Baškīrija. Skola

Pirmā nodarbība: Apzināt, ko zina par Latviju/ tās dabu un Baškīrijas dabu, salīdzināt abas, iepazīstot un pastāstot.

2. grupa " Ekstremālisti": dažāds vecums un etniskā piederība. Bērni bija ieinteresēti, iespēju robežās, atbilstoši savam zināšanu un iepriekšējās pieredzes līmenim un daudzumam.

Tā kā nodarbība notika pēcpusdienā, gaidīju nogurmu gan pašai, gan bērnos, bet patīkami bija, ka nesagaidīju. Salīdzinoši ar parastām mācību stundām šī šķieta nodarbība, kur visi bērni pārsteidzoši labi strādāja un bija ieinteresēti, varbūt tāpēc, ka jauns cilvēks, redzēs, kā būs turpmāk. Vienlaicīgi bija tomēr kāds, kurš gribēja skraidīt apkārt, bet tas netraucēja citiem sasniegt nodarbības mērķi. 

Piezīmes:

Līmēt lapiņas pie kartes: izbojāt karti vs papildināt karti.

Skolā Krievijas neatkarības diena. Pirms stundām kopīgā stunda par Krieviju: valsts zīmoli, atribūti, izcelšanās un nozīme /viktorīnas.  Secinu, ka skolas ietvaros nacionālo pašapziņu un piederību valstij māk ieaudzināt.

Patika uzdevums, kurā vajadzēja pasakās atpazīt valsts vērtības, tiesības, kad ir ievērotas un kad ir pārkāptas. Šķita ļoti labs veids, kā sākumskolā mācīt patriotismu.

Novadījām otru nodarbību 3. grupā, bērni bija ļoti ieinteresēti. Brīžiem šķita, ka bērniem vairāk mācām un aktualizējam par Baškīriju. bet tad reizēm viņi pārvaicā, vai esmu tur bijusi, braukusi ar slēpēm, kā rāda video par Latviju - it kā pārbauda, vai tā ir realitāte. Tāpat ik palaikam prasīja arī kādu vārdu latviski, tas laikam ir tas labākais, ko var vēlēties. Uzdevuma ietvaros bērni arī pildīja uzdevumus, pētīja kartes - un lai arī nebija daudz smieklīgu mirkļu, paši bērni atzina, ka nodarbība bijusi interesanta. 

Pirmā pilnā diena ciemā, skolā paguvu jau nedaudz arī iepazīties un sajust gan skolotājus un bērnus, gan ēku. Neskatoties, ka tualetes aromāts atbaida, visādi citādi  pirmais iespaids par skolu ir pat ļoti labs. Protams, to salīdzinu ar savu iepriekšējo darba pieredzi. Arvien vairāk šķiet, ka lauku skolu papildus atbalsts un mazais kolektīvs ir iemesli, kas palīdz uzturēt humānāku un cilvēciskāku atmosfēru skolā. Ir aizdomas, ka arī bērni skolā emocionāli jūtas daudz drošāk.

Šodien bija varza ar jauniem vārdiem un sejām, tikai pamazām tinu bildi atpakaļ un atceros pirms 6 gadiem te satiktos cilvēkus. Daudz drumstalotu momentu no vēstures, milzīgs un skaists zaļums apkārt visam, svaigs gaiss un liels vējš, kas nedaudz attur sākt apstaigāt ciemu, tā vietā ļaujoties latviešu filmu klasikas izpētei. 

Komentāri: bērni atveras darbam, kad sapratuši uzdevumu. Bērni, kuri piedalās, to dara ar patiesu interesi, bet ir pāris malā sēdētāji. Visi ir ļoti pieklājīgi sveicina, kad nesu krēslu, tieši audzēkņi uzreiz pamanās un paņem to no manis. Gatavojot Baškīrijas kontūrkarti, esmu apguvusi un nostiprinājusi savas zināšanas par republikas robežas kontūru, lielāko pilsētu lokāciju, upju un pilsētu lokācijām.

Skolā šodien bijām pārsteigums, tāpēc uz pēdējo kartes nodarbību tikām pie grupas vien pēc pusdienām, un tas tomēr ir grūts laiks, jo īpaši šodien, kad karstums nupat ir iestājies, paguvu piedalīties žūrijā ar visu savu stīvumu, sagatavojām scenāriju Jāņiem, ieviesām pāris izmaiņas bijušajā un saskaņojām ar adminisrāciju, aiznesām uz ciema administrāciju bildes no kapu talkas, sagatavoju prezentāciju par lietu otru dzīvi rītdienas nodarbībām, vienojāmies, ka rīt visām grupām to izstāstīsim. Prieks, ka rīt nodarbības būs pirms pusdienām, bet tad vēl būs arī konkurss par zirgu projektu, kuram grupas jau divas dienas gatavojās, Skolotājas smejas, ka pašas šajās dienās par zirgiem būs bezgala daudz uzzinājušas. Nepacietībā gaidu rītdienas rezultātu, lai redzētu, kas tad tur būs izdevies, tāpat ceru, ka arī saldumu balvas bērnus iepriecinās un mudinās atlikušo nometnes laiku mērķtiecīgi līdzdarboties,

Skolā bija ieradušies mani apciemot un kādu padomu pavaicāt arī divi brīvprātīgie no Ufas,  kas interesējas par sadarbības partneriem, attiecīgi, valodas apguvi, arī Latvijā. tiešām neesmu kompetentākais cilvēks šajā jautājumā, tā nu neko daudz nepateicu, bet šo to jau izrunājām, un devos pievienoties stundai.

Pēc  divu ciemiņu apciemojuma, kuri lai arī atrada kopīgu valodu ar bērniem, parādīdami spēli, mani īsti nepārliecināja un es arvien vairāka priecājos par skolas jaunajām skolotājām, man tomēr šķiet, ka ir forši, ka ir jaunas, skaistas skolotājas, jo īpaši kā Anna, Tatjana un citas kolēģes. 

Katru rītu bērni nomenti sāk ar rīta vingrošanu, kuru vada viens no sporta skolotājiem Nurs. Kā piedzīvojām pārgājienā, kuru viņš organizēja savai audzināmajai 10. klasei, sporta skolotājs ir arī viens no ciema izcilākās balss īpašniekiem un virtuozākajiem ģitāras spēlētājiem. 

Trešdiena, 17. jūnijs

Skolā pavadīta tiešām skaista un prieka pilna diena. Katrai grupai novadīta nodarbība par tēmu "Lietu otra dzīve", kurā krievu valodā apskatījām dažādus piemērus, kā var priekšmetus izmantot vēlreiz, ārpus sākotnēji paredzētā mērķa. Nodarbības mērķis bija, akcentējot Latvijas dabas īpatnības, vērst uzmanību uz dabas nozīmīgumu un veidiem, kā katrs no mums var to sargāt. Nodarbībā tika rādīts neliels video par Latvijas dabu, prezentācija ar attēliem, kuriem nosaukumi un jautājumi par tematu bija latviski - bērniem bija iespēja pārbaudīt savu spēju (un parādīt mums) lasīt latviski, noteikt vārdu nozīmi, minot pēc attēla.

Nodarbībām sekoja zirga projektu prezentācija. Katra grupa bija sagatavojusi vienu kompleksu priekšnesumu. Katrai grupai bija dažāds skaits plakātu, galvenais plakāts pārsvarā bija 1-2, bet tad bija klāt arī zīmējumi vai izdrukāti attēli, arī plakātos tika iekļauti attēli no žurnāliem. Pirmā grupa par sižeta stūrakmeni bija izvēlējusies dzejoli, kas skaisti, nedaudz smeldzīgi vijās cauri priekšnesuma stāstam. No šīs grupas sapratu, ka cilvēka prāts tomēr nespēj līdz galam izprast zirgu, kam sekoja otrās grupas priekšnesums, kurā kā atslēgas domu paņēmu, ka zirgs gan spēj izprast cilvēku, turklāt pat ļoti labi. Šī grupa bija mani uzvarētāji, jo redzēju, cik pamatīgi bija gatavojuši priekšnesumu, cik daudzpusīgu informāciju izstāstīja.

Savukārt trešā grupa pievērsās vairāk leģendām un tieši zirga nozīmei Baškīrijā, no kā atzīmēju sev piezīmi, ka ir tautas, kurām zirgs ir kas ļoti vērtīgs, kuras ir iemācījušās no tā izmantot visas viņa dāvanas dažādām dzīves vajadzībām, tāpat ir arī leģendas, kuras cilvēki rada līdzīgi baumu principam - ja nezini, kā īsti ir, radi savu versiju. Trešās grupas nosaukums vedināja domāt, ka latviešu valodā nav ekvivalenta tulkojuma izvēlētajam vārdam Turlup, mēs gan norādījām Pegass, bet izrādās Turlup nav raga pierē, bet ir spārni - tad nu varbūt ir vērts uzrakstīt vēstuli ar ieteikumu ietvert jaunu vārdu latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā?! šī noteikti ir viena no skaistākajām situācijām, kurā jūtu kultūru dažādību un daudzveidību, kā arī nepieciešamu noteiktus jautājumus atstāt līdz galam savā valodā neizteiktus, jo valoda ir ļoti saistīta ar kultūru, un latviešiem tā nav tik bagāta ar zirgiem kā baškīriem. Vienlaikus, situācija vedina domāt, ka ir vērts izzināt citas valodas un veidus, kā uztvert informāciju (sajūtas, neverbālā valoda, vizuāļi u.tml.), lai neapdalītu sevi tāpēc vien, ka manā dzimtajā valodā kādam jēdzienam nav ekvivalenta tulkojuma un skaidrojuma.

Šis uzdevums bija citādāks arī tāpēc, ka ar Ilonu deleģējām to pārējām kolēģēm, prezentāciju dienā redzējām, cik nopietni tas bija uztverts, cik cītīgi bija gatavots materiāls un priekšnesumi. 

Nodarbības mērķis bija izgatavot papīru pašiem, tādējādi sniedzot bērniem pašiem iespēju izveidot priekšmetu, apgūt jaunu tehniku, pilnveidot savas praktiskā darba iemaņas. Nodarbība bija pēdēja no cikla par dabu, tās saudzēšanu un lietu otro dzīvi.

Atvadoties, Diāna no 3. grupas mani samīļoja: "Līdz rītam!" Nu jauki, jauki redzēt, ka sāku aprast, kaut arvien  vēl ir jāpierod pie veida un valodas, kā sarunāties, lai neaizskartu, bet būtu jauki. Gribas jau, lai būtu jauki!

Paldies par šo laiku! Paldies! un es labprāt kādu reizi atkal te ciemotos, šķiet, ka šī ir vieta, kur uzpildās garīgā baterija, vismaz šoreiz man uzpildījās. Bērnu klātbūtne noteikti palīdz! 

Pēdējās divas nometnes dienas nodarbības veltījām dančiem un rotaļām. 

Prieks un smaids laužas laukā - skolā šodien bija jauka diena - danču nodarbība. No rīta savlaicīgi ieradāmies skolā, un tā kā klasē jau bija tik liels karstums un bezgaiss, patīkamāk bija nosēsties malā un skatīties, kā skolā pamazām ierodas bērni. Tā patiesībā bija patiesi aizraujoša ainava, un pat vakarā atkal, kad vēroju meiteņu deju mēģinājumu, gatavojoties Jāņu svinēšanai, pārņēma sajūta, cik ļoti tomēr šejienes kultūra ir piesātināta, cik ātri tajā ieplūsti, atveras tai katra šūniņa, viss saplūst kopējā. Ir patīkama saziņa ar vietējiem, viegli, ir prieks skatīties uz apkārtējo, sajust, ka uztver vairs ne tikai ar vienu smadzeņu puslodi, bet ar abām. Kārtējo reizi pārlieciājos, ka man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc es Krievijas darba posteņos neesmu un nepalikšu uz otru gadu. Vienlaicīgi, es labprāt ik palaikam atkal šādi atbrauktu un kādu laiku, darbojoties ar bērniem, pavadītu.

Piektdien katrai grupai bija uzdevums atkārtot vienu no dančiem, kuru vismaz daļa kaut kad kaut kur bija redzējusi, bet ne visi grupas pārstāvji to zināja. Otrs uzdevums bija iemācīties vienu jaunu danci, kuru rīt mācīs citām grupām. Lai motivētu atcerēties soļus un veicinātu nopietnāku attieksmi pret uzdevumu, informējām arī uzreiz, ka viņiem vajadzēs arī vērtēt un izvirzīt cītīgāko skolēnu no tām grupām, kurām viņi mācīs dančus. Rītdienas balvas būs cukurgaiļi, pēdējie saldumi, kas vēl palikuši atvesti no Latvijas.

Pirmspēdējā vakarā ir ļoti divējādas sajūtas: esmu priecīga, ka drīz būšu Latvijā, vienlaicīgi nupat jau arī ciemā esmu iedzīvojusies.

Ir tāda karstas dienas beigu sajūta, kad esi piepildīts ar saules siltumu, izdzīvojis karstumu un saņem otro vakara elpu, lai turpinātu izdzīvot skaisto dienu - tāda ir sajūta arī par šo laiku Baškīrijā. Tomēr nemanāmi ātri pazūd sākotnējās sajūtas un kritika, transformējas pārdomās, pieņem sākotnēji nepieņemamo - jā, laikam Krievija ir valsts, kurā visātrāk un visvieglāk izdodas pieņemt. Iemesli tam varētu būt apkārtējie stāsti, kurus redzi gan uz ielas, gan skolā, gan dzirdi stāstos - kas tomēr liek novērtēt un sajusties pateicīgam par visu to jauko, kas Tev ir. Un man ir daudz.

Šī brauciena laikā esmu vēlreiz pateicībā nopriecājusies un sajutusies laimīga par saviem vecākiem. Tāpat arī esmu patīkamas zinātkāres un prieka pilna par līdzšinējo vēlmju realizāciju, un savu nākotni. Pirmo reizi dzīvē esmu blakus sievietei, kas ir mana vienaudze un redzu, kā privātā dzīve ietekmē arī profesionālo. Man ir bijusi iespēja redzēt, kā tās mijiedarbojas, tas liek man par daudz ko domāt, secinājumus gan vēl līdz galam neesmu noformējusi. 

Pēdējā diena skolā pavadīta, apskautas miļākās kolēģes: Anna un Roza Žebarovna, nezinu, kurā mirklī palaidu garām Lilju, atsveicinājos ar vēl vienu gados vecāku baškīru kolēģi no blakusciema un devāmies mājās. Oļegs kā darba nedēļas beigās 'saldajā ēdienā' aizveda mūs izpeldēties uz aptuveni 25 km tālo upes peldvietu - tur ūdens tomēr esot daudz tīrāks kā ciema dīķī, visi to sauc par rečku ' upīti' , bet tā īsti nav skaidrs par tecējumu, vairāk tāds kā uzpludināts dīķis, ar paliekām no ķieģeļu rūpnīcas vienā pusē.

Tikmēr negaisa mākoņi un zibens atkal pie debesīm parādījās, šoreiz atšķirībā no citām dienām, pat pāris piles ciemā arī nolīst, tomēr nekādu lielo jēgu no tā nejūt – putekļi turpina griezties un drēbes uz šņores aizvien sausas.

Visi nedaudz pārsteigti, ka es uz Līgo svētkiem nepalieku, bet tad tik saka, lai braucu atkal. Smiedamās atbildu, pēc pieciem gadiem, tas tāds labs cikls, kad  atkal ciemoties. Šie attālumi tomēr nav nemaz tik mazi, eventuāli arī laika distance var būt lielāka.

Tā kā ar bērniem īsti izvērtēšanu neizdevās veikt. Karstums un nedēļas beigas šķita nogurdinājušas un nedaudz piezemējušas mūs visus. Pie pusdienu galda vēl atzīmēju, ka te tomēr jūt, cik ļoti cilvēki dala etniskās piederības grupās; nejutu tiešu pozitīvu vai negatīvu noskaņu kādai no grupām, vairāk kā atšķirību norādīšanu. Pieļauju, ka sīkāks katra etnosa raksturojums nosacīti jau ir skaidrs un tāpēc skaļi netiek apspriests, vairāk uzmanības pievēršot tieši vizuālajai ārienei. Diezgan tradicionāli, komentējot ko par bērna rīcību vai raksturu ir norādīt arī, kā viņš izskatās, kāda etnosa vaibsti, kuram etnosam pieder vecāki, un kā tas atspoguļojas vai gluži pretēji, neatspoguļojas viņa raksturā.

Pēdējā bija kopīga danču nodarbība, kura izvērtās pasīvāka par iepriekšējās dienas. Iemeslus minu karstumu (tas gan vairāk laikam attiecināms uz skolotājiem), kā arī lielā grupa: kamēr bērni bija savās ierastajās grupās, aktīvāk iesaistījās, laikam jau bija mazāk kauns vai nedrošības sajūta, turklāt šodien viņiem vēl bija svarīgs uzdevums, kādu viņi nav raduši veikt - māclīt savas grupas apgūto citām grupām. Tas tomēr ietver vairākas sarežģītas komandas: parādīt soļus, izskaidrot, aicināt pārējos piedalīties un beigu beigās, koriģēt, lai palīdzētu citiem apgūt dejas, izvērtēt un izvēlēties viscītīgāko dejotāju. Kopumā gan visas grupas labi tika galā ar uzdevumu, tomēr skatītāju pulks palika kupls. Bērniem tika dota arī iespēja pēc tam apbalvot savus izvirzītos vinnētājus, kā arī mēs kā skolotājas apbalvojām. Arī šajā aktivitātē aizvien varēja redzēt kautrīgumu un bērnu vēl mazo pieredzi šādos procesos - arī pateikt apsveikuma un apbalvojuma teikumu ir jāmācās, paspiest roku, pasmaidīt. Te katrā otrajā solī varēja just nedrošību, līdz ar to smaidi it kā vairāk izpalika, bet mani ļoti priecēja tā nopietnība, ar kādu bērni, pašiem nemanot, bija sākuši attiekties pret uzdevumu.

Pirms pusdienām vēl visi kopā izskatījāmies bildes no mana fotoaparāta, gan tās, kas bija par skolu, gan no pārgājiena. 

Tikai pēdējā dienā, paskaidrojot, ka rīt jau dodos prom (klusībā apzinoties, ka pašas arī tikpat kā nevienā bildē nav), aicināju izturīgākos kopā nobildēties. Nometnes pirmajā nedēļā bija tikpat kā divas reizes vairāk bērnu, uz beigām grupa saruka, karstums un gatavošanās vēl kādām starpskolu sacensībām skaitu vēl samazināja. 

Ar Ilonu izvērtējot paveikto, izvirzu pāris jautājumus ar atbildēm:

Pirmās nodarbības tika vadītas 3 grupām, kurās bija aptuveni 20 bērni vecumā no 1. - 7. klasei. Bērnu sastāvs grupās bija patstāvīgs, bet apmeklētība mainīga. Sākotnēji tika vadīta viena nodarbība dienā, vienai grupai, otrajā nometnes daļā katri grupai pa vienai nodarbībai dienā (vai kopīga nodarbība). Tika izstrādātas arī patstāvīgā uzdevuma - projekta vadlīnijas un nodotas skolotājām, galarezultāta prezentācijas visiem kopā vērojot pēc noteiktā laika.

1. Kas vislabāk patika nodarbībās? Bērnu atsaucība, līdzdalība, aktivitāte vs inertums, ar kuru ikdienā bieži nākas saskarties.

2. Visvairāk nepatika bērnu neatsaucība, neieinteresētība un vienaldzība, kura ik palaikam tomēr bija novērojama.

3. Vairāk nometnē gribētos tieši praktiskas nodarbības, turklāt tādas, kurās skolotāja/i varētu mācīties kopā ar bērniem, piemēram, papīra liešana. Gribētu arī nodarbības ārpus klasēm, iet pļavās - pīt vainagus (arī jau manis minētās zīmju kompozīcijas no dabas augiem), kas gan bija salīdzinoši sarežģīti realizēt.

4. Jaunais un interesantais bija papīra liešanas nodarbība, metodikas paņēmieni: skolēnu līdzdalība žūrijā balsojot, skolotāju apbalvošana ar mērķi pateikties par atbalstu bērniem uzdevumu veikšanai, apgūtā mācīšana citiem, savstarpēja skolēnu izvērtēšana. 

Baškīrija. Mājupceļš

svētdiena, 21. jūnijs

Vēstule no Maskavas lidostas.

Šorīt vēl ar vienu ciema meiteni izskrējām. Septiņos modāmies, lai dotos pāris kilometru garā skrējienā laukā no ciema līdz bijušajai pienotavai, no kuras šodien pāri palikusi vien ķieģeļu māja ar jumtu. Tā ir celta tikai 1988.gadā, bet jau viss ir sagruvis un izpostīts, tas liek aizdomāties, cik ātri lietas tomēr var mainīties, un nosacīta sociāla un ekonomiska drošība šodien var izrādīties citādāka rīt.

Atpakaļceļā vairāk gājām, jo sākām jau lasīt Jāņu zāles, tur kā reiz auga asinszāle. Vēl saplūcu nedaudz skaistos savvaļas puķuzirņus, ko ielikt somā - redzēs, varbūt, ka Latvijā herbāriju no tiem uztaisīšu. Man, kas puķuzirņus pieradusi redzēt tikai dobē, tie aizvien ir brīnums, bet rudzu lauks pretējā lauku ceļa pusē - mīļas un bagātas atmiņas no manas bērnības, kad kā savas ģimenes pilnasinīgs pārstāvis vasaru varēju iedalīt trīs pamatposmos: jūnijs - dārza stādīšana un ravēšana, jūlijs - siena vākšana un vešana iekšā, ogu laiks, augusts- graudu kulšana, tīrīšana un kaltēšana. Dažs labs vietējais gan uz manu prieku par apstrādātajiem laukiem atbild ar zināmu skepsi, vairs stādot un sējot tikai gar lielceļiem, lai garām braucot izskatītos sakopts, bet dziļumā viss pamazām aizaugot.

Tā kā šorīt, spītējot agrajai rīta stundai, saule jau karsēja un vējš matus plivināja, liekot piemiegt acis, skrienot novilku kreklu - lai āda vēl sajūt šos abus dabas spēkus, kuri manu braucienu uz Maksima Gorkija ciemu ar katru dienu arvien vairāk izvērsa par patīkamu darba un atvaļinājuma savienojumu. It kā svētdienas rīts, Anna vairākas reizes norāda, ka svētdienā tādā agrumā, turklāt vēl pēc sestdienas mājas tīrīšanas, logu mazgāšanas, tomēr ir liels darbs, vienlaicīgi ceļā satiekam vairākas mašīnas, kuras pīpinot sveicina mūs, viena busiņu kompānija pat vaicā ceļu uz Ziļim upi. Labi, ka ir Anna, jo es šo jautājumu atbildēt nevarētu.

Lai izbēgtu sāpīgos muskuļus, kuru sāpes šo dienu laikā esmu izjutusi pārsteidzoši daudz un spēcīgi, galvenokārt pārgājiena dēļ, cenšos cītīgi  izstaipīt kājas, tikmēr garām paiet aitu bars, kas savācies no Gagarina ielas gala. Govis arī jau pamazām aizdzen kopējā barā, lai kārtējo dienu vienā lielā barā noganītu. Vakar vakarā gans uz zirga, vairākas reizes pa ciemu rikšoja, reizēm pat jau aulekšojot. Bet gans tik ņiprs uz tā zirga izskatījās, tik viegli pārvaldīdams kumeļu, protams, bez segliem, ka man tīri vai maza baltā skaudība par to.

Vakar vakarā, ceļā uz un no ciema lūgšanu namu, bijušo bērnudārzu un dzemdību namu vēl pirms tam, sapinu sev vasaras saulgriežu vainagu no sarkanā āboliņa, rozā pelašķiem, madarām, un zilām puķītēm. Arī tas ir somā, ja nu otru vainagu neuzpinu, tad būs man no Baškīrijas ziediem šoreiz. Bet pēdējo vakaru pavadīju tāpat vien ar skolotāju un draugu dārzā uzcepot gaļu, iedzerot vietējo alu, pārrunājot ciemošanās laika sadzīvisko pusi, atgadījumus, izsmejoties vēlreiz par jautrākajiem momentiem, bet no rīta šorīt uz lieveņa ceriņu paēnā vēl katra pēdējos ieguvumus no kopīgā laika precizējām. Tad jau stundu garš ceļš līdz lidostai, fonā skanot vietējam radio - cik nu vietējam :). Cik vispār jebko latvietis Krievijas plašumos var saukt par vietējo - ģeogrāfisko robežu un plašumu ietekmi arī šoreiz jutu sarunās, precizējot skaitu, km, jo izpratne, piemēram, par jēdzienu ' tuvu'  tomēr ir atšķirīga. Man kā latvietei tuvu ir līdz 100 km, bet Krievijas pārstāvjiem (šajā mirklī pat mulstu, kā viņus precīzi saukt, ne tīri baškīri, ne krievi, ne arī vairs latvieši, turklāt katram ir savs atšķirīgs etnisko grupu sajaukums asinīs) tuvu ir līdz 300 km. Lidostā, ātri un veiksmīgi nodevusi bagāžu, devos pavadīt savus vedējus-  vēl mirkli ar silto sauli. Pa ausu galam jau dzirdēju, ka ne Latvijā, ne Maskavā nav tādas vasaras.

Galu galā šobrīd jau rīta vasaras saulgriežu sajūta ir kaut kur pagaisusi un iestājusies tāda kā neliela pauze, arvien uzmācīgāka kļūst vēlme ātrāk nokļūt galā, un tad jau redzēs, kā jutīšos un uz kuru pusi došos: vai palikšu Rīgā, sākšu skatīties un komentēt bildes no brauciena, kavējoties siltās atmiņās un dodoties iedzert kādu glāzi ar Rīgas draugiem vai ātrāk uz laukiem, kur ģimene, kur brīvība un zaļa zāle zem kājām, kas, neskatoties uz vēsumu, tomēr ir daudz vairāk vasara kā pilsētas asfalts.

Noslēgumā atbildot uz jautājumu, ar ko pavadīšu vasaras saulgriežus, kuru pēršu un kurš mani pirtī pērs, kurā vakarā, sacīt vēl precīzi nevaru un negribu. Nupat tikai iekšēji sāku apjaust, cik ļoti ar saules, cilvēku siltumu, kultūras raibumu un asumu esmu piesātināta. Vienu gan zinu, gribas gatavot - pankūkas vai ko citu, bet gribas kādu mirkli pie plīts pastāvēt, gribas izpeldēties par spīti ūdens temperatūrai, jo pēc Ziļim straumes starp Urālu grēdām, ķermenis šķiet norūdīts arī vēsam ūdenim.

Pēdējo punktu gribu likt ar prieku un par prieku, kas manī šo 12 dienu laikā uzkrājies.

Piezīmes

Kā tad Krievijā ar patriotismu viss nebūs kartībā, ja 70 gadu jubilejas uzraksti rotā ne tikai sienas, bet pat mitro salvešu iepakojumus lidmašīnā!

Ačinska

1/02 -2/03/2014 

    Josifs, viņa māsa Zina ar savu vīru Pēteri, vakarā kaimiņiene Olga, nākamajā rītā uz baznīcu - ļoti patīkams svētdienas rīts, brīnišķīga pastaiga, laiks vienkārši brīnišķīgs. Tikšanās ar Bojandinu (Stivrin) Olgu, arī Mariju. 

     Pēc tam jau ceļš uz Krasnojarsku ar autobusu.Viss veiksmīgi. Pašai sajūta, ka vairāk arī nevajadzēja. Autobusā sajutos labi un brīvi. Pirmo reizi pieķēru sevi pie domas, ka mīlu savu ģimeni tādu kāda tā ir, un patiesi viegli - tik viegli ir mīlēt no tāluma, un tik ļoti gribētos spēt tā mīlēt arī tuvu esot. Tāpat sajutos brīva, ne pārliecināta par sevi, ne lepna, bet brīva, sajutos labi - ne man kas trūkst, ne ir par daudz, kamēr Latvijā esot tomēr tik ļoti kas trūkst vai ir par daudz - cik ļoti šis ceļš visu maina un ietekmē! Vispār ir labi, ir labi - esmu pieradusi ceļot un jau sāku just gandarījumnu, ka izbraucu un tomēr saņēmos to izdarīt. 

     Krasnojarskā ierados un jutos kā savējā, tā pilsēta mīļa, lai arī katru paksi vairs īsti neatcerējos, nākamajās dienās nedaudz atmiņa atausa. Iekšēji pat neliels prieks un lepnums par to, ka reiz esmu te dzīvojusi.

     Jau pirmajā vakarā veiksmīgi sanāca aizbraukt uz Sosnovoborsku pie Irinas uz laukiem :) Tur labs gruzīņu vīns un stundām garas sarunas par dzīvi, mīlestību, vilšanos, šķiršanos, citu spēku klātbūtni... kas tikai šai sievietei pēdējos gados nav bijis ceļā. Bet viņā tāds pārsteidzošs miers, viņa dzīvo tālāk, kā lēdija, maza un trausla, bet lēdija visās iespējamās izpausmēs. Pa dienu jau saule patīkami silda, piemājas jumtiņa lāstekas tā vien pil un mazus ledus kalniņus uz taciņas veido. 

8/03/2014 - Krasnojarska

     Dators vēl rāda 7.03, bet es esmu jau pamodināta, lai sagaidītu rītu Irkutskā, te ir jau sestā stunda. Kā viss sākās ar Krieviju? Bija pāris iemesli: grāmata, sevis meklēšana, Rīgas bezjēdzīgā steiga un vēlme no tās atpūsties - šim argumentam jau laikam derēja arī klosteris, bet Sibīrija izrādījās uzstājīgāka. Galu galā jāmin arī tas, ka tā māk “iesūkt”, viņa ir iesūkusi līdzīgi kā šejienes cilvēki: man ceļā ir Irinas dotās zupas, vakar pretī iesēdās kāda sieviete, kas nelaida garām izdevību ar mani sākt pļāpāt tiklīdz noliku grāmatu, tikai šorīt galu galā izvilku datoru, lai kaut nedaudz parakstītu. Kopumā laikam jau mierīgi varu teikt, ka tā tam vienkārši bija jābūt, kopš pirmā Sibīrijas gada arī pa īstam esmu sākusi ticēt liktenim (kuru veido un vada Dievs). :)

      Gribas pastāstīt par mirkļiem, kas nav ierakstīti. Biju ciemos pie Ilmas, viņai drīz paliek deviņdesmit gadi. No rīta bez liekas brīdināšanas piezvanīju, pieteicos ciemos, viņa gan atbildēja, ka tagad tikai guļot, bet es varot nākt - jāatzīst, ka nemaz nebiju domājusi to nedarīt - kas to zina, vai nākamreiz tiksimies, un kad nākamā reize būs. Interesanti, ka tiekoties ar krasnojarskiešiem lielākoties bija sajūta, it kā nekur tālu nebūtu bijusi, laikam jau pēc Sibīrijas izmēriem divi gadi arī nekas daudz nav.

Lūk, arī tagad sēžu, cenšos rakstīt, bet viņa (jau iepriekš minētā dāma, kas mani visu laiku uzrunā par meitu (doč - rus) šā vai tā visu laiku ar mani runā. Es ietaisīju zupu, viņa man vairākas reizes maizi piedāvā, un pie sevis prāto kaut ko: ..... Nupat jau pārrunājām par to, kā dzīvokļus nevar šodien dabūt.... Apstājāmies pieturā, no kurienes izrādās viņiem maizi ved... Esot bailes no vecuma, diabēts arī ir, bet man par katru cenu grib iebarot zefīrus.

Tā jau neko daudz uzrakstīt nevar!!!

     Vienvārdsakot, ar Ilmu tā arī nopļāpājām pāris stundas. Šis viņai bijis grūts gads, aizsaulē aizgājis dēls, viņa sieva ar - traki, ka vecam cilvēkam jāpavada savas jaunākās atvases. Redzami tomēr vājāka ir palikusi, arī spiediens mainās reizēm pa minūtēm. Liku viņai atgulties, sēdēju kājgalī un stāstīju, kā man klājas, viņa par sevi stāstīja. Runājām par mīlestību, par to, kāda draudzība un attiecības ilgāk glabājas. Viņa noteikti arī ir tā sieviete, kas māca, ka ir lietas, kuras sievietei jāpiedod otram, par ko pārmest savam mīļotajam labāk nevajag. Tāpat viņa arī saka, ka labāk, lai viņš mīl, nevis tu viņu. Reti jau kad no diviem plusiem strāva veidojas, labāk plus ar mīnusu saiet kopā. Tad sēžu klusi un domāju, ka parasti jau tas cilvēks, kuram Tu esi viss, mani nepievelk, šķiet, kā tad es tur tā un kāpēc, ka gribas no dzīves kaut ko vairāk, kas to zina, ko dzīve dotu, ja izvēlētos to pirmo, it kā mazumiņu. Latviešu tautas pasaka par to māca, es līdz šim laikam tā neesmu rīkojusies, vismaz ne attiecībā uz vīriešiem :) ar draugiem ir citādāk, tur jau gadiem kopīgs laiks un piedzīvojumi, tā visa uzticība ar laiku izstrādājusies, prasme vienam otram par plecu būt, tas viss ar laiku sanācis, ne uzreiz tā.

Jau no vakardienas pēcpusdienas sapņoju par sulu, tādu biezu kādu dzēru pie Irmas - aprikožu persiku jau laikam. Zinu, ka ceļā paņemšu tieši tādu, varbūt pat pagūšu nodzerties to pirms Baikāla, te tomēr būtiski plānot labierīcību pieejamību.

[O, viņa nolikās pagulēt un atpūsties, šis mirklis ir jāizmanto!] Mums vēl gandrīz stundu jābrauc, visi lielie darbi izdarīti: zupas paēstas, veļa nodota, mute nomazgāta, vēl varētu pagūt zobus iztīrīt, bet tas nav tik obligāti, to var izdarīt arī stacijas tualetē. Mantas arī daudz maz sakrāmētas. Jūtu, ka grūti paliek rakstīt, ka ūdeni sāku liet - laikam jau arī man ir atņemtas saldākās miega stundas. Tā vien šķiet, ka iepriekšējā ceļa biedrene pierunājusi stipru krākšanu un drausmīgu klepu, jo arī mums naktī trāpījās tāds kaimiņš, kurš īsti neļāva mierīgi gulēt visu nakti. Bet man būs vēl piecas stundas autobusā :)

Augšbebri

Ierados ar reisavo (rīta autobuss - vienīgais autobuss, kas reizi dienā kursē uz pieturu, aizvien nemainīgi, īsi pirms astoņiem jābūt pieturā uz ceļa pie Kurzemes Ozolaines). No rīta agri ceļos, Taņa arī - it kā pat pasēdējām pirms ceļa, tēju arī iedzērām, bet telefonu šā vai tā aizmirsu :) Labi, ka tikai līdz blakus ciemam braucu, tad caur citiem labiem cilvēkiem pie tā tiku jau tās pašas dienas vakarā. Ilgi atcerēšos to gājienu līdz pieturai: mēness vēl tīri spilgts debesīs, sals vēl pieturās, sniegs gurkst un gribas kustēties, lai nenosaltu. Ciems vēl kluss, tikai vietām dzird gaili vistas modinām, vietām pret Austrumu pusi var redzēt, kurās mājās jau krāsns iekurināta, bet citādi - viss tikpat kā tumšs, tik pie skolas jau gaisma deg - skolotāja kurina krāsni, lai klase silta, Anniņai virtuvē ar gaismiņa pa šauro lodziņu spīd. Uzkalniņā vēl brīdi apstājos, mirkli ieklausījos tajā tumsas klusumā pirms dienas pirms devos tālāk. 

     Autobuss bija klāt patīkami laicīgi, nepaguvu nosalt. Līdz ar to arī laicīgi biju Augšbebros, pamodināju Olgu, kaut viņa jau tāpat drīz celās - govs jāslauc. Sergejs jau bija pie mammas, baroja lopus. Drīz vien visi sēdāmies pie brokastu galda, tikmēr arī gaismiņa ausa. Nāca laiks braukt zirgus apkopt - ja reiz jau esmu augšā, es līdzi. Jāapskata taču tas skaistums! 

     Citādi laiks Augšbebros rit piepildīti un jauki; jūtos jau daudz mierīgāk, esmu it kā iestrādājusies. Dodos sākumā pie Olgas Vokengūtes un Pētera, pēc tam atkal nedaudz mājās ar Olgu Benki, turpat vēl bērni: Maiga un Saša, kas abi vāji runā, bet saprot latviski - tas fascinē. Tas ir tika patīkami, kad jauns puisis no rīta sveicina latviski tālā Sibīrijā - šarms, kas ir tas ir! 

    Pirmās dienas vakarā vācamies pie skolotājas Ritas uz pastalu gatavošanu (par to atsevišķs ieraksts). Arī nākamajā dienā vēl pusi dienas nociemojos ar Ritu, viņa gan pagūst klubā jaunumus parādīt, gan apejam ap ciemu, tikpat organiski kā viss pārējais, arī ieejam uz tēju pie Nadjas Altinkovič – smaidīga, dzīvespriecīga un jautra sieviete. Pati gan no Taras, bet izgājusi pie vīra Oļega Altinkoviča (Kurzemes Ozolaines stāstā pieminu viņu vecākus Zelmu un Vili), tā ģimenes ligzdu vijuši Augšbebros, izaudzināti divi braši dēli, bet vecāki aizvien smaidīgi. 

1/03/2014

     Pirmais marts, vakarrīt, dzerot pēdējo tēju vēl pirms ceļa ar Olgu un Sergeju, runājām, ka viss - ziema  cauri, un lai arī astronomiskais pavasaris sākas tikai marta beigās, šī noteikti jau ir pirmā pavasara diena man - spīd saule, ir tik jauki, ka šķiet vēl varētu braukt un braukt tā, naktī arī esmu labi izgulējusies, mati vienīgi galīgi taukaini, bet vilcienā ceļojot tas ir pieļaujams. Un ir puse no mana brauciena - iekšēji jau gan šķiet, ka nupat jau gals, kas saistīts ar to, ka darba lielākā daļa jau padarīta, šorīt domājot par atlikušajām intervijām, dzīvesstāstu formu pat gribas mest pie malas, bet vairāk koncentrēties tieši diplomdarba tematam aktuālajiem jautājumiem.

     Pēdējās dienas Augšbebros pagāja ļoti brīvi - sajutos kā vietējā, ļaujot ciema dzīvei mani vadīt, bet vienlaicīgi arī mani uzdevumi tika pildīti, par pārsteigumu pat kādā mirklī Olga savus radu rakstus izvilka parādīt un man jau šķiet, ka tā gandrīz ir lielākā vērtība, vienīgi tas, ka tas viss man tagad šādās tādās bildēs ir, bet tie uzvārdi tur brīnišķīgi atspoguļojas un ir sadalīti. Žēl, ka baterijas visu laiku sēdās nost un jaunu vairs nebija, līdz ar to, visi viņas komentāri nebūs ierakstīti.

Šodien tik atceros, ka viņas onkulis esot stāstījis, ka Nēzduļķi bijuši vaļsirdīgi un bagāti mīlētāji, ka daudziem bijušas vairākas sievas vai vīri, šķīrušies un meklējuši jaunas puses. Kalniņu kokam atkal trūkstot šāda tāda informācija, jo ar vairākām māsīcām neuztur kontaktu - tā arī gadās, ka zina, ka kaut kādi radi ir, bet neko vairāk par to pateikt nevar. Jautājot par to, kas mudinājis šādus dzimtas kokus izveidot, atbild, ka tas esot interesējis un darbu sākot, pat nav manīts, kā laiks aizskrien. Tad vēl vīrabrālis Saša no Vācijas atvedis programmu, uz kuras tad tā ērti bijis veidot, un gatavs.

     Tā kā ratiņš turpat blakus un pēcpusdienu vienu es piesēdos šķeterēt, skolotāja ienākusi nosūtīt atskaiti un sāka runu par rokdarbiem - aizrunājāmies līdz stellēm. Viņas stāstā izskanēja atziņa, ka tā kā viņai bērnībā viss bijis tāds paštaisīts, pašausts un pašadīts, tad kādā mirklī tas viss ir apnicis un tiklīdz bijusi iespēja to nomainīt uz ko citu, jaunāku un citādāku, tā tas tika izdarīts. Bet šodien jau ir nedaudz žēl, ka tā - esot bijis pat adīts mētelis, par kuru šodien viņa atkal tieši priecātos, bet ir kā ir un kas ir. Olga minēja, ka kādreiz ciemā kādas 2 vai 3 stelles arī bijušas, Raibo un Mesingeriem laikam. Kad vaicāju, kad, atteica, ka sen, ka bērnībā atceras Mesingeriem tāda tumša istaba bijusi un tur galā stāvējušas, bet kur un kad pazudušas, kas to vairs zina - var jau būt, ka uz Taras muzeju atdotas, te jau visi zina teikt, ka braukuši un vākuši vecus priekšmetus un vēl ko, katrā ziņā šodien vairs nav.

     Pirms tam vēl biju klubā uz īsu mēģinājumu, kur sākumā sievas savācas, tad vajadzēja nākt bērniņiem, bet tie ko ta viens, ta otrs - tā arī nekāda mēģināšana neesot sanākusi. Oksanu un Innu tur satiku, Ļubu, vēl kādas sejas, kas pirms tam nebija redzētas. Sarunāju ar Oksanu, ka viņa vakarā atnāks ciemos, citādi necik nebija satika un parunāts. Tad nu viņa vakarā arī atnāca - es tikai dienā vēl līdz mājām pavadīju, viņa atrādīja savu jauno virtuvi. Prieks, ka viņai pamazām arī tā dzīve uz priekšu rit, Vova, vecākais dēls jau Tarā tehnikumā mācās, Miša tagad 9.klasē Martuševā un teicis, ka paliks uz 10. Klasi arī tur, bet mazais Vitālijs žiperīgi skrien un smaida sakniebtām lūpām, viņam tikai 2 gadi, bet brašs puisis, es jau padomāju, ka trīs.

     Kamēr Olga aizgāja govi slaukt, es ar Oksanu jau tēju dzert, tad viņai noprasīju, kad un cik bieži uz Latviju braukājusi, kad kokli iemācījusies - tas esot bijis nometnē, kas rīkota Augšbebros ar Latvijas meistariem, tad kas kokli, kas dziesmas mācījušies, tā reize bijusi vērtīga. Bijusi arī uz kādiem dziesmu un deju svētkiem ar Varavīksni, pirmajā braucienā uz Balticu arī piedalījusies. Kaut kad 90.gados izmantota arī iespēja divus mēnešus Latvijā pastrādāt, bet palikt nav palikusi, jo mājas tomēr te, ciemā. Te visa ģimene, vecāki un māsas. Oksanas pirmais vīrs bijis Cīrulis, tagad otrs - civilais vīrs - Koļa, Koljans Korbergu dēls. Viņš gan stipri jaunāks, mēdz arī iedzert, bet pēc jaunās virtuves un pirts var redzēt, ka saimniekot prot mājās.

    Vēlāk jau ar Olgu smējāmies, atceroties skolas laikus, dzīvi internātā Martuševā. Reiz saplēsta kleita pār sētu lecot un citas jau arī nav bijis līdzi, tad aizņēmusies no kāda, kam bijušas vairākas - kā tad tajos laikos vispār vairāk mainījušies, īpaši jau internetā. Pēc tam atkal runājām, ka toreiz jau visi kā fabrikā bijuši - ko veikalā atveda, tā arī vienādi staigājuši. Ar Ļubu Korberg abām bijušas sarkanas bikses, spilgtas, spilgtas - tā arī abas lepni staigājušas. Pieķeru sevi pie domas, ka es izvairos no vienādiem apģērbiem, ka man allaž vajadzējis ko izmainīt, lai ir citādāk. Smējāmies vēl par vakara ambrāžu - Sergejs par zirgiem un par vīriem vien, kurus nevarēja vakarā pa mājām izgaiņāt: aizdzen no pelorāma (dēļu zāģētava ar lentas zāģi), lai nesēž un nedzer, tie aiziet uz lielo garāžu - tad dzen prom no garāžas, tie aiziet uz Sergeja garāžu, ka ir tas āķis lūpā, tad neko vairs nevar padarīt. :)