Baikāls 8. - 13.03.2014.

   Mēnesi Krievijā noslēdzu ar tālāko brauciena punktu - Baikālu. Ja kāds pirms pusgada man būtu teicis, ka tur nokļūšu, droši vien paskatītos ar savu cinisma pilno sejas izteiksmi un nosmietu: “ Būtu jau labi!” izrādās, ka arī ciniskas un it kā naivas idejas savu reizi var piepildīties un kļūt par īstenību, kam noticēt man noteikti licis lielā mērā tieši šis brauciens. Brauciens uz Baikālu, kas, protams, turpina tukšot maku, bez atbalstītāju palīdzības pat ļoti strauji (esmu pārsteigta par saņemto atbalstu un labvēlību pret mani), turklāt bezkaunīgi iestarpinās manā prakses laikā, kaut tiešā veidā ar studijām izvirzītos mērķus te vairs veicu tikai daļēji (arī tos pašus var ātri vien izdalīt: skopa dienasgrāmatas rakstīšana un Sibīrijas kultūras izprašana, iepazīstot to, tādējādi padziļinot savu izpratni par latviešu diasporu Sibīrijā.

    Doma doties līdz Baikālam bija jau pasen - tur jau trešo gadu dzīvo kāds mans franču draugs, ar kuru reti, bet lielākoties tiekos Latvijā. Draudzības aizsākums tomēr Sibīrijā, gan temata, gan mūsu tā brīža lokācijas dēļ. Tā kā vīzu un citas lietas tik un tā biju sev sagādājusi, tad sapratu, ka tik patvaļīgi kā tagad ar laiku un līdzekļiem citu reizi rīkoties nevarēšu, kamēr vēl esmu studente, no visiem saviem normālajiem darbiem tāpat esmu aizgājusi. :) Tad uz priekšu, dodu ziņu, ka būšu, viņš izklausās priecīgs, un tā arī paliek, ka tiekamies marta sākumā. Brauciena gaitā aptuveni datumi kļūst jau reālāki un saprotu, ka Baikālā sanāks vien pavadīt nepilnas 5 dienas, kas patiesība šķiet pietiekami, un ir arī. Vairāk jau ir kaitīgi - sāc pierasts un iedzīvoties, tā ka došanās prom izjauc jau kaut kādu iestrādāto ritmu :) Kādā mirklī nedaudz bailīgi, jo visa sarakste tikai internetā, un tā īsti jau precīzu vietu, kur jādodas, no galvas neatceries, bet visu nedaudz mierīgāku padara vietējo šoferu izveicība, sākotnēji viņi it kā skarbi un asi, bet tad pat bez īpašas teikšanas nonāc tieši pie tām durvīm, kur vajadzīgs - savā ziņā jau pasaule maza, bet ceļiniekam, kas šajā pusē ir otro reizi dzīvē un pirmajā tika apzagts, turklāt, tas ir liels un patīkams pārsteigums nudien. 

Ceļinieks

     Vispār jau ceļinieki te ir dažādi - katram ir savs noteikts veids, kā viņš iepazīst salu, ko nolēmis izbaudīt vai pārbaudīt, kā vislabāk pavada atvaļinājumu: kāds vienkārši dzīvo viesu mājā un starp ēdienreizēm dodas pastaigās, vakariņo, stundām pļāpādams ar draugiem, cits ir atkal pilnīgi viens, no nezinu kādām tālēm attraucies ieraudzīt un izbaudīt Baikālu, citi atkal izvēlas atvaļinājumu pavadīt pa ledu apejot salu, mantas sakrāmējot uz ragavām, nakšņojot teltīs uz vai pie ledus, nezinot, kāds tas būs (tas mainās ne tikai pa sezonām, bet arī atkarībā no vējiem un zemestrīcēm, kas ir pamata vainenieces lielākām un mazākām plaisām), cik lieli būs ledus blāķi (торос - rus) aiz nākamā līkuma, kur būs nākamā plaisa (tās ir biedējošas, īpaši, ja neesi pieradis, bet lielākoties nav bīstamas, īpaši, ja uzmanies kaut nedaudz). Te kategorija “normāls” iegūst citu nokrāsu: normāls ir tas, kas ar mašīnu, kājām, slidām nolēmis šķērsot Baiklālu, ceļo jau gandrīz gadiem no vietas (nepaguvu noskaidrot, kas ir viņu mājas), gribas bildēt vai filmēt kaut ko, raksta rakstus, vai vismaz gatavs izgāzt kaudzi naudas par laika periodu pie ezera, reizēm stundām ilgi sēžot ezera krastā un skatoties tālumā, mans stāsts ir drīzāk garlaicīgs un nekas īpašs, bet nevienu mirkli netiek kritizēts, gluži pretēji - vietējie priecājas par atbraucējiem, ar neviltotu intreresi uzsāk sarunu, grib zināt, no kurienes esi (tā kā uz salas ir izteikts franču pārsvars, tad visu citu kultūru pārstāvji tiek uzņemti īpaši (atkal gan laikam var izcelt Austrumu kultūras, jo viņi tomēr runā ļoti atšķirīgā valodā un tas komunikāciju nedaudz apgrūtina, bet, kamēr mēs runājam par tūrismu un iespēju nopelnīt, tas nav šķērslis).

Naktsmītne

    Laikam jau neizbēgami, aprakstot savu ceļojumu uz Baikālu, ir nepieminēt vietu, kur esi uzturējies. Kā rādās man bija tas gods (es tiešām neko sliktu nevaru teikt, es varu dot kritiku, bet to vēlāk, katrā ziņā, par spīti visam, es jutos gaidīta, aprūpēta un drīzāk papildinoša nevis traucējoša) uzturēties pie Nikitas (http://www.olkhon.info/en/). Viņa viesu māja ir populārākā visā ciemā, ziemā jo īpaši tāpēc vien, ka lielākā daļa citu vietu ir slēgtas. Tomēr Nikitas vietai ir arī savas specifiskas iezīmes: 1. Viņa sētā darbojas daudzi brīvprātīgie, kas brauc un palīdz kā var pretī iegūdami mājvietu un ēdienu, šie cilvēki laika gaitā noteikti ir ietekmējuši sētas atmosfēru, tāpat arī Nikitas ģimenes lielā mīlestība pret franču valodu un kultūru - ne tikai viņi paši runā franču valodā, bet arī daudzi strādnieki, un pavisam noteikti - viesi. Vairāku dienu laikā, kamēr uzturējos viņa sētā, 90 % no tūristiem, kurus satiku bija no Francijas, bet ja arī nebija, tad noteikti bija cieši saistīti un brīvi runāja franču valodā, es franču kultūru un valodu izjutu pastiprināti arī tamdēļ, ka biju tomēr ciemos pie francūža - un zināmu zīmogu tas uzlika arī man, vismaz sākotnēji. Noteikti bija mirkļi, kad sāku arvien neērtāk justies franču valodas nezināšanas dēļ, kā arī tādi, kad mēģināju sveicināties vai atbildēt franciski, aptuveni nojaušot, kā frāzei būtu jāskan - ir valodas, kuras nemanāmi ienāk tavā ikdienā.

Sadzīve

    Tā kā tālākais stāsts jau attiecas uz visiem, ne tikai viesu mājām, tad to vērpju jaunā rindkopā. Uz Olkhon salu noteikti attiecinams teciens ‘ kurpnieks bez kurpēm’ - sala bez ūdens, te arvien ūdens tiek pievests cisternās, kāpēc katrā sētā ir neliels kvadrata formas caurums, lai vari šļūteni iebāzt caur sētu un nav mašīnai jābrauc iekšā - pirmajā mirklī iedomājos, ka tas lai neizdangā ceļu, bet tad atceros, ka ceļš viņiem pēc būtības ir vienās dangās, tā ka drīzāk tas sava veida laiskums vai citi praktiski iemesli. Lai arī vietām ir siltas, ar ūdens piegādi nodrošinātas tualetes, pat ēdnīcā (tāpat arī lielākajā daļā mājiņu) rokas mazgātas tiek tā saucamajā umovaļņikā (roku mazgāšanas iekārta), kur gan piegāde, gan aizvade jānodrošina pašiem ar spaiņiem. Pirtī par laimi ir liela cisterna, muca, kur parasti ūdens ir gana, bet par dušu gan te nav ko sapņot - man tas īsti netraucē, bet no malas šķita, ka daži tomēr pēc tās ilgojas. Lai vai kā, nevienu mirkli nešķiet, ka tas kaut nedaudz atturētu no dzīves uz salas.

Tiem, kas uzturas nosacītā rentnieka statusā, parasti ir kādas saimnieces, pie kurām viņi mazgā drēbes vai nodod tās mazgāšanai. Parasti ar to viss kārtībā, tikai reizēm gadās, ka svaigās drēbes jau ož pēc cigaretēm, jo izrādās tās ir žāvētas telpā, kur vīrs vai pati saimniece smēķē :) tā gadās.

Kaut kopumā atceroties pirmos iespaidus, ieraugot ciemu, kas tādā kā aizsargā iegūlies un pamazām aug pa malām nelielā ieplakā, bija brīvi klaiņojošas govis, kas pirmajā dienā no netipiski lielā vējā slēpās pie sētām, smiltis - sajutos kā stepē, vēl jo vairāk - pēc braciena no salas dienvidu gala, kas ir tipiska stepe. Pierasta un pieņemama šķita kultūra - augstas, necaurredzamas sētas, šur tur kāds mašīnas vraks mētājas, veikali, uz kuriem cierē pa kādai dāmai vai ar auto piebrauc kāds vīrs, pasta tipiski zilā ēka ar paliek kaut kur, var atpazīt skolu - skaista divstāvu koka ēka ar pagalmu, sporta rīkiem, tiek ievērots tradicionāli zilais, blakus pāri ielai vienīgā gājēju pāreja ciemā. Tiesa, arī ceļš netipiski līdzens, citādi jau tik vairāk kā likuma dēļ nepieciešamību pēc zebrām neredzu - ceļš ir gana bedrains, lai pārāk nesteigtos, mašīnas arī nemaz tik daudz nav. Tomēr visi cenšas izmantot ziemas ceļu pa aizsalušo ezeru, kas, neskatoties uz to, ka ledus mēdz būt slidens un mašīnu šad tad sanes, ka reizēm jāizvairās no plaisām un jābūt krietni uzmanīgākam, gatavam bremzēt vai mainīt kursu, tomēr ir lielisks segums. Tiesa gan, ir tikai viens oficiāls ledus ceļš, pie kura norādīts svara ierobežojums: 10 t, un laiks, kad to izmantot nedrīkst (19:00 - 7:00), jo tad ir tumšs, un tiešām, vismaz es nebraucu un nevienu citu, bez sacīkstēs iepalikuša riteņbraucēja, arī nemanīju tumsā ar uguņiem uz ledus. Vienīgi - mēnesim pieaugot tas tik labi izgaismoja ceļu, ka nepieciešamības gadījumā jau laikam var braukt. Noslēdzot par ceļiem - tikai viens ir oficiāls, bet krietni vairāk visu citu - jebkur, kur vajag, tikai jāuzmanās no plaisām, jāapbrauc ledus blāķi un jāatrod jau iemīta taka, lai tiktu mājās, bez tā īsti nekas neizdodas. 

Romantika

     Jau pieminēju mēnesi. Nu jā, viņš jau laikam arī nemaz daudz komentārus neprasa: ilgi neaizmirsīšu to pasakaino sajūtu, kad iznāc no pirts, izsildījies līdz kauliem, tīrs, tik tīrs, ka šķiet arī gars stiprāks kļuvis, kad vēsums patīkami apņem un spirdzina, un tad ieraugi mēnesi, kas zīmē ceļu uz ledus līcī (kas to zina, varbūt tas nemaz vairs nav līcītis, bet kaut kur tālāk jau tas mijas - uz ledus grūti aptvert attālumu), bet gar malām slienas kalni - tāda drošība un maigums - vējš pierimis un šķiet, ka diviem iemīlējušiem neko vairāk par šādu klusu vietu, mazu mājiņu, kur krāsns izkurināta, elektrība ir tikai no 19:00 - 23:00 :) nemaz nevajag. :) Nedaudz neskarti un pavisam noteikti savvaļi - pasakaini skaisti. Īpaši pēc tik ilga laika pilsētā - pēkšņi zvaigznes šķiet tik ļoti spilgtas un mēness spožāks, kaut nav pieaudzis vēl pat līdz pusei. Daba - tas noteikti šoreiz ir atslēgas vārds romantikai, pārējais jau laikam nāk pats, cik un kā jau kuram ir iekšā.

No malas paskatoties, te nav daudz īpaši romantisku stāstu, lai arī ir cilvēki, kas smaida, kas interesējas (interesējas noteikti visi, bet ne skaļi un atklāti), te tomēr ir Krievija, par seksu te vēl skaļi nerunā, un ne tikai par seksu. Izceļot Krieviju, kā tomēr tipisku iezīmi var pieminēt arī ģimeņu ilgāku palikšanu kopā, un vīrieša un sievietes lomu uzturēšanu. Man šķiet, ka to ar laiku pat ārzemnieki pārņem, kas nolēmuši iesakņoties uz dzīvi ciemā: sieviete reti brauc ar auto, bet tas vēl nav nekas traks, sieviete parasti nepalīdz vīram biznesā, ja vien viņa pati nav to sākusi, sieviete zina, kur ir viņas vieta un rūpējas par pavardu, par vīru, par to, lai viņš justos labi. Lielā pilsētā to izdarīt ir jau daudz grūtāk, bet ciemā noteikti var pagūt, turklāt tā rezultātā pati sieviete izskatās labāk. :) Bet, jā, ir reizes, kad viņai vienkārši jāzina, kur nav savs deguns jābāž.

Tūrisms /11.03.2014/

     Šovakar labprāt atvērtu arī facebook, bet tad jau redzes, vai izdosies. Vienlaicīgi šodien galva ir pilna ar milzīgiem iespaidiem no redzētā un sajustā. Principā veselas dienas  brauciena ekskursija sākas no blakus ciema, kur uzbrauc uz ledus, uzreiz turpat arī apstājas pie vienas no nelielajām salām - daudziem tūristiem tā ir pirmā iespēja uzkāpt uz ledus un sajust, kā tas ir braukt pa to ar vietējo vaziku. Vēlāk it kā nopūšamies, kad esam atpakaļ uz zemes ceļa līdz brīdim, kad sākas meža ceļš ar pasakaini lielām bedrēm un šūpošanos. Visa brauciena laikā piedzīvojām vairākas reizes, kad mašīnu uz ledus sanesa, kas vairs nešķiet bīstami, tomēr sirds notrīc - tik ātri pie tā tomēr nepierod, toties meža ceļa slīpumi vai dziļās risas jau šķiet bīstamākas - sajūta, ka tur var arī palikt. Uz ledus šoreiz arī vairākas atvērtās plaisas šķērsojām, visnotaļ veiksmīgi, unikāla un nepiedzīvota arī situācija, kad apstājāmies uz ledus krietnu gabalu no krasta, ledus šķiet kristāltīrs, tikai plaisas, kā asas līnijas, vietām kā mežģīnes vai asi zari aizvijas tālāk, bet visapkārt dun un brakšķ ledus, bet ne vairs tik smalki un asi kā piekrastē, bet jau daudz dobjāk un dziļāk, līdzīgi kā iepriekšējā dienā redzētā plaisa, kas pirmajā mirklī atgādināja pērkonu zem kājām, abi divi satrūkāmies, un tikai tad turpat lejā ieraudzījām, kā ledus paveras. Baikālā tiešām katra diena ir īpaša un neatkārtojama. Iespējams, ja padzīvotu te ilgāku laiku, sajustos citādāk, bet, pavadot te tikai pāris dienas, ir sajūta, ka tā pa īstam nekas te neatkārtojas un rutīnu jau laikam arī īsti sagaidīt nevar. Pat, ja tā ir, tad es noteikti neiebilstu pret regulāru saullēkta un saulrieta sagaidīšanu, pastaigām pa klintīm un ledu vai gar ezera krastu, svaigu gaisu, vietējiem cilvēkiem un tūristiem, lielākoties no Francijas, pirti un ēdnīcu, kur vienmēr var dabūt tēju, trīs jaukas ēdienreizes. Vienīgais, ko ieviestu, ja te dzīvotu - pasūtītu kādu rīta laikrakstu, lai, uz putras kafiju uzdzerot, varu pāršķirstīt to, un nav vajadzības vēl meklēt laiku lasīt ziņas internetā. 

Izmaksas

     Pirmais ir ceļš, ja neplāno nakšņot viesu namos, bet savā pilī, kuru nesīs līdzi, tad ceļa izdevumi var šķist samērā dārgi, turklāt tie ir neizbēgami: vilciens Omska - Irkutska man sanāca 3300 rubļi, pēc tam busiņš līdz salai - 700 rubļi (ceļā 5 stundas ar kaudzi), var doties arī līdz Ļistvjankai (Listvjanka), kas ir 3 x tuvāk, ceļš attiecīgi īsāks un lētāks. Ar ēšanu ir tā, ka vietām ir veikali - vispār to ir gana, ko īsti laikam nevar teikt par piedāvājumu, ja gribas tiešām svētkus sarīkot, toties gandrīz visur var dabūt omuļus - ezera slaveno zivi, turklāt tā nav dārga (citādi cenas nemaz nav zemas - tas pats, kas lielpilsētās). Ja pašiem daudz līdzi nest negribas, tad var izvēlēties ēst kādā no tuvējo viesu māju ēdnīcām - tās parasti piedāvā tādu iespēju, komplekso pusdienu cena ir aptuveni 200 rubļi, kas parasti iekļauj tēju neierobežotā daudzumā, zupu un otro, reizēm arī kaut ko desertā, bet ne vienmēr :) tā kā pati gandrīz visu laiku uzturējos vienā vietā, tad turpat 3x dienā arī devos ēst - jāatzīst, ka šī dienas daļa man pat ļoti patika -  salīdzinoši (saprātīgi izvērtējot Sibīrijas iespējas pasniegt svaigus augļus un dārzeņus) garšīgs un veselīgs ēdiens, tiem, kas nemīl gaļu te vienmēr bija zivs, turklāt laba zivs, grūtāk drīzāk ir tiem, kas zivis nemīl :), turklāt uz tēju pēc vējainām pastaigām iegriezāmies, kad vien gribējām. Ēdnīca ir arī tā vieta, kur ir visa centrs - tur tiekas un šķirās cilvēki, tur vakaros notiek gan organizēti, gan improvizēti koncerti, tur kāds no darbiniekiem iekurina krāsni, vienu vārdu sakot, jauki un mīlīgi.

Nakšņošanai viesu mājās ir divas cenas: sezonas un nesezonas, arī Irkutskā cena svārstās ar 250 rubļu starpību hosteļos (ziemā ir 500 rubļi pa nakti), viesu mājās dienas uzturēšanās izmaksas ir robežās no 900 līdz 1200 rubļiem, tās lielākoties iekļauj arī ēdināšanu. Ir vietas, kur izīrē istabu, vai visu mājiņu - tad attiecīgi cenu dala pa galviņām, bet šķiet, ka kopējā biznesa vārdā, vismaz pagaidām ir diezgan vienota cenu politika un nekas dikti neatšķiras. Izvēli drīzāk nosaka citi kritēriji: kādās valodās runā strādājošie, kur kādu pazīsti (daudzi te tomēr atgriežas jau kuru gadu, tiekas, izvēlas atmosfēru, kādā uzturēsies, zina, kurā vietā, kādas ekskursijas piedāvā, kur labākais saulriets vai saullēkts... Kādu reizi varbūt drīzāk vienkārši ilgojas pēc klusuma, kuru tad arī atrod kādā tālākā nostūrī).

Starp citu, nemanīju arī cenu starpību starp vietējiem un ārzemniekiem, pat, ja starpība ir, tā drīzāk slēpjas citur. Piemēram, kad devos no salas uz Irkutsku, iekāpjot, mēs šoferim samaksājām 600 rubļus, kamēr pilsētā maksājām 700, tikmēr vīri skaidrā krievu valodā pārsprieda, kāpēc tāda cenu atšķirība: vietējiem esot 600, bet nu nezinu, kā mani un divus ķīniešus var noturēt par vietējiem (:)!), viņiem izrādās nebija ne jausmas, ka mēs jau 150 rubļus bijām samaksājuši reģistrācijā, rezervējot vietu busā :). Arī viesu namā visur bija viena cena, un apmeklētāji bija gan ārzemnieki, gan Krievijas iedzīvotāji (pēc attāluma skatoties, kāds Austrumu valstu tūrists ir pat tuvāks un šķiet vairāk piederīgs vietējiem burjatiem kā kāds maskavietis.

Der atcerēties: 
1. Tas, ka esi par kaut ko samaksājis vēl nenozīmē, ka pie tā tiksi - pašam vien jārūpējas, lai ēdiens, dzēriens, gultasveļa vai kas cits tevi tiešām sasniedz (vienīgais izņēmums manā braucienā ir transports - tas atbrauc un meklē tevi, ja esi rezervējis vietu).
2.Neskatoties uz to, ka bankomāta uz salas, lielākoties arī ciemos ezera krastā nav, ir vietas, kur var norēķināties ar karti (īpaši viesnīcās), tomēr to lietderīgi pārbaudīt pirms tam. 

Paldies Nicola Pernot par rūpēm un piedzīvojumiem Baikālā! Kam sirds kāro pēc iespaidīgākiem un kvalitatīvākiem skatiem, tos var meklēt Nicola blogā: 

• http://www.nicolaspernot.com

Brauciena noslēgumā atkal garais ceļš līdz pilsētai, kas šoreiz pārsteidz gan ar savu kultūru, gan siltu pavasari un peļķēm uz ielām, nelielu apmulsumu: kas nu? Brauciens galā, kur cilvēki, kur jau iepazītās sejas un ledus blāķi? :)

Pastalas

       Tiklīdz jau biju pārliecināta, ka došos uz Sibīriju, sāku domāt, kādu papildus vērtību savam braucienam piešķirt, mēģinot to padarīt maksimāli raibu un produktīvu ne tikai man, bet arī tiem ļaudīm, pie kuriem braucu, apzinoties, ka ceļš tāls un sarežģīts, kas noteikti bija motivācija darīt/ piedzīvot vēl ko bez pamata uzdevumiem. Tā kā, pateicoties savai brīnišķīgajai tango draudzenei, rudens pusē biju apguvusi pastalu taisīšanas prasmes, un nebeidzu priecāties par procesa vienkāršību, piedāvāju kopā pagatavot pastalas ciemā - kas, manuprāt, bija ne tikai latviešu tradīciju saglabāšana un izkopšana, bet vienlaicīgi arī ļāva papildināt ciema kluba inventāru un jau esošos tautas tērpus. 

      Ilgi nedomāju (droši vien, ja būtu domājusi ilgāk, tik labi nebūtu izdevies), sāku sarunu ar ciema skolotāju - viņa atbalstīja. Tad tikai īsi pirms braukšanas sapirku ādas, vēl šo to (centos aprēķināt, aptuveni arī izdevās :)), un devos ceļā, īpaši nemaz necenšoties precizēt laiku un vietu - tikai skopi informēju skolotāju, ka būšu un pastalas varēsim mācīties - nupat jau vāji atceros to neziņu un precīza plāna sastādīšanas atlikšanai līdz pēdējam brīdim... jo kāda jēga? Tur tāpat visam sava kārtība - tā arī iznāca, ka sāku ar Kurzemes Ozolaines apciemošanu, ierados Augšbebros tieši tajā dienā, kad rajonā bija kluba teātra kolektīvu skate - tā nu pa dienu mierīgi ciemojos pie mājāspalicējiem, bet jau vakarā savācāmies uz nodarbību. Sākumā nedaudz samulsu, kā nu būs, kad sapratu, ka nāks pieaugušas sievietes (dalībnieces bija: Olga Benke, Aksana Cīrule, Gaļina Labecka, Olga Korberga, Lidija Kalniņa, Nadežda Altinkoviča, Jūlija Leja, Rita Jaurēna) - nez kāpēc, ādas pērkot, biju rēķinājusies ar bērnu un pusaudžu kāju izmēriem :), bet galu galā visiem materiāla pietika. Sava komforta labad biju izvēlējusies salīdzinoši plānas, toties krāsainas ādas. Nodarbības laikā sapratu, ka tas nemaz tik slikti nebija, jo ar mīkstu ādu tomēr vieglāk strādāt, un tā, kā uz visām mums bija tikai pāris šķēres un viens papīra nazis, tad ādas mīkstums tikai palīdzēja. Brīdināju arī, ka āda plāna, bet būtiskākais amata prasme, un kādu reizi tautās uzvilkt jau varēs, bet, kad būs cauras, tad zinās, kas jādara ar vecām ādas jakām vai somām :)

  Tā kā nodarbība par īsu, lai visu padarītu ( un tiešām - visas taču pirmo reizi pastalas taisīja), turklāt tēja ar vēl jāpadzer un kāds vārds brīvāk jāparunā, citādi stundas aizritējušas mērot, zīmejot, skaitot un griežot... tad nobeigšanu atstājām nākamajai reizei. Ar skolotāju sarunāju tikties vēlreiz, lai parādītu, kā jānobeidz, bet ar čaklāko pastalu taisītāju mājās vēl pieķērāmies - dubults neplīst - arī viņa nākamajā nodarbībā varēs palīdzēt pārējām!

  Beigās vēl pirms gulētiešanas jau var pielaikot un apsiet pastalas: Redz, cik skaisti, tieši pie tautas tērpa būs! Noslēgumā tikai varu uzteikt rokdarbnieces: neskatoties uz vēsumu, skopo darbarīku daudzumu, improvizētiem lineāliem, dāmas jau pirmajā nodarbībā tika galā ar uzdevumu! 

Daļa 2013.gada vasaras latviskā 'par un ap' mirkļu

Pēc ilgāka laika atkal vienanedēļa ar kuplu klāstu Latvijai tuvu cilvēku, un vēl kuplāku emociju buķeti no kopā būšanas mirkļiem.

Latvieši Krasnojarskā

Materiāla autore: Liene Salmiņa

Materiāls tapis 2012.gadā no aprīļa līdz septembrim.

Latvieši Krasnojarskā

Latviešu ierašanās Krasnojarskas apgabalā (bijusī Jeņisejas guberņa) datējama jau 19. gs. Latvietis savu dzimteni atstāj brīvprātīgi, labākas dzīves meklējumos  vai piespiedu kārtā, kas ir bijusi daļa Krievijas cara valdības politikas, lai veicinātu neskarto zemju apgūšanu  19. gadsimta beigās. Pirmie izbraucēji tomēr bijuši nosodītie, kuriem kā alternatīva cietumam vai pat nāves soda izpildei, bijusi izceļošana uz Sibīrijas plašumiem, ģimenei atļaujot izvēlēties, doties līdzi vai palikt. Jau toreiz, cariskās Krievijas impērijā, Baltijas apgabalos izceļošanas nosacījumi atšķīrušies, bez cara arī baznīcai bijusi sava teikšana. Tā, piemēram, somiem nav atļauts izceļot ar ģimeni, kamdēļ somu nācijai nostiprināties un saglabāt etnisko piederību  diasporas situācijā bija daudz sarežģītāk, turklāt no apgabala vecāko latviešu stāstiem par saviem senčiem uzzinām, ka latvieši jau arī gaidījuši savas nācijas pārstāvjus, ar vietējiem iedzīvotājiem laulību neslēdzot. Drīz pēc nosodītajiem ieceļotājiem, saņēmuši informāciju par zemes auglību un klimatu, uz tālieni dodas arī radu vai draugu ģimenes, tādējādi kuplinot latviešu sabiedrību. Īsumā atskatoties uz cara politiku 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā, var redzēt, ka liela teikšana un vara bijusi arī baznīcām, kurai jāsaka paldies gan par diasporas grupu asimilācijas aizturēšanu (ciemu veidošana, grupējot pēc nacionālā sastāva bija luterāņu baznīcas iniciatīva), gan nācijas uzņēmīgāko un apķērīgāko pārstāvju pakļaušanos pareizticīgo baznīcas piedāvājumiem (apmaiņā piedāvājot zemi īpašumā), kur jau toreiz pamatā bijusi likumsakarīga cilvēka vēlme – dzīvot pēc iespējas labāk. Veidojas zināms paradokss: lai arī grūti atrast sirsnīgāku cilvēku par sibīrieti, finansiālā stāvokļa uzlabošanas iespējas spēcīgi ietekmēja un vēl šodien ietekmē jebkuru citu dzīves aspektu.

Latviešiem vienmēr ir pietrūcis savas zemes, vēlēdamies izbēgt no šaurības, vienveidības, prom devās veselas viensētu saimes. Zemniekiem, kas ieradās Sibīrijā, iedalīja nedaudz naudas lopu, citu nepieciešamo lietu iegādei, lai varētu izveidot jaunu saimniecību, kā arī ierādīja nomērītus zemes gabalus. Šādi ciemi veidojās gan Krasnojarskas apkaimē, gan vairāk uz dienvidiem, Sajānu pakājē (Lejas Bulāna).

Nākamais ieceļotāju vilnis saistīts ar 1905.g. politiskajām represijām, kad uz Sibīriju tiek izsūtīti politiski, kultūras, sabiedriski aktīvi cilvēki. Izsūtījuma grupu nosaukumus veidoja pēc vietas, uz kuru izsūtīja. Krasnojarskas vēstures muzejā Minusinskas 1910.g. izsūtījuma sarakstā starp desmit nosodītajiem, redzams arī latvieša Spundes uzvārds (izsūtīti tika no Krievijas Impērijas; jāatceras, ka tajā laikā daudzi latvieši devās studēt un strādāt uz Maskavu, Pēterburgu).

Ekonomiskās ģeogrāfijas dati rāda, ka 1908.g. no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu.  Jeņisejas upes baseina teritorijā lielākoties šajā laika posmā ieceļoja no Vidzemes un Latgales, apmetoties Ačinskas, Biriluskas, Boļsemurtinskas,  Boļšeuluiskas, Karatuzova, Novoseļovskava, Manskas, Partizāņu, Tjuhtjetskas, Ust- Abakānas, Jemeļānas, Ujarskas,  Šušenskas rajonos.

Trešais Baltijas iedzīvotāju imigrācijas vilnis Sibīrijā veidojas 1917.g. Oktobra revolūcijas laikā, kad pēc pilsoņu kara mājās neatgriežas latviešu strēlnieki. Krasnojarskas pusē Toičekā sastopami vairāki strēlnieku uzvārdi: Liebets Roberts, Rakša Atis, Teteris u.c.

Pēdējie brīvprātīgie ieceļotāji ieradās pēc 1917.g., kuri pārsvarā bija bijušie sarkanie strēlnieki, kuru liktenis izvērsās traģisks un sarežģīts pēc 1920.g. Latviešu Strēlnieku divīziju pārkārtošanas – viņiem nebija, kur atgriezties pēc pilsoņu nemieriem.  

Nākamie ieceļotāji bija 1941. – 1949. un 1951. g. represētie Latvijas iedzīvotāji, īpaši sievietes un bērni. Represēto upuru skaits tā arī nav līdz galam precīzi noteikts. Šo cilvēku smagais liktenis nav vārdiem aprakstāms, nav aizmirsts, bet tiek cienīts.

 Bet pēdējo migrācijas vilni saista ar peļņas iespējām bijušajā PSSR 20.gs. 70. gados.

Pateicoties savam čaklumam, latvieši labprātīgi un akurāti veltīja daudz pūles, lai apstrādātu un iekoptu skarbo Sibīrijas zemi. Lielākā daļa nodarbojās ar zemkopību un dzīvoja viensētās. Inteliģentākie latvieši ieņēma dažādus ierēdņa amatus; daudzi kalpoja cara armijā, pat vecāko oficieru rindās.

Laikraksts „Jeņisejas domas (Enišeiskii misli)” raksta par 1915.g. skolotāja Eglīša (Borisovkas ciema skolas pārstāvis) vadībā uzvesto R. Blaumaņa lugu „Zagļi”, uz kuru ieradās gan no tuvējiem ciemiem: Suhanojas, Kamenno Gornajas, gan pat no tālākiem Krasnojarskas novada apgabaliem. Lugas izrādīšana tik plašai publikai deva bagātus ienākumus, ar kuru palīdzību paplašināja un uzlaboja mācību telpas.

Vēlākā Krasnojarskas latviešu biedrība veidojas no tuvējo ciemu pārbraucējiem uz pilsētu. Vietās, kur uzturas vairāk latvieši, atver latviešu skolas, teātra pulciņus, muzikālus ansambļus, avīžu, žurnālu latviešu valodā publicēšanas centrs ir Novosibirska.  Krasnojarskā pirmā kultūrizglītojošā latviešu apvienība „Krīve” tiek izveidota 1918.g. Novembrī. Organizācijas ietvaros darbojās teātra kolektīvs, vokālais koris un bibliotēka – lasītava. Starp Krasnojarskas nacionālajām organizācijām „Krīve” bija viena no aktīvākajām, kā norāda laikrakstā „Krasnojarskas strādnieks” (nr. 40, 26.02.1920.), bet arī ārpus pilsētas var just latviešu mīlestību pret kultūru. Viens no latviskākajiem ciemiem, no kurienes pārbrauca uz Krasnojarsku, ir Barisovka, turpat netālu arī Toičeka. Laikraksts „Krasnojarskas strādnieks (Krasnojarskii rabočij)” sniedz informāciju par latviešu dzīvi ciemos. Sākotnēji iebraukuši, veidojuši pavisam vienkāršas mājas, bet drīz vien ar savu strādīgumu spējuši celt kārtīgas dzīvojamās mājas, sākotnējās būdiņas pārveidojot par pirtīm. Pirms pulcēšanas kolhozos, dzīvojuši viensētās, kurām nosaukumi piešķirti pēc uzvārdiem: Liepiņi, Tepcēni, Gailīši, Lazdas.

Būtiski šķiet atzīmēt morālo stāju. 20.gs. 30. gadi ikvienam sibīrietim asociējas ar smaga darba un trūkuma gadiem. Latvieši atzīst, ka smagi strādā un nepietiekami velta uzmanību saviem bērniem, kultūrai (acīmredzot, jūt nosacītu morālu degradāciju, bet nespēj pret to cīnīties). Vienlaicīgi sievietes  apzinās arī savu pārākumu starp vietējiem iedzīvotājiem, tieši strādīguma spēju ziņā.

Pierādīdami savas izcilās darba spējas, kur lomu spēlē arī zināšanu augstais līmenis, latvieši arvien biežāk tiek izvirzīti administratīviem, vadošiem amatiem. 1925.g. no 15 bezpartijiskajiem guberņas un ciema amatu vēlēšanām 3 ir latviešu zemnieki: Timmermans Aleksandrs Reiņa d., Āboltiņš Andrejs Jāņa d., Puseps Kārlis Jāņa d..  

Viens no lielākajiem Krasnojaraskas apgabala latviešu ciemiem bija Borisovka Ujarskas rajonā. Tajā bijusī kopējā saimniecība (sovhozs) „Ausma”, vairākas pašu iedzīvotāju gādātas skolas. Jāpiebilst, ka arī Krasnojarskas latviešu biedrības „Dzintars” pirmā latviešu valodas skolotāja bija Erna Nikolajevna, nāca no Borisovkas, kur attiecīgi viņas tēvs bijis ciema skolas direktors. Līdzīgi citiem ciemiem arī šis latgaļu, latviešu ciems tika ‘izšauts’ 1937.g., gandrīz pilnīgi iznīcinot latviešu valodas lietojumu,  ciema kultūras un izglītības dzīvi, tomēr jāpiemin, ka latviešu lepnums bija 1928. – 1930.g. Borisovkas ciemā uzceltā jaunā divstāvīgā latviešu skola, kas kļuva par visas apkaimes kultūras dzīves centru.

20.gs. 20.g. tika atvērtas arī citas latviešu nacionālās skolas Kamenno- Gornovkā, Ujarskas rajonā, Ostrovkā Manskas rajonā. Skola Borisovkā tika atvērta jau 1911.g. (pirmie skolotāji Eduards Baldiņš, Bērziņu Anna), tajā pašā gadā arī Taimenskas kolonijā (rakstnieks Augusts Melnalksnis, vēlāk Zariņš). 1912.g. Ostrovskas kolonijā Manas rajonā, Lejas Lebedjevā Kanskas apriņķī, sākumā krievu tautības skolotājs, vēlāk latvietis – Baldiņš. 1914.g. Greznaja Kirzā atvēra skolu Manas rajonā, kas aptvēra vairākas kolonijas.

Latviešu skolu skaits pieauga, ko vecināja arī bēgļu laiki no 1915.g. pavasara līdz Latvijas pavalstniecības optācijas noslēgumam 1920.g. vidū. Bēgļu skolas Krievijā tika atvērtas balstoties uz 1914.g. 1.jūlija privātskolu likumu, kas paredzēja, ka skolas uzturētājam ir tiesības noteikt skolas mācību programmu un mācību valodu, kā obligātu atstājot tikai ticības mācību un krievu valodu. Līdz 1916.g. Jeņisejas guberņā darbojās deviņas valsts latviešu skolas ar 13  skolotājiem, kurās mācījās gan kolonistu bērni, gan bēgļu bērni. Skolu darbību kavēja patstāvīgs skolotāju trūkums. 1916./1917.g. Jeņisejas guberņā darbojās jau 10 valsts skolas un 2 Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas uzturētas latviešu skolas. Pēc LBACK ierosinājuma 1916.g. 29. un 30.maijā Krasnojarskā notika Sibīrijas latviešu bēgļu komiteju un sabiedrisko darbinieku apspriede. Svarīgākais tomēr bija skolu izveide, kas tika uzskatītas par latviskākām nekā tautskolas dzimtenē: „ Bēgļu skolas programma saistās ar vispārējo latviešu nacionālās tautskolas atdzimšanu. Ir pareizi, ka ar bēgļu skolām saistās mūsu latviešu skola vispārīgi. Tāpēc mūsu bēgļu skola jāuzskata kā mūsu nākošās nacionālās skolas paraugs.” Jaunais Vārds. 19[201.lpp]16.,nr.47. Minētais citāts rosina domāt, ka bēgļi ir plānojuši atgriezties dzimtenē. 1921./22.m.g. Jeņisejas guberņā darbojās jau 12 latviešu skolas, kurās strādāja 13 skolotāji un mācījās 850 bērni, starp kurām bija 7 latviešu skolas ar 490 skolēniem un 10 skolotājiem.

30.g. Ačinskas Pedagoģiskajā institūtā gatavoja latgaļu valodas skolotājus šim reģionam. Tā kā bija liels skolotāju pieprasījums, bija pāris mēnešu un 3 gadu kursi. Šobrīd Ačinskas Pedagoģiskajā koledžā izveidots latgaļu kultūrai veltīts muzejs.

Plašas represijas latviešu kolonijās Sibīrijā jau sākās 20.gadu beigās, kad sākās vienlaidu kolektivizācija. 1930./ 31.g. jau bija 2 masveida deportācijas, kad turīgos saimniekus izsūtīja, lai pārējos iebaidītu un iegūtu mantu īpašumā. 1937. – 38.g. kā kulminācija t.s. „tautas ienaidnieku apkarošanā” bija latviešu un latgaliešu skolu aizvēršana, bet skolotāji, kā arī pārējā izglītotā diasporas daļa  bija spiesti klusēt, lai izbēgtu bargus sodus, bet citi pat devās bēgļu gaitās, citi saņēma kauna sodu. Komunisms gandrīz pilnīgi izposta visu iepriekš izveidoto un sasniegto. Starp komunistiem ir arī latvieši, arī skolotāji bija spiesti kļūt par komunistiem, starp iedzīvotājiem veidojās arvien smagākas attiecības, kas veicināja noziedzības līmeņa paaugstināšanos (pēc kā atkal bija iemesls ieslodzīt un ar nāves sodu sodīt vainīgos).

Ciemi sāka degradēties, pārstāja darboties baznīcas. Iedzīvotāji pameta ciemus, devās peļņā uz kalna raktuvēm, pilsētām, daudzi tika represēti, tas atstāja iespaidu arī uz kultūras un valodas saglabāšanu. Kopš 1917.g. tā atradās latviskās kultūras izolācijā, jo sakari ar dzimteni bija minimāli. Pēc 1937.g. tika likvidētas visas latviešu skolas un izdevniecība „ Prometejs”, iznīcinātas izdotās latviešu grāmatas. Latviešu valoda palika tikai sadzīvē un ģimenes vajadzībām, vecākiem baidoties bērniem mācīt to tālāk, jo piederība latviešiem tika uzskatīta par noziegumu un vairāk kā citas tautas tika pakļautas represijām. Šajos gados pārdzīvotais tik dziļi iegūlis cilvēku sirdīs un apziņā, ka vēl šodien, šķiet, nākamās paaudzes nes līdzi zināmu baiļu un nedrošības sajūtu par savas valodas, savas etniskās identitātes atzīšanu, vienlaicīgi kritiski izvērtējot realitāti. Zaudējums, sāpes par to, kuras politiskā sistēma uz tik ilgu laiku centās slēpt, dzīvošana aklā realitātē, ir ietekmējusi cilvēku apziņu, attieksmi pret identitāti, piederības sajūtu noteiktam etniskajam sastāvam. Uz katra paša sirdsapziņas paliek jautājums, pie kādas nacionālās piederības sevi pieskaitīt, vai atstāt zem Sibīriju vienojoša nosaukuma ‘sibīrietis’, kas reizēm jau valsts līmenī argumentēti sāk izskanēt kā noteikta etniskā sastāva grupējuma apzīmējums, Krievijas latvietis vai vienkārši latvietis, pārdomājot saturu, pamatojumu, katrs minot sev aktuālāko, ar ko šī piederība asociējas: senči, viņu dzimtene, paša valodas prasmes, atmiņas, iespaidi no ceļojumiem (ja Latvijā ir būts), zināšanas par Latvijas kultūru, folkloru un vēsturi (jāatzīst, ka vēstures skatījums nereti var atšķirties no Rietumu interpretācijas). Sibīrijas latvieša apziņā arī šodien aizvien līdzi iet pāri nodarījums, ciešanas, kam par iemeslu ir skarbā daba, skarbā vēsture un salīdzinoši lēnām un ilgi nākusī labklājība (kaut šodien Krasnojarska daudzējādā ziņā krietni pārspēj Rīgu).

Krasnojarska nav vienīgā vieta, kur aizvien ir sastopami latvieši vai saglabājušās viņu tradīcijas, vēl  var sastapt Ujarskas rajonā, Suhanojas ciemā, latgaļus – Ačinskas, Beļšeuluskas, Biriluskas rajonos. Līdz mūsdienām saglabājies visetniskākais Krasnojarskas apgabala ciems ir Lejas Bulāna, kura iedzīvotāju skaits strauji sarūk, arī skola tika aizslēgta. Lai arī šodien dzīvo nepilns 100 iedzīvotāju, arvien ir saglabājusies valoda un latviešu paradumi, kā arī skolas ēka, kurai 2000.g. atzīmēja 140 gadu jubileju.  Līdz 1905.g. tā bija baznīcas aizgādībā, tika uzturēta par luterāņu draudzes līdzekļiem (plašāk par Lejas Bulānu un tās baznīcu var atrast te: http://www.iclub.lv/life/LB/gramata.htm) . 1939.g. skolu kā nacionālu iestādi aizslēdza līdz pat 1990.g., kad sākās nacionālā atmoda un no Latvijas sāka braukt skolotāji, kas mācīja latviešu valodu un kultūru.

Tomēr galvenā organizācija, kas pulcē Krasnojarskas latviešus šodien ir biedrība „Dzintars”, kuras izveidošanas iniciators bija sabiedriski aktīvs latvietis Aleksandrs Lielais (represēts 1949.g.).

 1990.g. 17.novembrī sasauktajā kopsapulcē pieņem lēmumu par statūtu apstiprināšanu un dibina latviešu nacionālo kultūras biedrību (Aleksandra Lielā biedrības programmas apraksts pieejams krievu valodā: http://www.memorial.krsk.ru/Public/90/199101_1.htm). Biedrības sākotnējie mērķi galvenokārt saistīti ar kultūras saglabāšanu, saiknes ar Latviju veidošanu. Sākotnēji biedrībā iestājās aptuveni 200 locekļi, arī šodien dokumentos biedru skaits ir diezgan liels, tomēr prakse rāda, ka aktīvāk darbojas neliels kodols, kas sarūk ar katru gadu. Uz kopsapulci ierodas aptuveni  40 dalībnieki, starp kuriem vienmēr ir arī divi bijušie vadītāji, kā arī citi godājami biedri. „Dzintars” 2012.g. īpaši sveica trīs biedrus, kas sasnieguši astoņdesmitgadi aizvien lec latviešu dančus un dzied dziesmas vai lasa lekcijas augstskolā, kur savā laikā bijuši arī vadītāju amatos. Neskatoties uz to, ka atsevišķas nodarbības valodas un tradīciju apguvei bērniem nenotiek, jo ikdienas ritms apgrūtina to apmeklēšanu, svētkos, nozīmīgos pasākumos, jaunākās atvases labprāt līdzdarbojas, gan sniedzot muzikālus priekšnesumus, gan piedaloties spēlēs, tādējādi arī kaut nedaudz izkopjot sevī latviešu valodas lasītprasmes un izpratni, apgūstot tradīcijas (kopš 2011.g. par KLB „Dzintars” gaitām fragmentāri var sekot līdzi arī internetā: http://kraslat.ru/lv/news).

 Sākoties Atmodai, 1989. gadā daži entuziasti ar Latvijas Kultūras fonda un Latvijas Izglītības ministrijas atbalstu izveidoja Latviskas izglītības misiju, kuras mērķis bija ik gadu atrast un sūtīt latviešu valodas skolotājus uz latviešu ciemiem Krievijā, kas ir liels atbalsts latviešu diasporas grupu saglabāšanā, aktīvas sabiedriskās dzīves uzturēšanā. Laika gaitā mainījās finansētāji, programmas, kas nodrošināja skolotāja ierašanos un uzturēšanos Krasnojarskā, Lejas Bulānā. Šodien Krasnojarskas apgabalā mācību gada laikā Krasnojarskā uzturās viens skolotājs, par kuru Latvijā rūpējas Latviešu valodas aģentūra, bet Krievijas pusē KLB „Dzintars”, nodrošinot istabiņu kādā no latviešu izcelsmes ģimenēm, kā arī parūpējoties par vīzas kārtošanas jautājumu. Blakus Krasnojarskai Ačinskā pulcējas latgaļi, savu kultūru un valodu saglabādami arī tuvējo rajonu latgaļu ciemos.

Skolotāja pluss ir ciešā saikne ar Latviju. Pateicoties interneta pieejamībai gandrīz visur un vienmēr arī Krievijā, skolotājs viegli var kontaktēties, uzzināt par aktuāliem jaunumiem no Latvijas, tādējādi ieguldot pienesumu no Latvijas. Bez pamatnodarbībām, kuru saturā ietilpst gan valodas apguve divos līmeņos, gan dziesmu, danču un tradicionālo rokdarbu nodarbības, 2011./2012.m.g. pagūts arī piedalīties LNT rīkotajā akcijā uz 18.novembri, nofilmējot nelielu grupu, kas dzied valsts himnu Krasnojarskā (iesūtītos video raida 11.Novembra krastmalā svētku vakarā). Vairākkārt dodoties izbraukumos uz latviešu vai latgaļu ciemiem Krasnojarskas apgabalā, ierakstītas dažādas intervijas, sarunas, kuras tālāk profesorei Lidijai Leikumai filoloģijas jautājumu pētīšanai, sākta materiālu apzināšana muzejam „Latvieši Pasaulē”, ar Rolanda Kalniņa piekrišanu nacionālā kino nedēļā Krasnojarskā parādīta filma „Četri balti krekli”, biedrības bibliotēkā krietni bagātināti krājumi ar latviešu filmām gan no Kino centra, gan no Jura Podnieka studijas ar Vairas Strautnieces gādību, ar LELB palīdzību veiksmīgi organizēta tikšanās ar Dzintru Geku un pārējo Sibīrijas bērnu grupu, tikšanās reizē pagūstot gan uzdāvināt piemiņas plāksni Krasnojarskas vēstures muzejam, gan noskatoties filmu „Piemini Sibīriju” kino teātrī, attīstot kopīgas sadarbības idejas nākotnē.  

Krasnojarska ar bagāto vēsturi, šodienas strauji augoši pilsētvidi arī latviešu diasporas grupu nostāda smagu izvēļu, izdzīvošanas cīniņa priekšā, bet šie cilvēki ir spītīgi, dziļi sirdī saglabādami senču elpu, auguši skarbajā Sibīrijas klēpī, kopā ar atbalstu no Latvijas un latviešiem citur pasaulē viņi turpina krāsot apgabala un pilsētas kultūras dzīvi ar savu, latvisko garu.

Izmantotie avoti:

Lejas Bulāna - Latviešu ciems Sibīrijā. Jānis Driķis, Valentīna Turlaja, Juris Rubenis, Una Balode, Aina Blinkena un Anna Stafecka u.c., sast. Vaira Strautniece. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.

Tikšanās, vizītes ar Krasnojarskas latviešiem, Ačinskas un Bičku ciema latgaļiem, Minusinskas rajona luterāņu pārstāvjiem, Lejas Bulāna latviešiem.

Atskaites vietā

Par latviešu valodas diasporu Krasnojarskā!

Neskatoties uz to, ka Krasnojarskas apgabalā latvieši jau gadsimtu atpakaļ sāka domāt par savas kultūras, valodas saglabāšanu, dažādu vēstures notikumu rezultātā šie pūliņi tika traucēti vai pilnībā pārtraukti. Tad nāca represiju vilnis, kas Sibīrijas plašumos pienesa krietnu pulku latviešu, no kuriem daudzi tomēr palika uz dzīvi Krievijas plašumos arī pēc Padomju Savienības sabrukšanas, vai vismaz līdz tai. Pirmajos Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas gados bija pēdējais emigrēšanas vilnis, bet palicēji, Aleksandra Lielā vadībā izveidoja Krasnojarskas latviešu biedrību, ar mērķi saglabāt kultūru, tradīcijas, valodas prasmes, kā rezultātā pēc vairāku gadu pūliņiem, komunikācija ar Latvijas pārstāvjiem tika izveidota tik laba, ka ar noteiktu stipendiju palīdzību tika sākti sūtīt latviešu valodas skolotāji no Latvijas.

Ar laiku mainījās finansētāji, programmas, kas nodrošināja skolotāja ierašanos un uzturēšanos Krasnojarskā, Lejas Bulānā (latviešu ciemats uz dienvidiem no Krasnojarskas), ar laiku Lejas Bulānas iedzīvotāju skaits saruka līdz pārtrauca skolotāu turp sūtīt. Šodien Krasnojarskas apgabalā mācību gada laikā Krasnojarskā uzturās viens skolotājs, par kuru Latvijā rūpējas Latviešu valodas aģentūra, bet Krievijas pusē Krasnojarskas latviešu biedrība „Dzintars”, nodrošinot istabiņu kādā no latviešu izcelsmes ģimenēm, kā arī parūpējoties par vīzas kārtošanas jautājumu. Blakus Krasnojarskai Ačinskā pulcējas latgaļi, savu kultūru un valodu saglabādami arī tuvējo rajonu latgaļu ciemos.

Es, Liene Salmiņa, skolotāja gaitās uz Krasnojarsku devos tāpēc, ka četrus gadus atpakaļ līdzīgi pavadīju gadu Omskas apgabala latviešu ciemā Kurzemes Ozolainē, kur iemīlēju šīs zemes plašumus, iemīlēju savu darbu tieši Krievijā pieejamajā formā: radošas izpausmes, neiedomājamākie risinājumi un rezultāti, ļoti interesanti cilvēki, vēstures un sevis izzināšana paralēli darba procesam.  Lai arī mana dzimtene ir Latvija, dzīves zinātkāre periodiski aizved tālāk no tās, tajā pat laikā caur darbu, latviešu valodas skolotāja amatu, paturot pie sevis. Atmiņas no pirmā gada Krievijā bija tik spilgtas, ka vēlējos iepazīt vidi, latviešus Krievijā tālāk, tikai šoreiz pilsētā, vienlaicīgi apvienojot arī vēlmi pabūt apvidū, kur kādreiz izsūtījumā savu laiku pavadīja daži manas ģimenes pārstāvji, izmantoju Latviešu Valodas aģentūras piedāvāto programmu darbam Krasnojarskā latviešu nacionālajā biedrībā „Dzintars”.

Skolotāja ierašanās allaž ir satraucošs un pacietības pilns process, jo vīzas kārtošana nav tik vienkārša, tad nākamais jautājums, kur skolotājs tiks izmetināts. Iepriekšējā gadā mainīju divas biedrības ģimenes, kuru dzīvoklī atradās stūris arī man. Pārvākšanās ļauj labāk iepazīt cilvēkus un pilsētu, kaut savu reizi apgrūtina gatavošanos darbam.

Skolotāja pluss ir ciešā saikne ar Latviju. Pateicoties interneta pieejamībai gandrīz visur un vienmēr arī Krievijā, skolotājs viegli var kontaktēties, uzzināt par aktuāliem jaunumiem no Latvijas, kā rezultātā arī biedrības dzīve kļūst raibāka. Tā bez pamatnodarbībām, kuru saturā ietilpst gan valodas apguve divos līmeņos, gan dziesmu, danču un tradicionālo rokdarbu nodarbības, 2011./2012.m.g. paguvām piedalīties LNT rīkotajā akcijā uz 18.novembri, nofilmējot nelielu grupu, kas dzied valsts himnu Krasnojarskā (iesūtītos video raida 11.Novembra Krastmalā svētku vakarā). Vairākkārt dodoties izbraukumos uz latviešu vai latgaļu ciemiem Krasnojarskas apgabalā, ierakstītas dažādas intervijas, sarunas, kuras tālāk profesorei Lidijai Leikumai filoloģijas jautājumu pētīšanai, savākti informatīvi materiāli muzejam „Latvieši Pasaulē”, ar Rolanda Kalniņa piekrišanu nacionālā kino nedēļā Krasnojarskā parādīta filma „Četri balti krekli”, biedrības bibliotēkā krietni bagātināti krājumi ar latviešu filmām gan no Kino centra, gan no Jura Podnieka studijas ar Vairas Strautnieces gādību, ar LELB palīdzību veiksmīgi organizēta tikšanās ar Dzintru Geki un pārējo Sibīrijas bērnu grupu, tikšanās reizē pagūstot gan uzdāvināt piemiņas plāksni Krasnojarskas vēstures muzejam, gan noskatoties filmu „Piemini Sibīriju” kino teātrī, attīstot kopīgas sadarbības idejas, iespējas nākamā gada braucienam.  Ir jau vēl vairākas blakus lietas, par ko liels prieks, bet kuru sākotnējās idejas bijušas saistītas ar tīri personisku interesi, attīstot ideju līdz sabiedriska labuma līmenim, vai domājot par latviešu kultūras nostiprināšanu, izplatīšanu Krievijā, tādējādi arī stiprinot Sibīrijas latviešu pašapziņu, atbildības un godprātības sajūtu par savu etnisko izcelsmi vai piederību (Krasnojarskā kā lielākajā daļā Krievijas latviešu diasporu sastāda vismaz trīs lielas grupas: smagi notiesāti izsūtītie vai pēc brīvas zemes izbraukušie 19.gs. otrajā pusē, represētie latvieši, Padomju gados peļņā imigrējušie), kas arī ir skolotāja gaitu pamat uzdevumi un funkcijas.

Vēstulei pievienoju arī vairākas fotogrāfijas no minētajiem pasākumiem, kā arī tradicionālajiem svētkiem.

Izsaku lielu pateicību un sirsnīgu paldies par finansiālo atbalstu kino pasākumam, šķiet, ka jau šī viena reize izveidoja pozitīvu, dialogu rosinošu vidi tālākai sadarbībai, aizskarot jautājumus par nākamā gada plāniem! Manuprāt, tas ir lieliski, šķiet, ka tas ir labākais rezultāts, ko varēja saņemt no pasākuma: ne tikai filmas parādīšana, informācijas nodošana caur to, bet kopīgas nākotnes ieceres... paldies!

Cieņā, ar sveicieniem no Latvijas, bet Sibīriju sirdī,

Liene Salmiņa

19/07/2012

Latvijā esmu jau trīs nedēļas, laikam jau gan daudz, lai būtu atklimatizējusies un sākusi atkal just un redzēt lietas latviski, kaut meža smarža vēl īsti spārnos necļ, šovasar ir jūra - līdz šim pārbaudīta metode par to, ka patiess gandarījums seko tikai pēc regulāra, savu reizi slinkumu pārvarēta darba... un arvien biežāk jau ir rīti, kad skrienot un tverot rīta sauli, ar vēso gaisu, priecājoties par sudrabainajām rasas lāsēm, ar kurām nokaisīta pļava un taka uz kāpām, īpaši jau atpakaļceļā, kad segums atgādina aristokrātiska samtaina auduma virsmu. 

Fonā šorīt klausos radio Klasiku, kas, lai vai cik dīvaini tas nešķistu, vairāk atgādina Krasnojarskas rītus kā vedina atpakaļ Latvijā, bet par to man prieks - pēdējo mēnešu gaišos agros rītus vēl nedaudz piemigušajā pilsētā atceros kā vienu no saviem svētīgākajiem mikļiem pēdējā laikā, arī lielākais veikums šķiet radīts tieši šajā dienas daļā. Latvijā sākotnēji pietrūkst siltuma, jaudas, mērenīgums mulsina, bet Jūrkalnes ar savu it kā tik ļoti nreksturīgo laiku, nosacīti pārsteidzot un šokējot visus, neļaujot izģērbties peldkostīmā un cauru dienu šupoties viļņos, galu galā pašā ir radījis prieku - zināms laikapstākļu skarbums pamodina, 'uzdzen asinis'. tas vējš, no kā daudzi jau noguruši, kas matus regulāri plivina kā vējš - sev saku: vismaz vējš, tas patiesībā tik ļoti priecē, un saulriets vairoties no matiem mutē ir tikai baudāmāks, jo jūtu dabu. esmu pieradusi dabu just spēcīgi, tad nu šis vējš un vēsums, kas liek saģērbties vai pusi dienas staigāt ar zosādu, līdz galam neļaujot atslābt, ir tas, kas man šobrīd patīk, jo es jūtu dabu, tas ir tas, kā tas šobrīd ir! 

Jā, es reizēm jūtos tā, ka gribas atslābt, ka gribas ieslīgt apskāvienos, bet tad katru rītu iekrītu jūras viļņos un ļaujos - sākotnēji ar zosādu, neveikliem soļiem pa akmeņiem, bet vēlāk sajūtot siltumu, paverot seju saulei, pasakot paldies par rītu un pārējo dienas daļu, kas katru reizi atnes ko jaunu, tieku samīļota, kaut savējais drauga plecs reizēm trūkst, bet ir jābūt pacietīgam - atgriešanās Latvijā jau uzreiz nenozīmē laimīgas attiecības vai princi baltā zirgā, kaut instinktīvi pirmajā mirklī ko tādu varbūt arī prasās. nez kāpēc!? No kurienes šis priekšstats, ka dzīve Latvijā uzreiz sniedz garantiju veiksmīgākam, laimīgākam, zināmam vēlmju piepildījumam.

Tikko darba telpā ieradās kolēģis, viens no maniem garākajiem draugiem... cilvēks, kurš mainās katru vasaru, es jau arī droši vien, bet šīs vasaras komunikācija sāk pārsteigt un reizēm pat patīkami mulsināt - savstarpēja atklātība, brīvība. Ja sākotnēji viņš vairījās no apskāvieniem, tad šovasar viņš nometnē taisa apskāviena apļus, lai viecinātu ģimeniskuma un siltuma veidošanas nometnes kolektīvā, tad pasakot kādu skarbāku vārdu, kas varbūt īsti nav bijis pārdomāts (bet tā mums visiem te gadās), viņš pirmais apskauj un nemaz tik ātri nelaiž vaļā. tomēr šķiet, ka kulminācija visam bija divcīņas nodarbība, kur viņš iecietīgi pacieta manas sievišķās īpatnības un kaprīzes, saudzējot un visnotaļ uzmanīgi pret mani izturoties.

Tāpat jau vairākas dienas centos tikt galā ar kādu uzdevumu, no kura nosacīti atkarīga mana nākotne, kas reizēs, kad esi bez darba tādā kā pārejas posmā pēkšņi kļūst ļoti būtiski un svarīgi, aizmirstot, ka dzīvē lietas jātver viegli, ka savu reizi arī par to ir jāpasmejas. Tā nu cenšoties risināt mazos, bet piņķerīgos jautājumus, kas saistīti ar lielā uzdevuma izpildi, reizēm meklēju atbalstu apkārtējos cilvēkos, paļaujoties uz viņu Latvijas pieredzi, kas man pēdējos gados, īpaši jau šajā laukā ir diezgan sveša. Izjūtot patiesu pateicību par katru izpalīdzēšanu, katru telefona zvanu, kuram ir pozitīvs rezultāts. šorīt pateicos par to, ka man ir vēl viens garš draugs - es nezinu, kur joks apraksts, augumā vai kopīgi izstrebtajā putrā, bet manas pēdējās dienas krietni atvieglojuši un padarījuši vērtīgas šie draugi, Jūrkalnes katoļu priesteris, kas ir no Alsungas un ar kuru tēju dzert ir kā medusmaize dvēselei, sarunas un ieplānots koncerts Kuldīgā pilsētas svētku ietvaros, un laikam jau tā visa fornā kopējā atvērtība un siltums arī pret pārējiem apkārtējiem cilvēkiem, kas nav mazāk svarīgi.

6/07/12

Varbūt ir jāsāk jauns emuārs, jo nupat jau neesmu vairs Krievijas pusē, bet stāsts nav beidzies un arī negribas, lai beigtos, turklāt ir ierasts reizēm šo to rakstīt, un vismaz pagaidām arī gribās. varbūt negribās pazaudēt pašam sev tādu kā atskaitīšanās vietu un veidu. Un tā kā šī vēlme atkal šo to uzrakstīt vistiešāk saistīta tieši ar Krievijas latviešiem, tad tikmēr arī turpinu tepat.

Ir pagājusi nedēļa kopš esmu atgriezusies Latvijā. Gribējās izdarīt tik daudz ko, no kā gandrīz nekas nav izdarīts, bet ir izdarītas citas lietas, acīmredzot svarīgākas.

Neplānoti, necerēti, bet veiksmīgi pēdējās dienās izdevās satikt vairākas sejas, par kurām priecātos arī cilvēki Krasnojarskā, tad nu bildes ar viņiem - mēs visi Latvijā laimīgi un priecīgi, beidzot parādās ne tikai spiedīgi karsts, bet arī patīkami saulains (ar pērkona negaisiem gan, bet tas nekas ) vasaras laiks, kas liek cerēt, ka drīz atkal katru dienu peldkostīmam nebūs miera un pa vidu šādiem tādiem darbiņiem varēs baudīt vasaru uz pilnu klapi. 

Pateicoties Mairitai netīši uz īsu mirkli pabiju kopā ar Omskas latviešiem, kuriem Rūjienas vīrs bija atvedis pagaršot jauno saldējumu ar rupjmaizi - LU garderobē, kad Rīgas ielas sāk atgādināt Krasnoajrskas pannu, tiešām garšoja labi un latviski. It kā jau nekas daudz, bet reizēm arī īsa saruna sniedz siltumu un patīkami saglabā tuvuma sajūtu arī starp tūkstošiem kilometru, kas ikdienā šķir.

Citādi īsumā var pārskriet pāri nedēļai, kur starp VID, darba devēja, Valsts nodarbinātības aģentūras un vēl pāris iestādēm ir arī vairāki svaiga gaisa un patīkamu atkalredzēšanās mirkļu momenti, kuram turpinājums vēl sekos, Latvijas vasara pamazām ierauj savā virpulī, kas patīk, bet kas mudina pabeigt Sibīrijas lietas, lai tās neaizmirstas un nepaliek kur aizkrāsnē, jo kas to zina, vai rudenī vairs starp lapām tās tik viegli atradīšu.

 

 Bilde ar Mairitu īpašs sveiciens krasnojarskiešiem, kas regulāri tomēr sazinās un interesējas par Cēsu pusi un tās latviešiem, par Melāniju Vanagu un viņas mantojuma atstāšanu pēc iespējas plašākam lokam.

Tad vēl tikko atradu jau piemirstu ierakstu, ko pēdējās ciemošanās reizes pie Ilmas (kuru pagaidām neizdodas publicēt).

Bez bildes, it kā nekas īpašs, bet tajā dienā šis apsveikuma dziesmas variants tiešām uzjautrināja un nebeidza pārsteigt, cik ļoti Jēkabpils pusē savā laikā cilvēkiem bijusi bagāta fantāzija. Pieminu, ka toreiz vēl runājām arī par to, kā Ilma ar māti un māsām bēgušas uz Vāciju, kur māte par sanitāri kādā klīnikā strādājusi, ka tikai pēc kara, kad Ilmai jau bija 19 gadi, atgriezušās Latvijā, kad jau pēc pāris gadiem ieradās latviešu vīrs no tālās Krasnojarskas pie sava tēvoča, tā laika Jēkabpils mēra, lai satiktu un aizvestu viņu līdzi uz Krasnojarskas apgabalu.