas jau vēl bija palicis pāri pēc tam, kad viss tikai iemainīts pret kaut kādu kartupeli vai piena malku. Tagad Krasnojarskā mājas ir netālu no kalna, ir ģimene, kas apciemo, aprūpē, ir dārziņš, uz kuru vasarā pārceļas pavisam, tepat netālu, kalnā (pāri simts metrus aiz mājas kā ar nazi pilsētas dzīvojamo māju rajonu nogriež stāvs kalns – tajā uzrāpjoties paveras pavisam cita ainava, pat Krasnojarska no turienes izskatās pavisam citādāk).

17/01/12

Krešenskie morozi. Tie jūtami tuvojas.  Visi tā vien visu laiku runā, ka šogad silta ziema, bet bez saliem jau ar neiztikšot, tad nu, neskatoties uz jebkādām globālām vides un klimata pārmaiņām, nemainās 19.janvāra sals. Pirms vairākiem gadiem apsaldētais deguns jau pēc pirmā kārtīgo salu vakara dod ziņu par sevi, no rīta sāpīgi sūrstēdams; pasavēros spogulī – tāda skaisti sarkana pumpa, apņēmos to kārtīgi zieķēt ar treknāko, kas man ir, lūpu balzāmu.
Īsti nevar aptvert iemeslu, bet 2012.gads noteikti atšķiras no 2011. Vismaz pagaidām viss ir dinamiskāks. Apzināti priecājos par katru nodzīvoto dienu un ar lielu prieku dodos gultas virzienā, rītu sveicu ar nelielu piespiešanos celties kamēr tumšs, organisms sāk prasīt gaismu.  Dienas šķiet raibākas, kas pārsteidz, kā aizbraucu uz Omsku, neesmu satikusi Nastju, domāju, ka garlaikodamās nevarēšu sagaidīt viņas atgriešanos, kas bija plānota janvāra beigās, bet galu galā izrādās februāra sākums, kas ar nav klintī iekalsts – arī viņas gaitas mēdz būt ļoti neparedzamas. Lai vai kā, es teicu, ka viņai jābūt atpakaļ līdz 5.februārim, jo esmu sagādājusi mums biļetes uz Akvarium koncertu. Tikmēr arvien vairāk laika pavadu kopā ar krievu valodas draugiem (KVD), tajā pat laikā pa dienu pagūstot arī kādu vecmāmiņu apciemot. Vakar atkal biju pie Ausmas, ražena runāšanās, atkal darbu saraksts priekšā, ko šodien censties paveikt. Ilgu laiku ar tādu nesapratni vēroju šīs vecmāmiņas, nudien, nav tā, ka viegli atrast par ko veselu dienu nopļāpāt, pēc vakardienas sāku domāt, ka no viņām jāmācās tas spīts, neatlaidība.
Kā man patīk dienu uzsākt ar māsas sarunu, viņa it kā zvanot naktīs, kad esot brīvāks brīdis, bet man ir rīts, parasti jau sāk aust gaisma, un es varu vērties pa logu, skatīties, kā pilsētas ainava mainās un pļāpāt ar viņu. Vakar diezgan daudz kritizēju, bet laikam tas bija vajadzīgs, vajadzēja izlikt emocijas, pat nebiju pamanījusi, ka man tik daudz viņas ir par savu darbu, vidi, cilvēkiem.  Šķiet, ka tas lietderīgi bija, jo jau naktī braucu mājās ar platu smaidu, jutos lieliski, smējos par Mauri apsalušo ‘balto’ bārdu un matiem.

11/01/12

Tikai nupat kā var just, ka brīvdienas beidzas.. visi lēnām būs atgriezušies darbā, arī skolēni drīz jau uz skolu . Šodien atsāku arī krievu valodas nodarbības. It kā dikti gaidīju, man patīk tie cilvēki, bet šoreiz tādu prieku nodarbība nesagādāja. Kaut kādus viņu jokus es šodien nesapratu, tā gadās. Katrs stāstīja, kā sagaidījis jauno gadu... galu galā Taņa atgādināja par teicienu: kā gadu sāksi, tā pavadīsi (man nebūtu ne mazāko iebildumu!) Sestdien it kā sarunājām kopā slidot doties – principā jāizmanto iespēja, kamēr vēl lielais sals nav sācies. Tuvojas 19.janvāris – ap to laiku bez saliem iztikt nekādi nevar.
Pēdējās dienas esmu pasākusi agrāk celties, ar modinātāju, šorīt tikai māsa pamodināja – pat neatceros, kad pēdējo reizi kāds mani tā būtu modinājis; visnotaļ patīkami . Iemesls agrajiem rītiem bija vienas no bijušajām skolotājām Tamāras Heidemanes grāmata „Pamātes klēpī Sibīrijā”. Viņa ar pārtraukumiem aptuveni 5 gadus pavadīja Lejas Bulānā un Krasnojarskā. Lasīju un jutos kā sarunā ar cilvēku, kurš mani saprot, tās emocijas (gan pozitīvās, gan šoreiz akcentējot arī  tieši reālas emocijas, nevis uz kaut kādām nostaļģijām balstītas, ar visu negatīvismu, kad tas ir, un tas ir, man šķiet, ka šajā apgabalā bez tā tomēr neiztikt. Esmu tikusies, jautājusi iepriekšējām skolotājām, ar ko jārēķinās jaunajā darba vietā, neviena līdz šim tik atklāti un precīzi nav pateikusi, vai arī esam bijušas ļoti atšķirīgas. Katrā ziņā šķiet, ka šo grāmatu būtu vērts iedot izlasīt pretendentiem, kad ierodas uz darba interviju. Vēl līdz galam neesmu sapratusi kas īsti to izraisa, bet te noteikti nav Omskas apgabala gaisotnes. Par Ufu īsti neņemos spriest. Krasnojarskas apgabals ir daudz skarbāks. Tas noteikti daudz iemāca, bet saldumu te jāuzņem ar cukuru, citādi nepietiek.) Ja pati nestrādātu par skolotāju kādu laiku, droši vien domātu, ka tur daļa izdomāta vai pārspīlēta, bet nē – es pat teiktu, ka drīzāk otrādāk, attiecīgās situācijās ir piezemēti apraksti...  kaut arī tāpat jau Tamāru saucu par drosmīgu cilvēku – attiecības ar Krievijas latviešiem tomēr ir ļoti trauslas, it īpaši kad tiek aizskarti politikas temati.... un es pat vairs nedomāju, ka kāds speciāli centies nepareizi izvērst vēsturi – vienkārši mums katram ir cits punkts, no kura vērtējam notiekošo. Šodien rus valodas nodarbībā pamanīju, cik bieži daži cilvēki kritizē, sniedz savu vērtējumu par to, kas ir normāli, kas nav, kas ir pareizi, kas nepareizi... pēc tam gāju mājās un domāju, ka, neskatoties uz tik daudznacionālu sastāvu (vai varbūt tieši tāpēc), par normu tiek atzīti kaut kādi noteikti rāmji, un cilvēki arī cenšas tajos iekļauties, vismaz daļa, visvairāk jau tie, kas nāk no zemāk attīstītām valstīm... bet atkal jau nevar neko pārmest, tik dažādas dzīves un tie stāsti mums katram, nepietiek katram ar savu pieredzi, vēl ir kultūru mentalitāte, sociālā identitāte, vecuma īpatnības, politiskā un reliģiskā pārliecība.... reizēm gribas kā strausam iebāzt galvu smiltīs un to neredzēt.... vai iedzert 100 gr, var jau dažādi. Dažāda pasaule, dažāda.

7/12/2012

Latviski varbūt ne tik labi izklausās, bet krieviski man dikti tīk: sieviešu pieeja, vīriešu pieeja (podhod). Tā reiz ir sanācis, ka ar šo citātu aizsācies jaunais gads, ne tikai, bet tas tā aizķēries, un tā kā visam pa vidu pāris labas krievu kino filmas redzētas, tad atzīmēju mīļāko frāzi no „Piecām līgavām”.
Es biju brīvdienās, ciemos pie lieliem un maziem, kurus jau četrus gadus nebiju redzējusi, no kuriem reiz šķiroties visu garo ceļu līdz Latvijai bēru asaras kā pupas. Jāatzīst, ka pirmo reizi devos ciemos nozīmējot tikai datumu un sarunājot tikai kādu, kas satiks nakts vidū, pārējo atstājot savā ziņā! Pat necentos neko daudz plānot, laikam kaut kur vēl atcerējos, ka tur viss tāpat notiek citādāk un viņu ierasto ritmu esmu piemirsusi. Krievijas dziļie lauki no pilsētas tomēr atšķiras kā diena no nakts. Tā arī bija. Pirmās dienas vēl nedaudz uztraucos par to, tad jau pieradu un ļāvos. Sākumā 23 stundas ar vilcienu līdz Omskai. Dīvainā kārtā pat atcerējos galvenās ielas šajā pilsētā. Viņa man šoreiz šķita ļoti mājīga un tuva, pirms tam allaž biedēja. Ar prieku secināju, ka tā ir krietni lētāka nekā Krasnojarska, sagādāju sev jaunā gada štātes un devos pēc autobusa biļetes pie Lienes, kur arī reiz jau biju bijusi... tikai daudzstāvu māju pagalmus gan  nespēju vairs atšķirt, toties nu jau daudz drošāk savu mēli izmantoju tiklīdz nezinu, uz kuru pusi iet. Ar tēju padzirdīta un jaundzimušo meitiņu apskatījusi aizmaldījos līdz autoostai, no kuries tad drīz arī bus līdz Tarai. Piemirsies bija vien tas, ka ceļā aiziet 5 stundas, šķita, ka bija tuvāk, bet lai jau – siltums un apziņa, ka pretī sagaidīs un pirti uzkurinās, mierināja. Sasniedzu Taru īsi pirms pusnakts, autoosta bija pilna ar sagaidītājiem. Galu galā – tieši jaunais gads ir tā reize, kad studenti dodas mājup no Omskas, tad nu masas plūda, un tajās dienās autobusi bija pārpildīti (ne pa velti arī man biļeti iegādāja jau nedēļu iepriekš). Tikšanās prieks mijās ar nelielu kautrīgumu, piesardzīgumu, paiet laiciņš, kamēr atkal saproti vietējo sistēmu. Bet pirts un alus palīdz. Jau nākamajā rītā šķiet, ka nekur prom neesi bijis, vien nebeidzami stāsti par to, kur un kā blandījies, ko darījis pēdējo gadu laikā, liecina par laiku, kurš pagājis. Pirmās dienas paiet pilsētā, uz ģerauni dodos tieši vecgada vakarā, kur kopā ar kaķeni, kuru paps dēvē tāpat kā mani, pār slieksnim iekāpām mājā. Tad jau kārtējā pirts, pēdējā salātu gatavošana, apspriešana, kā kurš produktus meklējis, kurš pēdējos nopircis, kurš uz citu veikalu skrējis.... pirmās rjumačkas un dodamies ciemos uz nākamajām mājām, kur nolemts pusnakti sagaidīt. Sākumā viss vienā putrā, vārdi birst, gribas tik daudz teikt, prasīt, tikko esi apskatījis, kā kurš mainījies, kad jau uz klubu – tur jaungada uzvedums, viena no omēm vēl iedod man loterijas biļeti. Tā vien skudriņas skrēja pār kauliem... skaties, kā pa balto sniega ceļu slīd stāvi, gurkst soļi tā, ka tālu dzirdēt var, centies atpazīt. Ilgi smaids nepazuda no prieka, kas pārņēma pie kluba un klubā apskaujoties, sasveicinoties, dejojot, vēlot veiksmi nākamajam gadam ar jauniešiem, kas nu jau skolu beiguši tagad studenti, ar vecmāmiņām, kuras laika zobs šķiet nav tik ļoti skāris.... tāds prieks un līksmība. Ar to vēl nebija gana... pēc kluba mājās sagaidot jauno gadu, izšaujot petardes un paskatoties, kā citi to dara. Tad pa kādam svinētājam atbira, palika cītīgākie runātāji, zinātkārākie, līdz mājās pārradās jaunatnes pārstāvis un paziņoja, ka klubs vēl pilns ar tautu. Tad nu rīta gaiļus klubā kopā ar citiem dancotājiem sagaidījām un tad vēl ar tiem, kam enerģijas vairāk latviešu dančus atkārtojām, paguvām vēl citās mājās izciemoties, šņabi uz veiksmi, veselību un par tikšanos iedzert. Lai arī it kā viena no garākajām naktīm, gulēt likāmies tik tad, ka slinkākie jau uz kūti govis barot devās. Tikusi pie pāris stundām miega, bija jāsteidz līdzi tiem, kas jau pie pelmeņiem. Arī es šoreiz, labu mācību no iepriekšējās reizes guvusi, vēl pie labas veselības un cerētās tējas vietā brokastīs kā nākas tiku galā gan ar baltā rjumačkām, gan pelmeņiem. Bet ar to vēl nekas nebeidzās. Turpmākās dienas tā arī vadīju, pa dienu ciemojoties pie vienas, pie otras vecmāmiņas, izejot cauri ciemam, izpētot, kas kā mainījies, bet naktis ar jaunatni gan pa blakus ciemu klubiem, gan pašiem savā ciemā dzīvojoties. Neatceros, kad pēdējo reizi tik vareni un ilgi jaunais gads ir svinēts, tajā pat laikā, dodoties prom šķita, ka vēl tik daudz nepagūts, ka vēl tik daudz ko varētu un gribētu, bet to jau atstāju citai reizei, jo vēl pāris dienas bija jāpagūst blakus ciemā, kur piedzīvojumu nebija ne mazāk, kur arī laika pietrūka, bet laikam jau bez tā nemaz nevar ciemojoties pie tik sirsnīgiem, dvēselē bagātiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem.
Lai arī tiekoties pārņem sajūta, it kā nekas tikai vakar būtu šķīrušies, dzīve visiem ir virzījusies uz priekšu. Kāds ir aizbraucis no ciema, kāds aizsaulē aizgājis, kāds apprecējies, kāds bērnu piedzemdējis, tik daudzi ir izauguši, jaunu māju uzcēluši vai dzīvokli Omskā nopirkuši, jaunu auto vai ko vēl citu.. kur ne vēl mobilā tīkla pārklājums ciemā, citi otrajā stāvā pat pie interneta tiek, un portatīvais dators ir katram sevi cienošam studentam,...... tik daudzi armiju atdienējuši, no puišeļiem par vīriem pārvērtušies, kas tik vēl nav mainījies..... un galu galā ar tādu prieku skatījos uz notiekošo, uz pārmaiņām, prieks, ka arī tur dzīve virzās uz priekšu. Ne visiem ir veiksmes stāsti, bet skaidrs ir viens: kas grib un strādā, tam arī ir rezultāts... pat tik dziļos laukos kā Kurzemes Ozolaine, kur maizi ved 3 reizes nedēļā un ceļš aizvien ne vienmēr ir izbraucams. Tas iedvesmo un kādā mirklī smeldzīgi liek atcerēties savu ciemā pavadīto laiku – tik daudz kas vārdiem neaprakstāms un unikāls tur tomēr ir.

22/12/2011

      Sniegs, balts un maigs. Šodien stāvēju pie ledus blāķa, pētīju tā plaisas un domāju, nez kā tajās spēlētos saules stari... tas palika fantāzijai. Saules nav jau kopš dienas, kā atgriezos – ir balta sniega mākoņu sega, un lai arī dienas gaisma ir neapskaužami īsa, varu skaidri saskatīt sniegpārslu formas uz savas jakas un dzirdēt soļu gurkstēšanu uz trotuāra, kur uz biezās ledus kārtas nu ir piemīta sniega kārta, tikai vietām cītīgākie zābaka zoļu deldētāji sev izbrīvējuši vietu, kur slidināties.

     Kāpēc pētīju ledus bluķus? – gribējās paskatīties, kā izskatās vienkāršs ledus masīvs, pirms to, tāpat kā daudzus citus pārvērš tiešām brīnišķīgās ledus skulptūrās. Ja vasarā ir palmas, tad ziemā ir kas cits – ne mazāk skaists. Pēdējās dienās pilsētu arvien vairāk rotā ne tikai salūti pa vakariem, ielu apgaismojumi, mākslīgas egles gandrīz katrā sērkociņkastīšu pagalmā, bet arī ledus skulptūras, pilis un pat slidkalniņi, uz kuriem stundām var slidināties, kamēr bikses cauras, bet tas ledus iztur visus: mazos un lielos. Reizēm pārņem sajūta, ka tas ledus tāpat kā īsts vietējais sibīrietis – it kā salts un vēss, bet tomēr draudzīgs, bezgala izturīgs, tomēr prot iegrozīties un būt tieši tur un tā, kā viņam patīk – nedaudz bezkaunības, spīta, uzdrīkstēšanās, un vienu dienu nespēj noticēt, kā dzīve var pārvērsties. Skatoties, kā vīri ar cimdiem rokās kala kārtējo ledus brīnumu, pārņem sajūta, ka ikvienam ir tiesības uz savu ledus bluķi Krasnojarskā – gandrīz kā Rīgas jūrmalā uzcelt smilšu pili.

     Katru gadu Ziemassvētki un jaunais gads no jauna nāk, katru gadu ar nedaudz citādākām sajūtām, pēdējos gados arvien dinamiskāk, nevar saprast – laikmets mainās vai kā... pēdējās dienas tiešām zibens ātrumos skrien, zibens ātrumos mainās arī emocijas un situācijas (vai vismaz redzējums par tām J). Neatceros, kad pēdējo reizi bijusi diena, kad no rīta kārtējās laika joslas nomainījis, pusgulējis visādos transportos, ciemojies un pat it kā tīri svarīgas runas vedis, saņem ziņas, kas atstāj ar atvērtu muti vismaz uz pāris sekundēm, tad atceries, ka vari ievilkt elpu un aizskaitīt līdz desmit, pirms ko atbildēt, vienlaicīgi ķerot bagāžu, verot ceļu uz nākamo transportu (kur nu vēl aptvert, gaisa temperatūru maiņu, sajūti tikai mīkstu sniegu zem kājām agrā rītā Krasnojarskas lidostā), attopoties pie kāda staba, sasveicinoties ar kādu, vienojoties par nākotni (redz, cik tas patiesībā ir vienkārši – var domāt mēnešiem, bet patiesībā jau vajag tikai pāris minūtes, lai tiešām ko mainītu). Un tad jau izstrādā tālāko rīcības plānu, mierinot sevi ar atgādinājumu, ka vēl pastāv trešā izvēle, kā vari visu mainīt.... ļaujies pārmaiņām, izgulies, atliec malā uztraukumus, ar kuriem tāpat vairs neko nevari ietekmēt, un vakarā, satiec kādu, ar ko var parunāt, un viņš tieši šajā dienā Tev pateiks ko tādu, par ko nevar nepriecāties un beigt brīnīties, jo ko tādu pašai vēl nav nācies piedzīvot. Pazuda kaut kur manas raizes, atrisinājums radās, nākamajā dienā jau daudz saulaināk rādījās it viss, pat ar Valentīnu pa jokam viena otrai izmetām.

Ja man tad kāds būtu teicis, ka šodien iešu pa ielu un smaidīšu, jo vienkārši tā gribēšu, priecāšos ar sniegpārslām un atkal sev teikšu, ka dzīve ir skaista, ir, ir ........ laikam jau nebūtu ticējusi. Bet tas jau tikai mans pesimisms. J

Svētki tomēr būs, tie jau klauvē pie durvīm un sāk smaržot ledusskapī! J

4/12/2011

          Pilnīgi nejauša internacionalitāte pēdējās dienās pārņem. Jau kuru reizi dzirdot atsauksmes par filmu, kas noteikti esot jāredz, vakar saņēmu to kopā ar „Idiota” 11 sērijām, sāku skatīties – izrādās dokumentālā filma par M. Džeksona vienu no koncertiem „Mr Nobody” 2009. Arī krievu valodas nodarbībās pēdējā reizē spilgti izcēlās atšķirīgais – daļai no mums drīz Ziemassvētki, vārds pa vārdam, veselu ballīti saplānojām, pat datumu pielāgojām, lai visi tiek (es gan šodien sapratu, ka tajā dienā būšu Ačinskā – varbūt vēlreiz nomainīsim datumu, ja rīt jau afišu skolotāja nebūs izkārusi ), tad izdomājām, ka arī citas grupas varam uzaicināt, tur izrādās vairāki musulmaņi – noslēdzām ar vienošanos, ka cūkas gaļu, gatavojot mielastu, neizmantojam . Arī Latvijas brauciens nāk arvien tuvāk, šodien aizdomājos, ka jāizdrukā biļete, jānoskaidro, cikos īsti, jāsaprot, ar kuru transportu uz lidostu braukt, jāatrod eiro un lati; 7.12. kārtējais pilsoņu forums, kad atkal lielīsimies un izrādīsimies ar savām tradīcijām izstāžu kompleksā starp pārējām nacionalitātēm, koncertā tik šoreiz nepiedalāmies, pārāk vēlu uzzinājām. (: Bet tam visam pa vidu vēl otrā Advente šodien – jauki, skaisti, priecīgi. Svētdienas ir labas dienas, kad braukt uz Ačinsku – šodien dziedāju „Kaladū, kaladū” un skatījos uz Dievmātes svētbildi pie sienas: te nu es esmu ar latviešu valodu uz galda, dziesmu sirdī baznīcas namiņā, ar latvju zīmēm izrakstītu gredzenu sarkani lakotos pirkstos. Un pēkšņi šķiet, ka palicis vairs tik maz laika!

            Nez kāpēc nokautrējos un atteicos piebiedroties nelielām ģimenes viesībām par godu dēla atnākšanai no armijas. Laikam tāpat bija gana: mani krietni pabaroja. Tur pat nemēģinu bilst, ka gaļu neēdu, ticot, ka gaļa tāpat kā medus ir pašu, kaut kā pamieloju sevi ar kārtīgu kotleti. Ja reiz ne, ne... saņēmu sūtījumu uz Latviju, pāris dzidri vārdi pirms un pēc ēšanas ar Olgu un viņa nokomandēja dēlu, lai pavada mani līdz pieturai – jā, šajā pilsētā vēl pati īsti neorientējos. Lai arī pati māte atzīst, ka armija tomēr ir nežēlīga, ka Krievijai vajag uzlabot apstākļus tajā, pats armijnieks gan izteicās, ka neesot bijis nemaz tik traki – vairs neesot tādas nežēlīgas izrēķināšanās savā starpā, varbūt viņam esot paveicies ar pulku. Lai vai kā, tagad viņš ir īsts vīrs – gandrīz samulstu, kad atvadoties viņš sniedz roku sveicienam (sakautrējos par saviem dūraiņiem, viņam skaisti ādas cimdi – man gan tādos salst rokas, ne par ko ziemā tādos nestaigātu!), un ar tīksmi noskatos viņa stingrajā un staltajā stāvā, kas pazūd ap stūri, kad esmu atteikusi pavadīšanu līdz autoostai: es zinu, kā nopirkt biļeti, turklāt viņu mājās gaida viesi – viņa atgriešanās taču ir iemesls, kāpēc svētki viņmājās.

Sapratu, ka Ačinskā tomēr gaiss ir krietni tīrāks un griestu flīzes nav jāmaina ik pēc gada, kad tās no gaisa putekļiem jau pelēkas palikušas pat gaitenī, kur nav logu, arī ielas malā sniedziņš pavisam balts un patīkami gurkst zem kājām. Zilo baznīciņu kalna galā nu grezno balts, apsnidzis jumts. Man patīk šāda II Advente.  

2/12/2011

     Šodien arvien pieturās mērens laiks – var priecāties par ziemu un nav jādomā, kā ātrāk tikt kādā siltākā telpā, jo vai nu sals kož degunā vai vējš pa ledu slidina. Pēc iepriekšējās ciemošanās pie bijušās Krasnojarskas latviešu biedrības vadītājas, šodien iegriezos pie Jūlijas, kura jau divus gadus Krasnojarskā vada divus Dzintara kosmētikas veikalus. Gaidot viņu, pētīju piedāvājuma klāstu - galu galā sapratu, ka Dzintars ražo aptuveni 100 smaržu aromātus un izrādās ir arī jauna eko līnija, kuras cenas jau laikam ir atbilstošas kvalitātei (vismaz tā gribas domāt). Nevienu pircēju gan nesatiku (10 min), grūti spriest, cik ļoti Krasnojarskas iedzīvotājiem tas ir vajadzīgs, bet ja reiz veikali turas jau pāris gadus, zemē metama manta arī nav. Viens nu ir skaidrāks par skaidru – no Latvijas nav jāved Dzintara, Stendera, Rīgas balzāmu produkcija – tas viss, turklāt plašā izvēlē, ir pieejams tepat (var aiztaupīt smagu somu stiepšanu un dāvaniņas iepirkt pilsētā), bet par Laimas šokolādi arvien biežāk var dzirdēt, ka tāpat tā nepārspēj Krasnojarskas šokolādes konfektes ar valriekstu un plūmju pildījumu (šokolāde Krievijā tiešām ir kvalitatīva un garda). Aizrunājāmies arī par latviešu trikotāžu – arī šajā jautājumā Jūlija bija krietni kompetentāka nekā es, tomēr šī vēl ir brīva niša, pagaidām gan arī nav īstas pārliecības, ka tas varētu nest peļņu – sabiedrībā nav izveidojies pārliecinošs viedoklis par tās kvalitāti vai citām vērtīgām īpašībām, kādas ir, piemēram, par Dzintara roku krēmu (šis arī arguments, kāpēc necenšas pārdot jauno Madaras eko kosmētiku – tā vēl esot jauna, lai vēl pamācoties). Un te nu nedaudz sajutu atšķirību: kamēr Rietumos esam atvērti (reizēm pat varbūt pārāk) jaunajam, priecājamies par inovācijām, jauniem produktiem, ražotnēm, Austrumi prasa pārbaudītas vērtības un stabilu preces/ pakalpojuma atpazīstamību sabiedrībā (vismaz no ārvalstīm), kas gan neattiecas uz būvniecības buma zemo kvalitāti.

     Vairs nav tālu otrā advente – mana nedēļas nogale solās būt pilna ar gatavošanos Ziemassvētkiem... šobrīd cenšos organizēt ap sevi vairāk jaunatnes. Tieši šī mērķa vadīta, nu esmu vēl viena sociālā tīkla locekle – krievu facebook variants vkontakte.ru  un ziniet, strādā – vismaz pirmās divas dienas  turklāt, nav jāatceras vēl viena parole – viņi prasa daļu mana telefona numura . Tā nu ir cerības gatavot Ziemassvētku uzvedumu jaukta vecuma kompānijā. Kā no gaisa un ar mazuma piegaršu (tiešām bija jāpamet, jo pašas nodarbību laiks jau bija klāt) šodien bija arī Krasnojarskas pilsētas organizēts jauniešu seminārs par toleranci. Par saturu neko daudz nevaru teikt, netiku tālāk par iepazīšanās daļu – tā motivēja strādāt tālāk un tik neērti bija, ka no mūsu 6 cilvēku grupas abas sieviešu dzimuma pārstāves pameta četrus puišus, bet ko darīt – viņa precēta advokāte, ģelovaja, nav laika, es skolotāja, kuru pēdējā mirklī pasauc izlīdzēt ar dalībnieku skaita nosegšanu atskaitēm . Iepazīšanās uzdevums ar neko īpašu neatšķīrās no ES jauniešu projektos sastaptiem, vienīgi, ka to vadīja augstskolas pasniedzēja gandrīz cienījamā vecumā nevis jaunieši paši. man laimējās būt pirmajai – tā nu ar savu atklātību un smaidu nosedzu valodas nepilnības, jau otrais cilvēks (un visi pārējie, izņemot Jakutijas puisi) minēja kādā attiecību statusā viņi ir. Tas mani pārsteidza, līdz šim nebiju saskārusies, ka jaunieši iepazīstinot ar sevi, iepazīstina arī ar savu meiteni/puisi, kas nav klāt. Bet to es atcerējos vēl autobusā, braucot mājās, tagad ir nākamais jautājums, ko noskaidrot nākamajā seminārā, kas solās būt pēc pāris mēnešiem – ja es neminu neko par savu partneri, tas uzreiz nozīmē, ka man viņa nav vai, vienkārši, es uzreiz parādu, cik mazsvarīgi tas man ir?! Turklāt, kā tas ietekmē manu dalību seminārā?!