Latvieša identitāte Krasnojarskā.

Krietnu ciklu nodarbības veltīju latviešu identitātei. Tā kā pašai, mainot dzīvesvietas, apkārtējo sabiedrību, arvien biežāk atduros pret jautājumu, kas tad īsti šo identitāti veido, zināmā mērā akcentējot un veltot uzmanību tieši vēlamajām vērtībām, kuras gribas kultivēt, nodot tālāk bērniem, iespējams, tādējādi pat veidojot citādāku vai atjaunojot sen piemirstu latvieša identitāti.
Lai arī tautas skaitīšanas dati bija gaužām bēdīgi un par latviešu nācijas skaitlisko lielumu uzzinot cittautieši nereti pielīdzina kādai no viņu pilsētām, kas ir tikai neliela daļa viņu nācijas, tajā pat laikā daudzviet pasaulē var satikt cilvēkus, kas sevi dēvē par latviešiem. Tad nu rodas jautājums, kāpēc, un cik veidu latvieši vispār ir iespējami, jo tas, ka latvietis Latvijā vai ārpus Latvijas vairumā gadījumu nav viens un tas pats ir vairāk kā skaidrs.
Ziniet, nav tā, ka šie cilvēki par to vēlas domāt un runāt, vai tās ir bailes, nedrošība, skaudra nojausma, ka viss  ir nedaudz mākslīgs vai vienkārši cita iekārta, kurā auguši un līdz ar to cita domāšana, kura vienkārši šādu jautājumu nesaprot, kas vienlaicīgi ir ērts aizbildinājums, neņemos spriest, tomēr centos pie izvirzītā uzdevuma tikt... negribas iegūto pazaudēt, tad nu  mēģināšu uzzīmēt (jāatzīmē, ka Krasnojarskas latvieši un latgaļi identitātes iezīmes veidoja, salīdzinot ar krievu kultūru): 

P.S.  Elīdijas joks, kuru es sapratu tikai ar otro reizi:
„- Man ir jautājums. Kas tas par laiku? ‘es mazgājos, tu mazgājies, viņi mazgājās, mēs mazgājamies...’
-    Tagadne.
-    Neeee. Tas ir sestdienas vakars!”

30/01/2012/

Auksts. Dikti auksts atkal – dīvaini, bet vakar gaidot autobusu, šķita, ka līdz pašam kaulam jūtu to vēsumu. Tā vien šķiet, ka drīz iešu pa ielu un pie sevis nebeigšu prasīt, lai tas sals pāriet. Pat no restorāna garderobistes saņēmu komplimentu, cik man silti cimdi esot  - ir brīnišķīgi, ka ir dabīgi aitas vilnas cimdi gandrīz dubultā rakstā adīti, bet vienalga - SALST. Kas un kur ir tas, kas mani var sasildīt šajā salā, laikam jau vēl neesmu sapratusi.
Pēdējās dienas atkal skrien – pat aukstums tām neļauj kavēties. Nastja ir atgriezusies. Vakar stāvējām uz gājēju pārejas un vērojām, kā vilciens lēnām ieslīd stacijā, tad skaitījām vagonus, lai zinātu, pie kurām durvīm jāstājas, lai paņemtu pretī somas... ja nebūtu tas trakais aukstums, kad pat šķiet, ka elpot ir grūti, gandrīz romantiski sanāktu .  Tā tika pavadīta tāda īsta sagaidīšanas svētdiena (Ačinskas brauciens lielā aukstuma dēļ tika atcelts, gandrīz vai jābrīnās, ka iepriekšējā vakarā ar internacionālajiem draugiem uz operu aizgāju). Toties šorīt pa vidu grāmatām, lai sagatavotos šodienas nodarbībai ir latviešu „Intelligent life”. Nudien, tīrā bauda ne žurnāls. Patīk gan Raudsepa redaktora slejas nobeigums ar frāzi: „Baudīt. Sevi izprast. Gudri dzīvot,” gan fragments no pēdējā raksta par Vila Smita aizraušanos ar adīšanu: „ Paldies Dievam, ar laiku iemaņas kļūst par otro dabu. Pārdevēji lielveikalu dziju nodaļā ir tikuši vaļā no maniem iknedēļas apmeklējumiem un izjautāšanas. Sievasmāte atkal var mierīgi vakarēt, nemežģījot acis, lai skype labotu manu kārtējo kļūmi. Tomēr, neraugoties uz jaunajām iemaņām, adīšanas process joprojām spēj mani pārņemt pilnībā.” Arvien biežāk uzeju sižetus, rakstus par šķietami elementāriem rokdarbiem kā adīšana, izžūšana jau tiek uzskatīta par ‘augstāko pilotāžu’, kas citam arvien ir gaužām ierastas un pašsaprotamas lietas, tomēr atbalstu, ka tās paceļ kā ko īpašu, uz daļu sabiedrības tas noteikti pozitīvi iedarbojas, bet visam pāri man patīk tas, ka cilvēks sāk apgūt izmantot gan sentēvu metodes (adīšanu) un mūsdienu tehnoloģijas ar tās piedāvātajām iespējām kopā (skype). Tāds mūsdienu modelis arī man ir tuvs, kad netiek aizmirsts vecais, bet izmantots jaunais, lai uzlabotu, atvieglotu, veicinātu.
P.S. un arī pase ar veidlapu somā jau ielikta, lai var to uz Maskavu nosūtīt referendumam.

26/01/2012

Šī rīta grāmatas lasīšanu noslēdzu ar skaistiem vārdiem: „Tīra doma dzimst klusumā, liedaga ceļā -  vienpus purvs, otrpus jūra. Ir kāds, kas tevi sargā, ir kāds, kam tev jāpateicas, ka dzimst tava tīrā doma. Laiks pagājis un laiks nākdams tevī rada spēku, tu atsēdies uz Nidas steķiem un rādi saulei VICTORY.” (N. Ikstena. Šokolādes Jēzus)
Reizēm šķiet, ka ne tikai laiks ir tas, kas rada spēku. Vēl ir cilvēki – ar tiem gan mēdz būt dažādi, tie ne tikai rada, bet arī atņem spēku. Tā noteikti jau ir daudz sarežģītāka simbioze kā cilvēkam ar laiku, tomēr patīkama.
Vakar sākām atvadīšanās raundu ar otru vācu meiteni. Nupat jau par tradīciju izveidojusies kūkas ēšana krievu valodas nodarbībā (aizbraucējam visas tiesības kavēt nodarbību), paralēli rakstot vēstules, ko lasīt lidmašīnā. Skolotāja Taņa (vakar taču bija viņas diena, bet mēs pat aizmirsām apsveikt ar visu Annikas kūku) patīkamā pārsteigumā secinājusi, ka mēs to darām krievu valodā, neiebilda, ka nodarbība tiek saīsināta. Pēc tam, vēl saņēmuši kontroldarbus no viņas meitiņas Mašas (mafijas spēlē dikti ierasts saukt viņu par Kapitošku, tā nu arī saucam), devāmies uz Krievijas alus restorānu: vācieši bez alus nekur un nekā, toties izvēlas Krievijas alu Krievijā – Sibirskaja Korona ir pēdējā laika populārākā marka. Sākumā neierasti maz mūsu bija, turklāt visi iebraucēji, tā nu aizrāvāmies ar kultūru salīdzināšanu, vietējo īpatnību apspriešanu... tā viegli, ne aprunājot, bet pārbaudot, vai arī citiem noteiktas lietas šķiet dīvainas, kā viņi ar to tiek galā. Izrādās, ka Mauri kopmītnēs vienmēr tiek informēts, kad pie viņa draudzenes ir bijis ciemos kāds vīrietis, vienmēr paprasa, kurp viņš dodas, cik ilgi būs projām, un saņemot atbildē, ka iet pastaigāties un nezina, kad atgriezīsies, nobrīnās. Arī Annikas vecmāmiņa cauru dienu tagad tikai skandinot, cik traki, ka meitēns brauc prom, kā viņa pietrūkšot (mums gan radās jautājums, kas viņai pietrūks vairāk: meitene, par kuru uztraukties, jo pār kādu taču ir jāuztraucas, pašas bērni tālu prom, vai tie 300 EUR, ko viņa katru mēnesi maksā par vienas istabas īri?!) jā, jautājumi bija daudz un atbilžu varianti nebeidzami. Kultūras tomēr ļoti, ļoti atšķiras. Beigās vēl tikai nosmējāmies, cik viegli vienam otru saprast, ar to domādami katrs savu greizo, dīvaino krievu valodu, atšķirībā no vietējo plūstošās, ierastās runas.
Pēdējās dienas mēreni auksts – slēpot nevar, bet deguns jūtas labi. Sniegs, neliels vējš regulāri aizsedz sauli, jau atkal pāris dienas tā nav redzēta – kaut kur pazudušas tās pavasara apjautas, kas bija nedēļu atpakaļ.
Paps šodien aizbrauc atkal uz darbu – viņš nedēļu ir prom, nedēļu mājās. Vakar nebija gājis piestrādāt, visi taisījām pelmeņus vakarā. Viņu ģimenē pieņemts taisīt pelmeņus pirms liela sala (sola jau it kā – 45, bet vai būs?!), kad varot saldēt uz balkona, esot pavisam cita garša un smarža (paps zina, viņš pavārs). Tā  nu mamma rullēja un ar rjumaču spieda formiņas, mēs likām pildījumu un lipinājām ciet – skaisti sanāca. Ar mammu padziedāt latviešu dziesmas gribējām, bet kaķis tik demonstratīvi pēc pirmā „Kur tu teci gailīti manu” pantiņa pameta istabu, ka nolēmām nediskriminēt papu un metām mieru tām dziesmām, atstājot vakaram, kad būsim tikai meitenes vien. 

23/01/2012

Lielais aukstums,  šķiet, ir pāri, visu nedēļu sola par desmit grādiem siltāku. Šodien grasos slēpot doties, vakar nopirku slēpes – kaut līdz 50% izpārdošana ir arī te . Arī lupatu veikalos tā ir, bet reserved ir vienīgais, kurš daļu preces nolaiž līdz 70%, atlaižu zenitā ir Rosmes un Laumas apakšveļa –  neskatoties uz to, ka neviens sevi cienīgs veļas veikals bez šīs produkcijas neiztiek, tā ir arī vislielākajā lielveikalā (līdzīgi Maximai xxl), un nupat to var iegādāties par nepilniem 4 LVL – smieklīgi maz, vismaz te tā šķiet.
Šorīt pirmdiena, grūti. Negribas atslēgties no brīvdienām. Neskatoties uz nodarbībām sestdien un Ausmas apmeklējumu svētdien, teātri un pašai savas jakas (pārmaiņas pēc kaut ko daru arī sev) adīšana kaut visu nakti pilnīgi atslēguši no ikdienas ritma. Bet teātri te tomēr ir brīnišķīgi. Nezinu, vai es no Eiropas, neesmu pieradusi pie šo spēles vēl, vai kur tā vaina, ka vietējie nemaz tik kāri uz to nav, vismaz ne latvieši un katram patīk tikai kāds noteikts veids, tad nu es biju divos teātros, man patika abi. Tiesa gan, abi bija nelielās zālēs, precīzāk: otrais bija veidots uz lielās zāles skatuves – Puškina teātrī sāk rekonstrukciju, un es paguvu uz pēdējo izrādi aizstaigāt. Vēl neesmu bijusi teātrī, kur biļetē būtu norādīta vieta, visi brīvi iet un sēžas, kur grib, daudz maz var redzēt, tomēr prātīgāk šķiet ierasties agrāk – arī mīmikas  aktieriem mēdz būt ļoti spilgtas. Saprotu, ka piektdien mani vairāk apbūra paši aktieri, viņu spēle, bet sestdien – saturs. Mūzika gan abās izrādēs ir brīnišķīga, pārņem sajūta, ka Krievijas kultūras pasaules plašums katrai situācijai ļauj atrast īstā rakstura dziesmu vai melodiju, un tas izrādei tādu pamatīgu sulīgumu piedod. Domājot par to, ka viens no iemesliem, kāpēc mani Nastja vēl nebija aizvedusi uz teātri bija, labas izrādes izvēle – vai šīs izrādes bija labas? Droši vien nekas īpašs. Kaut kādā ziņā ļoti līdzīgi Poļušokas teātrim Tērbatas ielā (tam, kura vairs nav). Esmu ievērojusi, ka daudzi kritizē mūsdienīgās izrādes, šīs skaitījās mūsdienīgas, bet aktieri taču tie paši, arī saturs izrādei bija, un pat es ar savām krievu valodas zināšanām varēju to saprast, varbūt nedaudz citādāk kā pārējie, bet, ja mērķis ir gūt baudījumu no izrādes, tad sasniegts tas tika. Un es jau nevaru sagaidīt, kad došos uz nākamo.
Es jau teicu vai nē, piektdien apciemoju Ligitu Fītiņu (pirmslaulību uzvārds, tagad ir vienkāršs krievu uzvārds), KLB pirmo grāmatvedi. Viņai vasarā apritēja 80 gadi, veselība liek par sevi manīt un es nobrīnījos ar viņas optimismu, ka, piektā stāvā dzīvojot nežēlojas, ka daudz pa kāpnēm jākāpj, bet nē – esot mierīgāk, turklāt nu jau kādu laiciņu veselība tāpat neļauj no dzīvokļa iziet. Sarunāties ar viņu gan var tīrā latviešu valodā, viņa no Liepājas puses, no Grobiņas... diezgan neraksturīgi, pārsvarā te latgaļi apkārt. Viņa uz šejieni izsūtīta divas reizes: 41. un 50. gadā – izrādās šajā laikā no Latvijas evakuēja tos, kas bēgļu gaitās vai citādi bija paguvuši izbēgt. Tā nu viņu un māsu atkal aizsūtīja atpakaļ. Arī mamma pa šo laiku bija atbēgusi uz Latviju, drīz pēc tam, kad bērnus atsūtīja atpakaļ 1946.g., pāris gadus laukos dzīvodama, bija slēpusies, bet tad dabūjusi jaunu pasi, kur uzvārda pirmais burts kļūdas dēļ bija citādāks (Tītiņa), kas mammu paglāba no otras deportācijas, jo nesakrita ar nu jau bijušā vīra uzvārdu. Meitenēm kā iemeslu otrai deportācija minēja maksāšanu par tēva grēkiem, kad pats tēvs vairs nav starp dzīvajiem. Tajā mirklī iedomājos, nez kā tas bija ar manu vecmammu, viņa nekad neko nav minējusi par 50.g.. Tā nu abas meitenes tika izsūtītas otru reizi, mamma drīz vien atbrauca līdzi. Rūpes un mīlestība pret bērniem tomēr bija svarīgāka par dzimtenes tuvumu, daudz maz iekārtoto dzīvi Liepājā, darbu grāmatnīcā (Ligita atdāvināja veselu saini ar latviešu grāmatām KLB bibliotēkai, nereti tajās ir dāvinājuma ieraksts no Liepājas grāmatnīcas kolektīva).
Stāstot par Sibīrijas pirmajiem gadiem Ligitai nav asaras acīs, bet smaids ar vairs neparādās. Sākumā bijušas uz ziemeļiem no Krasnojarskas Pirovskajas rajonā, Čalbikševa sādžā, tas esot bijis tāds tatāru ciems, tikai vēlāk dzīvojušas blakus citiem latviešiem. Mamma esot bijusi laba šuvēja, iekārtojusies pilsētā par šuvēju kādā darba drēbju cehā. No turienes reizēm nozagusi sintaponu, tintē nokrāsojusi marli violetu, un tad nu bijis materiāls, no kā bērniem siltas jakas sašūt. Vaļinieki gan uz abām vieni bijuši, tā nu uz skolu gājušas uz maiņām: no rīta viena, pēcpusdienā otra. Abas ar māsu bijušas gandrīz viena vecuma, tikai gads starpā. Ligita vēl labi atceras bargās ziemas, sūros apstākļus, atceras pārcelšanos no sādžas uz pilsētu: 70 km kājām, zirga vecumā iekrāmētām pauniņām, kas jau vēl bija palicis pāri pēc tam, kad viss tikai iemainīts pret kaut kādu kartupeli vai piena malku. Tagad Krasnojarskā mājas ir netālu no kalna, ir ģimene, kas apciemo, aprūpē, ir dārziņš, uz kuru vasarā pārceļas pavisam, tepat netālu, kalnā (pāri simts metrus aiz mājas kā ar nazi pilsētas dzīvojamo māju rajonu nogriež stāvs kalns – tajā uzrāpjoties paveras pavisam cita ainava, pat Krasnojarska no turienes izskatās pavisam citādāk).

17/01/12

Krešenskie morozi. Tie jūtami tuvojas.  Visi tā vien visu laiku runā, ka šogad silta ziema, bet bez saliem jau ar neiztikšot, tad nu, neskatoties uz jebkādām globālām vides un klimata pārmaiņām, nemainās 19.janvāra sals. Pirms vairākiem gadiem apsaldētais deguns jau pēc pirmā kārtīgo salu vakara dod ziņu par sevi, no rīta sāpīgi sūrstēdams; pasavēros spogulī – tāda skaisti sarkana pumpa, apņēmos to kārtīgi zieķēt ar treknāko, kas man ir, lūpu balzāmu.
Īsti nevar aptvert iemeslu, bet 2012.gads noteikti atšķiras no 2011. Vismaz pagaidām viss ir dinamiskāks. Apzināti priecājos par katru nodzīvoto dienu un ar lielu prieku dodos gultas virzienā, rītu sveicu ar nelielu piespiešanos celties kamēr tumšs, organisms sāk prasīt gaismu.  Dienas šķiet raibākas, kas pārsteidz, kā aizbraucu uz Omsku, neesmu satikusi Nastju, domāju, ka garlaikodamās nevarēšu sagaidīt viņas atgriešanos, kas bija plānota janvāra beigās, bet galu galā izrādās februāra sākums, kas ar nav klintī iekalsts – arī viņas gaitas mēdz būt ļoti neparedzamas. Lai vai kā, es teicu, ka viņai jābūt atpakaļ līdz 5.februārim, jo esmu sagādājusi mums biļetes uz Akvarium koncertu. Tikmēr arvien vairāk laika pavadu kopā ar krievu valodas draugiem (KVD), tajā pat laikā pa dienu pagūstot arī kādu vecmāmiņu apciemot. Vakar atkal biju pie Ausmas, ražena runāšanās, atkal darbu saraksts priekšā, ko šodien censties paveikt. Ilgu laiku ar tādu nesapratni vēroju šīs vecmāmiņas, nudien, nav tā, ka viegli atrast par ko veselu dienu nopļāpāt, pēc vakardienas sāku domāt, ka no viņām jāmācās tas spīts, neatlaidība.
Kā man patīk dienu uzsākt ar māsas sarunu, viņa it kā zvanot naktīs, kad esot brīvāks brīdis, bet man ir rīts, parasti jau sāk aust gaisma, un es varu vērties pa logu, skatīties, kā pilsētas ainava mainās un pļāpāt ar viņu. Vakar diezgan daudz kritizēju, bet laikam tas bija vajadzīgs, vajadzēja izlikt emocijas, pat nebiju pamanījusi, ka man tik daudz viņas ir par savu darbu, vidi, cilvēkiem.  Šķiet, ka tas lietderīgi bija, jo jau naktī braucu mājās ar platu smaidu, jutos lieliski, smējos par Mauri apsalušo ‘balto’ bārdu un matiem.

11/01/12

Tikai nupat kā var just, ka brīvdienas beidzas.. visi lēnām būs atgriezušies darbā, arī skolēni drīz jau uz skolu . Šodien atsāku arī krievu valodas nodarbības. It kā dikti gaidīju, man patīk tie cilvēki, bet šoreiz tādu prieku nodarbība nesagādāja. Kaut kādus viņu jokus es šodien nesapratu, tā gadās. Katrs stāstīja, kā sagaidījis jauno gadu... galu galā Taņa atgādināja par teicienu: kā gadu sāksi, tā pavadīsi (man nebūtu ne mazāko iebildumu!) Sestdien it kā sarunājām kopā slidot doties – principā jāizmanto iespēja, kamēr vēl lielais sals nav sācies. Tuvojas 19.janvāris – ap to laiku bez saliem iztikt nekādi nevar.
Pēdējās dienas esmu pasākusi agrāk celties, ar modinātāju, šorīt tikai māsa pamodināja – pat neatceros, kad pēdējo reizi kāds mani tā būtu modinājis; visnotaļ patīkami . Iemesls agrajiem rītiem bija vienas no bijušajām skolotājām Tamāras Heidemanes grāmata „Pamātes klēpī Sibīrijā”. Viņa ar pārtraukumiem aptuveni 5 gadus pavadīja Lejas Bulānā un Krasnojarskā. Lasīju un jutos kā sarunā ar cilvēku, kurš mani saprot, tās emocijas (gan pozitīvās, gan šoreiz akcentējot arī  tieši reālas emocijas, nevis uz kaut kādām nostaļģijām balstītas, ar visu negatīvismu, kad tas ir, un tas ir, man šķiet, ka šajā apgabalā bez tā tomēr neiztikt. Esmu tikusies, jautājusi iepriekšējām skolotājām, ar ko jārēķinās jaunajā darba vietā, neviena līdz šim tik atklāti un precīzi nav pateikusi, vai arī esam bijušas ļoti atšķirīgas. Katrā ziņā šķiet, ka šo grāmatu būtu vērts iedot izlasīt pretendentiem, kad ierodas uz darba interviju. Vēl līdz galam neesmu sapratusi kas īsti to izraisa, bet te noteikti nav Omskas apgabala gaisotnes. Par Ufu īsti neņemos spriest. Krasnojarskas apgabals ir daudz skarbāks. Tas noteikti daudz iemāca, bet saldumu te jāuzņem ar cukuru, citādi nepietiek.) Ja pati nestrādātu par skolotāju kādu laiku, droši vien domātu, ka tur daļa izdomāta vai pārspīlēta, bet nē – es pat teiktu, ka drīzāk otrādāk, attiecīgās situācijās ir piezemēti apraksti...  kaut arī tāpat jau Tamāru saucu par drosmīgu cilvēku – attiecības ar Krievijas latviešiem tomēr ir ļoti trauslas, it īpaši kad tiek aizskarti politikas temati.... un es pat vairs nedomāju, ka kāds speciāli centies nepareizi izvērst vēsturi – vienkārši mums katram ir cits punkts, no kura vērtējam notiekošo. Šodien rus valodas nodarbībā pamanīju, cik bieži daži cilvēki kritizē, sniedz savu vērtējumu par to, kas ir normāli, kas nav, kas ir pareizi, kas nepareizi... pēc tam gāju mājās un domāju, ka, neskatoties uz tik daudznacionālu sastāvu (vai varbūt tieši tāpēc), par normu tiek atzīti kaut kādi noteikti rāmji, un cilvēki arī cenšas tajos iekļauties, vismaz daļa, visvairāk jau tie, kas nāk no zemāk attīstītām valstīm... bet atkal jau nevar neko pārmest, tik dažādas dzīves un tie stāsti mums katram, nepietiek katram ar savu pieredzi, vēl ir kultūru mentalitāte, sociālā identitāte, vecuma īpatnības, politiskā un reliģiskā pārliecība.... reizēm gribas kā strausam iebāzt galvu smiltīs un to neredzēt.... vai iedzert 100 gr, var jau dažādi. Dažāda pasaule, dažāda.

7/12/2012

Latviski varbūt ne tik labi izklausās, bet krieviski man dikti tīk: sieviešu pieeja, vīriešu pieeja (podhod). Tā reiz ir sanācis, ka ar šo citātu aizsācies jaunais gads, ne tikai, bet tas tā aizķēries, un tā kā visam pa vidu pāris labas krievu kino filmas redzētas, tad atzīmēju mīļāko frāzi no „Piecām līgavām”.
Es biju brīvdienās, ciemos pie lieliem un maziem, kurus jau četrus gadus nebiju redzējusi, no kuriem reiz šķiroties visu garo ceļu līdz Latvijai bēru asaras kā pupas. Jāatzīst, ka pirmo reizi devos ciemos nozīmējot tikai datumu un sarunājot tikai kādu, kas satiks nakts vidū, pārējo atstājot savā ziņā! Pat necentos neko daudz plānot, laikam kaut kur vēl atcerējos, ka tur viss tāpat notiek citādāk un viņu ierasto ritmu esmu piemirsusi. Krievijas dziļie lauki no pilsētas tomēr atšķiras kā diena no nakts. Tā arī bija. Pirmās dienas vēl nedaudz uztraucos par to, tad jau pieradu un ļāvos. Sākumā 23 stundas ar vilcienu līdz Omskai. Dīvainā kārtā pat atcerējos galvenās ielas šajā pilsētā. Viņa man šoreiz šķita ļoti mājīga un tuva, pirms tam allaž biedēja. Ar prieku secināju, ka tā ir krietni lētāka nekā Krasnojarska, sagādāju sev jaunā gada štātes un devos pēc autobusa biļetes pie Lienes, kur arī reiz jau biju bijusi... tikai daudzstāvu māju pagalmus gan  nespēju vairs atšķirt, toties nu jau daudz drošāk savu mēli izmantoju tiklīdz nezinu, uz kuru pusi iet. Ar tēju padzirdīta un jaundzimušo meitiņu apskatījusi aizmaldījos līdz autoostai, no kuries tad drīz arī bus līdz Tarai. Piemirsies bija vien tas, ka ceļā aiziet 5 stundas, šķita, ka bija tuvāk, bet lai jau – siltums un apziņa, ka pretī sagaidīs un pirti uzkurinās, mierināja. Sasniedzu Taru īsi pirms pusnakts, autoosta bija pilna ar sagaidītājiem. Galu galā – tieši jaunais gads ir tā reize, kad studenti dodas mājup no Omskas, tad nu masas plūda, un tajās dienās autobusi bija pārpildīti (ne pa velti arī man biļeti iegādāja jau nedēļu iepriekš). Tikšanās prieks mijās ar nelielu kautrīgumu, piesardzīgumu, paiet laiciņš, kamēr atkal saproti vietējo sistēmu. Bet pirts un alus palīdz. Jau nākamajā rītā šķiet, ka nekur prom neesi bijis, vien nebeidzami stāsti par to, kur un kā blandījies, ko darījis pēdējo gadu laikā, liecina par laiku, kurš pagājis. Pirmās dienas paiet pilsētā, uz ģerauni dodos tieši vecgada vakarā, kur kopā ar kaķeni, kuru paps dēvē tāpat kā mani, pār slieksnim iekāpām mājā. Tad jau kārtējā pirts, pēdējā salātu gatavošana, apspriešana, kā kurš produktus meklējis, kurš pēdējos nopircis, kurš uz citu veikalu skrējis.... pirmās rjumačkas un dodamies ciemos uz nākamajām mājām, kur nolemts pusnakti sagaidīt. Sākumā viss vienā putrā, vārdi birst, gribas tik daudz teikt, prasīt, tikko esi apskatījis, kā kurš mainījies, kad jau uz klubu – tur jaungada uzvedums, viena no omēm vēl iedod man loterijas biļeti. Tā vien skudriņas skrēja pār kauliem... skaties, kā pa balto sniega ceļu slīd stāvi, gurkst soļi tā, ka tālu dzirdēt var, centies atpazīt. Ilgi smaids nepazuda no prieka, kas pārņēma pie kluba un klubā apskaujoties, sasveicinoties, dejojot, vēlot veiksmi nākamajam gadam ar jauniešiem, kas nu jau skolu beiguši tagad studenti, ar vecmāmiņām, kuras laika zobs šķiet nav tik ļoti skāris.... tāds prieks un līksmība. Ar to vēl nebija gana... pēc kluba mājās sagaidot jauno gadu, izšaujot petardes un paskatoties, kā citi to dara. Tad pa kādam svinētājam atbira, palika cītīgākie runātāji, zinātkārākie, līdz mājās pārradās jaunatnes pārstāvis un paziņoja, ka klubs vēl pilns ar tautu. Tad nu rīta gaiļus klubā kopā ar citiem dancotājiem sagaidījām un tad vēl ar tiem, kam enerģijas vairāk latviešu dančus atkārtojām, paguvām vēl citās mājās izciemoties, šņabi uz veiksmi, veselību un par tikšanos iedzert. Lai arī it kā viena no garākajām naktīm, gulēt likāmies tik tad, ka slinkākie jau uz kūti govis barot devās. Tikusi pie pāris stundām miega, bija jāsteidz līdzi tiem, kas jau pie pelmeņiem. Arī es šoreiz, labu mācību no iepriekšējās reizes guvusi, vēl pie labas veselības un cerētās tējas vietā brokastīs kā nākas tiku galā gan ar baltā rjumačkām, gan pelmeņiem. Bet ar to vēl nekas nebeidzās. Turpmākās dienas tā arī vadīju, pa dienu ciemojoties pie vienas, pie otras vecmāmiņas, izejot cauri ciemam, izpētot, kas kā mainījies, bet naktis ar jaunatni gan pa blakus ciemu klubiem, gan pašiem savā ciemā dzīvojoties. Neatceros, kad pēdējo reizi tik vareni un ilgi jaunais gads ir svinēts, tajā pat laikā, dodoties prom šķita, ka vēl tik daudz nepagūts, ka vēl tik daudz ko varētu un gribētu, bet to jau atstāju citai reizei, jo vēl pāris dienas bija jāpagūst blakus ciemā, kur piedzīvojumu nebija ne mazāk, kur arī laika pietrūka, bet laikam jau bez tā nemaz nevar ciemojoties pie tik sirsnīgiem, dvēselē bagātiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem.
Lai arī tiekoties pārņem sajūta, it kā nekas tikai vakar būtu šķīrušies, dzīve visiem ir virzījusies uz priekšu. Kāds ir aizbraucis no ciema, kāds aizsaulē aizgājis, kāds apprecējies, kāds bērnu piedzemdējis, tik daudzi ir izauguši, jaunu māju uzcēluši vai dzīvokli Omskā nopirkuši, jaunu auto vai ko vēl citu.. kur ne vēl mobilā tīkla pārklājums ciemā, citi otrajā stāvā pat pie interneta tiek, un portatīvais dators ir katram sevi cienošam studentam,...... tik daudzi armiju atdienējuši, no puišeļiem par vīriem pārvērtušies, kas tik vēl nav mainījies..... un galu galā ar tādu prieku skatījos uz notiekošo, uz pārmaiņām, prieks, ka arī tur dzīve virzās uz priekšu. Ne visiem ir veiksmes stāsti, bet skaidrs ir viens: kas grib un strādā, tam arī ir rezultāts... pat tik dziļos laukos kā Kurzemes Ozolaine, kur maizi ved 3 reizes nedēļā un ceļš aizvien ne vienmēr ir izbraucams. Tas iedvesmo un kādā mirklī smeldzīgi liek atcerēties savu ciemā pavadīto laiku – tik daudz kas vārdiem neaprakstāms un unikāls tur tomēr ir.