22/02/12

Tikko nejauši trāpīju pazvanīt gaviļniecei, manai bijušajai saimniecei Valentīnai. Sarunāju, ka rīt no rīta pie viņas iebraukšu ciemos pēc Zaigas vēstules. Šodien arī ar māsu piecas minūtes parunātas – tā, ka atkal var laimīgi teikt, ka pasaule patīkami maza.

Pēdējās dienas jau arvien vairāk manāms pavasaris, šodien pat sadūšojos pusdienlaikā pusstundu saulītē grāmatu palasīt, nebija gan tik silti kā Itālijas ziemās, kad tā varēja pavadīt vai visu svētdienu, bet ar siltiem cimdiem rokās neilgu brīdi var izturēt. Šobrīd nedaudz malā nolikusi esmu grāmatu par karu Čečenijā, lasu M. Vanagas stāstus par 40jiem gadiem Sibīrijā, pārsteidzoši bieži atmiņā nāk vecmāmiņas stāsti par šo laiku – tāds briesmīgs laiks tomēr… reizēm pāršalc sajūta, ka Krasnojarskas krajs latviešiem vienkārši nav tas veiksmīgākais. Tikko nopriecājāmies par referenduma rezultātiem, kad šodien nodarbībā ienāca vīrieties, sajauca telpas, bet uzzinājis, ka notiek latviešu valodas nodarbība, nelaida garām izdevību paust savu nosodošo viedokli, ka nav te daudz ko latviešu valodu mācīties, ja jau reiz mēs Latvijā neesot ļāvuši krievu valodai valsts statusu. Jāatzīst, ka te tomēr māk šīs lietas nedaudz pārspīlēt, šodien presē esot bijis par to, ka referendumā negatīvi rezultāti, bet procenti nav minēti, arī pirms tam reizēm no apkārtējiem esmu dzirdējusi viedokli, ka Latvijā aizliedz krievu valodu, neņemos spriest par to, no kurienes un kā tas īsti nāk un rodas! Katrā ziņā – ne pārāk patīkami. Ar Gaļinu nosmējāmies par piektdienas sarunu autobusā un ieinteresēto vīrieti par mūsu valodu, Gaļina viņam tomēr atbildēja ar joku, izvairoties no valodas – krasnojarskieši jau zina, kā jāatbild uz šādiem jautājumiem. Tajā pat laikā arvien vairāk var just, cik ļoti kāds gribētu, lai es te palieku – ja sākumā nebija varianti, tad šodien man paziņoja, ka esot iespēja iestāties maģistratūrā pa velti tieši filoloģijas fakultātē, ja vien labi nokārto iestājeksāmenu, kas man it kā nebūtu problēma, ar piebildi, ka tā būtu īpaša privilēģija man – tagad nākamais uzdevums ir izbīdīt tālāk, lai šāda iespēja pavērtos arī nākamajam skolotājam – kas zina, varbūt izdodas! J tas taču skan tik jauki – iegūt maģistra grādu Krasnojarskā! (laikam jau ir grūti bez sarkasma par to runāt)

Bet, jā, jā.. neesmu stāstījusi. Ir vēl pāris lietas, kas maina manu ikdienu. No šīs nedēļas aizvietoju angļu valodas skolotāju valodas centrā, tas varētu turpināties pāris nedēļas, kamēr viņa tik laukā no slimnīcas. Pozitīvi ir tas, ka man ir papildus ienākumi (būšu atpeldnījusi gājienu uz klubu J), ne pārāk pozitīvi – slēpēm paliek vairs tikai viena nedēļas diena… rīt ceru to izbaudīt J Rīt taču 23. februāris – oficiāla brīvdiena!!! Otrais ir mani krievu valodas draugi, ar kuriem kopā ejam ne tikai uz teātri, kafejnīcām savu reizi, bet arī uz nakts klubu tikām. Pēcpudienu sākām ar basketbola spēles apmeklēšanu, tad multinacionālās vakariņas turku restorānā, kur turks mūs visus atstāja ar vaļā mutēm, bildinādams savu draudzeni… un tad tālāk svinējām klubā… man tas tiešām bija vajadzīgs! Un tas nekas, ka pārrados mājās tieši tik savlaicīgi, lai pagūtu nomest smirdīgās drēbes (viņiem atļauts smēķēt klubos), pati no sevis to smaku nomazgāt, izžāvēt matus un doties uz Ačinskas autobusu. Vajag savu reizi arī tādas dienas, vismaz man, lai vai kā mēs katrs to sauktu.

15/02/12

Šodien speciāli uzkavējos saulē, jo tiešām var just, kā tā sāk sildīt, šodien jau peļķes pie noteku caurulēm varēja manīt, jo saule sāk kausēt, pamazām vietām sāk augt lāstekas, un es priecājos, ka man ir bieza cepure, kas savu reizi labi aizsargā no tām (nupat Bičkavā tiku cauri bez ziluma uz pieres tikai pateicoties cepurei – pēc šejienes izmēriem esmu tīri gara, un reizēm vārtiņu rāmji pat man ir par mazu). Bet kamēr vēl ir sniegs pārdienās vēl ar slēpēm pa mežu, ielikšu bildi no vakara, kad gatavojām varenņikus… latgaļu sievas izbrīnījās, ka es tādus neesmu gatavojusi – ko tad mēs vispār ēdam? bet biezpiena klimpas jau es zināju – tie izrādās ir slinko varenņiku variants.

Bet iepriekšējā nedēļas nogalē paguvu vēl uz vienu teātri, kas šoreiz tik ļoti neaizrāva. Svētdien, kā ierasts, devos uz Ačinsku, kur sākumā sagaidīja pāris cilvēki, turklāt baznīcas namiņš bija tik vēss, ka pat virsjakas negribējās vilkt nost. Tā nu ar kādu danci un dziesmām tur pavadījām vairākas stundas… tāda šķidra nodarbība izvērtās. Pārsteidzošākais bija, ka biedrības vadītājs palūdza, lai nākamo mēnesi braucu katru svētdienu – tas pārsteidza, bet piekritu, apzinoties, ka martā atkal sanāks mazāk reizes. Diena turpinājumā, kā ierasts, devāmies pie Olgas pusdienās – izskatījāmies šādus tādus videomateriālus, apmainījāmies ar pāris metodiskajiem materiāliem, bet pēcak pēc mums ieradās viņas brālis Josifs, pie kura bija sarunātas naktsmājas.

Kaut arī līdz galam neattiecas uz latviešu un latgaliešu kultūras tēmu, Ačinskā ļoti aizkustināja vakariņas ar Josifu viņa mazajā, bet ērtajā un pat tīri gaumīgajā dzīvoklī. Tāds dzīvelīgs, mundrs šķirtenis savos 64 gados paguvis uzkrāt interesantu pieredzi… un vakars ir par īsu, lai to izstāstītu, tomēr atradās arī laiks vēl pāris latgaļu un krievu dziesmām bajāna pavadībā. Īsts džentulmenis, izrādās izbijis pilots, tā nu tagad viņam mājās plauktā stāv visi modelīši, ar kuriem viņš lidojis, pāris gaumīgas fotogrāfijas no lidostām, kopā pagatavojām vakariņas, viņš pat bija pamanījies sarūpēt spāņu vīnu – kas pat bija tīri dzerams, man gan tiešām labāk patika prove no pašgatavotās nastoikas uz ievogām (1:1:1 svaigas ievogas (gatavas, pēc pirmajām salnām): 1 kg cukurs : 1l labs šņabis… un pāris mēneši tumšā vietā). Apstājoties pie receptēm negribas arī aizmirst par novārītas mežrozīšu sakenes tēju kādu reizi… esot rubīnsarakana, esot labi pagatavot saldu. 

Pirmdien devāmies uz latgaļu ciemu pusi. Pilsētu no laukiem atdala upe Čuluj, kurai ziemā vienkārši brauc pāri pa speciāli uz pludinātu ledus tiltu (vasarā ir pontonu tilts)… tā amizanti braukt pa ledu, kur trase iezīmēta ar koka stabiņiem. Tālāk ceļš tik balts, tik balts, ka reizēm bija grūti saprast, kur ceļš, kur grāvis. Ik palaikam ciemi kā tādas vīnogu lapas atdalījās no lielā ceļa, kurš vijās tālāk ZR virzienā, līdz iegriezāmies Bičkovā – divu lielu ielu ciems ar veikaliņu centrā…. Laikam jau esmu pieradusi pie pilsētas dzīves, jo šoreiz arī man bija tāda sajūta, ka Sūnu ciemā iebraucām…. Kamēr ciemojāmies pie Veras Sprukul, kas mūs sagaidīja ar siltām buļbām, ķiploku un burkānu salātiem, caur lodziņu varēja vērot pa ielu aizejam kādu cilvēku, tā labi satuntuļojošos, arī zirgus vēl var manīt, bez tiem arī traktori ir, kas lielās siena stirpas aizvelk uz mājām, kur siens vajadzīgs… braucot pie 89 gadus vecās latgaļu sievas Vergīlijas Šupuļņik noskatos, kā sieviete skalda pagali… malkas kaudze nesakrāmēta pie mājas … skarbums tomēr nezūd, kaut kur dziļi iekšā aizķeras jautājums par Sibīrijas sievietes daiļumu un sievišķību… nopriecājos, ka man nav sarkani lakoti nagi un auskari ar šoreiz atstāti mājās… šādās reizēs katra nianse šķiet būtiska, lai veidotu sarunu un pēc iespējas ātrāk atrastu kopēju valodu. Jāatzīst, ka šajā braucienā tā bija, šķita, ka komunicēt ar cilvēkiem ir viegli, arī viņa bija priecīgi satikt kādu no Latvijas, parunāt latgaliski, paklausīties latviešu valodu. Centāmies pārāk uzmācīgi neizjautāt, kaut zinātkāri apslēpt ar nebija iespējams. Turpināju tincināt par kāzām, nevilšus runa aizvirzījās pie pūra lādes, pie rokdarbiem, pie cimdu rakstiem un aitu skaita mājās… tālāk jau bija ganāmpulks, līdz nevilšus salīdzināšana ar mūsdienām.. viss mainās, ja pilsētā ir parādījušās daudz jaunas ēkas, atvērti neskaitāmi veikali, tad laukos izmaiņas izpaužas kā uz purvu aizaudzis ceļš, govju brīvlaišana, jo ganāmpulka vairs nemaz nav, jauniešu aizbraukšana, palicēju dzeršana, arvien mazāk māju uz ciemu ielām, arvien retāk tās…. Pēc Bičkovas aizbraucām vēl līdz Bogatovai – tulkojot sanāk, ka ‘bagātais’ ciems, bet tur vairs tikai trīs mājas, viena iela… vietām vēl slejas vecas, tukšas mājas. Viena sieviņa kā reiz tīra taciņu līdz ceļam, apstājāmies sasveicināties, Josifa dzimtais ciems, nevar tā vienkārši garām pabraukt, un tiešām neērti bija, kad bija jāatsaka sievai tējas dzeršana, bet mums vēl bija jātiek Ačinskā un jāpagūst uz autobusu uz Krasnojarsku… varbūt izdosies vēl kādu reizi aizbraukt līdz šiem ciemiem un neatteikt tēju. 

5/02/2012

Tikko pārradāmies no Akvarium – es it kā smējos, ka šis būs mans gada koncerts, bet nevaru iedomāties, kas to varētu pārspēt. Tā kā to vārdiem aprakstīt tāpat nav iespējams, tad arī vairāk par to neko citu arī neteikšu kā vien niansi, ka apbūra tie desmit vīri kreklos ar dažādiem instrumentiem un neskatoties uz to, ka biļetes bija balkona pirmspēdējai rindai, sēdējām zālē ne tālāk par 10. rindu, beigās stāvot pie pašas skatuves... savu reizi Krievija tomēr ir visu iespēju zeme.

Savukārt, rītu sāku ar grāmatu angļu valodā par Čečenijas karu, starpposmā bija saulaina slēpošana, bet pirms tam sestdiena ar latviešu valodas nodarbību visas dienas garumā. Savijām kopā ar Masļeņicu, kas arī vairs nav aiz kalniem, kurai pa godu cep pankūkas, pāris vecmāmiņas, es un Nastja tā arī nopļāpājām, tautas dziesmas pētījām un visādas ierastā tipa lietiņas darījām. Atzīmēt gribas atmiņu stāstus.

Meteņu ietvaros runājām par kamanām, par ziemu, par svecēm.... nevar jau vienmēr turēties rāmjos, te pat drīzāk šķiet, ka tas nav iespējams šajā pusē.

Par kamanām aizrunājāmies jau nedēļu iepriekš, cenzdamies aust prievītes. Antoņina, Taņa un Elīdija vaicāja, vai kāzās vēl mēdz braukt ar zirgiem, kas esot tik ļoti skaisti (visas dāmas vienbalsīgā sajūsmā par to), atbildēju, ka tas vairāk jaunā pāra gaumes un finansiālo iespēju jautājums, turklāt es šajā pasākumā saredzu liekus uztraukumus un kreņķus (ko darīt lietus gadījumā? Ziemā arī auksts, no kā izriet, ka laika apstākļu dēļ reti zirgi ar ratiem ir piemērotākais transportlīdzeklis kāzām). Tad nu saņēmu pretī veselu kaudzi ar argumentiem, kas izvērtās atmiņu stāstos un paskaidrojumos. Visskaistāk tomēr ar zirgiem braukt esot ziemā, ragavās (tajā dienā bija vairāk kā – 30C un es tīri vai nodrebinājos – auksti taču!). auksti neesot, jo varot taču pašūt speciālus kažokus, tulus, kurus kā apmetni uzvilka vēl pār parasto kažoku. Tulus parasti šuva no suņa vai aitas vilnas, lieki piebilst, ka aitas bija siltāks, vilnas arī vairāk, turklāt vieglāk savākt materiālu (tajā laikā ciema suņi bija vidēja sētas kranča lielumā). Tuliem neesot bijušas pogas, kaut kamēr tikām līdz šim secinājumam vajadzēju nedēļu garas diskusijas un atcerēšanos.

Un tad nu zirgs skrējis, tālu, tālu varēja dzirdēt kā aukstumā gurgst slieces pret sniegu, kā mazi mākonīši no zirga nāsīm nāca elpas dvaša, bet krēpes vējā plīvo. Īpaši Elīdijai tieši ziemas braucieni vislabāk patikuši, it īpaši kāzu dienās! Elīdijai ar ziemu īpašas attiecības, katru reizi pirms nodarbības viņa var parādīt savu slapjo peldkostīmu, jo pa dienu izpeldējusies Jeņisejā (izrādās jau gadiem viņa ir viens no ‘moržiem’ – tiem, kas katru dienu par spīti laika apstākļiem peldas visu ziemu).

Gandrīz nobrīnījos, kāpēc kāzas jārīko tādā aukstumā, bet sievas atceras, ka pārsvarā tās bija ziemā: vasarā taču bija jāstrādā, cilvēkiem nebija laika kāzas svinēt.

Kamanu maršrutu stiepās no Ačinskas līdz Greznovas ģeraunei (kad vienā no padomju gadiem ciems ieguva sakoptākā pagasta titulu to pārdēvēja par Krasnaju zarju), no Okuņevas uz Šašļivaju (otrs nosakums – Vesjolaja gorka... kādreiz esot bijis ļoti latvisks ciems). Atkāpe no ziemas un ragavām: zemes gabali izbraucēju ģimenēm esot piešķirti jau Latvijas teritorijā, turklāt tā platības lielums bija atkarīgs no vīriešu dzimuma pārstāvju skaita ģimenē, kuru pārbaudīja un vajadzības gadījumā platības apjomu mainīja reizi gadā. Iecirkņiem nosaukumi jau esot bijuši, bet viensētas parasti tomēr nosauktas saimes vārdā.

Bija jau arī bērnu ragavas... Antoņina atceras, ka reizēm ar tām vizinoties gadījās spēcīgi sasist mugurkaulu, kad asaras ar smiekliem kopā jaucās, ka vislabākā vizināšanās ar tām bija no speciāli bērniem sastumta sniega kalna pie kādas ciema mājas. Reizēm pat ragavas nevajadzēja, lai ziemas prieki mirkļa raizes sagādātu. Reiz ar māsīcu Taņu uzrāpušās uz piemājas pagraba jumtiņa un lekušas kupenā (uz pavasara pusi tās bijušas jau dikti lielas un patīkami mīkstas)... Taņa lēkusi pirmā, līdz pat krūtīm kupenā iekšā un ārā netiek... Antoņina, redzot, ka māsīca vairs nesmej, bet raud, sabīstas un skrien pēc palīga... mamma ar lāpstu mazo rok ārā no kupenas, un tikai tad visiem atkal mierīgs prāts. Ar sniegu uzmanīgam jābūt!

Elīdija atceras, ka viņiem pašiem zirgs nav bijis, bet vajadzības gadījumā ņēmuši to no sovhoza. Ar tēvu reizēm tā braukuši uz citu ciemu vai pilsētu pat 40 km ziemā... bijis silti: mētelis un tulups, bet visvairāk atmiņā palikusi skaistā ainava, sniega un mākoņu spēles, lauku un mežu mijas, ēnas no kokiem....

Taņa meitenīgi kautrīgi atzīstas, ka 5.klasē braucot uz skolu ragavās nekad nav skrējusi tām līdzi, lai sasildītos, kā mēdza darīt citi bērni, kam pa vidu arī draiska grūstīšanās, vienam otra mešana kupenā bijusi. Taņai neesot gribējies tikt iegrūstai kupenā, tāpēc allaž turējusies kamanās, kaut visiem vienlaicīgi tur vietas nekad neesot pieticis, jo lielāko tiesu aizņēma vecāku sadotās somas līdzi uz internātu. Katru svētdienas pēcpusdienu vecāki pulcējās ap ragavām, lai ar saiņiem pavadītu bērnus uz skolu, pa kārtai dalīdami vešanas reizes uz bērnu vecākiem. Reiz Taņas mātei atpakaļceļš bijis dikti bailīgs; viena pati tik braukusi, mežā redz divas guntiņas un jūt, ka zirgs sāk sprauslāt – vilki mežā, bet līdz ciemam kādi 15 km (to Taņa labi atceras, jo no skolas mājās esot gājuši ar kājām). Antoņina ar papildina vilku stāstu... esot bijušas reizes, kad vilku bars jau zirgam un ratiem līdzās skrien... reiz brālis ar brālēnu izglābušies tik tāpēc, ka bijis siens ratos – dedzinājuši un metuši virsū vilkiem tos, tad tie atkāpušies. Bet Elīdija zina stāstīt, kā reiz māte suni ar vilku sajaukusi. Braukusi mežā, pēkšņi skatās, ka suns pie zirga pieiet un zirgs pilnīgi apstājas. Māte sākusi apsaukt suni, lai ejot malā un ļaujot zirgam skriet tālāk, bet suns smilkstēdams atsaucies no ratapakšas.. vilks gan aizgājis, laikam jau nav bijis dikti izbadējies, uz ko pārējās sievas noskatās dikti aizdomīgi, ka vilki parasti nav bijuši tik vēlīgi.

Sēdēju un klausījos... vienā mirklī skan kā teikas, leģendas, bet tad gribējās aizdomāties, kas tad ir tas, ko šie stāsti iemāca?

2/02/12

Skaista diena! Februāris ar sauli sācies! Šodien sveču diena. Pirmās nodarbības laikā bijām katoļu baznīcā, mūsu nebija daudz, bet tas pat bija vēl labāk… varēja mierīgāk baudīt ērģeļu skaņas un katoļu māsu balsis, aizdedzām sveces, pēc tam nopūtām. Tikai otru reizi iegriezos baznīcā Krasnojarskā, varbūt tāpēc tā šķiet gandrīz fascinējoša miera osta, pārņem sajūta, ka pat dvēsele attīrās.
  Mums paliek siltāks – jau teicu, bet nekas – dubults neplīst. Acīmredzot, mans prieks par to ir tiešām liels. Jau nedēļu nebiju gājusi uz bibliotēku ar kājām – šodien gāju, vaigi gan nedaudz sūrst tagad, bet tas šā vai tā nav tik traki. Un paps šodien no meža pārbrauca… viņš tomēr arī uzreiz tādu mieru un siltumu mājās ienes, neskatoties uz to, ka pašam nācās iztikt ar vienu bluķi kurināmā dienā, visu nedēļu gulējis virsjakā… es laikam nemaz negribu iedomāties, kā ir nedēļu dzīvot sarga būdā mežā, kad temperatūra konstanti turas zem – 30C. Neskatoties uz visu, jau vakarā viņš arī mani sagaida, silts un tīrs, pelmeņus savāra (viņš ir pavārs, un tiešām gatavo lieliski), ielej sulu, kopā pa 50 ml uz satikšanos, un visi kopā klausāmies Tolstoja stāstu “Kaukāza gūstekņi” (tāda pavecs iespiedums, nav ne jausmas, kur un kā, bet paps šodien atveda).  Es dzirdēju tikai no puses, ne tas būtiskākais…. Kārtējo reizi sev atgādinu, ka krievu rakstniekus, īpaši jau tādus tautas aizgādņus, kā Tolstoju savlaicīgi jāvāc grāmatplauktam, lai var bērnus barot ar tiešām vērtīgu literatūru. Un lai arī aizvien biežāk piedomāju par Vladivastoku, Jasnaju Poļanu gribētos apmeklēt…. Krievija tomēr ir tik mežonīgi liela, tik daudz ko redzēt, bet tas viss nav tik tuvu kā sākumā varētu šķist. Tolstojs šodien ir tāds kā centrētājfaktors – no rīta Intelligente Life rakstā par laiku un vietu, kad vislabāk dzīvot, ja varētu izvēlēties, arī ļoti uzrunāja tieši fragments par Krievijas Nikolaja I laiku ar vasarīgi omulīgu bildi, kur pats Tolstojs kopā ar bērnu baru dzer pēcpusdienas tēju… kādā mirklī ar es gribētu būt viens no tiem zemnieku bērniem ciemā, kurā autors atver skolu, pats sastāda grāmatu… vismaz domās sanāk tīrais baudījums.

Veselu nedēļu pa savu logu neredzu neko vairāk kā bildē zemāk, bet tas nenozīmē, ka istabā mēs būtu sākuši ģerbties siltāk (tas tā – vairāk vecāku sirdsmieram).

Beidzot varu arī palielīties ar saviem pāris nedēļu vecajiem Sibīrijas cimdiem, kuriem pateicoties manas rokas nenosala.