Latvieši Krasnojarskā

Materiāla autore: Liene Salmiņa

Materiāls tapis 2012.gadā no aprīļa līdz septembrim.

Latvieši Krasnojarskā

Latviešu ierašanās Krasnojarskas apgabalā (bijusī Jeņisejas guberņa) datējama jau 19. gs. Latvietis savu dzimteni atstāj brīvprātīgi, labākas dzīves meklējumos  vai piespiedu kārtā, kas ir bijusi daļa Krievijas cara valdības politikas, lai veicinātu neskarto zemju apgūšanu  19. gadsimta beigās. Pirmie izbraucēji tomēr bijuši nosodītie, kuriem kā alternatīva cietumam vai pat nāves soda izpildei, bijusi izceļošana uz Sibīrijas plašumiem, ģimenei atļaujot izvēlēties, doties līdzi vai palikt. Jau toreiz, cariskās Krievijas impērijā, Baltijas apgabalos izceļošanas nosacījumi atšķīrušies, bez cara arī baznīcai bijusi sava teikšana. Tā, piemēram, somiem nav atļauts izceļot ar ģimeni, kamdēļ somu nācijai nostiprināties un saglabāt etnisko piederību  diasporas situācijā bija daudz sarežģītāk, turklāt no apgabala vecāko latviešu stāstiem par saviem senčiem uzzinām, ka latvieši jau arī gaidījuši savas nācijas pārstāvjus, ar vietējiem iedzīvotājiem laulību neslēdzot. Drīz pēc nosodītajiem ieceļotājiem, saņēmuši informāciju par zemes auglību un klimatu, uz tālieni dodas arī radu vai draugu ģimenes, tādējādi kuplinot latviešu sabiedrību. Īsumā atskatoties uz cara politiku 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā, var redzēt, ka liela teikšana un vara bijusi arī baznīcām, kurai jāsaka paldies gan par diasporas grupu asimilācijas aizturēšanu (ciemu veidošana, grupējot pēc nacionālā sastāva bija luterāņu baznīcas iniciatīva), gan nācijas uzņēmīgāko un apķērīgāko pārstāvju pakļaušanos pareizticīgo baznīcas piedāvājumiem (apmaiņā piedāvājot zemi īpašumā), kur jau toreiz pamatā bijusi likumsakarīga cilvēka vēlme – dzīvot pēc iespējas labāk. Veidojas zināms paradokss: lai arī grūti atrast sirsnīgāku cilvēku par sibīrieti, finansiālā stāvokļa uzlabošanas iespējas spēcīgi ietekmēja un vēl šodien ietekmē jebkuru citu dzīves aspektu.

Latviešiem vienmēr ir pietrūcis savas zemes, vēlēdamies izbēgt no šaurības, vienveidības, prom devās veselas viensētu saimes. Zemniekiem, kas ieradās Sibīrijā, iedalīja nedaudz naudas lopu, citu nepieciešamo lietu iegādei, lai varētu izveidot jaunu saimniecību, kā arī ierādīja nomērītus zemes gabalus. Šādi ciemi veidojās gan Krasnojarskas apkaimē, gan vairāk uz dienvidiem, Sajānu pakājē (Lejas Bulāna).

Nākamais ieceļotāju vilnis saistīts ar 1905.g. politiskajām represijām, kad uz Sibīriju tiek izsūtīti politiski, kultūras, sabiedriski aktīvi cilvēki. Izsūtījuma grupu nosaukumus veidoja pēc vietas, uz kuru izsūtīja. Krasnojarskas vēstures muzejā Minusinskas 1910.g. izsūtījuma sarakstā starp desmit nosodītajiem, redzams arī latvieša Spundes uzvārds (izsūtīti tika no Krievijas Impērijas; jāatceras, ka tajā laikā daudzi latvieši devās studēt un strādāt uz Maskavu, Pēterburgu).

Ekonomiskās ģeogrāfijas dati rāda, ka 1908.g. no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu.  Jeņisejas upes baseina teritorijā lielākoties šajā laika posmā ieceļoja no Vidzemes un Latgales, apmetoties Ačinskas, Biriluskas, Boļsemurtinskas,  Boļšeuluiskas, Karatuzova, Novoseļovskava, Manskas, Partizāņu, Tjuhtjetskas, Ust- Abakānas, Jemeļānas, Ujarskas,  Šušenskas rajonos.

Trešais Baltijas iedzīvotāju imigrācijas vilnis Sibīrijā veidojas 1917.g. Oktobra revolūcijas laikā, kad pēc pilsoņu kara mājās neatgriežas latviešu strēlnieki. Krasnojarskas pusē Toičekā sastopami vairāki strēlnieku uzvārdi: Liebets Roberts, Rakša Atis, Teteris u.c.

Pēdējie brīvprātīgie ieceļotāji ieradās pēc 1917.g., kuri pārsvarā bija bijušie sarkanie strēlnieki, kuru liktenis izvērsās traģisks un sarežģīts pēc 1920.g. Latviešu Strēlnieku divīziju pārkārtošanas – viņiem nebija, kur atgriezties pēc pilsoņu nemieriem.  

Nākamie ieceļotāji bija 1941. – 1949. un 1951. g. represētie Latvijas iedzīvotāji, īpaši sievietes un bērni. Represēto upuru skaits tā arī nav līdz galam precīzi noteikts. Šo cilvēku smagais liktenis nav vārdiem aprakstāms, nav aizmirsts, bet tiek cienīts.

 Bet pēdējo migrācijas vilni saista ar peļņas iespējām bijušajā PSSR 20.gs. 70. gados.

Pateicoties savam čaklumam, latvieši labprātīgi un akurāti veltīja daudz pūles, lai apstrādātu un iekoptu skarbo Sibīrijas zemi. Lielākā daļa nodarbojās ar zemkopību un dzīvoja viensētās. Inteliģentākie latvieši ieņēma dažādus ierēdņa amatus; daudzi kalpoja cara armijā, pat vecāko oficieru rindās.

Laikraksts „Jeņisejas domas (Enišeiskii misli)” raksta par 1915.g. skolotāja Eglīša (Borisovkas ciema skolas pārstāvis) vadībā uzvesto R. Blaumaņa lugu „Zagļi”, uz kuru ieradās gan no tuvējiem ciemiem: Suhanojas, Kamenno Gornajas, gan pat no tālākiem Krasnojarskas novada apgabaliem. Lugas izrādīšana tik plašai publikai deva bagātus ienākumus, ar kuru palīdzību paplašināja un uzlaboja mācību telpas.

Vēlākā Krasnojarskas latviešu biedrība veidojas no tuvējo ciemu pārbraucējiem uz pilsētu. Vietās, kur uzturas vairāk latvieši, atver latviešu skolas, teātra pulciņus, muzikālus ansambļus, avīžu, žurnālu latviešu valodā publicēšanas centrs ir Novosibirska.  Krasnojarskā pirmā kultūrizglītojošā latviešu apvienība „Krīve” tiek izveidota 1918.g. Novembrī. Organizācijas ietvaros darbojās teātra kolektīvs, vokālais koris un bibliotēka – lasītava. Starp Krasnojarskas nacionālajām organizācijām „Krīve” bija viena no aktīvākajām, kā norāda laikrakstā „Krasnojarskas strādnieks” (nr. 40, 26.02.1920.), bet arī ārpus pilsētas var just latviešu mīlestību pret kultūru. Viens no latviskākajiem ciemiem, no kurienes pārbrauca uz Krasnojarsku, ir Barisovka, turpat netālu arī Toičeka. Laikraksts „Krasnojarskas strādnieks (Krasnojarskii rabočij)” sniedz informāciju par latviešu dzīvi ciemos. Sākotnēji iebraukuši, veidojuši pavisam vienkāršas mājas, bet drīz vien ar savu strādīgumu spējuši celt kārtīgas dzīvojamās mājas, sākotnējās būdiņas pārveidojot par pirtīm. Pirms pulcēšanas kolhozos, dzīvojuši viensētās, kurām nosaukumi piešķirti pēc uzvārdiem: Liepiņi, Tepcēni, Gailīši, Lazdas.

Būtiski šķiet atzīmēt morālo stāju. 20.gs. 30. gadi ikvienam sibīrietim asociējas ar smaga darba un trūkuma gadiem. Latvieši atzīst, ka smagi strādā un nepietiekami velta uzmanību saviem bērniem, kultūrai (acīmredzot, jūt nosacītu morālu degradāciju, bet nespēj pret to cīnīties). Vienlaicīgi sievietes  apzinās arī savu pārākumu starp vietējiem iedzīvotājiem, tieši strādīguma spēju ziņā.

Pierādīdami savas izcilās darba spējas, kur lomu spēlē arī zināšanu augstais līmenis, latvieši arvien biežāk tiek izvirzīti administratīviem, vadošiem amatiem. 1925.g. no 15 bezpartijiskajiem guberņas un ciema amatu vēlēšanām 3 ir latviešu zemnieki: Timmermans Aleksandrs Reiņa d., Āboltiņš Andrejs Jāņa d., Puseps Kārlis Jāņa d..  

Viens no lielākajiem Krasnojaraskas apgabala latviešu ciemiem bija Borisovka Ujarskas rajonā. Tajā bijusī kopējā saimniecība (sovhozs) „Ausma”, vairākas pašu iedzīvotāju gādātas skolas. Jāpiebilst, ka arī Krasnojarskas latviešu biedrības „Dzintars” pirmā latviešu valodas skolotāja bija Erna Nikolajevna, nāca no Borisovkas, kur attiecīgi viņas tēvs bijis ciema skolas direktors. Līdzīgi citiem ciemiem arī šis latgaļu, latviešu ciems tika ‘izšauts’ 1937.g., gandrīz pilnīgi iznīcinot latviešu valodas lietojumu,  ciema kultūras un izglītības dzīvi, tomēr jāpiemin, ka latviešu lepnums bija 1928. – 1930.g. Borisovkas ciemā uzceltā jaunā divstāvīgā latviešu skola, kas kļuva par visas apkaimes kultūras dzīves centru.

20.gs. 20.g. tika atvērtas arī citas latviešu nacionālās skolas Kamenno- Gornovkā, Ujarskas rajonā, Ostrovkā Manskas rajonā. Skola Borisovkā tika atvērta jau 1911.g. (pirmie skolotāji Eduards Baldiņš, Bērziņu Anna), tajā pašā gadā arī Taimenskas kolonijā (rakstnieks Augusts Melnalksnis, vēlāk Zariņš). 1912.g. Ostrovskas kolonijā Manas rajonā, Lejas Lebedjevā Kanskas apriņķī, sākumā krievu tautības skolotājs, vēlāk latvietis – Baldiņš. 1914.g. Greznaja Kirzā atvēra skolu Manas rajonā, kas aptvēra vairākas kolonijas.

Latviešu skolu skaits pieauga, ko vecināja arī bēgļu laiki no 1915.g. pavasara līdz Latvijas pavalstniecības optācijas noslēgumam 1920.g. vidū. Bēgļu skolas Krievijā tika atvērtas balstoties uz 1914.g. 1.jūlija privātskolu likumu, kas paredzēja, ka skolas uzturētājam ir tiesības noteikt skolas mācību programmu un mācību valodu, kā obligātu atstājot tikai ticības mācību un krievu valodu. Līdz 1916.g. Jeņisejas guberņā darbojās deviņas valsts latviešu skolas ar 13  skolotājiem, kurās mācījās gan kolonistu bērni, gan bēgļu bērni. Skolu darbību kavēja patstāvīgs skolotāju trūkums. 1916./1917.g. Jeņisejas guberņā darbojās jau 10 valsts skolas un 2 Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas uzturētas latviešu skolas. Pēc LBACK ierosinājuma 1916.g. 29. un 30.maijā Krasnojarskā notika Sibīrijas latviešu bēgļu komiteju un sabiedrisko darbinieku apspriede. Svarīgākais tomēr bija skolu izveide, kas tika uzskatītas par latviskākām nekā tautskolas dzimtenē: „ Bēgļu skolas programma saistās ar vispārējo latviešu nacionālās tautskolas atdzimšanu. Ir pareizi, ka ar bēgļu skolām saistās mūsu latviešu skola vispārīgi. Tāpēc mūsu bēgļu skola jāuzskata kā mūsu nākošās nacionālās skolas paraugs.” Jaunais Vārds. 19[201.lpp]16.,nr.47. Minētais citāts rosina domāt, ka bēgļi ir plānojuši atgriezties dzimtenē. 1921./22.m.g. Jeņisejas guberņā darbojās jau 12 latviešu skolas, kurās strādāja 13 skolotāji un mācījās 850 bērni, starp kurām bija 7 latviešu skolas ar 490 skolēniem un 10 skolotājiem.

30.g. Ačinskas Pedagoģiskajā institūtā gatavoja latgaļu valodas skolotājus šim reģionam. Tā kā bija liels skolotāju pieprasījums, bija pāris mēnešu un 3 gadu kursi. Šobrīd Ačinskas Pedagoģiskajā koledžā izveidots latgaļu kultūrai veltīts muzejs.

Plašas represijas latviešu kolonijās Sibīrijā jau sākās 20.gadu beigās, kad sākās vienlaidu kolektivizācija. 1930./ 31.g. jau bija 2 masveida deportācijas, kad turīgos saimniekus izsūtīja, lai pārējos iebaidītu un iegūtu mantu īpašumā. 1937. – 38.g. kā kulminācija t.s. „tautas ienaidnieku apkarošanā” bija latviešu un latgaliešu skolu aizvēršana, bet skolotāji, kā arī pārējā izglītotā diasporas daļa  bija spiesti klusēt, lai izbēgtu bargus sodus, bet citi pat devās bēgļu gaitās, citi saņēma kauna sodu. Komunisms gandrīz pilnīgi izposta visu iepriekš izveidoto un sasniegto. Starp komunistiem ir arī latvieši, arī skolotāji bija spiesti kļūt par komunistiem, starp iedzīvotājiem veidojās arvien smagākas attiecības, kas veicināja noziedzības līmeņa paaugstināšanos (pēc kā atkal bija iemesls ieslodzīt un ar nāves sodu sodīt vainīgos).

Ciemi sāka degradēties, pārstāja darboties baznīcas. Iedzīvotāji pameta ciemus, devās peļņā uz kalna raktuvēm, pilsētām, daudzi tika represēti, tas atstāja iespaidu arī uz kultūras un valodas saglabāšanu. Kopš 1917.g. tā atradās latviskās kultūras izolācijā, jo sakari ar dzimteni bija minimāli. Pēc 1937.g. tika likvidētas visas latviešu skolas un izdevniecība „ Prometejs”, iznīcinātas izdotās latviešu grāmatas. Latviešu valoda palika tikai sadzīvē un ģimenes vajadzībām, vecākiem baidoties bērniem mācīt to tālāk, jo piederība latviešiem tika uzskatīta par noziegumu un vairāk kā citas tautas tika pakļautas represijām. Šajos gados pārdzīvotais tik dziļi iegūlis cilvēku sirdīs un apziņā, ka vēl šodien, šķiet, nākamās paaudzes nes līdzi zināmu baiļu un nedrošības sajūtu par savas valodas, savas etniskās identitātes atzīšanu, vienlaicīgi kritiski izvērtējot realitāti. Zaudējums, sāpes par to, kuras politiskā sistēma uz tik ilgu laiku centās slēpt, dzīvošana aklā realitātē, ir ietekmējusi cilvēku apziņu, attieksmi pret identitāti, piederības sajūtu noteiktam etniskajam sastāvam. Uz katra paša sirdsapziņas paliek jautājums, pie kādas nacionālās piederības sevi pieskaitīt, vai atstāt zem Sibīriju vienojoša nosaukuma ‘sibīrietis’, kas reizēm jau valsts līmenī argumentēti sāk izskanēt kā noteikta etniskā sastāva grupējuma apzīmējums, Krievijas latvietis vai vienkārši latvietis, pārdomājot saturu, pamatojumu, katrs minot sev aktuālāko, ar ko šī piederība asociējas: senči, viņu dzimtene, paša valodas prasmes, atmiņas, iespaidi no ceļojumiem (ja Latvijā ir būts), zināšanas par Latvijas kultūru, folkloru un vēsturi (jāatzīst, ka vēstures skatījums nereti var atšķirties no Rietumu interpretācijas). Sibīrijas latvieša apziņā arī šodien aizvien līdzi iet pāri nodarījums, ciešanas, kam par iemeslu ir skarbā daba, skarbā vēsture un salīdzinoši lēnām un ilgi nākusī labklājība (kaut šodien Krasnojarska daudzējādā ziņā krietni pārspēj Rīgu).

Krasnojarska nav vienīgā vieta, kur aizvien ir sastopami latvieši vai saglabājušās viņu tradīcijas, vēl  var sastapt Ujarskas rajonā, Suhanojas ciemā, latgaļus – Ačinskas, Beļšeuluskas, Biriluskas rajonos. Līdz mūsdienām saglabājies visetniskākais Krasnojarskas apgabala ciems ir Lejas Bulāna, kura iedzīvotāju skaits strauji sarūk, arī skola tika aizslēgta. Lai arī šodien dzīvo nepilns 100 iedzīvotāju, arvien ir saglabājusies valoda un latviešu paradumi, kā arī skolas ēka, kurai 2000.g. atzīmēja 140 gadu jubileju.  Līdz 1905.g. tā bija baznīcas aizgādībā, tika uzturēta par luterāņu draudzes līdzekļiem (plašāk par Lejas Bulānu un tās baznīcu var atrast te: http://www.iclub.lv/life/LB/gramata.htm) . 1939.g. skolu kā nacionālu iestādi aizslēdza līdz pat 1990.g., kad sākās nacionālā atmoda un no Latvijas sāka braukt skolotāji, kas mācīja latviešu valodu un kultūru.

Tomēr galvenā organizācija, kas pulcē Krasnojarskas latviešus šodien ir biedrība „Dzintars”, kuras izveidošanas iniciators bija sabiedriski aktīvs latvietis Aleksandrs Lielais (represēts 1949.g.).

 1990.g. 17.novembrī sasauktajā kopsapulcē pieņem lēmumu par statūtu apstiprināšanu un dibina latviešu nacionālo kultūras biedrību (Aleksandra Lielā biedrības programmas apraksts pieejams krievu valodā: http://www.memorial.krsk.ru/Public/90/199101_1.htm). Biedrības sākotnējie mērķi galvenokārt saistīti ar kultūras saglabāšanu, saiknes ar Latviju veidošanu. Sākotnēji biedrībā iestājās aptuveni 200 locekļi, arī šodien dokumentos biedru skaits ir diezgan liels, tomēr prakse rāda, ka aktīvāk darbojas neliels kodols, kas sarūk ar katru gadu. Uz kopsapulci ierodas aptuveni  40 dalībnieki, starp kuriem vienmēr ir arī divi bijušie vadītāji, kā arī citi godājami biedri. „Dzintars” 2012.g. īpaši sveica trīs biedrus, kas sasnieguši astoņdesmitgadi aizvien lec latviešu dančus un dzied dziesmas vai lasa lekcijas augstskolā, kur savā laikā bijuši arī vadītāju amatos. Neskatoties uz to, ka atsevišķas nodarbības valodas un tradīciju apguvei bērniem nenotiek, jo ikdienas ritms apgrūtina to apmeklēšanu, svētkos, nozīmīgos pasākumos, jaunākās atvases labprāt līdzdarbojas, gan sniedzot muzikālus priekšnesumus, gan piedaloties spēlēs, tādējādi arī kaut nedaudz izkopjot sevī latviešu valodas lasītprasmes un izpratni, apgūstot tradīcijas (kopš 2011.g. par KLB „Dzintars” gaitām fragmentāri var sekot līdzi arī internetā: http://kraslat.ru/lv/news).

 Sākoties Atmodai, 1989. gadā daži entuziasti ar Latvijas Kultūras fonda un Latvijas Izglītības ministrijas atbalstu izveidoja Latviskas izglītības misiju, kuras mērķis bija ik gadu atrast un sūtīt latviešu valodas skolotājus uz latviešu ciemiem Krievijā, kas ir liels atbalsts latviešu diasporas grupu saglabāšanā, aktīvas sabiedriskās dzīves uzturēšanā. Laika gaitā mainījās finansētāji, programmas, kas nodrošināja skolotāja ierašanos un uzturēšanos Krasnojarskā, Lejas Bulānā. Šodien Krasnojarskas apgabalā mācību gada laikā Krasnojarskā uzturās viens skolotājs, par kuru Latvijā rūpējas Latviešu valodas aģentūra, bet Krievijas pusē KLB „Dzintars”, nodrošinot istabiņu kādā no latviešu izcelsmes ģimenēm, kā arī parūpējoties par vīzas kārtošanas jautājumu. Blakus Krasnojarskai Ačinskā pulcējas latgaļi, savu kultūru un valodu saglabādami arī tuvējo rajonu latgaļu ciemos.

Skolotāja pluss ir ciešā saikne ar Latviju. Pateicoties interneta pieejamībai gandrīz visur un vienmēr arī Krievijā, skolotājs viegli var kontaktēties, uzzināt par aktuāliem jaunumiem no Latvijas, tādējādi ieguldot pienesumu no Latvijas. Bez pamatnodarbībām, kuru saturā ietilpst gan valodas apguve divos līmeņos, gan dziesmu, danču un tradicionālo rokdarbu nodarbības, 2011./2012.m.g. pagūts arī piedalīties LNT rīkotajā akcijā uz 18.novembri, nofilmējot nelielu grupu, kas dzied valsts himnu Krasnojarskā (iesūtītos video raida 11.Novembra krastmalā svētku vakarā). Vairākkārt dodoties izbraukumos uz latviešu vai latgaļu ciemiem Krasnojarskas apgabalā, ierakstītas dažādas intervijas, sarunas, kuras tālāk profesorei Lidijai Leikumai filoloģijas jautājumu pētīšanai, sākta materiālu apzināšana muzejam „Latvieši Pasaulē”, ar Rolanda Kalniņa piekrišanu nacionālā kino nedēļā Krasnojarskā parādīta filma „Četri balti krekli”, biedrības bibliotēkā krietni bagātināti krājumi ar latviešu filmām gan no Kino centra, gan no Jura Podnieka studijas ar Vairas Strautnieces gādību, ar LELB palīdzību veiksmīgi organizēta tikšanās ar Dzintru Geku un pārējo Sibīrijas bērnu grupu, tikšanās reizē pagūstot gan uzdāvināt piemiņas plāksni Krasnojarskas vēstures muzejam, gan noskatoties filmu „Piemini Sibīriju” kino teātrī, attīstot kopīgas sadarbības idejas nākotnē.  

Krasnojarska ar bagāto vēsturi, šodienas strauji augoši pilsētvidi arī latviešu diasporas grupu nostāda smagu izvēļu, izdzīvošanas cīniņa priekšā, bet šie cilvēki ir spītīgi, dziļi sirdī saglabādami senču elpu, auguši skarbajā Sibīrijas klēpī, kopā ar atbalstu no Latvijas un latviešiem citur pasaulē viņi turpina krāsot apgabala un pilsētas kultūras dzīvi ar savu, latvisko garu.

Izmantotie avoti:

Lejas Bulāna - Latviešu ciems Sibīrijā. Jānis Driķis, Valentīna Turlaja, Juris Rubenis, Una Balode, Aina Blinkena un Anna Stafecka u.c., sast. Vaira Strautniece. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.

Tikšanās, vizītes ar Krasnojarskas latviešiem, Ačinskas un Bičku ciema latgaļiem, Minusinskas rajona luterāņu pārstāvjiem, Lejas Bulāna latviešiem.

Atskaites vietā

Par latviešu valodas diasporu Krasnojarskā!

Neskatoties uz to, ka Krasnojarskas apgabalā latvieši jau gadsimtu atpakaļ sāka domāt par savas kultūras, valodas saglabāšanu, dažādu vēstures notikumu rezultātā šie pūliņi tika traucēti vai pilnībā pārtraukti. Tad nāca represiju vilnis, kas Sibīrijas plašumos pienesa krietnu pulku latviešu, no kuriem daudzi tomēr palika uz dzīvi Krievijas plašumos arī pēc Padomju Savienības sabrukšanas, vai vismaz līdz tai. Pirmajos Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas gados bija pēdējais emigrēšanas vilnis, bet palicēji, Aleksandra Lielā vadībā izveidoja Krasnojarskas latviešu biedrību, ar mērķi saglabāt kultūru, tradīcijas, valodas prasmes, kā rezultātā pēc vairāku gadu pūliņiem, komunikācija ar Latvijas pārstāvjiem tika izveidota tik laba, ka ar noteiktu stipendiju palīdzību tika sākti sūtīt latviešu valodas skolotāji no Latvijas.

Ar laiku mainījās finansētāji, programmas, kas nodrošināja skolotāja ierašanos un uzturēšanos Krasnojarskā, Lejas Bulānā (latviešu ciemats uz dienvidiem no Krasnojarskas), ar laiku Lejas Bulānas iedzīvotāju skaits saruka līdz pārtrauca skolotāu turp sūtīt. Šodien Krasnojarskas apgabalā mācību gada laikā Krasnojarskā uzturās viens skolotājs, par kuru Latvijā rūpējas Latviešu valodas aģentūra, bet Krievijas pusē Krasnojarskas latviešu biedrība „Dzintars”, nodrošinot istabiņu kādā no latviešu izcelsmes ģimenēm, kā arī parūpējoties par vīzas kārtošanas jautājumu. Blakus Krasnojarskai Ačinskā pulcējas latgaļi, savu kultūru un valodu saglabādami arī tuvējo rajonu latgaļu ciemos.

Es, Liene Salmiņa, skolotāja gaitās uz Krasnojarsku devos tāpēc, ka četrus gadus atpakaļ līdzīgi pavadīju gadu Omskas apgabala latviešu ciemā Kurzemes Ozolainē, kur iemīlēju šīs zemes plašumus, iemīlēju savu darbu tieši Krievijā pieejamajā formā: radošas izpausmes, neiedomājamākie risinājumi un rezultāti, ļoti interesanti cilvēki, vēstures un sevis izzināšana paralēli darba procesam.  Lai arī mana dzimtene ir Latvija, dzīves zinātkāre periodiski aizved tālāk no tās, tajā pat laikā caur darbu, latviešu valodas skolotāja amatu, paturot pie sevis. Atmiņas no pirmā gada Krievijā bija tik spilgtas, ka vēlējos iepazīt vidi, latviešus Krievijā tālāk, tikai šoreiz pilsētā, vienlaicīgi apvienojot arī vēlmi pabūt apvidū, kur kādreiz izsūtījumā savu laiku pavadīja daži manas ģimenes pārstāvji, izmantoju Latviešu Valodas aģentūras piedāvāto programmu darbam Krasnojarskā latviešu nacionālajā biedrībā „Dzintars”.

Skolotāja ierašanās allaž ir satraucošs un pacietības pilns process, jo vīzas kārtošana nav tik vienkārša, tad nākamais jautājums, kur skolotājs tiks izmetināts. Iepriekšējā gadā mainīju divas biedrības ģimenes, kuru dzīvoklī atradās stūris arī man. Pārvākšanās ļauj labāk iepazīt cilvēkus un pilsētu, kaut savu reizi apgrūtina gatavošanos darbam.

Skolotāja pluss ir ciešā saikne ar Latviju. Pateicoties interneta pieejamībai gandrīz visur un vienmēr arī Krievijā, skolotājs viegli var kontaktēties, uzzināt par aktuāliem jaunumiem no Latvijas, kā rezultātā arī biedrības dzīve kļūst raibāka. Tā bez pamatnodarbībām, kuru saturā ietilpst gan valodas apguve divos līmeņos, gan dziesmu, danču un tradicionālo rokdarbu nodarbības, 2011./2012.m.g. paguvām piedalīties LNT rīkotajā akcijā uz 18.novembri, nofilmējot nelielu grupu, kas dzied valsts himnu Krasnojarskā (iesūtītos video raida 11.Novembra Krastmalā svētku vakarā). Vairākkārt dodoties izbraukumos uz latviešu vai latgaļu ciemiem Krasnojarskas apgabalā, ierakstītas dažādas intervijas, sarunas, kuras tālāk profesorei Lidijai Leikumai filoloģijas jautājumu pētīšanai, savākti informatīvi materiāli muzejam „Latvieši Pasaulē”, ar Rolanda Kalniņa piekrišanu nacionālā kino nedēļā Krasnojarskā parādīta filma „Četri balti krekli”, biedrības bibliotēkā krietni bagātināti krājumi ar latviešu filmām gan no Kino centra, gan no Jura Podnieka studijas ar Vairas Strautnieces gādību, ar LELB palīdzību veiksmīgi organizēta tikšanās ar Dzintru Geki un pārējo Sibīrijas bērnu grupu, tikšanās reizē pagūstot gan uzdāvināt piemiņas plāksni Krasnojarskas vēstures muzejam, gan noskatoties filmu „Piemini Sibīriju” kino teātrī, attīstot kopīgas sadarbības idejas, iespējas nākamā gada braucienam.  Ir jau vēl vairākas blakus lietas, par ko liels prieks, bet kuru sākotnējās idejas bijušas saistītas ar tīri personisku interesi, attīstot ideju līdz sabiedriska labuma līmenim, vai domājot par latviešu kultūras nostiprināšanu, izplatīšanu Krievijā, tādējādi arī stiprinot Sibīrijas latviešu pašapziņu, atbildības un godprātības sajūtu par savu etnisko izcelsmi vai piederību (Krasnojarskā kā lielākajā daļā Krievijas latviešu diasporu sastāda vismaz trīs lielas grupas: smagi notiesāti izsūtītie vai pēc brīvas zemes izbraukušie 19.gs. otrajā pusē, represētie latvieši, Padomju gados peļņā imigrējušie), kas arī ir skolotāja gaitu pamat uzdevumi un funkcijas.

Vēstulei pievienoju arī vairākas fotogrāfijas no minētajiem pasākumiem, kā arī tradicionālajiem svētkiem.

Izsaku lielu pateicību un sirsnīgu paldies par finansiālo atbalstu kino pasākumam, šķiet, ka jau šī viena reize izveidoja pozitīvu, dialogu rosinošu vidi tālākai sadarbībai, aizskarot jautājumus par nākamā gada plāniem! Manuprāt, tas ir lieliski, šķiet, ka tas ir labākais rezultāts, ko varēja saņemt no pasākuma: ne tikai filmas parādīšana, informācijas nodošana caur to, bet kopīgas nākotnes ieceres... paldies!

Cieņā, ar sveicieniem no Latvijas, bet Sibīriju sirdī,

Liene Salmiņa

19/07/2012

Latvijā esmu jau trīs nedēļas, laikam jau gan daudz, lai būtu atklimatizējusies un sākusi atkal just un redzēt lietas latviski, kaut meža smarža vēl īsti spārnos necļ, šovasar ir jūra - līdz šim pārbaudīta metode par to, ka patiess gandarījums seko tikai pēc regulāra, savu reizi slinkumu pārvarēta darba... un arvien biežāk jau ir rīti, kad skrienot un tverot rīta sauli, ar vēso gaisu, priecājoties par sudrabainajām rasas lāsēm, ar kurām nokaisīta pļava un taka uz kāpām, īpaši jau atpakaļceļā, kad segums atgādina aristokrātiska samtaina auduma virsmu. 

Fonā šorīt klausos radio Klasiku, kas, lai vai cik dīvaini tas nešķistu, vairāk atgādina Krasnojarskas rītus kā vedina atpakaļ Latvijā, bet par to man prieks - pēdējo mēnešu gaišos agros rītus vēl nedaudz piemigušajā pilsētā atceros kā vienu no saviem svētīgākajiem mikļiem pēdējā laikā, arī lielākais veikums šķiet radīts tieši šajā dienas daļā. Latvijā sākotnēji pietrūkst siltuma, jaudas, mērenīgums mulsina, bet Jūrkalnes ar savu it kā tik ļoti nreksturīgo laiku, nosacīti pārsteidzot un šokējot visus, neļaujot izģērbties peldkostīmā un cauru dienu šupoties viļņos, galu galā pašā ir radījis prieku - zināms laikapstākļu skarbums pamodina, 'uzdzen asinis'. tas vējš, no kā daudzi jau noguruši, kas matus regulāri plivina kā vējš - sev saku: vismaz vējš, tas patiesībā tik ļoti priecē, un saulriets vairoties no matiem mutē ir tikai baudāmāks, jo jūtu dabu. esmu pieradusi dabu just spēcīgi, tad nu šis vējš un vēsums, kas liek saģērbties vai pusi dienas staigāt ar zosādu, līdz galam neļaujot atslābt, ir tas, kas man šobrīd patīk, jo es jūtu dabu, tas ir tas, kā tas šobrīd ir! 

Jā, es reizēm jūtos tā, ka gribas atslābt, ka gribas ieslīgt apskāvienos, bet tad katru rītu iekrītu jūras viļņos un ļaujos - sākotnēji ar zosādu, neveikliem soļiem pa akmeņiem, bet vēlāk sajūtot siltumu, paverot seju saulei, pasakot paldies par rītu un pārējo dienas daļu, kas katru reizi atnes ko jaunu, tieku samīļota, kaut savējais drauga plecs reizēm trūkst, bet ir jābūt pacietīgam - atgriešanās Latvijā jau uzreiz nenozīmē laimīgas attiecības vai princi baltā zirgā, kaut instinktīvi pirmajā mirklī ko tādu varbūt arī prasās. nez kāpēc!? No kurienes šis priekšstats, ka dzīve Latvijā uzreiz sniedz garantiju veiksmīgākam, laimīgākam, zināmam vēlmju piepildījumam.

Tikko darba telpā ieradās kolēģis, viens no maniem garākajiem draugiem... cilvēks, kurš mainās katru vasaru, es jau arī droši vien, bet šīs vasaras komunikācija sāk pārsteigt un reizēm pat patīkami mulsināt - savstarpēja atklātība, brīvība. Ja sākotnēji viņš vairījās no apskāvieniem, tad šovasar viņš nometnē taisa apskāviena apļus, lai viecinātu ģimeniskuma un siltuma veidošanas nometnes kolektīvā, tad pasakot kādu skarbāku vārdu, kas varbūt īsti nav bijis pārdomāts (bet tā mums visiem te gadās), viņš pirmais apskauj un nemaz tik ātri nelaiž vaļā. tomēr šķiet, ka kulminācija visam bija divcīņas nodarbība, kur viņš iecietīgi pacieta manas sievišķās īpatnības un kaprīzes, saudzējot un visnotaļ uzmanīgi pret mani izturoties.

Tāpat jau vairākas dienas centos tikt galā ar kādu uzdevumu, no kura nosacīti atkarīga mana nākotne, kas reizēs, kad esi bez darba tādā kā pārejas posmā pēkšņi kļūst ļoti būtiski un svarīgi, aizmirstot, ka dzīvē lietas jātver viegli, ka savu reizi arī par to ir jāpasmejas. Tā nu cenšoties risināt mazos, bet piņķerīgos jautājumus, kas saistīti ar lielā uzdevuma izpildi, reizēm meklēju atbalstu apkārtējos cilvēkos, paļaujoties uz viņu Latvijas pieredzi, kas man pēdējos gados, īpaši jau šajā laukā ir diezgan sveša. Izjūtot patiesu pateicību par katru izpalīdzēšanu, katru telefona zvanu, kuram ir pozitīvs rezultāts. šorīt pateicos par to, ka man ir vēl viens garš draugs - es nezinu, kur joks apraksts, augumā vai kopīgi izstrebtajā putrā, bet manas pēdējās dienas krietni atvieglojuši un padarījuši vērtīgas šie draugi, Jūrkalnes katoļu priesteris, kas ir no Alsungas un ar kuru tēju dzert ir kā medusmaize dvēselei, sarunas un ieplānots koncerts Kuldīgā pilsētas svētku ietvaros, un laikam jau tā visa fornā kopējā atvērtība un siltums arī pret pārējiem apkārtējiem cilvēkiem, kas nav mazāk svarīgi.

6/07/12

Varbūt ir jāsāk jauns emuārs, jo nupat jau neesmu vairs Krievijas pusē, bet stāsts nav beidzies un arī negribas, lai beigtos, turklāt ir ierasts reizēm šo to rakstīt, un vismaz pagaidām arī gribās. varbūt negribās pazaudēt pašam sev tādu kā atskaitīšanās vietu un veidu. Un tā kā šī vēlme atkal šo to uzrakstīt vistiešāk saistīta tieši ar Krievijas latviešiem, tad tikmēr arī turpinu tepat.

Ir pagājusi nedēļa kopš esmu atgriezusies Latvijā. Gribējās izdarīt tik daudz ko, no kā gandrīz nekas nav izdarīts, bet ir izdarītas citas lietas, acīmredzot svarīgākas.

Neplānoti, necerēti, bet veiksmīgi pēdējās dienās izdevās satikt vairākas sejas, par kurām priecātos arī cilvēki Krasnojarskā, tad nu bildes ar viņiem - mēs visi Latvijā laimīgi un priecīgi, beidzot parādās ne tikai spiedīgi karsts, bet arī patīkami saulains (ar pērkona negaisiem gan, bet tas nekas ) vasaras laiks, kas liek cerēt, ka drīz atkal katru dienu peldkostīmam nebūs miera un pa vidu šādiem tādiem darbiņiem varēs baudīt vasaru uz pilnu klapi. 

Pateicoties Mairitai netīši uz īsu mirkli pabiju kopā ar Omskas latviešiem, kuriem Rūjienas vīrs bija atvedis pagaršot jauno saldējumu ar rupjmaizi - LU garderobē, kad Rīgas ielas sāk atgādināt Krasnoajrskas pannu, tiešām garšoja labi un latviski. It kā jau nekas daudz, bet reizēm arī īsa saruna sniedz siltumu un patīkami saglabā tuvuma sajūtu arī starp tūkstošiem kilometru, kas ikdienā šķir.

Citādi īsumā var pārskriet pāri nedēļai, kur starp VID, darba devēja, Valsts nodarbinātības aģentūras un vēl pāris iestādēm ir arī vairāki svaiga gaisa un patīkamu atkalredzēšanās mirkļu momenti, kuram turpinājums vēl sekos, Latvijas vasara pamazām ierauj savā virpulī, kas patīk, bet kas mudina pabeigt Sibīrijas lietas, lai tās neaizmirstas un nepaliek kur aizkrāsnē, jo kas to zina, vai rudenī vairs starp lapām tās tik viegli atradīšu.

 

 Bilde ar Mairitu īpašs sveiciens krasnojarskiešiem, kas regulāri tomēr sazinās un interesējas par Cēsu pusi un tās latviešiem, par Melāniju Vanagu un viņas mantojuma atstāšanu pēc iespējas plašākam lokam.

Tad vēl tikko atradu jau piemirstu ierakstu, ko pēdējās ciemošanās reizes pie Ilmas (kuru pagaidām neizdodas publicēt).

Bez bildes, it kā nekas īpašs, bet tajā dienā šis apsveikuma dziesmas variants tiešām uzjautrināja un nebeidza pārsteigt, cik ļoti Jēkabpils pusē savā laikā cilvēkiem bijusi bagāta fantāzija. Pieminu, ka toreiz vēl runājām arī par to, kā Ilma ar māti un māsām bēgušas uz Vāciju, kur māte par sanitāri kādā klīnikā strādājusi, ka tikai pēc kara, kad Ilmai jau bija 19 gadi, atgriezušās Latvijā, kad jau pēc pāris gadiem ieradās latviešu vīrs no tālās Krasnojarskas pie sava tēvoča, tā laika Jēkabpils mēra, lai satiktu un aizvestu viņu līdzi uz Krasnojarskas apgabalu. 

Mājupceļš caur Pēterburgu 28/06/12

Mājupceļš pienāca ātrāk kā gribējās. uz galda palika neizdzerta kafija, šis tas palika aizmirsts, atstāšanai domātās mantas kopā nesavāktas, bet gan jau - tas lika izvairīties no pabeigtības sajūtas. Nakts sākās pēc pusnakts, kad atlikušās četras stundas līdz izbraukšanai uz lidostu nemaz vairs nelikās tik daudz, lai visu izdarītu. Starp pakošanos atradu laiku arī kafijai, svecēm un mūzikai uz balkona, kas laikam arī bija viens no skaistākajiem mirkļiem, kuru pavadīju pati, vismaz uz kādu laiku sakot ardievas šai pilsētai. Pēdējo reizi no Anastasija balkona vēross uz časovņu, kuru jau labi varēja redzēt, līdz rīta ausmai jūnijā jāgaida bīstami maz. Skatoties, kā tikpat kā pilnīgā mierā guļ viss tas lielais pilsētas masīvs, tikai vilciena lokomotīves regulāri pārbīdās un svilpj, vēl nespēju ne vārdos, vēl mazāk domās, aptvert pagājušo laiku Krasnojarskā. Pavisam ātri ar domām noglāstīju šo izgulušos milzi, kā Harijs Poters pārlaidos pāri pilsētai, īpaši jau rajoniem, kuros biežāk būts un zināms. Viss saistās ar cilvēkiem; to ir daudz, lai uzskaitītu vēl jāsaņemas.

 Kā štiki no rīta ir klāt mani vedēji. Jau pēc piecām minūtēm ar visām mantām esam mašīnā un tikpat necerēti savlaicīgi sasniedzam arī lidostu, kur veiksmīgi nododu mantas, mājas svari melojuši - svaru nepārsniedzu. Tā kā šobrīd esam pārliecināti, ka atkal tiksimies, iztiekam bez asarām (manas palika uz balkona sveču gaismā), ar smaidiem, bučām un laba vēlējumiem. tālāk jau pārsteidzoši laipna un smaidīga kontrole, miega stunda un raušanās lidmašīnā. atkal miega stundas līdz Pēterburgai, ja blakus nesēdētu knēvelis, kuram jautājumi birt bira, nogulētu nepamodusies. Pēterburga sagaida ar lietu un vēju, bet vēl vairāk pārsteidz ar temperatūru - +13C. atrodu savu terminālu, liekos uz mantām gulēt, ārā slapjš un auksts -  nav nekādas vēlmes nekur doties. pēc pāris stundām jūtos jau ņiprāka un dodos meklēt bagāžas glabātuvi. lai arī siltāks nav palicis, man ir lakats, un saule mijas ar mākoņiem, žāvēdama peļķes. netipiski, bet šoreiz pat gribas, lai busiņš ilgāk brauktu un caur logu sākumā priecājos par pilsētu. drīz tomēr sāku arī pārgājienu - izvēlos vienu no kanāliem, un uz priekšu. pamazām mostos, sildos es un pilsēta, raibi cilvēki, visādas vietas un nosaukumi arvien vairāk lec acīs, iepatīkas. Kad nonāku Ņevas prospektā, tad jau sajūsma aug un māsai var sūtīt ziņu, ka  'patīk man šī pilsēta par spīti vējiem un aukstumam'. jūsmoju par visu - cilvēkiem, arī tūristiem (pati taču tāda), mašīnām, tīriem trotuāriem, apstādījumiem, greznajām ēkām, dažādajiem un simpātiskajiem veikalu un kafejnīcu dizainiem (ar baltu skaudību nodomāju, ka te tomēr krietni tālāk kā manā valstī ar to tikuši), iegriežos pāris suvenīru bodēs, kur priecājos par zemām cenām un sagādāju vēl pāris dāvanas. tad nolemju sākt mēģināt kafiju - pēc garā ceļa jūtos pelnījusi. trāpās mūsdienīga vieta, kur pilns  ar bukletiem un flejieriem, izdomāju iet uz parku, vajadzētu pagūt. kamēr eju, satieku visus tūristu iecienītākos objektus, kas liek aizmirst par parka karti un drīz arī tās vairs nav - manas kabatas ir pārāk seklas, acīmredzot. daudz nebēdāju, jo esmu uzgājusi taku, pa kuru jau krietnus gadus atpakaļ kopā ar tēti un māsu skolas grupā ceļojām te uz baltajām naktīm. iepatīkas, cenšos nobildēt pāris vietas, tā teikt - salīdzināšanai. lai arī pilsēta milzīga, jūtos mierīgi tajā, šķiet, ka visi smaidīgi un laipni, var mierīgi uz soliņa sēdēt, neviens neko nepiedāvā, vēlāk atrodu nelielu pontonu, uz kura atpūsties, šūpojoties Ņevas krastos. laimē, skatos uz krastu, kur ermitāža un citi brīnumi, šūpojos, saule arī silda tā, ka pat žaketi var novilkt, graužu savus granātābolus. es iekārdinājusi arī māti ar dēlēnu te uzrāpties. apmaināmies ar fotoaparātiem un viens otru nobildējam, es dodos tālāk. 

 Pār otro tiltu iedama, piefiksēju slaveno vietu, kur tilts dalās, kad naktī kuģi grib tikt cauri. tādā pat noskaņā pavadu vēl pāris stundas, un kaut pilsēta jau iepatikusies, atceros, ka man pieteica par sastrēgumiem, kāpēc tomēr ieeju tūrisma centrā, kur pa velti var dabūt nelielas, bet pilnīgi pietiekošas pilsētas kartes, kas ļauj atrast pieturu uz lidostu. lidostā nokļūstu 30 minūtēs, plānoto 2 stundu vietā :) varētu jau atkal pagulēt, bet iespaidi no pilsētas daudz un tā tur knibinos līdz izlidošanai. par laimi nekas nekavējas, var atkal iemigt uz stundu.

Pār Rīgu tikko norietējusi saule, kad nolaižos, tas šķiet, ka jau kādu laiku atpakaļ norietējusi, tagad gan gribas ātrāk tikt pie mantām un satikt savējos sagaidītājus. ilgi, kamēr tieku pie somām, bet ir, ir arī tas mirklis klāt! Urrā, apskāvieni un lauku zemenes, brauciens pār Rīgas tiltiem ar Vecrīgas siluetiem, pirmo ziņu apmaiņa - varu sākt pierast pie Latvijas, pie mājām, kaut vēl jānobeidz pāris Sibīrijas lietas, kaut te nesaprotami vēss un laika josla cita, bet pie visa jau pierod.

Pedejie mirkli Krasnojarskā - 27/06/12

Pēdējā diena Krasnojarskā sākās ar nelielu aizgulēšanos, bet acīmredzot tas vienkārši bija vajadzīgs, jo iepriekšējais vakars, kas bija pēdējais deju un deju cilvēku vakars bija pārāk patīkams, lai to noslēgtu tikai savlaicīgas pamošanās dēļ. tā nu izlīdusi no gultas veselu stundu vēlāk pēc modinātāja, nepagūstu pāris mazos darbiņus, bet lielos gan. Veiksmīgi nokļūstu norunātajā vietā, kur saņemt filmas, kuras tālāk aiznest uz kino, lai sagatavo tās pārraidei vakarā. Patīkamākais mirklis bija tuvoties viesnīcai, redzēt svešu cilvēku grupiņu, kas ap sevi pulcējas, un droši viņus sveicināt latviski, jo zini, ka neviens cits taču tas nevarētu būt. Drīz tikām galā ar paredzēto, sarunājām par nākamo un katrs turpinājām savas gaitas. Paldies Krasnojarskas vēstures muzejam, kurš brīnišķīgi ātri reaģēja un ne tikai sagatavoja manu dāvināšanas līgumu par saktu, bet arī piekrita oficiāli dāvinājumā pieņemt 1941. gada izsūtītajiem latviešiem veidotu piemiņas plāksni, izvadāt nelielā ekskursijā pa muzeju, pēc kuras ar autobusu gan, bet visi kopā devāmies uz kino, kur drīz vien piebiedrojās arī vietējie latvieši un latgalieši (laikam jau pirmo reizi tos atsevišķi izdalu). Sajūta bija dīvaini. svešumā jebkuru latvieti esmu ieradusi ātri pieņemt kā ļoti tuvu cilvēku, un arī šoreiz šķita, ka tā bija, vismaz ar daļu grupas noteikti. no jauna  aizdomājos, cik ļoti valodas lietošana liecina par identitāti, vai kādā mirklī viens otru sapratīs Latvijas/ Rietumu latvietis un Austrumu (Krievijas) latvietis?! negribu teikt, ka nav iespējama noteikta atbilde, bet šķiet, ka tās parasti ir ļoti, ļoti subjektīvas, šobrīd arī neņemos spriest, vai ir iespējams ar teorētiskās literatūras palīdzību argumentēt par kāda noteikta viedokļa pareizību, bet zinu, ka mans viedoklis un redzējums atšķiras nedaudz no kopējā, sajustā ciemiņu grupas viedokļa, kaut cienu viņus, viņu viedokli, es jūtos un redzu situāciju nedaudz citādāk + sapratu, cik daudz prizmas vēl ir, no kurām uz diasporu Krievijā neesmu skatījusies, un cik maz tomēr zinu par to vēl.

Pēc filmas "Piemini Sibīriju" skatīšanās Dzintra Geka mēģināja veidot nelielu diskusiju, tomēr cilvēku dažādie skatījumi un vēlme izvairīties no konfliktiem tomēr drīzāk aizveda pie paldies vārdiem, pie īsiem stāstiem vienam par otru, pie ierosmēm citiem gadiem... kas arī nav slikti, tomēr parādīja, ka vienota un savstarpēji pieņemama viedokļa par redzēto nav. Tomēr priecīgi un ko ieguvuši bijām visi, patiess saviļņojums un tāds harmonisks noslēgums veidojās visiem kopā dziedot "Pūt, vējiņi" (lai arī citu reizi varbūt tik ļoti par šo dziesmu nejūsmoju). Vēl ilgi kā skudras viens pie otra cilvēki klīda, mainījās ar adresēm un dāvanām kino vestibilā, jau mazāk, bet arvien čupojās arī uz ielas pie kinoteātra. tikai vēlāk jau izklīdām, kur nu kurš, uz ilgu laiku neatvadoties, bet vienojoties, ka sazvanīsimies Latvijā.

Paldies Irinai, kas par spīti tam, ka nakts īsa, bet mantas vēl jākrāmē, tomēr mani aizvilināja uz jaunāko bāru Krasnojarskā - Bulgakovu, kur galda salvetes noformētas, kā fragmenti no grāmatas - es savu, protams, līdzi paņēmu... Tā kā skaidrs prāts vajadzīgs, tikai noskatāmies, kā bārmeņi pa trepītēm lien uz augšējiem bāra plauktiem pēc īstajām pudelēm un zāles pārzine staigā, ar roku piepaceldama pelēko kleitu, pasūtam pašgatavotās limonādes ar tarhūna un vijolīšu garšām - pēdējā īpaši atgādināja tualetes ūdeni, bet garša laba. pirms desertiem vēl saņemam mocarellas sveicienu no pavāra, jautri papļāpājam, baudu atmosfēru - tik dažāda šī pilsēta tomēr (kādā mirklī aizdomājos, kas Rīgā šim līdzīgs ir, jo patīk man te).

Jāņi 24/06/12

Saule lec no austrumiem, kaut arī šorīt tās pacelšanās aiz Pakrovkas nogulēta, pēc rīta kafijas uz balkona, sēžos kārtējajā autobusā, lai vismaz stundu mērotu ceļu līdz Krastec pie Ilmas, izkāpjot Austrmu tirgus pieturā.

Pa ceļam vēl nopērku izlejamo kvasu, jo ir gana karsts jau un tā vien gribas veldzēties, kā arī - kas to zina, Ilmai ar patīk okroška ar kvasu - tad jau lieks nebūs. Savu vainagu šoreiz nolemju dāvināt Ilmai - zinu, ka viņa priecāsies, bet par to, ka tas mans, īpaši nerunāju. Zinu viņas jociņus - tūlīt sūtīs Jeņisejā mest, bet man tā īsti neizdevās atrast piemērotu vietu tam, kāpēc arī metu pie malas visādus ticējumus un parunas. Ilma priecājās, ļāva bildēt un beigās piestiprinājām pie sienas, lai vīst un smaržo visa istaba. 

Kopā kādu līgo dziesmu nodziedājām ķērāmies vēl pie pēdējām pasakām - veselas septiņas un ar visām bildēm.

Kamēr parasti saka, ka labs darbiņš, kas padarīts, un pēc tā var arī atpūsties, Ilma mīl lauzt ierasto kārtību un naski maina kursu uz virtuvi, kur kopīgi sarūpējam visādus labumus, sākotnēji it kā tikai pabarot mani pēc garā ceļa (!), bet beigu beigās tiekam pie vesela svinību galda - ir taču Jāņi (un mana pēdējā ciemošanās reize). Smejamies kārtējo reizi uz nebēdu. stāstu par Līgo pasākumu, par dejām, par puišiem un citiem niekiem. ar prātu saproti, ka tik drīz atkal te ciemos neatskriesi, bet viss rit savu gaitu, nav skumju, nav atvadīšanās tuvuma - ir Jāņi ar okrošku, ar vīnu, ar kūkām, kuras neviena no mums īsti nemīl un neēd, bet skaisti uz galda izskatās, ir terīne ar saldu viegli rūgušu vīnu, sirņiki un pankūkas ar melleņu marmelādi. Ilmas tēvs bijis Jānis. Kamēr dzīvojuši laukos (līdz Ilmas 10. gadam) vienmēr tur svinējuši tos. Atceras, kā nākuši ciemos ar vainagiem, dziesmas dziedājuši, kā jaunieši gājuši meklēt papardes ziedu un viņi, mazākie bērni, pēc tam no rīta vienmēr tincinājuši, vai atraduši ar. toreiz jau vēl nezināja, kas tad īsti tas tāds ir.

Jāņiem savu uzmanību veltījušas, saņemamies un dodamies atpakaļ pie pasakām, pirms tam vēl izmēram asinsspiedienu, varbūt tabletīte jāiedzer, jo vīns taču iedzerts, bet nē - šodien pat tam nav ne vainas. Darbi veikli sokas uz priekšu, tomēr pulkstenis visu iepriekšējo laiku ar nav kavējies - man ir jādodas tālāk. pēdējie sīkumi, laikam pāris sīkumus atradu pat speciāli, lai vēl kāda minūte attaisnoti pavadīta šajās mājās - Ilma tomēr viens no tuvākajiem šejienes cilvēkiem, ar viņu kopā smiets, viņai līdz pēdējam visus noslēpumus varēja izstāstīt, ar viņu kopā pasakas sagatavotas, ar viņu izdarīts tas, par ko pat sākumā iedomāties nevarēja, bet beigās izdevās, un nemaz ne slikti.

Dienas turpinājumā dodos pie  Jūlijas un viņas vīra, kā vēlāk izrādās - iepazīstos arī ar viņu meitu Nastju, kurai pēc divām dienām izlaidums. No rīta braucu uz Krastec un nodomāju, ka gar Ilmas māju taču iet iela uz trešo mašīnu tiltu pār Jeņiseju, bet neesmu pār to braukusi un droši vien tā arī aizbraukšu mājās, nezinot, kur un kāds tas izskatās, kad sazvanos ar Jūliju un viņa saka, ka jābrauc ar 20. autobusu līdz 6.mikro rajonam. šis kā reiz uz tā tilta pusi aizripo, un, saulei caur stiklu nežēlīgi karsējot, braucu pār tiltu, skatoties uz līču kuģīšiem, zvejniekiem un citiem atpūtniekiem. Negaidīti drīz tieku galā un atrodu universālveikalu, kur drīz tiks atvērts vēl viens "Dzintara" kosmētikas stends Krasnojarskā. Kamēr vīrs tiek galā ar pārdevējām, ar Jūliju pļāpājam par šo un to, tad dodamies viņu jaunā dzīvokļa virzienā, kura interjers un plānojums pārsteidz -  tajā var aizmirst, ka esi astotā stāva dzīvoklī, bet sajusties kā mājās, turklāt interjeru pavisam noteikti varētu dēvēt par eiropisku, ar to domājot ierasto toņu un formu neesamību dzīvoklī. Kaut arī mēbeles un viss cits dzīvei nepieciešamais vēl it kā trūkst, Stockman tipa veikalā iepirkuši šādus tādus labumus, izbaudām plašumu, sarunas, pie kurām ikdienas gaitās skrienot (pat šodien, svētdienā, viņi kārtoja veikala lietas) nemaz tik viegli netiek.

Jūlija stāsta par savu tēvu, kurš izsūtījumā netālu no Jeņisejas Momatovā satika savu nākamo sievu - krievu sievieti, izveidoja ģimeni, izaudzināja meitu, līdz šai dienai saglabāja īpašumu Latvijā, kur meita ar ģimeni regulāri dodas ciemos. Vēlāk bijis slavens arī ar saviem arbūziem, kurus uz ziemeļiem izaudzēt nemaz tik viegli nav bijis. pēc stāstītā saprotu, ka Modris visu mūžu ir saglabājis paškritisku latvisko pašapziņu, nekautrēdamies izteikt savu viedokli par citiem latviešu sabiedrības pārstāvjiem Krasnojarskā un tās apkaimē. Neskatoties uz grūtajiem apstākļiem, latvieši izsūtījuma gados ar vietējo iedzīvotāju palīdzību ir spējuši veiksmīgi iedzīvoties, piemēroties dotajai situācijai, pat 'ņemt, ko dzīve dod', un visam pāri - būt laimīgi ārpus savas dzimtenes. man šķiet, ka tas ir daudz, man šķiet, ka jāspēj pieņemt, ka kāds cilvēks izdara izvēli palikt ārpus savas dzimtenes robežām, jo tam mēdz būt visdažādākie iemesli, un savu reizi viņa dzimtene varbūt pat ar to vinnē.

Ligo 23/06/12

5.diena

Līgo. Vakar godam nolīgots vakars, vēl godīgāk tam gatavojoties, pavadīta diena. Šķiet pēdējā diennakts bijusi ne tikai saules griežu kulminācija, bet arī manu darba spēju smagākā, tomēr veiksmīgi pieveiktā pārbaude. Es nezinu, kā ar šādiem uzdevumiem tiktu galā Latvijā, bet dzīve ir piespiedusi iemācīties (vismaz censties) nereaģēt uz blakus cilvēku psiholoģisko agresivitāti, lai arī viņiem tas var būt ļoti nepatīkami. Arī sarunas līdz ar to ir mazāk, bet ir daudz mierīgāk, es daudz vairāk pagūstu izdarīt, man it kā ir brīvākas domas, es varu pievērsties saviem uzdevumiem, nevis kāda cita. Egoistiski, es teiktu, ka nebūt, jo tā vietā lai iegūtu viens cilvēks iegūst vesela grupa. Varbūt tas tikai laimīgas sakritības dēļ, ka manas intereses daudz maz sakrīt ar šo grupu, bet nejaušību jau dzīvē neesot. Kārtējo reizi pārliecinos, cik daudz atkarīgs no savstarpējas komunikācijas, savstarpējas iecietības un vienam otra pieņemšanas tāda, kāds viņš ir. Kārtējo reizi par visu gribējās nedaudz pasmieties, bet turēju daudz maz nopietnu seju, citādi pretējā puse, šķiet, vispār uzsprāgtu. Tik dīvaini, cik cilvēki tajā pat laikā var būt dažādi. Dienu sāku ap 6.00, lai pagūtu iepazīties ar iepriekšējo gadu programmu, pielabot, uzlabot, kas man pašai šķita nepieciešams, noklausīties vairākus mūzikas albūmus, lai izvēlētos noteiktas dziesmas vakara daļai. Nemanot sagaidīt laiku, kad var sākt kontaktēties gan ar skaņotāju, kurš man lieliski palīdzēja tikt galā ar neskaidrajiem programmas jautājumiem, tad noskaidrot, kā ar citām Baltijas tautu nacionālajām biedrībām un viņu sagatavotajiem priekšnesumiem, pa starpai tikt līdz veikalam, lai sāktu raudzēt mīklu skandrausim, vārīt burkānus, tad arī puķes izdevās saplūkt un vainagus nopīt, tērpu izgludināt, sacept to rausi, un pamazām programmu sākt mācīties (negribējās jau visu pasākumu lauzītā krievu valodā kaut ko lasīt no mapes). Tiesa, sākumā gan tā bija, pie sevis jau sāku bīties, kas nu būs, bet skaņotājs turpināja būt lādzīgs un nomierināja un sākotnējais kreņķis pārgāja, paralēli vēl pāris izmaiņas programmā, pārējo līdzdalība – kas lēnām iedzīvināja svētku sajūtu tik ļoti, ka galu galā pat nejutos nogurusi. Vakars paskrēja, beigās vēl pāris saturīgas sarunas ar kundzēm, kāda konfekte un rokas spiediens no Borisa puses, sajutos, kā maza meitene, uz kuras priekšnesumu atnācis vectētiņš, noskatījies, pēc tam nedaudz uzliela ar patiesa prieka un gandarījuma pielietām acīm.

Es tomēr nesaprotu. Lai arī pati esmu sieviete, šķiet, kādu daļu īpašību no šai būtnei raksturīgajām neesmu saņēmusi. Nesaprotu, kāpēc profesionālā, lietišķā komunikācijā ir jājauc iekšā vesela kaudze emocijas, simpātiju un antipātiju izrādīšana, tajā pat laikā, pirms kāda laika varbūt būtu ‘uzķērusies’ un sākusi līdzi nervozēt un padoties strīdam, bet nu man tas šķiet smieklīgi. Tā var savam mīļotajam mašīnu vai gājienu uz kino prasīt, vismaz likt justies vainīgam par kaut ko noteikti, bet ne labot pārpratumu, kurš jau ir noticis, un pat visdziļākā jebkuras formas izskaidrošanās nelīdzēs, īpaši tad, ja neviens īsti nav ieinteresēts ko mācīties no esošās situācijas. Katrā ziņā interesanti, īpaši jau tad, kad par to pašam gribas pasmaidīt, pateikt, ka tā jau īsti nekāda nelaime tāpat vēl nav, tā teikt, kā dziesmā, kur liek bēdu zem akmeņa, pāri gāja dziedādam’. Tomēr jāatceras, ka savu reizi ar savas attieksmes pārāk klaju paušanu, kādu var tikai vēl vairāk nokaitināt, un tas nekas, ka pats viņš sevi nemitīgi uz to ‘kurbulē’.

Droši vien pirmo un pēdējo reizi dzīvē man bija izdevība gūt šādu pieredzi – vadīt Baltijas nacionālo biedrību Līgo dienas pasākumu Krasnojarskā. Var jau teikt, ka „Nekas dižs,” tomēr sava atbildība bija: sveša vieta, krievu valoda, pāris oficiāli mirkļi, tu esi saimnieks ne tikai pār saviem latviešiem, bet uz mirkli jāspēj sadarboties un izpatikt vēl vairākām biedrībām. Tevi sabaidījuši, ka tas ir šausmīgi grūti, kas ir iemesls, kāpēc to vairs negrib darīt biedrības vadītāja, tajā pat laikā citi it kā saka, ka nav tik traki. No rīta pa telefonsarunu, igauņu priekšsēdētāja cilvēciskā tonī nomierina, ka tie ir tādi neformāli svētki, ka  tur brīvi un drīzāk ar humoru, kur mans akcents vien jau ir gana labs mirklis citiem pasmieties savu reizi.

Pat šodien, gan vēl pielaboju un kaut nedaudz koriģēju emocijām bagāto tekstu, ar siltumu un dinamiku atceros svētkus, kas varbūt neilga līdz rītam, tomēr diena bija tik piepildīta... un saullēktu sagaidīju jau 21.jūnijā, ka laikam otru reizi tas nebija nepieciešams.