Lejas Bulāna 10 - 12/06/12

Mēs izbraucām svētdienas vakarā. Dienas karstums nupat jau pārgāja un šķita, ka var uzelpot, satikušies pie stacijas centrālās strūklakas, vēl pāris stundas pavadījām stacijā, pavadīdami četras somu meitenes, kuras Krasnojarskas apgabalā izdziedāja un izspēlēja skaistu koncertturneju ar mērķi vākt līdzekļus Lejas Bulānas luterāņu baznīcas restaurācijai Karatūzā. Ļaudami dažiem pārģērbt vieglākas drēbes, devāmies ceļā uz paša ciema pusi. Mūsu stūrmanis bija Juha Saari, somu luterāņu mācītājs, kurš jau 12 gadus dzīvo Omskā ar ģimeni un šobrīd ir atbildīgs par luterāņu baznīcu Sibīrijā (aptuveni tā).  No skata visnotaļ stalts un spēcīgs vīrs, par kuru sākumā pat grūti pateikt, ka viņš ir mācītājs, ko nevar teikt par Vjačeslavu Šadrinu, ar kuru iepazinos jau pavasarī, kurš pastāstīja par baznīcas rekonstrukcijas darbiem un ar kuru vienojāmies par nosacīti kopīgu braucienu līdz Jermokovskai, lūdzot arī iespēju redzēt baznīcas baļķus Karatūzā, vietu, kur tā atradīsies, bet pēc tam pavadot vairāk laika tieši Lejas Bulānā un Jermakovkā pie latviešiem, Ilgas radiem.

Tā kā Ilga jau ziemā uzreiz pārliecinoši bija piekritusi mani aizvest līdz Lejas Bulānai, biju priecīga par domas realizāciju, kaut precīza plāna nebija, jo kā jau Sibīrijā ierasts, no tāluma viss šķita diezgan relatīvi, turklāt ar diakonu Slavu pirmo reizi ko kopā centāmies darīt... it kā mantas bija, nedaudz naudas arī, pārējais jau Dieva rokās.

Juha tīri veiksmīgi loka mēli krieviski, bet vieglāk tomēr angliski, un tā ceļu sākam ar sarunu par ciema vēsturi, dzirdu diezgan daudz par somu un krievu attiecībām vēsturē, kādā mirklī piemin arī latviešus, igauņus vai zviedrus. Nez kāpēc biju palaidusi garām, ka Somijā vēsturisku apstākļu dēļ ir divas oficiālās valodas: somu un zviedru. Tajā pat laikā sarunas turpinājumā, Juha atzīst, ka somu tolerance pašiem nenāk par labu, īpaši attiecībās ar Krieviju, arī viņiem arvien aktuālāks kļūst jautājums par imigrantiem no Krievijas, par valsts valodas apgūšanu, par nekustamā īpašuma iegādāšanos... tomēr nevarētu teikt, ka viņi ir ļoti negatīvi vai agresīvi noskaņoti (laikam jau tolerance), klausos un nevaru saprast, grūti ticēt, ka situācija allaž varētu būt tik atsaucīga un pretimnākoša.

Cenšos atcerēties Juhas stāstīto par vēsturi, jo viņš 3 gadus pavadījis arhīvos, rakstīdams savu diplomdarbu par luterāņu baznīcu Sibīrijā. blakus tam, aizrunājamies arī par pareizticību, izrādās, ka Helsinkos esot bagātākais Krievijas pareizticīgās baznīcas arhīvs (tolerance?!).

Apkopojot savas zināšanas par vēsturi šajā apgabalā, aizpildu pāris baltos laukumus: līdz 1850.g. uz Minusinskas un Karatūzas pusi, kā vairākos citos Sibīrijas apgabalos peļņā izbrauca inžinieri un kara oficieri. Tā kā viņi tika aicināti, varēja uzstādīt savas prasības, starp kurām bija ne tikai laba peļņa, bet arī savas kultūras nodrošināšana, kas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sāka būvēt luterāņu baznīcas (šī laikam bija atbilde uz jautājumu, kāpēc luterāņu baznīca, kad Sibīrijā daudz harmoniskāka un radniecīgāka tomēr šķiet pareizticība), atvēra skolas un dibināja kultūras organizācijas, izdeva avīzes. Jāatzīst, ka ar gadiem tomēr asimilācijas process attīstījās, kuru paātrināja pareizticīgo baznīca ar dažādām metodēm, pārvilinādama no luterānisma uz pareizticību, piemēram, piešķirot saimniecību vai zemi, vai kalpus. Jāatceras, ka tas vēl bija laika posms, kad Krievijas Impērija bija ļoti barga un stingra. Visam pa vidu šajā apvidū ieplūda arvien vairāk arī čunčuri – tatāru, mongoļu tautas, kas izsenis pazīstamas ar savu skarbumu un nežēlību. Tikai pēc Napaleona iebrukuma Krievijā, Katrīnas valdīšanas laikā attīstījās ideja par to, ka sodot var ne tikai nogalināt, bet arī izsūtīt, kas sāka veidot nākamo ieceļotāju vilni Dienvidsibīrijas apgabalos.

Ieskatoties vēl dziļāk vēsturē, Juha piemin izcilu kartogrāfu, kas no 1716.g. ceļojis un veidojis minēto apvidu kartes, Renat, kurš apņēmis sievu skolotāju, kas tajā laikā bija ļoti cienījams sociālais stāvoklis. Tomēr šī ģimene 18.gs. vidū atgriežas Zviedrijā, ieņem ļoti ietekmīgu sociālo stāvokli, izmantodami zviedru valodas un kultūras nostiprināšanai.  Viens no pirmajiem mācītājiem, par kuru saglabājušās ziņas, ir Eriks Laksman, kas bijis soms mikrologs, uz Sibīriju devies ap 1754.g. tajā laikā gan mācītājiem bija jāaptver daudz lielāki apgabali kā šodien. Tā kā tirdzniecības ceļu dēļ Ņižnaja Novgoroda ir stratēģiskā Rietumsibīrijas pilsēta, arī baznīcas ceļi ved caur to. 18.gs. bija pirmie ieceļotāji no Baltijas. Kad tie bija cietumnieki, tad pārējie varēja izceļot ar ģimenēm, kamēr somiem ar likumu tika  noteikts, ka notiesātā laulība tiek automātiski anulēta un sieva ar bērniem līdzi nedodas, kas bija vēl viens faktors, kas jau sākotnēji veicināja asimilāciju, kā arī skarbas un nežēlīgas sabiedrības veidošanos. Vienā no Omskas apgabala kolonijām, kur vēlāk mitinājās arī daudz latvieši, kas gan vairāk bija izsūtītie, Rižskovā, sākotnēji bijuši vieni somu noziedznieki, bet tad pilsēta pilnīgi nodegusi, pēc kā tajā sāka uz dzīvi iekārtoties arī citi iebraucēji no Baltijas.

Runājot par mūsdienu diasporu situāciju Sibīrijā, to atbalsta organizācijām, Juha atzīmē feodālās iekārtas ietekmi uz baznīcas attīstību. Somijā tā nekad neesot bijusi, uzreiz bijuši savi mācītāji, katehismi un Bībeles savā valodā, kāpēc somi varbūt daudz atvērtāk skatās uz baznīcu, ko nevarētu teikt par latviešiem, kam gan bez feodālās iekārtas ir vēl vairāki iemesli.

Runājot paiet vairākas stundas, izbraucot no pilsētas un tiekot uz trases, apkārt sāk vērties pauguraina taiga, lēnām satumst... nupat arī te ir tāds balto nakšu periods, kad tumšs ir tikai pāris stundas, kad, neskatoties uz sarunu interesantumu, acis lipa ciet. Kādā mirklī arī Juha nogurst, mēs apstājamies un paguļam, tad agri no rīta plānotās Jermakovskas vietā esam Minusinskā, kur mani ar Ilgu ielaiž misionāru dzīvoklī pāris stundas pagulēt, bet paši dodas kur nu kurais. Mēs vēl pagūstam uzvārīt tēju un vēl pāris stundas pazūd pļāpājot, pēc tam gan miegs, kaut nedaudz. No rīta Slava mūs sagaida ar žiguli, vienojamies, ka ielejam viņam degvielu un  dodamies uz Karatūzu. Tā īsti nevienu mirkli nav skaidrs, kāds ir plāns, cenšamies kaut kā to noskaidrot, precizēt, bet no tā jēgas nav, saprotam, ka vienkārši darām, kas jādara. Karatūzā sākumā iebraucam pie mācītāja Vitālija ar ģimeni, tad pie bibliotekāres igaunietes, tad dodamies tālāk uz bibliotēku, kur izrādās ir organizēta tikšanās ar latviešiem, uz kuru ierodas Alma Janovna Meingota un viņas brālis Mihais Janovičs Stroders, kurš tīri labi runā latviski, vairāk gan ieinteresēts stāstīt par saviem mūža gadiem Dudinkā, viņam krūtis smagas ar pagātnē nepelnīti uz paša un radu ādas izjustajiem sodiem, no kuriem daudzi bija pārāk smagi, lai tos izturētu. Mihails bijis celtnieks, arī tagad šo, to tīri labi pieprotot, ar viņu mācītāji vairāk arī sāk runāt tieši par baznīcas rekonstrukcijas jautājumu, cenšoties sameklēt vietējos brīvprātīgos palīgus, lai ieekonomētu līdzekļus, kuri tiek regulāri vākti un turpat uzreiz arī ieguldīti.

Tā kā brokastīs neko prātīgu ēdušas nebijām un diena jau krietni pusē, vēderi par sevi spēcīgi atgādināja. Pēc tikšanas devāmies meklēt kādu ēdnīcu, bet visas bija slēgtas, tā nu braucām uz kafiju pie Vitālija, pa ceļam nopirkdami saldējumu, lai kaut nedaudz apmierinātu savu apetīti un iepriecinātu bērnu pulciņu mācītājmājā. Slava ieminas, ka arī Lejas Bulānas bērni noteikti būtu priecīgi par saldējumu un uzstāj, lai nopērkam to pēc tam arī ciemam, kaut mums priekšā gandrīz stundu garš ceļš dienas vidū, kā arī nav zināms, cik daudz bērni būs ciemā, bet saldējumu tomēr nopērkam. It kā paļaujos uz Slavu, viņš taču tomēr vietējais, tikai vēlāk sāku stingrāk iezīmēt savas robežas, jo jūtu, ka citādāk šīs dienas tiks pavadītas tikai viņa pavadībā, līdz ar to pārsvarā apspriežot vairāk viņu interesējošas tēmas, bet gribas nedaudz arī vienkārši sajust ciemu, pabūt, brīvi svaigu gaisu ieelpot. Priecājos par Ilgu, jo viņa vispār ne iebilst un šķiet, ka lieliski saprot situāciju, rīkojamies tā, lai viņa pagūst arī mājās ar vecmāmiņu parunāties. Trijos pēcpusdienā mūs sagaida vairākas latvietes Lejas Bulānas skolā. Skola patīkami  pārsteidz ne tikai ar savu vēsumu, bet arī ar dizainu – pirmo reizi redzu tik cēlu ēku, ar lieliem logiem, augstiem griestiem, divu pēdu platiem grīdas dēļiem vienkāršā ciemā (tad gan atceros, ka agrāk ciemā ap 1000 iedzīvotājiem bijuši, kas jau vairs nav tik maz). Zālē uzklāts neliels tējas galds, atnāk vēl arī Vilis B. ar savu ģimeni, pie galda gan tikai pāris bērneļus izdodas pasaukt, vīrs ar sievu nepievienojas, tikai pāris minūtes latviski uz sliekšņa parunājamies, viņš esot baznīcas sargs, rāda uz zilo vazika karkasu pie lielajām lapeglēm, aiz kurām vēl var redzēt baznīcas fundamentu un pāris baļķus, kas vēl nav aizvesti. Pāris stundas pavadām ar skolotāju Irinu Jurjevnu, Kalniņu Vaļu un viņas meitu Ilgu pļāpājot. Kad Slava un Vitālijs, kaut kur aizklīst, runājam latviski. Runājam par visu ko. Sākumā iepazīstinu ar sevi, lielos vilcienos pastāstu par Krasnojarskas latviešiem, tad atceramies iepriekšējos latviešu ciemiņus, šajā ciemā ļaudis ir kulturāli un pieklājīgi, bet ar humoru. Atskārstu, ka daudz smejos, bet bez rupjībām (uzreiz krasi jūt atšķirību starp Bičkiem un Lejas Bulānu). Irina pēc tam parāda arī muzeju otrajā stāvā, un paliek neizsakāmi žēl, apzinoties, ka rudenī skolu slēdz, jo paliek tikai viens skolnieks... tik skaista un cēla ēka, kurai šovasar atzīmēs 140 gadu jubileju, kas atrodas skaistā vietā (man kā nosacītam pedagogam, tā noteikti ir viena no sapņu skolas ēkām), nav skaidrs, kas un kā notiks ar ēku, cerību par tās uzturēšanu dod bibliotēkas un medpunkta atrašanās ēkā. Sievas stāsta par zemestrīci ziemā, kad koka pakāpienu dēlīši pilnīgi kratījušies, visas mājas tak tajās zemestrīcēs tur esot šīkstējušas un skrabējušas, koks kā nekā. Pēc laiciņa gandrīz visi jau izklīduši, kur nu kurš un trijatā novācam galdu, mierīgi dodamies tālāk. Dienas karstums sāk pāriet, jau astotā stunda un galvā arvien kārdinošāk rosās doma par peldēšanos Kebežā. Slava saka, ka vēl līdz kapsētai grib aizbraukt, tad nu pagaidām atceļu peldēšanos un pievienojos viņam. Lai arī zaļi aizaugusi, kapsētā viens pēc otra slienas pieminekļi, kur ar krievu burtiem latviski vārdi un uzvārdi ar bildītēm piestiprināti. Odi liek manīt, palieku arvien nepacietīgāka un sabildējuši vairākas vietas, ātri dodamies prom. Tiekam pie Ilgas un viņas vecmāmiņas atkal. Nu beidzot, ejam peldēties. Tā kā Slava arī izrādās nakšņos ciemā,  piedāvājas mūs aizvest, pirms tam vēl paēdam ceptus kartupeļus ar čeremšas salātiem. Tā jau labi pāraugusi, drīz ziedēs, kāpēc tagad salātiem izmanto pārsvarā tikai kātus, bet pēc dienas, kad pārtikts no tējas vai kafijas un saldējuma, stiprums ir ļoti patīkams. Secinām, ka ilgāk gan vairs kavēties nedrīkst, jo līdz ar saules norietēšanu, odu daudzums palielināsies, un kurš tad grib, lai viņu nokož pie upes?! Ņemam līdzi arī vecmammu, lai paskatās, kā izskatās ciems, un braucam peldēties, turpat aiz skolas pa nelielu gravu uz priekšu. Vecmamma saka, ka Linupīte, es uz mirkli apjūku, nesaprazdama, kur tad ir Kebeža, kaut beigās izrādās, ka viena un tā pati jau ir. Tā kā tikko esmu beigusi dzert antibiotikas, nedaudz baidos par peldēšanos, bet situācija šķiet gana unikāla, lai riskētu. Ilga kā vietējā brien pirmā, aizejam krietni pa straumi uz augšu, lai vieglāk peldēt atpakaļ. Ūdens tomēr patīkami vēss, ne auksts. Kārtīgi, bet ne pārāk ilgi izpeldamies un brienam krastā, kur mierīgi var pagūt noslaucīties, bailes par odiem un dunduriem izrādījušās pāragras un krietni pārspīlētas. Pēkšņi jūti, ka ķermenis atdzīvojas, šķiet, ka sāk elpot pēc tam kad visu dienu sutinājies karstumā pa ēkām un mašīnām. Zosāda tā arī neuzmetas, bet mundrums parādās un šķiet, ka vakara dzīve var sākties. Ceļā uz mājām vēl apstājamies pie baznīcas pamatiem, lai vecmamma var paskatīties. Viņa saka, ka grēks, ka aizveda viņu baznīcu, lai arī tas viņiem bija klubs jau no 30. gadiem noteikti. Ar Ilgu sasmaidāmies, jo viens no galvenajiem organizētājiem sēž blakus, turklāt šķiet, ka viņš negrib vienkārši pieņemt šo veca cilvēka redzējumu, kurš mums šķiet tikai saprotams, bet cenšas pārliecināt un argumentēt par rīcības pareizību, bet vecmāmiņa tikai atbild, ka tad jau vajadzēja vest uz Jermakovsku, jo tur vairāk Lejas Bulānas latvieši esot. Tomēr katram jau sava taisnība, pie kuras arī paliekam un mierīgi ripojam mājās. Pavisam drīz ar Ilgu uzvelkam garās bikses, lai ietu pacierēt (kā vecmāmiņa saka) pa ciemu. Ilga man labprāt stāsta bērnības un jaunības dienu vasaru atmiņas no ciema. Ejam pa nātrainiem jau aizaugušiem ceļiem, kur kādreiz bijušas ciema ielas, atveram durvis kādai vecai mājai, kurā ieiet neuzdrošinos, jo grīda jau ieliekusies, kaut apzinoties, ka pārsvarā mājas taisītas no lapegles, dēļi noteikti var izturēt krietni lielāku svaru par manējo. Pāri laukiem lēnām krājas migla, ir tāda vasaras saulgriežu sajūta. Griežamies atpakaļ, lai ietu ciemos pie Ilgas Kalniņas ciema otrā pusē. Ceļš gan izrādās līkumots, pagūstot izbrist nātru un kaņepju laukus, jo ciemā netipiski daudz visādi suņi, kas brīvi klīst ap māju un nikni mūs rej, Ilga no tiem baidās, līdz ar to arī es sekoju vietējās piemēram. Līdz ar tumsu tiekam līdz Ilgai, kājas slapjas, kurpes netīras, bet pašas smejam, ka laimīgi tikušas galā. Sēžam un klusi pļāpājam, jo Ilgas mazulis nesen iemidzis. Viņa izgājusi pie vīra igauņa, tagad dzīvo Augšas Bulānā, te tikai ciemos pie mātes, kamēr vīrs nav atlidojis no darba Ziemeļos, it kā apņēmības pilna iemācīt latviešu valodu, kaut mazulim vēl tikai 11 mēneši un mājās tuvumā vīra radi, kuri igauniski ar mazo runā, redzēšot, kā ar to valodu būs, bet man šķiet būtiskākais, ka ir apņemšanās. Mūs cienā ar kartupeļiem un siltu paparatņiku un zivs kotletēm, it kā vēls, bet gardi un atteikties nevaram. Kad jau kārtējo reizi krietni pāri pusnaktij, dodamies mājās. Atpakaļ ceļš ātrs un kluss, kā par pārsteigumu neviens suns ceļā neierejas.

Kā pēdējā laikā ierasts arī Lejas Bulānā satieku bitenieciņ – Mariannu. Divas dienas atpakaļ saķērusi divas bišu saimes, tura tās pirtī, varbūt dēls atbraukšot, viņš jau vairāk ar tām bitēm strādājot, pašai jau pāri astoņdesmit, cik tad var, bet šis draņķis tāds nebrauc. Tad nu vakarā, piesakos palīgā, kas gan vairāk tāda skatītāja loma vien ir, sakurinām dūmeni, vecmamma uzmauc tīklu galvā un iet pēc bitēm. Sākumā jāpaskatās, vai vēl vispār dzīvas, bet dzīvas, dzīvas. Ātri vien ieliek vienā no brīvajām mājiņām, pārāk gan nekrata nost no bišu krekla, atstājot to iekšā, tā teikt, neesot ko tur daudz tās bites kaitināt. Viena tik rokā iedzeļ. Iztīra vēl katlu un baļļu, kur bites divas dienas dzīvojušas un aizsedz stropu. Nākamajā rītā eju garām un vēroju, vai šīs iedzīvojušās, sākumā nevienu nemanu un sāku jau baidīties, ka būs atkal aizlaidušās, bet, kad saule jau augstāk tikusi, tad arī bites čakli laižas šurp un turp – laikam jau tomēr palika un iedzīvojās.

No rīta varam kārtīgi izgulēties. Gaisma jau sen kā uzlekusi, bet mēs ceļamies tikai pirms deviņiem, nogurums no iepriekšējām dienām dara savu. No rīta visi patīkami pārsteigti, ka odi tikpat kā nav naktī traucējuši un visi šķiet labi izgulējušies. Marianna jau vāra mums brokastīs zupu. Ilga saka, ka griboties mājas krējumu un ierosina, ka ātri aizejam līdz Lonijai pēc tā, pie viņas tagad bijusī Blanku govs, kas pie reizes arī patīkama pastaiga, kamēr vēl svaigs (šorīt gan arī vējš krietni spēcīgs, kas atvēsina) un iespēja pāris vārdus pārmīt, īsi izstāstot, kas nu kuram dzīvē mainījies. Lonija visvairāk stāsta par saviem mazbērniem, sešgadīgais jau esot tik pārgudrs, ka savu reizi nevarot saprast, kā ar bērnu lai runājot. Tiekam atpakaļ un brokastīs viegla zupa ar krējumu un maizi – maize nemaz ne tik ļoti vietējā izrādās, bet tomēr reti garšīga, vai varbūt tas dēļ mājas krējuma, kuru leksējam ar karotēm uzreiz.  Tikmēr kaut kur noziedējis ir diakons, un mēs mierīgi sēžam uz mājas sliekšņa par šo un to tērzēdamas, rīta svaigumu baudīdamas. Blanku pagalms man patīk: tumšās egles šķiet svaigums visas vasaras garumā, dārzā zied kāda līka ābelīte un plūmes jau aizmetušās, pastaigājas gailis ar vairs tikai divām palikušajām vistiņām (pārējās izsalkušie ciema iedzīvotāji pa vienai vien aizstiepuši), aiz tām zum bites, lai arī tikai kādas sešas  saimes, zum pamatīgi. Pretī sēta, aiz kuras zied zemenes, kuras te dēvē par Viktoriju, turpat blakus braši ķiploki, tālāk kartupeļu lauciņš un pļavas, gravas un ar mežu pārklāts kalns. Ap taciņām un nostaigātākajās vietās tik mīksta lauku kumelīšu sega, kāju pēdas nevar vien nopriecāties, pat mazās balandas šķiet mīkstas un patīkamas. Ievēroju akas ciemā, pierasts, ka visur kolonkas, bet bulāniešiem vēl ir akas, gluži tādas pašas kā Latvijas viensētās.

Pļāpājam par bērnības nedarbiem, smejamies par visādiem lauku darbu sīkumiem, kā tik agrāk nav strādāts, tad salīdzinām matus, Mariannai visgarākās un gandrīz arī visbiezākās bizes, turklāt pie saknēm tīri baltas, bet galos vēl pelēcīgas, viņa gan cītīgi tās zem lakata slēpj, bet mums laimējas, mēs redzam.

Kad jau domājam, ka jāiet skatīties, kur Slava, atliek vien pavērt vārtus, kad viņš atbrauc. Piedāvājam brokastis, no kurām viņš neatsakās. Pasēžam vēl mirkli parunājamies, noskaitām lūgšanu, un dodamies ceļā, uz krietnu mirkli vēl uzkavēdamies pie baznīcas. Tur jau no rīta vesela darba grupa strādā un mēs ierodamies kā reiz uz pusdienu laiku, tā aizpļāpājamies ar Jahu par pagātni, par nākotni, par visu to situāciju, dažādajiem viedokļiem par baznīcas pārvešanu, restaurēšanu u.tml.

Jau krietnā pēcpusdienā tikai izbraucam uz Jermakovsku, ir skaidrs, ka līdz Minusinskai šodien vairs neesam gatavas braukt, ko arī godīgi pasakām Slavam, viņš neiebilst, tikai klusē. Ceļš tāds kā pa pļavām, pa gravu virsotnēm, pēc tam nobraucam ielejā, tad atkal paceļamies. Vietām pļavās vēl žarki zied, vietām jau kas līdzīgs dienziedēm, te dēvē par lilijām. Tad uz akmens sēž vanags un nekust no vietas, laikam jau nebaidās mūs nemaz. Skaisti, kaut kur atkal pazib Sajāni. Ilga stāsta, kā savu reizi ar tiem ceļiem mocījušies, kad lietus uzlijis, nevarējis izbraukt. Reiz viņai bijis jātiek uz autobusu no tuvējā ciema, neviens pretī neesot atbraucis, sarunātais saimnieks ar zirgu ar nav rādījies, draudzene piekritusi iejūgt savējo un aizvest. Bijis traks vasaras dunduru laiks un kādā mirklī zirgu tie nokaitinājuši, šis kā pasprucis draudzeni ar visiem ratiem apgāzis apkārt, Ilga paguvusi nolēkt, bet draudzene centusies saturēt zirgu, lai neaizmūk kur vēl mežā. Abas noraudājušās, izbijušās,  tur arī šķīrušās, draudzene griezusies atpakaļ, pati saskrāpēta, krekls saplēsts, bet Ilga cik vien ātri varēdama atlikušos 5 km skrējusi ar kājām, tikai jau pie ciema tikusi pamanījusi, ka visas kājas asiņainās tulznās, bet skrienot tik ļoti bijis bail meža, tā zvēru, ka par savām kājām nemaz neaizdomājusies. Galu galā tāpat autobusu nokavējusi, bet kaut kā jau mājās Jermakovskā tikusi.

Drīz Jermakovskā tiekam arī mēs, nopērkam pēdējās biļetes uz vakara autobusu un braucam beidzot ciemos uz mājām, kur Ilga pavadīja savus pusaudža gadus. Mūs saņem saimnieks Juris Lindenbergs, Ievas tēvocis, arī mācītājs, dēls Roma, bet pēc mammas jūlijas aizbraucam līdz veikalam, viņai šodien īsā darba diena. Ar viņiem ātri atrodam kopīgu valodu, smejamies, pusdienojam, ir čeremšas salāti ar tomātiem un majonēzi, vēl neprovēts variants. Tad sarunājam, ka pirms atpakaļceļa iekurināsim pirti. Tante mums parāda dārzu, Slava vēl uz mirkli savās darīšanās kaut kur aizbrauc, mēs tikmēr pēc garda izlejamā kvasa un bērza slotām aizbraucam. Tēvocis aizved līdz aizsprostam, kur tāds vējš un viļņi, ka sajūta kā jūrmalā, patīkami – visus sviedrus apžāvē. Pa ceļam Ilga parāda savu vecāku māju, kur dzīvojuši, kamēr vecāki vēl bija dzīvi. Ilgas ģimenes stāsts nav no veiksmīgākajiem, drīzāk – pat ļoti traģisks, un brīnos, cik mierīgi viņa par to var runāt, bet cilvēks jau samierinās un iemācās sadzīvot, kad vaicāju, kā viņa pati vērtē pagātnes ietekmi uz savu dzīvi, viņa atbild, ka domā, ka ģimenē jau gana ciešanas bijušas, ka vairāk nebūs, ka viņas jaunajā ģimenē jau visam vajadzētu būt kārtībā. Un tā arī šķiet, gan Ilga, gan divas māsas katra savā vietā veiksmīgi kaļ savu dzīves taku. Nezinu par māsām, bet Ilga ir pārliecināta par to, ko viņa dara, lēnā garā, mērķtiecīgi virzās un priekšu un pavisam mierīgi un no visas sirds var apgalvot, ka ir laimīga.

Kamēr mēs vēl ar tanti papļāpājam pirts jau gatava, saņemam dvieļus, kvasa pudeli padusē un dodamies, lai vīrieši pēc tam ar vēl var pagūt papērties. It kā tikai 65 grādi karstuma bija, bet ilgāk par desmit minūtēm iekšā izturēt nevarēja. Kaut kā tomēr saņēmāmies un viena otru vēl nopērām, pēc tam patīkami ārā ar vēsu ūdeni noskalojām, abas secinājām, cik ļoti pietrūkst tādas pirts un pēršanās, īpaši jau ar tik smaržīgām bērza slotām. Aizmirsu taču pateikt, kamēr tēvocis šķina slotas, atradu naktsvijoli, kura gan vēl tik ļoti nesmaržoja kā Latvijā, bet varbūt tas lielā karstuma dēļ. Arī šis zieds tik ļoti liek justies kā pa Jāņiem.

Izpirtējušās, vēl ātri pagūstam padzert kafiju, lai atgūtu mundrumu, jo pirmo ceļa posmu līdz Abanakai gribas redzēt, šurp braucot nogulējām, bet ainavas ir tā vērtas – plašumi, lejas un kalni tālumā, skaisti. No vienas puses jau žēl, ka nepaguvu līdz Sajāniem, no otras – būs iemesls atgriezties vēlreiz.

Atvadījušās no īsās tikšanās. It kā viss pagūts, bet Ilga atzīst, ka bija nedaudz par īsu, ka vēl pāris dienas vajadzētu, lai tā ‘no sirds atdzertos’ lauku gaisu, sauli un cilvēkus, bet esam priecīgas, smejamies par dīvainajiem atgadījumiem, par līdz galam nesaprasto komunikāciju ar Slavu, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Saulei rietot, vēroju ainavu, ir apjukums, kārtējās divas dienas, kas šķiet kā nedēļa, tik pilnas tās bija, tik ļoti cita pasaule. Atkal jau nedaudz bail un neziņa, kas ar redzēto, dzirdēto un sajusto jādara tālāk, bet gan jau – ar laiku. Agrs rīts pilsētā liek mosties, kaut acis aizpampušas un šķiet, ka kājas pat īsti taisni nenes, lēnā garā diena iešūpojas savā gaitā un tad jau arī pilsētas darbi uzņem savus apgriezienus.

Paldies Ilgai par viņas pacietību, iejūtību un sapratni, par kopīgu došanos piedzīvojumā ar vietējiem luterāņu mācītājiem, pozitīvo un atklāto attieksmi pret notiekošo un spēju kopīgi pasmieties par veiksmēm un  neveiksmēm. 

Minusinskas rīts. Pretī pirmajiem minimarketiem vēl stāv vecais ūdenstornis un  talāk pa ielu vēl kupcu mājas.

Tirgoņa Kalniņa maja. Viņi esot bijuši divi brāļi, viens esot aizbraucis vai aizbēdzisu z Latviju, tur saslimisu n nomiris, bet otrs vienkaārsi pazudis, kad sāka palēnām izšaut vai apcietināt vietējo eliti.

Centrālajā laukumā pretī Kalniņa mājai, kur tagad atrodas pilsētas dministrācija, ir ebreju tirgoņu nams. Aizmirsu piebilst, ka Kalniņi sākotnēji esot ieradusies kā mācītāja palīgi un Suetukas ciemā cēluši dzirnavas, ka arī citadi palīdzējuši celt ciema labklājību.

Tālumā spīs Sajāni, bet mūsu ceļš tālāk vijās uz Karatuzas pusi.  Diezgan nežēlīgs karstums jau no paša rīta.

Karatūza, rajona centrs.

Diakona organizēta tikšanāš ar latviešiem. atnāca divi - radinieki Meingoti, no kuriem  Mihailam viens brālis dzīvo Krasnojarskā. Izstāstījām par baznīcas restaurācijas plāniem, pierakstījām adreses.

Teritorija, kur Karatūzā tiks veidots luterāņu baznīcas komplekss.

Jau pārvestie baļķi, kas vēl bija saglabājusies no 19.gs.

Balķu lielums ir apbrīnojams. Atrast nepieciešamo materiālu, kas būs tādā pašā izmēra šodien pat Sibīreijā būs grūti, jo lapegles jau nemaz visur tā neaug.

Ripojam tālāk uz Bulankām. Aiz muguras Sajāni, parāk karstas gaisa masas, lai tos skaidri redzētu.

Pāris dienas  atpakal Augšas Bulankā nodega vesela saimniecība.

Meģinājām sasaukt draudzeni, kas ieprecējusies redzamajā mājā pie igauņa, bet viņa bija Lejas Bulānā, drīz vien satikām.

Lejas Bulankas skoal, izbrīnījos: augstie griesti, lieli logi, bet šogad solās slēgt, jo paliekot vairs tikai viens skolnieks. Skolai 140 gadi šogad aprit.

Ar Mariannu varēja ne tikai gādīgi parunāties, izprasīt šo to par agrāko, bet arī kārtīgi izsmieties. 

Pēc tam kad visu dienu esi sautejies lielaja karstumā, nevar atteikties no peldes vietējā Linupītē.

Gimene, kuras galva zilā vazikā apsargāja baznīcas pārpalikumus, pārvešanas darbu laikā.

Divas dienas atpakaļ Marianna saķērusi divas saimes, šodien beidzot ielaida mājiņā, ka reiz pats dēls nebrauc darīt.

KAmēr laida bites, saule norietēja, skatījos caur nojumes spraugām, tāpat skaisti.

Tā migliņas paradīšanās tik ļoti Jāņu sajūtu atgādināja, ka sķita, ka tajā vakarā arī varētu līgot.

No rīta pie Telman Lonijas gājām pēc mājas krējuma, kurš no Mariannas bijušās gotiņas. Viegla zupa ar vietējo maizi un krējumu bija tiešām garšīgi.

Bet nekas nav mūžīgs, atvadāmies, lai dotos tālāk. 

Strādnieku grupa, kuru veido bulānieši, karatūzieši un somu meistari priekšgalā. Viņu pusdienu neatņemama sastāvdaļa ir kafija.

Dikti nopietni jau viss, tik nevar saprast, kam tālāk par to lai stāsta.