22/12/2011

      Sniegs, balts un maigs. Šodien stāvēju pie ledus blāķa, pētīju tā plaisas un domāju, nez kā tajās spēlētos saules stari... tas palika fantāzijai. Saules nav jau kopš dienas, kā atgriezos – ir balta sniega mākoņu sega, un lai arī dienas gaisma ir neapskaužami īsa, varu skaidri saskatīt sniegpārslu formas uz savas jakas un dzirdēt soļu gurkstēšanu uz trotuāra, kur uz biezās ledus kārtas nu ir piemīta sniega kārta, tikai vietām cītīgākie zābaka zoļu deldētāji sev izbrīvējuši vietu, kur slidināties.

     Kāpēc pētīju ledus bluķus? – gribējās paskatīties, kā izskatās vienkāršs ledus masīvs, pirms to, tāpat kā daudzus citus pārvērš tiešām brīnišķīgās ledus skulptūrās. Ja vasarā ir palmas, tad ziemā ir kas cits – ne mazāk skaists. Pēdējās dienās pilsētu arvien vairāk rotā ne tikai salūti pa vakariem, ielu apgaismojumi, mākslīgas egles gandrīz katrā sērkociņkastīšu pagalmā, bet arī ledus skulptūras, pilis un pat slidkalniņi, uz kuriem stundām var slidināties, kamēr bikses cauras, bet tas ledus iztur visus: mazos un lielos. Reizēm pārņem sajūta, ka tas ledus tāpat kā īsts vietējais sibīrietis – it kā salts un vēss, bet tomēr draudzīgs, bezgala izturīgs, tomēr prot iegrozīties un būt tieši tur un tā, kā viņam patīk – nedaudz bezkaunības, spīta, uzdrīkstēšanās, un vienu dienu nespēj noticēt, kā dzīve var pārvērsties. Skatoties, kā vīri ar cimdiem rokās kala kārtējo ledus brīnumu, pārņem sajūta, ka ikvienam ir tiesības uz savu ledus bluķi Krasnojarskā – gandrīz kā Rīgas jūrmalā uzcelt smilšu pili.

     Katru gadu Ziemassvētki un jaunais gads no jauna nāk, katru gadu ar nedaudz citādākām sajūtām, pēdējos gados arvien dinamiskāk, nevar saprast – laikmets mainās vai kā... pēdējās dienas tiešām zibens ātrumos skrien, zibens ātrumos mainās arī emocijas un situācijas (vai vismaz redzējums par tām J). Neatceros, kad pēdējo reizi bijusi diena, kad no rīta kārtējās laika joslas nomainījis, pusgulējis visādos transportos, ciemojies un pat it kā tīri svarīgas runas vedis, saņem ziņas, kas atstāj ar atvērtu muti vismaz uz pāris sekundēm, tad atceries, ka vari ievilkt elpu un aizskaitīt līdz desmit, pirms ko atbildēt, vienlaicīgi ķerot bagāžu, verot ceļu uz nākamo transportu (kur nu vēl aptvert, gaisa temperatūru maiņu, sajūti tikai mīkstu sniegu zem kājām agrā rītā Krasnojarskas lidostā), attopoties pie kāda staba, sasveicinoties ar kādu, vienojoties par nākotni (redz, cik tas patiesībā ir vienkārši – var domāt mēnešiem, bet patiesībā jau vajag tikai pāris minūtes, lai tiešām ko mainītu). Un tad jau izstrādā tālāko rīcības plānu, mierinot sevi ar atgādinājumu, ka vēl pastāv trešā izvēle, kā vari visu mainīt.... ļaujies pārmaiņām, izgulies, atliec malā uztraukumus, ar kuriem tāpat vairs neko nevari ietekmēt, un vakarā, satiec kādu, ar ko var parunāt, un viņš tieši šajā dienā Tev pateiks ko tādu, par ko nevar nepriecāties un beigt brīnīties, jo ko tādu pašai vēl nav nācies piedzīvot. Pazuda kaut kur manas raizes, atrisinājums radās, nākamajā dienā jau daudz saulaināk rādījās it viss, pat ar Valentīnu pa jokam viena otrai izmetām.

Ja man tad kāds būtu teicis, ka šodien iešu pa ielu un smaidīšu, jo vienkārši tā gribēšu, priecāšos ar sniegpārslām un atkal sev teikšu, ka dzīve ir skaista, ir, ir ........ laikam jau nebūtu ticējusi. Bet tas jau tikai mans pesimisms. J

Svētki tomēr būs, tie jau klauvē pie durvīm un sāk smaržot ledusskapī! J

4/12/2011

          Pilnīgi nejauša internacionalitāte pēdējās dienās pārņem. Jau kuru reizi dzirdot atsauksmes par filmu, kas noteikti esot jāredz, vakar saņēmu to kopā ar „Idiota” 11 sērijām, sāku skatīties – izrādās dokumentālā filma par M. Džeksona vienu no koncertiem „Mr Nobody” 2009. Arī krievu valodas nodarbībās pēdējā reizē spilgti izcēlās atšķirīgais – daļai no mums drīz Ziemassvētki, vārds pa vārdam, veselu ballīti saplānojām, pat datumu pielāgojām, lai visi tiek (es gan šodien sapratu, ka tajā dienā būšu Ačinskā – varbūt vēlreiz nomainīsim datumu, ja rīt jau afišu skolotāja nebūs izkārusi ), tad izdomājām, ka arī citas grupas varam uzaicināt, tur izrādās vairāki musulmaņi – noslēdzām ar vienošanos, ka cūkas gaļu, gatavojot mielastu, neizmantojam . Arī Latvijas brauciens nāk arvien tuvāk, šodien aizdomājos, ka jāizdrukā biļete, jānoskaidro, cikos īsti, jāsaprot, ar kuru transportu uz lidostu braukt, jāatrod eiro un lati; 7.12. kārtējais pilsoņu forums, kad atkal lielīsimies un izrādīsimies ar savām tradīcijām izstāžu kompleksā starp pārējām nacionalitātēm, koncertā tik šoreiz nepiedalāmies, pārāk vēlu uzzinājām. (: Bet tam visam pa vidu vēl otrā Advente šodien – jauki, skaisti, priecīgi. Svētdienas ir labas dienas, kad braukt uz Ačinsku – šodien dziedāju „Kaladū, kaladū” un skatījos uz Dievmātes svētbildi pie sienas: te nu es esmu ar latviešu valodu uz galda, dziesmu sirdī baznīcas namiņā, ar latvju zīmēm izrakstītu gredzenu sarkani lakotos pirkstos. Un pēkšņi šķiet, ka palicis vairs tik maz laika!

            Nez kāpēc nokautrējos un atteicos piebiedroties nelielām ģimenes viesībām par godu dēla atnākšanai no armijas. Laikam tāpat bija gana: mani krietni pabaroja. Tur pat nemēģinu bilst, ka gaļu neēdu, ticot, ka gaļa tāpat kā medus ir pašu, kaut kā pamieloju sevi ar kārtīgu kotleti. Ja reiz ne, ne... saņēmu sūtījumu uz Latviju, pāris dzidri vārdi pirms un pēc ēšanas ar Olgu un viņa nokomandēja dēlu, lai pavada mani līdz pieturai – jā, šajā pilsētā vēl pati īsti neorientējos. Lai arī pati māte atzīst, ka armija tomēr ir nežēlīga, ka Krievijai vajag uzlabot apstākļus tajā, pats armijnieks gan izteicās, ka neesot bijis nemaz tik traki – vairs neesot tādas nežēlīgas izrēķināšanās savā starpā, varbūt viņam esot paveicies ar pulku. Lai vai kā, tagad viņš ir īsts vīrs – gandrīz samulstu, kad atvadoties viņš sniedz roku sveicienam (sakautrējos par saviem dūraiņiem, viņam skaisti ādas cimdi – man gan tādos salst rokas, ne par ko ziemā tādos nestaigātu!), un ar tīksmi noskatos viņa stingrajā un staltajā stāvā, kas pazūd ap stūri, kad esmu atteikusi pavadīšanu līdz autoostai: es zinu, kā nopirkt biļeti, turklāt viņu mājās gaida viesi – viņa atgriešanās taču ir iemesls, kāpēc svētki viņmājās.

Sapratu, ka Ačinskā tomēr gaiss ir krietni tīrāks un griestu flīzes nav jāmaina ik pēc gada, kad tās no gaisa putekļiem jau pelēkas palikušas pat gaitenī, kur nav logu, arī ielas malā sniedziņš pavisam balts un patīkami gurkst zem kājām. Zilo baznīciņu kalna galā nu grezno balts, apsnidzis jumts. Man patīk šāda II Advente.  

2/12/2011

     Šodien arvien pieturās mērens laiks – var priecāties par ziemu un nav jādomā, kā ātrāk tikt kādā siltākā telpā, jo vai nu sals kož degunā vai vējš pa ledu slidina. Pēc iepriekšējās ciemošanās pie bijušās Krasnojarskas latviešu biedrības vadītājas, šodien iegriezos pie Jūlijas, kura jau divus gadus Krasnojarskā vada divus Dzintara kosmētikas veikalus. Gaidot viņu, pētīju piedāvājuma klāstu - galu galā sapratu, ka Dzintars ražo aptuveni 100 smaržu aromātus un izrādās ir arī jauna eko līnija, kuras cenas jau laikam ir atbilstošas kvalitātei (vismaz tā gribas domāt). Nevienu pircēju gan nesatiku (10 min), grūti spriest, cik ļoti Krasnojarskas iedzīvotājiem tas ir vajadzīgs, bet ja reiz veikali turas jau pāris gadus, zemē metama manta arī nav. Viens nu ir skaidrāks par skaidru – no Latvijas nav jāved Dzintara, Stendera, Rīgas balzāmu produkcija – tas viss, turklāt plašā izvēlē, ir pieejams tepat (var aiztaupīt smagu somu stiepšanu un dāvaniņas iepirkt pilsētā), bet par Laimas šokolādi arvien biežāk var dzirdēt, ka tāpat tā nepārspēj Krasnojarskas šokolādes konfektes ar valriekstu un plūmju pildījumu (šokolāde Krievijā tiešām ir kvalitatīva un garda). Aizrunājāmies arī par latviešu trikotāžu – arī šajā jautājumā Jūlija bija krietni kompetentāka nekā es, tomēr šī vēl ir brīva niša, pagaidām gan arī nav īstas pārliecības, ka tas varētu nest peļņu – sabiedrībā nav izveidojies pārliecinošs viedoklis par tās kvalitāti vai citām vērtīgām īpašībām, kādas ir, piemēram, par Dzintara roku krēmu (šis arī arguments, kāpēc necenšas pārdot jauno Madaras eko kosmētiku – tā vēl esot jauna, lai vēl pamācoties). Un te nu nedaudz sajutu atšķirību: kamēr Rietumos esam atvērti (reizēm pat varbūt pārāk) jaunajam, priecājamies par inovācijām, jauniem produktiem, ražotnēm, Austrumi prasa pārbaudītas vērtības un stabilu preces/ pakalpojuma atpazīstamību sabiedrībā (vismaz no ārvalstīm), kas gan neattiecas uz būvniecības buma zemo kvalitāti.

     Vairs nav tālu otrā advente – mana nedēļas nogale solās būt pilna ar gatavošanos Ziemassvētkiem... šobrīd cenšos organizēt ap sevi vairāk jaunatnes. Tieši šī mērķa vadīta, nu esmu vēl viena sociālā tīkla locekle – krievu facebook variants vkontakte.ru  un ziniet, strādā – vismaz pirmās divas dienas  turklāt, nav jāatceras vēl viena parole – viņi prasa daļu mana telefona numura . Tā nu ir cerības gatavot Ziemassvētku uzvedumu jaukta vecuma kompānijā. Kā no gaisa un ar mazuma piegaršu (tiešām bija jāpamet, jo pašas nodarbību laiks jau bija klāt) šodien bija arī Krasnojarskas pilsētas organizēts jauniešu seminārs par toleranci. Par saturu neko daudz nevaru teikt, netiku tālāk par iepazīšanās daļu – tā motivēja strādāt tālāk un tik neērti bija, ka no mūsu 6 cilvēku grupas abas sieviešu dzimuma pārstāves pameta četrus puišus, bet ko darīt – viņa precēta advokāte, ģelovaja, nav laika, es skolotāja, kuru pēdējā mirklī pasauc izlīdzēt ar dalībnieku skaita nosegšanu atskaitēm . Iepazīšanās uzdevums ar neko īpašu neatšķīrās no ES jauniešu projektos sastaptiem, vienīgi, ka to vadīja augstskolas pasniedzēja gandrīz cienījamā vecumā nevis jaunieši paši. man laimējās būt pirmajai – tā nu ar savu atklātību un smaidu nosedzu valodas nepilnības, jau otrais cilvēks (un visi pārējie, izņemot Jakutijas puisi) minēja kādā attiecību statusā viņi ir. Tas mani pārsteidza, līdz šim nebiju saskārusies, ka jaunieši iepazīstinot ar sevi, iepazīstina arī ar savu meiteni/puisi, kas nav klāt. Bet to es atcerējos vēl autobusā, braucot mājās, tagad ir nākamais jautājums, ko noskaidrot nākamajā seminārā, kas solās būt pēc pāris mēnešiem – ja es neminu neko par savu partneri, tas uzreiz nozīmē, ka man viņa nav vai, vienkārši, es uzreiz parādu, cik mazsvarīgi tas man ir?! Turklāt, kā tas ietekmē manu dalību seminārā?!  

25/11/11

Interesanti, interesanti, kur tā dzīve katru no mums aizved un ar ko saved. Šodien jau no rīta kā uzrūdzis kompots, kurš galu galā līst pār burkas malām, ‘izlija’ rutīna. Kamēr kārtējā birokrātijas iestādē nācās gaidīt 2 stundas, eiropeiskas kafejnīcas gaisotnē līdzdarbojos psiholoģiskā treniņā (tā te to mēdz dēvēt... varētu jau teikt arī ‘dvēseles izkratīšana’ tomēr atšķirība tāda, ka tiešām izmanto psiholoģijas teorētiskās zināšanas, lai ne tikai izstāstītu bēdu, bet saprastu, kā no tās vaļā tikt vai vismaz citādāk spēt paskatīties uz to.... vai to pieņem arī sirds, ne tikai prāts, jau ir cits jautājums). Šajā reizē gan ne reizi vēl netika pieminēts vārds ‘rutīna’, tomēr šķiet, ka tā ir galvenā rūguma baktērija. Galu galā rīta saruna noslēdzās ar diviem secinājumiem par to, kā situāciju uzlabot, redzēs, kādi būs rezultāti . Pie pašas rutīnas tiku tikai vakarpusē, klausīšanās uzdevumā krievu valodas nodarbībā . Lai arī es it kā nesūdzos par rutīnu, man tai īsti nav laika, tomēr zināmu vieglumu un saulaināku skatu reizēm ikdienā prasās (dažādi cēloņi un sekas), bet biju pārsteigta dzirdot, ka lielākā daļa cittautiešu, kas Krievijā pavadījuši aptuveni tikpat daudz laika kā es, principā sūdzas par rutīnu, no kuras vēl nav iemācījušies izbēgt. Lielākās vai mazākās devās mūs vieno pāris lietas: salīdzinoši neliels paziņu loks, ar kuru gribētos pavadīt brīvo laiku, nostaļģija pēc saviem draugiem un paziņām, neziņa par labākajām jauniešu atpūtas vietām un veidiem Krasnojarskā (principā viss pašu rokās, vienīgi pēdējais paliek dabai), tumšais un vēsais ziemas laiks, kas uzdzen zināmu vēlmi ieslīgt ziemas miegā  jā, jā, arī man. No rītiem ir jāmeklē motivācija lai raustos no gultas ārā pirms aiz loga gaisma aust, izņēmumi ir, reizēm. A, gandrīz aizmirsu – vienīgās, kas nesūdzējās par rutīnu ir divas apmaiņas programmas studentes, kuras no mājas izejot, nekad nezinot, cikos pārnākšot, un pēdējās nedēļas vada tipiskā studentu apmaiņas garā.  bet vispār – man šķiet, ka neliela rutīna ziemai piestāv, tāds mierīgāks laiks, kad koncentrējies uz visādiem darbiem un nedarbiem, tā kā tāds kurmis šiverē cītīgi, lai, pienākot vasarai var brīvi pa gaisu brītiņu paplivināties, saules gaismu sasmelties un atkal sākt rakt. 

23.11.2011

Ir dažādas dienas. Kārtējā trešdiena, it kā.... tomēr pamanījās izcelties. Krievu valodas nodarbībā ne tik daudz smējāmies, kā pusi nodarbības visi kopīgi centāmies biedram Hakanam izskaidrot vienu no četriem gadījumiem, kad lieto darbības vārdu imperfekta vai perfekta formā (šoreiz pārmaiņas pēc varētu neaizmirst izpildīt mājas darbu par šo tematu!). Starp citu, mūsu ir palicis krietni vairāk, klāt nākusi itāliete Frančeska, kura pēdējās nodarbības gan ir pazudusi, varbūt apslimusi, pie pirmajiem – 20*C viņa teica, ka no rīta pirksti esot nosaluši zili; tad vēl vācu meitene Arnika un austriete Diāna – pārmaiņas pēc ir vārdi, kurus izrunāt un atcerēties man nav problēmas, kompensācijai šodien pēc krietna pazušanas laika uzpeldēja vēl viens tadžiks, kura vārdu gan neatceros (paskatīšos, kad viņš nākamreiz parādīsies, varbūt nemaz nav vērts ).

Mājupceļš kā ierasts ar 3. autobusu ap 22.00, man šis laiks ļoti patīk, jo beidzot cauri centram var tikt bez sastrēgumiem un, ja palaimējas, pat dabūt sēdvietu. Nezinu, vai citas reizes mazāk skatos pa logu ārā vai mēness fāze šodien īpaša, bet vienā no pirmajām pieturām pēc tilta pie pieturas sniegā (kurš mums vēl nav īpaši daudz, nupat prasās pēc jaunas tūres – tas atkal manāmi pelēkbrūns pilsētā palicis) vienkārši gulēja cilvēks – nav ne mazākās nojausmas, kas ar viņu noticis, visticamāk piedzēries, bet neviens arī zini nelikās, tikai pāris cilvēki autobusā noskatījās viņa virzienā, bet neteica ne vārda. Brrr.. .tad mierīgi izkāpju pieturu iepriekš, kā daru parasti, jo vienkārši gribas pastaigāt pēc ilgās braukšanas autobusā, kad kvartālu pirms manas mājas kāds tumšs vīrietis vienkārši ar skaļu blīkšķi izsita logu gluži normālam pirmā stāva dzīvoklim un aši aizlavījās gar malu. Sāku saprast, kāpēc man dzīvoklī katrā istabā mirgo signalizācija (man gan ir otrais stāvs un lodžija arī aizbūvēta ar plastikāta logiem, tomēr, tomēr..... šorīt pamodos no tā, ka pirmā stāva kaimiņiem kārtējā guļjanka sākusies un šie tur augstos toņos viens par otru izsakās. Kad prasīju, vai Valentīna neko nedzirdēja, dabūju pretī veselu lekciju par kaimiņu agrāko dzīvesveidu, upuriem, ugunsgrēkiem, sūdzību rakstīšanu milicijai, un tas viss dubultā, lai neplīst). Galu galā, kaut kur tālumā aizpeld iepriekšēja tiepšanās par sīkumiem, kas neapmierina un var sajusties labi par to, ka pats esi sveiks un vesels, un stāstītais jau ir pagātne. 

Šodien mājās pārrados ar pilnu somu grāmatām. Vakara lasāmvielai divas: J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (nākamo svētku materiālu meklējumos), un A.S. Makarenko „Pedagoģiskā poēma” (ieteikums pēc sarunas par bērna nama ‘laimīgajiem’ un viņu likteņu griežiem; bibliotekāre vēl ar jautājošu izteiksmi norādīja, ka tā ir daiļliteratūra, turklāt krievu valodā!!!). šķiet, ka šodienai Makarenko ar stiprinātu tēju piestāvēs. Redzēs, ko tad nesīs rītdiena!

21/11/2011

Pirmdienas ir manas laimīgās dienas!  Prieks, jo šodien ir viena no tām, kad var atļauties celties ar gaismu, zinot, ka neko nenokavēs, ka vēl ir gana laika, lai sagatavotos nākamajai nodarbībai un sakoptu istabu, kas pa nedēļu, migrējot no vienas vietas uz otru, pārvēršas midzenī.

Aiz muguras zīmīgas dienas. Latvijas neatkarības dienas atzīmēšanas organizēšana it kā noritēja veiksmīgi, paguvām pat priekšnesumu sagatavot un visu citu sadarīt, tomēr parakstīt uzrunu aizmirsu (mācība nākamajai reizei) un tehnika izdomāja salūzt tieši stundu pirms pēcpusdienas sākuma, tā nu pats par sevi radās plāns B, neiztiekot bez uztraukumiem un raizēm (kā gribas iemācīties, neuztraukties par šādiem jautājumiem, bet vienkārši pieņemt). Citādi bija visnotaļ patīkami satikt vēl neredzētas Krasnojarskas latviešu sejas, kopā dziesmas uzdziedāt, papļāpāt un melno balzāmu iztukšot. Viss kā ierasts noslēdzās ar skriešanu uz nākamo punktu, kur jau cits stāsts priekšā. Bet pakavējoties vēl pie 18. Novembra. Ir tik ļoti jānodala tā atzīmēšana Latvijā un ārpus tās, citādi vienkārši sanāk sev pāri nodarīt. Tajā pat laikā, tikai esot ārpus Latvijas, organizējot svētkus citiem, vismaz man, izdodas šo dienu novērtēt. Itālijā ne reizi neradās vēlēšanās šajā dienā būt 11. Novembra krastmalā, kuplā pulkā dziedāt himnu. Dīvaini, cik atšķirīgi šī diena izvēršas atkarībā no atrašanas Rietumos vai Austrumos. Vai arī Rietumi vienkārši ir krietni tuvāk Latvijai. Bet forši bija dzirdēt, ar kādu lepnumu un gandrīz sacensību, kuram labāk izdosies, latvieši dziedāja himnu Krasnojarskā.

Nākamais stāsts bija bērnu nams, kuru pieminu droši vien pēdējo reizi, jo noslēdzām šo projektu. Izdalījām dāvanas. Neko jaunu jau droši vien nepateikšu, tomēr aizvien smeldze un žēlums pārņem, kad redzi, ka šie bērni nemāk pateikt ‘paldies’, ka nav nekādas izpratnes par pateicību, dāvināšanu, laba darīšanu otram – tur aug viena izlutināta parazītu sabiedrība. No vienas puses šķiet, būs miers, vairāk netiksimies, bet nepamet doma, ka arī viņi taču ir un būs sabiedrības daļa. Nevar bērnu nams aizstāt ģimenes siltumu, mīlestību, dzīves skolu. Vismaz Krievijā ar šo sistēmu galīgi kaut kas nav kārtībā, paskatoties vien uz to, cik daudz šādu namu te ir. Interesanti, ka ir pat izredzēto, apdāvināto bērnu nams – tā māja atgādina Jelgavas pili, apkārt skaists dārzs ar laternām. Viņu ir tik daudz, ka pat jau savā sistēmā tie veido šķiras – izredzētie un visi pārējie.

Svētdiena šoreiz citādāka – šķita, ka esmu savlaicīgi, bet izrādījās, ka citas reizes vajag pusstundu agrāk – doties uz Ačinsku pie latgaļiem valodu mācīt. Tā nu man tagad katru otro svētdienu būs 3 stundu brauciens, lai 3 stundas strādātu, stundu pļāpātu un dzertu tēju, 3 atkal atpakaļ. Ceļš ir patīkami garš, lai izgulētos. Lai arī Ačinska aizvien skaitās liela pilsēta, tur daudz vairāk vecās koka mājas un arī latgaļu katoļu baznīciņa kalna galā kā tāds pasaku namiņš tumši zila stāv. Turpat draudzes mājā, kas gandrīz ir lielāka par baznīcu, notiek nodarbības.... viss jau krietni vairāk kā Latvijā, kā laukos - sajutos vairāk kā mājās. Šķiet, ka patiks man šie pārnedēļu apciemojumi.

Laikam jau būs kaut nedaudz pārskriets pāris būtiskākajam... pirmdiena uzņem savus apgriezienus – jādodas tālāk! 

16/11/2011

Vakar kūlos cauri visai pilsētai, nevarēja neredzēt, cik tumši pelēks palicis sniegs gar lielajām ielām. Šorīt sarma apņem kokus un pāris centimetri svaiga slāņa – pilsēta atkal būs skaista. Gandrīz šķiet, ka kaut kas ir nokavēts jau, beidzot ir viens rīts, kad darbi šķiet padarāmi arī vēlāk un nav jāskrien uzreiz nekur. Tagad vēl priekšā 18. Novembris, svētdien nodarbības Ačinskā, tad jau klāt arī datums, kad jānodod diplomdarbs, tad jau tas akmens nokritīs 

Kulšanās cauri visai pilsētai nemaz nav mana ikdiena, aprobežojos ar tikšanu līdz centram un atpakaļ, bet tā kā mana vīza nav beztermiņa un decembris tuvojas aizdomīgi ātri, ir pāris birokrātijas vietas, kuras jāapciemo. Tā nu vakar devos uz nodaļu, kur izsniedz pagaidu uzturēšanās atļaujas Krievijā nepilsoņiem. Pārsteidza jau tas, ka šis birojs iekārtots Pļaviniekiem līdzīgā mikrorajonā starp padsmitstāvīgām jaunām mājām kaut kur vidū. Aizdomīgi veiksmīgi trāpīju atrast numuru, tikai aizgāju uz mājas neīsto puisi, kur laipns onkulis norādīja, ja jāiet pa to asfaltēto taciņu līdz otram galam, un tur jau būšot. Tā kā līdz mājai tiku pa stāviem, lēzeniem, noslidinātiem ceļiem, takām, kas veda caur citām kāpņu telpām un bērnu laukumiem, šo taciņu atrast nebija grūti, bet par to asfaltu gan nosmējos – par to, kas ir zem pieblītētās, noslidinātās sniega – ledus kārtas varu tikai minēt. Lai arī pa dienu pēc ieteikuma centos sazvanīt šo biroju un konkretizēt savas ierašanās laiku, tas izdevies nebija, tā nu ieraudzījusi 20 cilvēku pūli priekšā 3 kabīnēm jau nodomāju, ka līdz 19.00 cauri netikšu (šim birojam arī pieņemšanas laiks diezgan unikāls: otrdienās, 17.00- 19.00). Vēl klāt nāk cilvēki un visi prasa, kurā kabīnē sēž priekšniece. Pavaicājusi, kurš pēdējais sāku gaidīt, tāpat kā uz lapiņas uzrakstīta bija adrese (Kas tā nosauc ielu: PSRS 60 gadu jubilejas svinību prospekts!!! To taču nevar normāli izrunāt, man šķiet, ka vajadzētu būt kādam likumam, ka ielas, prospekta nosaukums nevar būt garāks par 3 vārdiem), pārlasu savu ierašanās iemeslu. Tikmēr atbrīvojas kabīne, kurā nez kāpēc neviens negrib iet – paveicās, nepaguvu nosvīst, kad jau tiku pie tīri jaukas sievietes (nesapratu, kāpēc pārējie vairījās no priekšnieces, viņas tāpat visas pie vienas letes sēž un visu apspriež). Viss jau it kā jauki, bet smieklīga tomēr tā Krievijas birokrātija – lai izskatītu lietu un izsniegtu atļauju par pagaidu uzturēšanos, kad tu jau viņiem esi nodevis visu dokumentu čupu, pie notāra iztulkojis, kas jātulko, pirms tam izcīnījis kvotu (tās jau arī gaisā nekarājas, bet nu labi – to man administrācijā tā kā solīja, skaista tomēr esot), viņiem vajag vēl 5 mēnešus. Kad iebilstu, ka tad jau mācību gads būs cauri, viņi atbild, ka neko nevar darīt – toties par nākamajiem diviem varēšu neuztraukties . Tā nu tagad rādās divi varianti: iegūt atļauju ātrāk (vēl tikai jāsaprot, kuram īsti jāzvana un kas jāsaka), gudrot par citas formas vīzu. Pašai interesanti, kā šis viss beigsies. Negribas tikai, lai tas aizņemtu visu brīvo daļu no decembra nedēļas Latvijā.

Kavējoties atmiņās par brīvdienām: http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs

http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs