Par latviešu valodas diasporu
Krasnojarskā!
Neskatoties uz to, ka Krasnojarskas
apgabalā latvieši jau gadsimtu atpakaļ sāka domāt par savas kultūras, valodas
saglabāšanu, dažādu vēstures notikumu rezultātā šie pūliņi tika traucēti vai
pilnībā pārtraukti. Tad nāca represiju vilnis, kas Sibīrijas plašumos pienesa
krietnu pulku latviešu, no kuriem daudzi tomēr palika uz dzīvi Krievijas
plašumos arī pēc Padomju Savienības sabrukšanas, vai vismaz līdz tai. Pirmajos
Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas gados bija pēdējais emigrēšanas
vilnis, bet palicēji, Aleksandra Lielā vadībā izveidoja Krasnojarskas latviešu
biedrību, ar mērķi saglabāt kultūru, tradīcijas, valodas prasmes, kā rezultātā
pēc vairāku gadu pūliņiem, komunikācija ar Latvijas pārstāvjiem tika izveidota
tik laba, ka ar noteiktu stipendiju palīdzību tika sākti sūtīt latviešu valodas
skolotāji no Latvijas.
Ar laiku mainījās finansētāji,
programmas, kas nodrošināja skolotāja ierašanos un uzturēšanos Krasnojarskā,
Lejas Bulānā (latviešu ciemats uz dienvidiem no Krasnojarskas), ar laiku Lejas
Bulānas iedzīvotāju skaits saruka līdz pārtrauca skolotāu turp sūtīt. Šodien
Krasnojarskas apgabalā mācību gada laikā Krasnojarskā uzturās viens skolotājs,
par kuru Latvijā rūpējas Latviešu valodas aģentūra, bet Krievijas pusē
Krasnojarskas latviešu biedrība „Dzintars”, nodrošinot istabiņu kādā no
latviešu izcelsmes ģimenēm, kā arī parūpējoties par vīzas kārtošanas jautājumu.
Blakus Krasnojarskai Ačinskā pulcējas latgaļi, savu kultūru un valodu
saglabādami arī tuvējo rajonu latgaļu ciemos.
Es, Liene Salmiņa, skolotāja gaitās
uz Krasnojarsku devos tāpēc, ka četrus gadus atpakaļ līdzīgi pavadīju gadu
Omskas apgabala latviešu ciemā Kurzemes Ozolainē, kur iemīlēju šīs zemes
plašumus, iemīlēju savu darbu tieši Krievijā pieejamajā formā: radošas
izpausmes, neiedomājamākie risinājumi un rezultāti, ļoti interesanti cilvēki,
vēstures un sevis izzināšana paralēli darba procesam. Lai arī mana dzimtene ir Latvija, dzīves
zinātkāre periodiski aizved tālāk no tās, tajā pat laikā caur darbu, latviešu
valodas skolotāja amatu, paturot pie sevis. Atmiņas no pirmā gada Krievijā bija
tik spilgtas, ka vēlējos iepazīt vidi, latviešus Krievijā tālāk, tikai šoreiz
pilsētā, vienlaicīgi apvienojot arī vēlmi pabūt apvidū, kur kādreiz izsūtījumā
savu laiku pavadīja daži manas ģimenes pārstāvji, izmantoju Latviešu Valodas
aģentūras piedāvāto programmu darbam Krasnojarskā latviešu nacionālajā biedrībā
„Dzintars”.
Skolotāja ierašanās allaž ir
satraucošs un pacietības pilns process, jo vīzas kārtošana nav tik vienkārša,
tad nākamais jautājums, kur skolotājs tiks izmetināts. Iepriekšējā gadā mainīju
divas biedrības ģimenes, kuru dzīvoklī atradās stūris arī man. Pārvākšanās ļauj
labāk iepazīt cilvēkus un pilsētu, kaut savu reizi apgrūtina gatavošanos
darbam.
Skolotāja pluss ir ciešā saikne ar
Latviju. Pateicoties interneta pieejamībai gandrīz visur un vienmēr arī
Krievijā, skolotājs viegli var kontaktēties, uzzināt par aktuāliem jaunumiem no
Latvijas, kā rezultātā arī biedrības dzīve kļūst raibāka. Tā bez
pamatnodarbībām, kuru saturā ietilpst gan valodas apguve divos līmeņos, gan
dziesmu, danču un tradicionālo rokdarbu nodarbības, 2011./2012.m.g. paguvām
piedalīties LNT rīkotajā akcijā uz 18.novembri, nofilmējot nelielu grupu, kas
dzied valsts himnu Krasnojarskā (iesūtītos video raida 11.Novembra Krastmalā
svētku vakarā). Vairākkārt dodoties izbraukumos uz latviešu vai latgaļu ciemiem
Krasnojarskas apgabalā, ierakstītas dažādas intervijas, sarunas, kuras tālāk
profesorei Lidijai Leikumai filoloģijas jautājumu pētīšanai, savākti
informatīvi materiāli muzejam „Latvieši Pasaulē”, ar Rolanda Kalniņa piekrišanu
nacionālā kino nedēļā Krasnojarskā parādīta filma „Četri balti krekli”,
biedrības bibliotēkā krietni bagātināti krājumi ar latviešu filmām gan no Kino
centra, gan no Jura Podnieka studijas ar Vairas Strautnieces gādību, ar LELB palīdzību
veiksmīgi organizēta tikšanās ar Dzintru Geki un pārējo Sibīrijas bērnu grupu,
tikšanās reizē pagūstot gan uzdāvināt piemiņas plāksni Krasnojarskas vēstures
muzejam, gan noskatoties filmu „Piemini Sibīriju” kino teātrī, attīstot kopīgas
sadarbības idejas, iespējas nākamā gada braucienam. Ir jau vēl vairākas blakus lietas, par ko
liels prieks, bet kuru sākotnējās idejas bijušas saistītas ar tīri personisku
interesi, attīstot ideju līdz sabiedriska labuma līmenim, vai domājot par
latviešu kultūras nostiprināšanu, izplatīšanu Krievijā, tādējādi arī stiprinot
Sibīrijas latviešu pašapziņu, atbildības un godprātības sajūtu par savu etnisko
izcelsmi vai piederību (Krasnojarskā kā lielākajā daļā Krievijas latviešu
diasporu sastāda vismaz trīs lielas grupas: smagi notiesāti izsūtītie vai pēc
brīvas zemes izbraukušie 19.gs. otrajā pusē, represētie latvieši, Padomju gados
peļņā imigrējušie), kas arī ir skolotāja gaitu pamat uzdevumi un funkcijas.
Vēstulei pievienoju arī vairākas
fotogrāfijas no minētajiem pasākumiem, kā arī tradicionālajiem svētkiem.
Izsaku lielu pateicību un sirsnīgu
paldies par finansiālo atbalstu kino pasākumam, šķiet, ka jau šī viena reize
izveidoja pozitīvu, dialogu rosinošu vidi tālākai sadarbībai, aizskarot
jautājumus par nākamā gada plāniem! Manuprāt, tas ir lieliski, šķiet, ka tas ir
labākais rezultāts, ko varēja saņemt no pasākuma: ne tikai filmas parādīšana,
informācijas nodošana caur to, bet kopīgas nākotnes ieceres... paldies!
Cieņā, ar sveicieniem no Latvijas,
bet Sibīriju sirdī,
Liene Salmiņa
