15/04/12

75.dienas rīts prasa, lai savedu kārtībā pēdējās nedēļas iespaidus! Laikam jau apziņa, ka laiks Krasnojarskā drīz beigsies, liek netaupīt enerģiju, laiku, līdzekļus.

Par ‘sibīriešu’ jēdzienu un to saturošajām tautām sāku domāt pilsētas muzejā, tad vienā no apgabala žurnāliem uzgāju rakstu par sibīriešiem, kas, varbūt, nav ļoti zinātniski pamatots, bet ir tāds mazs socioantropoloģijas rakstiņš, kas man šķita interesants. Par sibīriešiem turpināju domāt, kad ceturtdien ciemojos pie Borisa, un arī vakardien, ciemojoties pie pensionētā vēstures, filozofijas un reliģijas pasniedzēja t.s. lielkrieva, kurš laikam jau ir mitinājies ar manu vecmāmiņu vienā bērnu namā, pēc bērnu atvešanas mājās no Sibīrijas, arvien turpinājām par to pašu. Katra reize gan spēcīgi atšķiras, jāatzīst, ka nosacītās etnisko latviešu tikšanās reizēs par šo jēdzienu jau runāts vairakkārt un atkārtošanās reizēm šķiet, kā savas personības apliecināšanās nepieciešamība, kas varētu būt pat neapzināta, savukārt raksta informācija un Boriss ļāva uz visu vairāk no malas paskatīties, un pat rosināt domas par sabiedrības savstarpējo attiecību veidošanās īpatnībām, kādas nekad nebūs iespējamas Latvijas un droši vien nevienas Eiropas valsts vidē.  Tāpēc zemāk saglabāju ieskenētu raksta kopiju, bet par pārējo vēl mazliet.

Ilja Voevodin un viņa kundze Eleonora kopā turas jau 55 gadus, nupat jau var teikt, ka viņi viens otru stutē, turklāt dara to ar tādu pozitīvisumu, humoru un vieglumu, ka no malas vērojot savu reizi ir tīri jautri. Viens par otru savu reizi ko pasaka, kamēr otras puses nav blakus, bet arī tas tiek darīts tā, ka pārņem sajūta, ka otrs tāpat to zina. Tā savu reizi, Ilja ielej glāzītē šmakauku, kamēr kundze neredz, tāpat kundze, kritizēdama Iljas nemākulību atrast kaut  ko savā dzīvoklī, stāsta, ka mājās tiekot uzskatīts, ka viņa diabēta dēļ aizmirstot visu un pazaudējot, kaut patiesībā jau vecumā abiem šad tad aizmirstas, kur kas nolikts, kur pēc kā jāiet un jāmeklē.  

Neskatoties uz to, ka jau tā ierodamies ar nelielu kavēšanos, Iļjuša (tā viņu atļaujas saukt sieva un šoreiz arī es J) pirms sēšanās pie galda, uz kura nupat jau uzlikti silti kartupeļi un burkānu karija mērcē sautēta vistiņa, kura smarža momentā piepilda visu istabu, sēdina dīvānā un sola nelielu pārsteigumu. Atver divus albūmus un sāk rādīt bildes, no kurām kāda varbūt kaut kur jau ir redzēta, lielāko uzmanību pievēršot māsai Olgai, pie kuras biju ieskrējusi ciemos Rīgā, pēc tam vairāk pievērsdamies pāris izbijušajiem sibīriešiem, un kad sieva jau arvien nepacietīgāk atgādina, ka jāsēžas pie galda, jo kartupeļi jau atdzisuši būs, ir pēdējais pārbaudījums – jautājums, vai atpazīstam Gunāru Ulmani. Tā kā jau pāris reizes esmu dzirdējusi par šo personību un pat piekritusi vasarā arī viņam nodot sūtījumu, tādējādi radot iespēju doties ciemos uz „Pikšām” un iepazīties ar šo cilvēku, man nav grūti viņu atpazīt, par ko Ilja ir pārsteigts (re, ir jau mani iemācījis), bet nu kļūst mierīgāks un var doties pie galda.

Tā kā Latvijas brīvdienās dzerto bērzu sulu garša vēl mutē stāv, šmakauku galīgi nekārojās, un Ilja atver spāņu vīna pudeli J, kas ir tīri dzerams. Tā reizēm, klausoties viņa dzejoļus, kuru viņam ir padaudz, sieva gan kritizē, ka viņš galīgi nemākot tos lasīt, ar ko esmu vienisprātis tikai tad, kad viņš jau nedaudz pār mēru šmakauku iedzēris, citādi pat priecājos par viņa aso intonāciju, domās salīdzinot ar Ilmas mierīgumu (latviešu vecmāmiņa, pie kuras dodos pēc pasakām par zīmējumiem), malkoju vīnu, priecājos par melno maizi, ikriem un zivīm (jā, man laikam ir jāpiestrādā pie šī jautājuma par ikru un vietējo zivju ēšanu, kamēr vēl esmu te), un skatos uz pretējās sienas gleznu, pāris izcili skaistām, senām ģimenes fotogrāfijām un sievas portretu. Nevarētu teikt, ka Voevodinu dzīvoklis ir pats kultūras un inteliģences perēklis, nē, tas drīzāk atgādina nelielu komunālo dzīvokli, kur remonts nav bijis jau sen, mēbeles, kāda nu kurā toties tās visas pilnas ar vērtīgām grāmatām, pie sienām katrs par sevi vērtīgs mākslas darbs vai lielformāta melnbalta bilde, kuras droši vien ir pelnījušas labāku fonu, bet tas jau rada to savdabību un atspoguļo arī šo divu cilvēku personības. Neraugoties uz savu vecumu, dažādību, viņi kopā ir saauguši, tāpat kā šķiet, ka melnbalta bilde ir pieaugusi lielajam, rakstainajam sienas paklājam un lūpošajām, vietām ar zirnekļu tīkliem apvītajām sienām. Pa vidu mierīgi dzīvojas pūkains kaķis, kuru mūsu viesošanās pilnīgi neuztrauc, viņš turpina gulēt uz dīvāna malas, lieliski iederēdamies kompozīcijā. Man jau patika. Nevarētu teikt, ka mans sapņu dzīvoklis, pedantiski, bet pirmajā reizē radās vēlme iztīrīt, lai ir skaisti, pāris lietas izmest un tad varētu teikt, ka būtu īsts šiks, tāds boutique stila dzīvoklītis ar augstiem griestiem, ne pārāk platiem koridoriem, bet ritenim vieta atrastos. Katrā ziņā, viņu mājas ir vieta, kas rosina, iedvesmo.

Ilja gatavoja pats. Vai tāpēc, ka brīvdiena, vai viņš parasti to dara. Ik pa reizei tomēr var redzēt, kā viņš rūpējas par savu kundzi, tā tēvišķi un atbildīgi, vīna vietā atrodot viņai minerālūdeni un glāzi, tad iedzeram par viņas grādiem (minerālūdenim taču grādu nav). Viņa savu reizi izsaka piezīmi, atgādinot, ka runai un stāstam jābūt saturīgam ar kontroljautājumiem:  „Kāpēc Tu to stāsti, ko jaunās meitenes no tā iemācīsies?”

Eleonora un Ilja tikušies Krasnojarskā, bet dzimuši krietni tālu no šīs vietas: Eleonora dzimusi Vladivostokā un septiņu gadu vecumā ar ģimeni braukuši prom, diemžēl sīkāk šo stāstu pagaidām nevaru izstāstīt, kamēr Ilja ir no Latgales puses. Smiedamies viņi saka, ka katrs pabrauca aptuveni 5000 km pretī, lai satiktos, un droši vien tāpēc arī tik labi satiek un sadzīvo (viņiem pūrā ir divi bērni un bars ar mazbērniem). Tas man šķiet fenomens tomēr, zināms pretstats līdz šim izdarītajiem secinājumiem no sarunām krievu valodas nodarbībās. Vai laikmets tik ļoti citādāks vai vienkārši mums katram savs. Un atkal jau gribas teikt, ka dzīve ir skaista tāpēc vien.

12/04/12

Turpinu Lieldienu olu kaušanās raundu. Šodien sakāvos ar Ilmu Veltu un ar papu Alekseju. Lieldienās taču jāēd olas! To arī cenšos darīt J

Kad aiznesu Ilmai 3 olas, viņa uzreiz man vaicāja, kāpēc tieši 3. Es viegli atmetu, ka latviešiem jau tā pieņemts, ka trīs lietas, labas lietas, kaut pēc tam aizrunājāmies un atcerējāmies par teicienu: kur divi jau ir, trešais lieks. Sibīrijas pusē gan vairāk cenšas dot pāri, lai arī cilvēkam vienmēr būtu pāris un saticība – man patīk šī doma. Tiesa, tas gan neattiecoties uz puķu dāvināšanu.

Citādi Otrās Lieldienas būs palidojušas. Lai arī pasakaini saulains, pavēss šodien, tas tomēr nemazina ilgas pēc pastaigām un dzīvošanās pa āru, kas tā īsti neizdodas. Šodien vispār jūtos maz kustējusies, jo pusi dienas pavadīju autobusos, šķērsojot pilsētu no viena gala līdz otram. Bet ir arī savas bagātības – Ilma bija pabeigusi savu zīmējumu un izstāstīja man stāstu un pasaku. Tagad tikai jāmēģina to visu salikt tā, lai pēc kaut kā izklausās. J

79.diena

Laikam jau nobeidzu olu kaušanās raundu pie Nellijas ar Ausmu. J kārtējā diena pagājusi, vakars, līdz ar to arī nogurums, pienācis ātrāk kā tika gaidīts, bet ir labi – ir patiess prieks par šodien piedzīvoto. Otrā ciemošanās reize pie Nellijas, iedvesmoja gan ar viņas tīro latviešu valodu, gan ar spilgt skarkanīgi oranžo matu krāsu, kas ideāli kontrstēja ar zaļgano kokvilnas kleitiņu. Reizēm šķiet, ka vasara jau nupat klāt, tikai paskatoties uz kalnu sniegotajām gravām un plikajiem koku zariem, atceries, ka vēl jāpagaida kāds mirklis līdz tai. Nellijai jau ir 81 gads, viņa tāda maza, sīksta sieviņa, izbijis mediķis, kas kā šodien uzzināju, iepazīstinot radinieku nākamās paaudzes, aizsākusi dzimtā ārstu dinastiju. 

Māsas Lillijas dēls tiešām izskatīgs ķirurgs, ar tikpat izskatīgu dēlu, kurš top par ķirurgu, kamēr mana vecuma meita ar jau praktizējas ķirurģijā, tikai atšķirībā no tēva, kurš vispār pārsvarā strādā dažādās misijās un ekspedīcijās (šobrīd viņa darba vieta ir Magadāna, tiešām ziemeļi, tur reti ir virs nulles), meita ‘noenkurojusies’ Krasnodarā, kur ir silts gandrīz cauru gadu. Cik nopratu krietnu laiku ģimene nodzīvojusi Ļeņingradā… un jau pēc pāris minūtēm no sarunas ar tēvu, sajūt pilnīgu brīvības sajūtu, pārliecību par savām spējām, skaidrību par mērķiem un iedrošinājumu. Kad pēc ciemošanās, džentulmeņi mani aizveda līdz bibliotēkai, šķita, ka šis ir bijis viens no iemesliem, kāpēc pavadīt kādu laika posmu Sibīrijas metropole – plašums, dažādās nacionalitātes, vēsturiskie, ekonomiskie un vēl nez kādu citu jomu apstākļu savijums, dod to bezbailību, neatkarību, iedrošinājumu – uz mirkli priecājos, ka esmu te, cerot, ka to būšu aizguvusi no viņiem, kas uz mirkli šķiet krietns pretstats Latvijas vecāku tipam, kas pieradis pie savas mājiņas, nespēj iedomāties par dzīvi citur, zināmā mērā viešot šaubas un līdz ar to noteikti nepalīdzot celt pašapziņu arī nākamajām paaudzēm. Tomēr arvien skaudrāk pasaule rosina un, iespējams, ne velti, migrāciju, dažādu nacionalitāšu krustošanos. Vēlāk vēl mirkli par to aizdomājos, pārrunāju ar draugu, un atzīmēju nākamo punktu: ja Eiropā šobrīd ir moderni runāt par multikulturālismu (un savā ziņā tas kaut daļēji arī tiek realizēts), tad Krievijas Federācijā multikulturālisms nepastāv, pastāv raibs etniskais sastāvs un tāds pagrīdes multikulturālisms, bet ne oficiāls, valsts atbalstīts. Tomēr savā ziņā šķiet, ka Krievija patiesībā ļoti iegūst un nodrošina zināmu vienotību pilsoņu starpā tieši raibā etniskā sastāva dēļ. Šodien biju uz nelielu lekciju par dzimtas koka sastādīšanu, kas tika organizēta vācu kultūras nedēļas ietvaros, un tur vairākas reizes izskanēja frāze: tauta bez mājām (Vācijā vairs īsti nejūtamies piederīgi, arī Krievija nav mūsu valsts, tad kur?). un, ja nomaina Vāciju prêt Latviju un vāciešus prêt latviešiem, vai jebkuru citu te sastopamo nacionalitāti, minētā frāze der visiem! Sibīrijas vēsturiskie notikumi: gan labprātīga izceļošana un taigas plašumiem, gan revolūcijas, kara laika bēgļu beidzot ar Staļina laika deportācijām, ir par cilvēku ne tik daudz par nacionalitāti – cilvēks. Un arī šodien Krasnojarskas ielu sabiedrība ir tik raiba un dažāda, ka galu galā atduries prêt CILVĒKU.

9/04/12

Otrās Lieldienas rādās daudz saulainākas, un rīts tā ironiski sākas. Pirmdiena tomēr šķiet kā darba diena, iepriekšējās dienas arī mazāk rakstīts un tāpat kā savu reizi uz tualeti nu jau spiež vajadzība arī atbildēt uz vēstlēm.

Tā kā blogu veidoju arī kā atmiņu savam priekam, kamēr nav pazudušas atkal pāris pilsētas bildes.

Šoreiz izceļu 1. Maija kultūras namu un apkārtni tam, kur vakar biju uz vienu no trīs pirmizrādēm Puškina teātra jaunajai izrādei “Black comedy”. Varētu jau padomāt, ka tāds neķītrs nosaukums izrādei, ko skatīties Lieldienās, bet tas black jau tikai atklāj tumsu – tas arī bija saistošākais un neierastākais, ko vērot izrādē – ka lielākoties tā notika ‘tumsā’, nezinu, kā aktieri mācījās tik dabiski spēlēt, bet rezultāts bija labs. Kad vēl apzinies, ka dekorācijas ai meistarojis Toļiks no Ugāles, šķiet vēl interesantāk skatīties.

Citādi Lieldienu dienas pagājušas diezgan jauki, ar prieku šorīt ierakstu, ka 81.diena. kluso sestdienu pavadīju mierīgi, biju aizdevusies līdz biatlona trasei, nu tur vairs tikai ar kājām, slēpes nākamajai sezonai jāglabā. Uzrausos kalnā, laiks nelutināja, bet tas ainavu padarīja vēl iespaidīgāku. No tāluma skatīties uz pilsētu, upi un kalniem pretējā krastā ir gandrīz vārdiem neizsakāmi labi, kādā mirklī pat pavīd doma, ko bez šiem kalniem darīšu tālāk, kaut nemaz jau tik daudz neesmu tos baudījusi, varbūt tieši tāpēc, ka tagad sāku, ka tie pievelk, tie jau vienmēr pievelk…. Gandrīz visu manu aizrobežu dzīvi arī man ir bijuši līdzās. Turpat no krūmiem arī ligzdu sapinu, ar zālēm un sūnām sarotāju, savācu zālītes, lai ir ar ko olas krāsot, un mājās. Kamēr vēl vieni un otri darbi, pie krāsošanas ķeramies pašā vakarā, bet ar mammas un brāļa palīdzību darbi ātri sokas un rezultāts jau drīz ir gatavs.

Svētdien centos celties agri, lai skrietu skatīties saullēktu, bet mākoņu kārta bija pārāk bieza, lai kaut ko caur to ieraudzītu, tomēr rīta skrējiens pa klusu pilsētu – fantastisks. Atstājusi lielās mantas latviešu Liledienu svinēšanai mammas gādībā, pati devos uz baznīcu, kur kā patīkams pārsteigums bija gan daudzo latviešu skaits, gan Karīna – savstarpējs tikšanās prieks. Tad jau pulcēšanās bibliotēkā, tikšanās un olu ripināšana, kaušanās, dziesmas, danči. Savācās aptuven 18 cilvēki, liels prieks bija par sirmo kungu ierašanos, kas sen jau nebija manīti biedrības sabiedrībā. Nedaudz haotiski, tomēr izdevās pastāstīt par muzeju “Latvieši pasaulē”. 

6/04/12

Klāt jau klusā sestdiena, tiešām jāatzīst, ka laiks skrien, vismaz pagaidām. Darbi kārtējo reizi nedaudz iepaliek, bet vairāk tāpēc, ka ceļā patrāpās pavisam citi. Piemēram, tā vietā lai vakar būtu kārtīgi domājusi par Melānijas Vanagas rakstu vai spēli, ienesu laikrakstu IR Jānim Kungam un laimīgi trāpījos reizē ar divām student žurnālistēm, kurām viņš sniedza interviju – tā nu arī man laimējās to dzirdēt, vismaz daļu, izdevās sarunāt pat barteru (man ir pāris bildes, viņām pilna intervija).

Citādi laiks Krasnojarskā pēdējās dienās ir īsts jokdaris, kontrasti turpinās. Otrdien bija padsmit grādus silts un uz balkona varēja mierīgi sauļoties (arī tam varu ielikt bildi kā pierādījumu), bet vakar tas mainījās ik pēc 5 minūtēm: rīts sākās nomācoši pelēks, tik pelēks, ka nebija spēka savlaicīgi no gultas izlīst, tad parādījās saulīte, kas visu atlikušo dienu ar 30 minūtes starplaiku mijās ar krusu vai cīruputeni. Sniegs tāpat: te zālīte balta, te jau atkal nokusis. Pozitīvi, ka pirms iešanas uz ielas, skatoties pa logu pagūsti sabīties, ka nu būs slapji mati, bet kamēr tiec līdz ārdurvīm, viss jau pārgājis J.

Lielā piektdiena bija arī mana muzeja diena, es beidzot aizgāju uz Krasnojarskas vēstures muzeju. Nez kāpēc šķita, ka tā būs diezgan aizmirsta vieta, bet izrādījās pavisam pretēji – bērnu grupas, jaunieši, izrādās, ka tur pat var iepazīties ar puišiem J. Lai arī sākotnēji muzejā šķita ļoti grūti orientēties (pie viņa kārtības ir jāpierod), loģiski apdomājot, daudz maz trāpa uz ceļa, vēlāk vietām jau pamana arī norādes, kas vēsta par ekspozīcijas sākumu. Katrā ziņā, pirmajā stāvā ir tiešām plaša informācija par aizvēsturi un Sibīrijas pamattautām, kuru nosaukumus arī tagad no galvas neatceros, bet tie ir visādi keti, jakuti, nenti u.tml. savā ziņā ļoti līdzīgas kultūras, pārsvarā atšķīrās ar apdzīvoto teritoriju, dažiem atšķīrās arī dzīvnieku izmantošana savā ikdienā. Labi var izpētīt jurtas veidus, apģērbus, pat šamaņus, to atšķirības un svēto jurtu tipus. Nākamo stāvu jau aizņem flora un fauna, kā arī ģeoloģija – šis krajs tiešām var lepoties ar savām dabas bagātībām (un es nedomāju tikai naftu). Biju pārsteigta, ka muzejā jau ir vismaz pāris interaktīvas datorspēles par dzīvniekiem, informācija digitālā veidā – arī es atļāvos ar tām izklaidēties, lai apgūtu dzīvnieku nosaukumus un paklausītos putnu balsis (secināju, ka arī Latvijā būtu jādodas uz dabas muzeju biežāk – nav sajūta, ka pārzinu putnu un zvēru nosaukumus ļoti labi). Nākamajā stāvā izvietotas ekspozīcijas par iedzīvotājiem pēdējos 2 – 3 gadsimtos, kur jau daudz līdzības ar Latvijā sastopamiem muzejiem, kas vēsta par to pašu vēstures posmu – ziemnieku stends stipri atgādina arī latviešu tautām līdzīgas kultūras, sākot ar aušanas un zemniecības instrumentiem, beidzot ar podu keramiku, austām jostām un izšūtiem dvieļiem, aptamborētām palagu malām… gāju pa muzeju un prātā stāvēja doma par to, ka kultūras savstarpēji ir ļoti saistītas un nešķiet adekvāti pārāk daudz paražas un raksturīgas iezīmes piedēvēt vienai nācijai, drīzāk tas ir raksturīgas noteiktajam laika posmam un videi, kurā uzturējās.

Augstāk jau ir cara un citu plašās Krievijas valdnieku stāsti, politiskās iekārtas atspoguļojumi dokumentos, fotogrāfijās. Var aplūkot diezgan plašu stendu par 19.gs. beigās no Eiropas Krievijas daļas uz Sibīriju izsūtīto krievu inteliģenci, bet par 20.gs. 40.gadu deportācijām nekas nav minēts. Interesanti skatīties, kā Beringa ekspedīciju laikā veidota Sibīrijas karte – šī teritorija tomēr ir tik milzīga, ka bijusi sveša un neaptverta līdz pat 18.gs. vidum. Pašā muzeja centrā paralēli visiem stāviem un ekspozīcijām, novietots kuģis, ar kādu 18.gs. brauca pa lielajām Krievijas upēm, arī ekspedīcijās uz Sibīriju, bet cars nez kāpēc tos esot aizliedzis.

Protams, ka ir neliela ekspozīcija, kas veltīta pareiztīcībai, skaistas svētbildes, kur gan prasās papildus skaidrojumus, lai kaut ko saprastu, tāpat ir arī bufete un suvenīru veikaliņš ar pieņemamām cenām, blakus pat antikvariāts… kritiski nevērtējot šī var būt vieta, kur pavadīt veselu dienu, tikai svaigs gaiss varbūt kādā mirklī pietrūktu, bet vērts noteikti ir. Ieejas biļete muzejā pieaugušajam 100 rubļi (2 LVL), darba laiks 11 – 17, ar nav ne vainas. Es izturēju 2,2 stundas – gribējās apsēsties. Vienā mirklī blakus bija skolnieku grupa, kur skolotāja viņiem draudēja ar nelaišanu bufetē, ja viņi kaut vienreiz kopīgi nenofotografēšoties. J

Un tad jau klāt bija vakars ar krievu valodas nodarbību – tik sen neredzētas sejas, tāds pārsteidzošs prieks par atkaltikšanos. Tā nu pārsmējušies nodarbībā vakaru turpinājām kafejnīcā, jo runāt gribējās. Kaut kādā mirklī sākam taujāt, kad kurš no mums dosies prom, pārņem sajūta, ka mums tiešām vairs nav palicis daudz laika. Gandrīz visas vācieties aizbrauks jūnija sākumā, Mauri ar Lisu ar, Hakans ar Nastju vidū – šķiet, ka visilgāk palieku es, Diana un Mirjama – tad nu varēsim visus pavadīt! J Pat skolotājai Taņai ir bēdīgs skats, kad par to runājam, jo neviens cits, izņemot Hakanu, rudenī neatgriežas. Mēs mīlam Sibīriju un Krasnojarsku, bet ceļš ved tālāk. 

Čeremša

Tā kā vietām pat Krasnojarskā jau no tantēm uz ielas var nopirkt meža ķiplokus, kas gan noteikti ir atvesti no patāla apgabala, jo pie mums vēl tie neaugot, bet drīz, drīz būs... un tieši čeremša ir bijis viens no avotiem, kas savu reizi Sibīrijas iedzīvotājus ir glābusi no smagas saslimšanas. Vakar vietējai mammai noprasīju recepti to marinēšanai.

Kārtīgs maiss ar svaigi plūktiem meža ķiplokiem (Rimi vai Maximas lielais maiss),

1 glāze vārīta ūdens,

1 glāze saulespuķu eļļas,

1 ēdamkarote sāls,

2 ēdamkarotes cukura,

1 ēdamkarote etiķa esences (to izšķīdina ūdenī).

Ķiploku lapas smalki sagriež lielā traukā, pārkaisa ar sāli un cukuru, ar rokām izmaisa, cenšoties samīcīt tos, pārlej ar eļļu un ūdeni un samīca vēl kārtīgāk. J 1 stundu notur, ļaujot garšvielām iesūkties un tad blīvi liek burkās, lai nepaliktu gaisam vietas. Aizvāko un tur ledusskapī vai pagrabā. No šī daudzuma vajadzētu sanākt aptuveni 3 l čeremšas. 

2/04/12

88.diena

Tā kā vīzā tik skaudri bija uzrakstīts tās derīguma garums, kas sakrīt precīzi ar manu uzturēšanās dienu skaitu, izdomāju pamēģināt tas no otra gala skaitīt nost. Interesanti, kurā mirklī nojuks un vai vispār nojuks.

Rupji rēķinot, saskaitīju 12 nedēļas, tātad 36 pamatnodarbības, divi tradicionālie pasākumi un vēstnieka ierašanās jūnijā, vismaz divi pāris dienu izbraucieni no pilsētas uz nomaļākām vietām, sapnis par Vladivostoku, kuru esmu gatava ziedot par godu otrreizējam braucienam uz Omsku, ja tas būs nepieciešams…. Nemaz tik daudz tā laika nav! Tāpēc jau šodien pat ķēros vērsim pie ragiem, tikko laimīgi ieradusies pilsētā, kas patīkami pārsteidza ar pavasari un lika pasmaidīt, tikai zobus gan jāslēpj, jo putekļi vairs nav saķepuši dubļos, bet iet pa gaisu uz nebēdu,… devos ciemos pie Ilmas. Pavadīju radošu pēcpusdienu, izbraukāju cauri pilsētai – liela un gara tomēr, skaudri atskārst, ka puse dienas jārēķina ceļā, lai kaut kur nokļūtu, galu galā pat vēl nejauši satiku abas mongolietes, tas pamatīgi aizdzina lielās pilsētas sajūtu J.

Nakts lidojuma patīkamākā daļa ir rīts, kad vissaldākais miegs, bet arī ainava aiz loga neapskaužama.

Šoreiz lidojuma biedri bija mazas meitenes no lielas figurālās vingrotāju grupas, kuru nevarēja neievērot jau lidostā. Mazās tik saldi gulēja, ka stjuarts pat ļāva viņas nepiesprādzēt nolaižoties un pārvaicāja, vai modināt uz ēšanu, vismaz man radot sajūtu, ka esmu viņu māte vai atbildīgā persona noteikti. Tā nu es arī par tiem skuķēniem parūpējos.

Ilma šodien rādīja savu jaunāko zīmējumu. Tā kā esmu redzējusi pāris viņas fotogrāfijas, bija viegli uzminēt, kas tajā attēlots. Sarunājām, ka kādu dienu viņa man pasaku par to zīmējumu izstāstīs – degu nepacietībā dzirdēt! Iedomājos, ka tas būtu tiešām interesanti, skatīties attēlu un fonā klausīties Krasnojarskas latviešu vecmāmiņas pasaku (krievu valodā gan, jo tā ir vieglāk) Latvijā.

Par slēpošanu, protams, var aizmirst, bet var sākt domāt par Stalbiem! J

Stalbi

         Jau otrā nedēļa rit Latvijas pavasarī, pēc atklimatizēšanās, tikšanas uz pekām pēc angīnas, kuru sagrābstīju jau laikam sākot ar Krasnojarsku, vējaino Maskavu un visbeidzot nobeidzu Rīgā... šodien sāku kārtot šādas tādas bildes no rudens cēliena Krasnojarskā. 

Tad nu, lai veidojas viena opera, saglabāšu te rudens pārgājiena bildes no Stalbiem. 

Pirmajā bildē gandrīz visa nelielā grupa, kas devās, otrs Aleksandrs palika kameras otrā pusē. Neskatoties, ka Antoņinas vīru satiku pirmo reizi un ar latviešu valodu viņam ne mazākās saiknes, izsmieties un nelielos pauguros uz līst izdevās vislabāk viņa kompānijā.

 Stalbi ir vesels dabas liegums, kur izslējušās vairākas lielākas un mazākas klintis (par to izcelšanos ir dažādas versijas), šodien tām kā nosaukumi doti ģimenes locekļu vārdi (Vectēvs, vecmāmiņa, mazmeita u. tml.), pāris dzīvnieku vārdi vai vienkārši numuri (tie tika tām klintīm, kurām no malas tik vienkārši nevar noteikt līdzīgu prototipu). Zemāk dižais Vectēvs, uz kura pleca paveras plaša panorāma uz Krasnojarsku.. un, protams, ka visu tūristu cienīga ir uzrāpšanās uz tā.

 Tālāk nonāk pie Spalvas (kā jau noprotiet, tās forma atgādina spalvu :)), kas ir izaicinājums jau daudz maz kvalificētiem klinšu kāpējiem. katras brīvdienas var vērot paraugdemonstrējumu, kā pa to rāpjas augšā un pēc tam pa to pašu spraugu ar galvu pa priekšu slīd lejā. Garām nepaslīd arī piemiņas plāksne šajā klintī bojā gājušajiem, kas netraucē aizrautīgi vērot.

 Naudu par vērošanu viņš neprasīja, pēc tam labprāt pastāstīja par savu dzīvesveidu (ļoti veselīgs) un aicināja līdzi uz kādu klinšu kāpšanas braucienu Indijā, kurā plānoja doties pēc pāris dienām. Šim vīram ikdiena ir klintis un pārbraucieni no vienas līdz otrai.