22/12/2011

      Sniegs, balts un maigs. Šodien stāvēju pie ledus blāķa, pētīju tā plaisas un domāju, nez kā tajās spēlētos saules stari... tas palika fantāzijai. Saules nav jau kopš dienas, kā atgriezos – ir balta sniega mākoņu sega, un lai arī dienas gaisma ir neapskaužami īsa, varu skaidri saskatīt sniegpārslu formas uz savas jakas un dzirdēt soļu gurkstēšanu uz trotuāra, kur uz biezās ledus kārtas nu ir piemīta sniega kārta, tikai vietām cītīgākie zābaka zoļu deldētāji sev izbrīvējuši vietu, kur slidināties.

     Kāpēc pētīju ledus bluķus? – gribējās paskatīties, kā izskatās vienkāršs ledus masīvs, pirms to, tāpat kā daudzus citus pārvērš tiešām brīnišķīgās ledus skulptūrās. Ja vasarā ir palmas, tad ziemā ir kas cits – ne mazāk skaists. Pēdējās dienās pilsētu arvien vairāk rotā ne tikai salūti pa vakariem, ielu apgaismojumi, mākslīgas egles gandrīz katrā sērkociņkastīšu pagalmā, bet arī ledus skulptūras, pilis un pat slidkalniņi, uz kuriem stundām var slidināties, kamēr bikses cauras, bet tas ledus iztur visus: mazos un lielos. Reizēm pārņem sajūta, ka tas ledus tāpat kā īsts vietējais sibīrietis – it kā salts un vēss, bet tomēr draudzīgs, bezgala izturīgs, tomēr prot iegrozīties un būt tieši tur un tā, kā viņam patīk – nedaudz bezkaunības, spīta, uzdrīkstēšanās, un vienu dienu nespēj noticēt, kā dzīve var pārvērsties. Skatoties, kā vīri ar cimdiem rokās kala kārtējo ledus brīnumu, pārņem sajūta, ka ikvienam ir tiesības uz savu ledus bluķi Krasnojarskā – gandrīz kā Rīgas jūrmalā uzcelt smilšu pili.

     Katru gadu Ziemassvētki un jaunais gads no jauna nāk, katru gadu ar nedaudz citādākām sajūtām, pēdējos gados arvien dinamiskāk, nevar saprast – laikmets mainās vai kā... pēdējās dienas tiešām zibens ātrumos skrien, zibens ātrumos mainās arī emocijas un situācijas (vai vismaz redzējums par tām J). Neatceros, kad pēdējo reizi bijusi diena, kad no rīta kārtējās laika joslas nomainījis, pusgulējis visādos transportos, ciemojies un pat it kā tīri svarīgas runas vedis, saņem ziņas, kas atstāj ar atvērtu muti vismaz uz pāris sekundēm, tad atceries, ka vari ievilkt elpu un aizskaitīt līdz desmit, pirms ko atbildēt, vienlaicīgi ķerot bagāžu, verot ceļu uz nākamo transportu (kur nu vēl aptvert, gaisa temperatūru maiņu, sajūti tikai mīkstu sniegu zem kājām agrā rītā Krasnojarskas lidostā), attopoties pie kāda staba, sasveicinoties ar kādu, vienojoties par nākotni (redz, cik tas patiesībā ir vienkārši – var domāt mēnešiem, bet patiesībā jau vajag tikai pāris minūtes, lai tiešām ko mainītu). Un tad jau izstrādā tālāko rīcības plānu, mierinot sevi ar atgādinājumu, ka vēl pastāv trešā izvēle, kā vari visu mainīt.... ļaujies pārmaiņām, izgulies, atliec malā uztraukumus, ar kuriem tāpat vairs neko nevari ietekmēt, un vakarā, satiec kādu, ar ko var parunāt, un viņš tieši šajā dienā Tev pateiks ko tādu, par ko nevar nepriecāties un beigt brīnīties, jo ko tādu pašai vēl nav nācies piedzīvot. Pazuda kaut kur manas raizes, atrisinājums radās, nākamajā dienā jau daudz saulaināk rādījās it viss, pat ar Valentīnu pa jokam viena otrai izmetām.

Ja man tad kāds būtu teicis, ka šodien iešu pa ielu un smaidīšu, jo vienkārši tā gribēšu, priecāšos ar sniegpārslām un atkal sev teikšu, ka dzīve ir skaista, ir, ir ........ laikam jau nebūtu ticējusi. Bet tas jau tikai mans pesimisms. J

Svētki tomēr būs, tie jau klauvē pie durvīm un sāk smaržot ledusskapī! J

4/12/2011

          Pilnīgi nejauša internacionalitāte pēdējās dienās pārņem. Jau kuru reizi dzirdot atsauksmes par filmu, kas noteikti esot jāredz, vakar saņēmu to kopā ar „Idiota” 11 sērijām, sāku skatīties – izrādās dokumentālā filma par M. Džeksona vienu no koncertiem „Mr Nobody” 2009. Arī krievu valodas nodarbībās pēdējā reizē spilgti izcēlās atšķirīgais – daļai no mums drīz Ziemassvētki, vārds pa vārdam, veselu ballīti saplānojām, pat datumu pielāgojām, lai visi tiek (es gan šodien sapratu, ka tajā dienā būšu Ačinskā – varbūt vēlreiz nomainīsim datumu, ja rīt jau afišu skolotāja nebūs izkārusi ), tad izdomājām, ka arī citas grupas varam uzaicināt, tur izrādās vairāki musulmaņi – noslēdzām ar vienošanos, ka cūkas gaļu, gatavojot mielastu, neizmantojam . Arī Latvijas brauciens nāk arvien tuvāk, šodien aizdomājos, ka jāizdrukā biļete, jānoskaidro, cikos īsti, jāsaprot, ar kuru transportu uz lidostu braukt, jāatrod eiro un lati; 7.12. kārtējais pilsoņu forums, kad atkal lielīsimies un izrādīsimies ar savām tradīcijām izstāžu kompleksā starp pārējām nacionalitātēm, koncertā tik šoreiz nepiedalāmies, pārāk vēlu uzzinājām. (: Bet tam visam pa vidu vēl otrā Advente šodien – jauki, skaisti, priecīgi. Svētdienas ir labas dienas, kad braukt uz Ačinsku – šodien dziedāju „Kaladū, kaladū” un skatījos uz Dievmātes svētbildi pie sienas: te nu es esmu ar latviešu valodu uz galda, dziesmu sirdī baznīcas namiņā, ar latvju zīmēm izrakstītu gredzenu sarkani lakotos pirkstos. Un pēkšņi šķiet, ka palicis vairs tik maz laika!

            Nez kāpēc nokautrējos un atteicos piebiedroties nelielām ģimenes viesībām par godu dēla atnākšanai no armijas. Laikam tāpat bija gana: mani krietni pabaroja. Tur pat nemēģinu bilst, ka gaļu neēdu, ticot, ka gaļa tāpat kā medus ir pašu, kaut kā pamieloju sevi ar kārtīgu kotleti. Ja reiz ne, ne... saņēmu sūtījumu uz Latviju, pāris dzidri vārdi pirms un pēc ēšanas ar Olgu un viņa nokomandēja dēlu, lai pavada mani līdz pieturai – jā, šajā pilsētā vēl pati īsti neorientējos. Lai arī pati māte atzīst, ka armija tomēr ir nežēlīga, ka Krievijai vajag uzlabot apstākļus tajā, pats armijnieks gan izteicās, ka neesot bijis nemaz tik traki – vairs neesot tādas nežēlīgas izrēķināšanās savā starpā, varbūt viņam esot paveicies ar pulku. Lai vai kā, tagad viņš ir īsts vīrs – gandrīz samulstu, kad atvadoties viņš sniedz roku sveicienam (sakautrējos par saviem dūraiņiem, viņam skaisti ādas cimdi – man gan tādos salst rokas, ne par ko ziemā tādos nestaigātu!), un ar tīksmi noskatos viņa stingrajā un staltajā stāvā, kas pazūd ap stūri, kad esmu atteikusi pavadīšanu līdz autoostai: es zinu, kā nopirkt biļeti, turklāt viņu mājās gaida viesi – viņa atgriešanās taču ir iemesls, kāpēc svētki viņmājās.

Sapratu, ka Ačinskā tomēr gaiss ir krietni tīrāks un griestu flīzes nav jāmaina ik pēc gada, kad tās no gaisa putekļiem jau pelēkas palikušas pat gaitenī, kur nav logu, arī ielas malā sniedziņš pavisam balts un patīkami gurkst zem kājām. Zilo baznīciņu kalna galā nu grezno balts, apsnidzis jumts. Man patīk šāda II Advente.  

2/12/2011

     Šodien arvien pieturās mērens laiks – var priecāties par ziemu un nav jādomā, kā ātrāk tikt kādā siltākā telpā, jo vai nu sals kož degunā vai vējš pa ledu slidina. Pēc iepriekšējās ciemošanās pie bijušās Krasnojarskas latviešu biedrības vadītājas, šodien iegriezos pie Jūlijas, kura jau divus gadus Krasnojarskā vada divus Dzintara kosmētikas veikalus. Gaidot viņu, pētīju piedāvājuma klāstu - galu galā sapratu, ka Dzintars ražo aptuveni 100 smaržu aromātus un izrādās ir arī jauna eko līnija, kuras cenas jau laikam ir atbilstošas kvalitātei (vismaz tā gribas domāt). Nevienu pircēju gan nesatiku (10 min), grūti spriest, cik ļoti Krasnojarskas iedzīvotājiem tas ir vajadzīgs, bet ja reiz veikali turas jau pāris gadus, zemē metama manta arī nav. Viens nu ir skaidrāks par skaidru – no Latvijas nav jāved Dzintara, Stendera, Rīgas balzāmu produkcija – tas viss, turklāt plašā izvēlē, ir pieejams tepat (var aiztaupīt smagu somu stiepšanu un dāvaniņas iepirkt pilsētā), bet par Laimas šokolādi arvien biežāk var dzirdēt, ka tāpat tā nepārspēj Krasnojarskas šokolādes konfektes ar valriekstu un plūmju pildījumu (šokolāde Krievijā tiešām ir kvalitatīva un garda). Aizrunājāmies arī par latviešu trikotāžu – arī šajā jautājumā Jūlija bija krietni kompetentāka nekā es, tomēr šī vēl ir brīva niša, pagaidām gan arī nav īstas pārliecības, ka tas varētu nest peļņu – sabiedrībā nav izveidojies pārliecinošs viedoklis par tās kvalitāti vai citām vērtīgām īpašībām, kādas ir, piemēram, par Dzintara roku krēmu (šis arī arguments, kāpēc necenšas pārdot jauno Madaras eko kosmētiku – tā vēl esot jauna, lai vēl pamācoties). Un te nu nedaudz sajutu atšķirību: kamēr Rietumos esam atvērti (reizēm pat varbūt pārāk) jaunajam, priecājamies par inovācijām, jauniem produktiem, ražotnēm, Austrumi prasa pārbaudītas vērtības un stabilu preces/ pakalpojuma atpazīstamību sabiedrībā (vismaz no ārvalstīm), kas gan neattiecas uz būvniecības buma zemo kvalitāti.

     Vairs nav tālu otrā advente – mana nedēļas nogale solās būt pilna ar gatavošanos Ziemassvētkiem... šobrīd cenšos organizēt ap sevi vairāk jaunatnes. Tieši šī mērķa vadīta, nu esmu vēl viena sociālā tīkla locekle – krievu facebook variants vkontakte.ru  un ziniet, strādā – vismaz pirmās divas dienas  turklāt, nav jāatceras vēl viena parole – viņi prasa daļu mana telefona numura . Tā nu ir cerības gatavot Ziemassvētku uzvedumu jaukta vecuma kompānijā. Kā no gaisa un ar mazuma piegaršu (tiešām bija jāpamet, jo pašas nodarbību laiks jau bija klāt) šodien bija arī Krasnojarskas pilsētas organizēts jauniešu seminārs par toleranci. Par saturu neko daudz nevaru teikt, netiku tālāk par iepazīšanās daļu – tā motivēja strādāt tālāk un tik neērti bija, ka no mūsu 6 cilvēku grupas abas sieviešu dzimuma pārstāves pameta četrus puišus, bet ko darīt – viņa precēta advokāte, ģelovaja, nav laika, es skolotāja, kuru pēdējā mirklī pasauc izlīdzēt ar dalībnieku skaita nosegšanu atskaitēm . Iepazīšanās uzdevums ar neko īpašu neatšķīrās no ES jauniešu projektos sastaptiem, vienīgi, ka to vadīja augstskolas pasniedzēja gandrīz cienījamā vecumā nevis jaunieši paši. man laimējās būt pirmajai – tā nu ar savu atklātību un smaidu nosedzu valodas nepilnības, jau otrais cilvēks (un visi pārējie, izņemot Jakutijas puisi) minēja kādā attiecību statusā viņi ir. Tas mani pārsteidza, līdz šim nebiju saskārusies, ka jaunieši iepazīstinot ar sevi, iepazīstina arī ar savu meiteni/puisi, kas nav klāt. Bet to es atcerējos vēl autobusā, braucot mājās, tagad ir nākamais jautājums, ko noskaidrot nākamajā seminārā, kas solās būt pēc pāris mēnešiem – ja es neminu neko par savu partneri, tas uzreiz nozīmē, ka man viņa nav vai, vienkārši, es uzreiz parādu, cik mazsvarīgi tas man ir?! Turklāt, kā tas ietekmē manu dalību seminārā?!  

25/11/11

Interesanti, interesanti, kur tā dzīve katru no mums aizved un ar ko saved. Šodien jau no rīta kā uzrūdzis kompots, kurš galu galā līst pār burkas malām, ‘izlija’ rutīna. Kamēr kārtējā birokrātijas iestādē nācās gaidīt 2 stundas, eiropeiskas kafejnīcas gaisotnē līdzdarbojos psiholoģiskā treniņā (tā te to mēdz dēvēt... varētu jau teikt arī ‘dvēseles izkratīšana’ tomēr atšķirība tāda, ka tiešām izmanto psiholoģijas teorētiskās zināšanas, lai ne tikai izstāstītu bēdu, bet saprastu, kā no tās vaļā tikt vai vismaz citādāk spēt paskatīties uz to.... vai to pieņem arī sirds, ne tikai prāts, jau ir cits jautājums). Šajā reizē gan ne reizi vēl netika pieminēts vārds ‘rutīna’, tomēr šķiet, ka tā ir galvenā rūguma baktērija. Galu galā rīta saruna noslēdzās ar diviem secinājumiem par to, kā situāciju uzlabot, redzēs, kādi būs rezultāti . Pie pašas rutīnas tiku tikai vakarpusē, klausīšanās uzdevumā krievu valodas nodarbībā . Lai arī es it kā nesūdzos par rutīnu, man tai īsti nav laika, tomēr zināmu vieglumu un saulaināku skatu reizēm ikdienā prasās (dažādi cēloņi un sekas), bet biju pārsteigta dzirdot, ka lielākā daļa cittautiešu, kas Krievijā pavadījuši aptuveni tikpat daudz laika kā es, principā sūdzas par rutīnu, no kuras vēl nav iemācījušies izbēgt. Lielākās vai mazākās devās mūs vieno pāris lietas: salīdzinoši neliels paziņu loks, ar kuru gribētos pavadīt brīvo laiku, nostaļģija pēc saviem draugiem un paziņām, neziņa par labākajām jauniešu atpūtas vietām un veidiem Krasnojarskā (principā viss pašu rokās, vienīgi pēdējais paliek dabai), tumšais un vēsais ziemas laiks, kas uzdzen zināmu vēlmi ieslīgt ziemas miegā  jā, jā, arī man. No rītiem ir jāmeklē motivācija lai raustos no gultas ārā pirms aiz loga gaisma aust, izņēmumi ir, reizēm. A, gandrīz aizmirsu – vienīgās, kas nesūdzējās par rutīnu ir divas apmaiņas programmas studentes, kuras no mājas izejot, nekad nezinot, cikos pārnākšot, un pēdējās nedēļas vada tipiskā studentu apmaiņas garā.  bet vispār – man šķiet, ka neliela rutīna ziemai piestāv, tāds mierīgāks laiks, kad koncentrējies uz visādiem darbiem un nedarbiem, tā kā tāds kurmis šiverē cītīgi, lai, pienākot vasarai var brīvi pa gaisu brītiņu paplivināties, saules gaismu sasmelties un atkal sākt rakt. 

23.11.2011

Ir dažādas dienas. Kārtējā trešdiena, it kā.... tomēr pamanījās izcelties. Krievu valodas nodarbībā ne tik daudz smējāmies, kā pusi nodarbības visi kopīgi centāmies biedram Hakanam izskaidrot vienu no četriem gadījumiem, kad lieto darbības vārdu imperfekta vai perfekta formā (šoreiz pārmaiņas pēc varētu neaizmirst izpildīt mājas darbu par šo tematu!). Starp citu, mūsu ir palicis krietni vairāk, klāt nākusi itāliete Frančeska, kura pēdējās nodarbības gan ir pazudusi, varbūt apslimusi, pie pirmajiem – 20*C viņa teica, ka no rīta pirksti esot nosaluši zili; tad vēl vācu meitene Arnika un austriete Diāna – pārmaiņas pēc ir vārdi, kurus izrunāt un atcerēties man nav problēmas, kompensācijai šodien pēc krietna pazušanas laika uzpeldēja vēl viens tadžiks, kura vārdu gan neatceros (paskatīšos, kad viņš nākamreiz parādīsies, varbūt nemaz nav vērts ).

Mājupceļš kā ierasts ar 3. autobusu ap 22.00, man šis laiks ļoti patīk, jo beidzot cauri centram var tikt bez sastrēgumiem un, ja palaimējas, pat dabūt sēdvietu. Nezinu, vai citas reizes mazāk skatos pa logu ārā vai mēness fāze šodien īpaša, bet vienā no pirmajām pieturām pēc tilta pie pieturas sniegā (kurš mums vēl nav īpaši daudz, nupat prasās pēc jaunas tūres – tas atkal manāmi pelēkbrūns pilsētā palicis) vienkārši gulēja cilvēks – nav ne mazākās nojausmas, kas ar viņu noticis, visticamāk piedzēries, bet neviens arī zini nelikās, tikai pāris cilvēki autobusā noskatījās viņa virzienā, bet neteica ne vārda. Brrr.. .tad mierīgi izkāpju pieturu iepriekš, kā daru parasti, jo vienkārši gribas pastaigāt pēc ilgās braukšanas autobusā, kad kvartālu pirms manas mājas kāds tumšs vīrietis vienkārši ar skaļu blīkšķi izsita logu gluži normālam pirmā stāva dzīvoklim un aši aizlavījās gar malu. Sāku saprast, kāpēc man dzīvoklī katrā istabā mirgo signalizācija (man gan ir otrais stāvs un lodžija arī aizbūvēta ar plastikāta logiem, tomēr, tomēr..... šorīt pamodos no tā, ka pirmā stāva kaimiņiem kārtējā guļjanka sākusies un šie tur augstos toņos viens par otru izsakās. Kad prasīju, vai Valentīna neko nedzirdēja, dabūju pretī veselu lekciju par kaimiņu agrāko dzīvesveidu, upuriem, ugunsgrēkiem, sūdzību rakstīšanu milicijai, un tas viss dubultā, lai neplīst). Galu galā, kaut kur tālumā aizpeld iepriekšēja tiepšanās par sīkumiem, kas neapmierina un var sajusties labi par to, ka pats esi sveiks un vesels, un stāstītais jau ir pagātne. 

Šodien mājās pārrados ar pilnu somu grāmatām. Vakara lasāmvielai divas: J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (nākamo svētku materiālu meklējumos), un A.S. Makarenko „Pedagoģiskā poēma” (ieteikums pēc sarunas par bērna nama ‘laimīgajiem’ un viņu likteņu griežiem; bibliotekāre vēl ar jautājošu izteiksmi norādīja, ka tā ir daiļliteratūra, turklāt krievu valodā!!!). šķiet, ka šodienai Makarenko ar stiprinātu tēju piestāvēs. Redzēs, ko tad nesīs rītdiena!

21/11/2011

Pirmdienas ir manas laimīgās dienas!  Prieks, jo šodien ir viena no tām, kad var atļauties celties ar gaismu, zinot, ka neko nenokavēs, ka vēl ir gana laika, lai sagatavotos nākamajai nodarbībai un sakoptu istabu, kas pa nedēļu, migrējot no vienas vietas uz otru, pārvēršas midzenī.

Aiz muguras zīmīgas dienas. Latvijas neatkarības dienas atzīmēšanas organizēšana it kā noritēja veiksmīgi, paguvām pat priekšnesumu sagatavot un visu citu sadarīt, tomēr parakstīt uzrunu aizmirsu (mācība nākamajai reizei) un tehnika izdomāja salūzt tieši stundu pirms pēcpusdienas sākuma, tā nu pats par sevi radās plāns B, neiztiekot bez uztraukumiem un raizēm (kā gribas iemācīties, neuztraukties par šādiem jautājumiem, bet vienkārši pieņemt). Citādi bija visnotaļ patīkami satikt vēl neredzētas Krasnojarskas latviešu sejas, kopā dziesmas uzdziedāt, papļāpāt un melno balzāmu iztukšot. Viss kā ierasts noslēdzās ar skriešanu uz nākamo punktu, kur jau cits stāsts priekšā. Bet pakavējoties vēl pie 18. Novembra. Ir tik ļoti jānodala tā atzīmēšana Latvijā un ārpus tās, citādi vienkārši sanāk sev pāri nodarīt. Tajā pat laikā, tikai esot ārpus Latvijas, organizējot svētkus citiem, vismaz man, izdodas šo dienu novērtēt. Itālijā ne reizi neradās vēlēšanās šajā dienā būt 11. Novembra krastmalā, kuplā pulkā dziedāt himnu. Dīvaini, cik atšķirīgi šī diena izvēršas atkarībā no atrašanas Rietumos vai Austrumos. Vai arī Rietumi vienkārši ir krietni tuvāk Latvijai. Bet forši bija dzirdēt, ar kādu lepnumu un gandrīz sacensību, kuram labāk izdosies, latvieši dziedāja himnu Krasnojarskā.

Nākamais stāsts bija bērnu nams, kuru pieminu droši vien pēdējo reizi, jo noslēdzām šo projektu. Izdalījām dāvanas. Neko jaunu jau droši vien nepateikšu, tomēr aizvien smeldze un žēlums pārņem, kad redzi, ka šie bērni nemāk pateikt ‘paldies’, ka nav nekādas izpratnes par pateicību, dāvināšanu, laba darīšanu otram – tur aug viena izlutināta parazītu sabiedrība. No vienas puses šķiet, būs miers, vairāk netiksimies, bet nepamet doma, ka arī viņi taču ir un būs sabiedrības daļa. Nevar bērnu nams aizstāt ģimenes siltumu, mīlestību, dzīves skolu. Vismaz Krievijā ar šo sistēmu galīgi kaut kas nav kārtībā, paskatoties vien uz to, cik daudz šādu namu te ir. Interesanti, ka ir pat izredzēto, apdāvināto bērnu nams – tā māja atgādina Jelgavas pili, apkārt skaists dārzs ar laternām. Viņu ir tik daudz, ka pat jau savā sistēmā tie veido šķiras – izredzētie un visi pārējie.

Svētdiena šoreiz citādāka – šķita, ka esmu savlaicīgi, bet izrādījās, ka citas reizes vajag pusstundu agrāk – doties uz Ačinsku pie latgaļiem valodu mācīt. Tā nu man tagad katru otro svētdienu būs 3 stundu brauciens, lai 3 stundas strādātu, stundu pļāpātu un dzertu tēju, 3 atkal atpakaļ. Ceļš ir patīkami garš, lai izgulētos. Lai arī Ačinska aizvien skaitās liela pilsēta, tur daudz vairāk vecās koka mājas un arī latgaļu katoļu baznīciņa kalna galā kā tāds pasaku namiņš tumši zila stāv. Turpat draudzes mājā, kas gandrīz ir lielāka par baznīcu, notiek nodarbības.... viss jau krietni vairāk kā Latvijā, kā laukos - sajutos vairāk kā mājās. Šķiet, ka patiks man šie pārnedēļu apciemojumi.

Laikam jau būs kaut nedaudz pārskriets pāris būtiskākajam... pirmdiena uzņem savus apgriezienus – jādodas tālāk! 

16/11/2011

Vakar kūlos cauri visai pilsētai, nevarēja neredzēt, cik tumši pelēks palicis sniegs gar lielajām ielām. Šorīt sarma apņem kokus un pāris centimetri svaiga slāņa – pilsēta atkal būs skaista. Gandrīz šķiet, ka kaut kas ir nokavēts jau, beidzot ir viens rīts, kad darbi šķiet padarāmi arī vēlāk un nav jāskrien uzreiz nekur. Tagad vēl priekšā 18. Novembris, svētdien nodarbības Ačinskā, tad jau klāt arī datums, kad jānodod diplomdarbs, tad jau tas akmens nokritīs 

Kulšanās cauri visai pilsētai nemaz nav mana ikdiena, aprobežojos ar tikšanu līdz centram un atpakaļ, bet tā kā mana vīza nav beztermiņa un decembris tuvojas aizdomīgi ātri, ir pāris birokrātijas vietas, kuras jāapciemo. Tā nu vakar devos uz nodaļu, kur izsniedz pagaidu uzturēšanās atļaujas Krievijā nepilsoņiem. Pārsteidza jau tas, ka šis birojs iekārtots Pļaviniekiem līdzīgā mikrorajonā starp padsmitstāvīgām jaunām mājām kaut kur vidū. Aizdomīgi veiksmīgi trāpīju atrast numuru, tikai aizgāju uz mājas neīsto puisi, kur laipns onkulis norādīja, ja jāiet pa to asfaltēto taciņu līdz otram galam, un tur jau būšot. Tā kā līdz mājai tiku pa stāviem, lēzeniem, noslidinātiem ceļiem, takām, kas veda caur citām kāpņu telpām un bērnu laukumiem, šo taciņu atrast nebija grūti, bet par to asfaltu gan nosmējos – par to, kas ir zem pieblītētās, noslidinātās sniega – ledus kārtas varu tikai minēt. Lai arī pa dienu pēc ieteikuma centos sazvanīt šo biroju un konkretizēt savas ierašanās laiku, tas izdevies nebija, tā nu ieraudzījusi 20 cilvēku pūli priekšā 3 kabīnēm jau nodomāju, ka līdz 19.00 cauri netikšu (šim birojam arī pieņemšanas laiks diezgan unikāls: otrdienās, 17.00- 19.00). Vēl klāt nāk cilvēki un visi prasa, kurā kabīnē sēž priekšniece. Pavaicājusi, kurš pēdējais sāku gaidīt, tāpat kā uz lapiņas uzrakstīta bija adrese (Kas tā nosauc ielu: PSRS 60 gadu jubilejas svinību prospekts!!! To taču nevar normāli izrunāt, man šķiet, ka vajadzētu būt kādam likumam, ka ielas, prospekta nosaukums nevar būt garāks par 3 vārdiem), pārlasu savu ierašanās iemeslu. Tikmēr atbrīvojas kabīne, kurā nez kāpēc neviens negrib iet – paveicās, nepaguvu nosvīst, kad jau tiku pie tīri jaukas sievietes (nesapratu, kāpēc pārējie vairījās no priekšnieces, viņas tāpat visas pie vienas letes sēž un visu apspriež). Viss jau it kā jauki, bet smieklīga tomēr tā Krievijas birokrātija – lai izskatītu lietu un izsniegtu atļauju par pagaidu uzturēšanos, kad tu jau viņiem esi nodevis visu dokumentu čupu, pie notāra iztulkojis, kas jātulko, pirms tam izcīnījis kvotu (tās jau arī gaisā nekarājas, bet nu labi – to man administrācijā tā kā solīja, skaista tomēr esot), viņiem vajag vēl 5 mēnešus. Kad iebilstu, ka tad jau mācību gads būs cauri, viņi atbild, ka neko nevar darīt – toties par nākamajiem diviem varēšu neuztraukties . Tā nu tagad rādās divi varianti: iegūt atļauju ātrāk (vēl tikai jāsaprot, kuram īsti jāzvana un kas jāsaka), gudrot par citas formas vīzu. Pašai interesanti, kā šis viss beigsies. Negribas tikai, lai tas aizņemtu visu brīvo daļu no decembra nedēļas Latvijā.

Kavējoties atmiņās par brīvdienām: http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs

http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs

9/11/2011

Jau otro rītu aiz loga ir balta ziema, pilsētā koki vēl balti – vēja tikpat kā nav, tik neliels mitrums gaisā, sastrēgumi sabiezē – pat Sibīrijas šoferiem ir jāpierod pie sniega, autobusi vairāk kā pārpildīti – līdz pat mājām tiku balstīta no četrām pusēm un tikko izspraucos laukā savā pieturā. Pilsētu šādā laikā pārņemot visādi baciļi un laikam jau tas ir iemesls tam, ka dzird apkārt runājam par visādām saslimšanām. Tā kā arī pašai kakls dīvaini jūtas, devos aptiekas virzienā pēc krievu valodas nodarbībā akcentētā risinājuma ziemas bezsaules perioda alternatīvai – vitamīniem. Biju pārsteigta, ka ziveļļa pieejama tikai tabletēs, toties dažu eļļai matu stiprināšanai viņiem te ir vismaz 10 veidi!

Nupat sāku aizdomāties par savās stundās izmantoto metodiku un materiāliem, kā pārdomāju un veidoju programmu... realitāte kā vienmēr atšķiras no teorijas un iepriekš plānotā, tomēr ir pāris lietas, kuras nākotnē šķiet vērts mainīt. Pirmkārt, jau jāatzīmē, ka Latvijā tendenciozi programmas diasporai tiek veidotas skolas vecuma studentiem, kas ne vienmēr tā ir – es nez kāpēc akli sekoju piemēram un pieturējos pie tā, ko tagad nākas pilnīgi mainīt. Tāpat arī arvien cītīgāk cenšos pievērst uzmanību kultūras, vēstures, ģeogrāfijas.... kompetencēm, lai valodai būtu arī dvēsele ne tikai plikas zināšanas, mūždien pavadīdama daudz laika gatavodamās stundām, piemeklēdama dažādus materiālus, kamēr sēžu krievu valodas nodarbībā, kur it kā apgūstam pliku teoriju: jau otro nedēļu runājam par Ģenitīva locījuma pielietojumu, gandrīz visu laiku lokot kaut kādas galotnes, atbildot uz elementāriem jautājumiem pēc šablona, bet tie jautājumi un piemēri mēdz būt ļoti eksistenciāli, sava tiesa arī grupas biedriem, kuri reti kad atbild tikai atbildēšanas dēļ, bet atklāti paužot savu viedokli, cenšas to izskaidrot, sen aizmirstot par gramatikas piemēru.... un tad mēs atduramies pret tik dažādām kultūrām, pirmsākumiem un redzējumiem.

Šodien bija tikai divi vārdi: baidīties un būt atkarīgam. Un tad tu uzzini, ka Spānis nogriezis savus garos, lokainos matus (viņš atgādināja Jēzu) tāpēc, ka baidās, ka viņu apkārtējie īsti nepieņem ārējā izskata dēļ, ka viņš ir gatavs ārēji vismaz daļēji pielāgoties krievu gaumei, lai ieintegrētos sabiedrībā, jo viņam šķiet, ka esot minoritātei viņam jāpieņem majoritātes noteikumi vismaz daļēji (vai es tipiska latviete vai saucu to par izdzīvošanas principu, bet es viņam piekrītu), kamēr turkam tas šķita netaisnīgi un necienīgi pret cilvēku, tadžiks pagaidām par šādām tēmām vēl brīvi nespēj krievu valodā diskutēt, viņš vispār tikai laipni smaida, cenšas tvert vārdus, pasniedz cukuru vai cepumus un dīvainā kārtā zina tos retos krievu valodas vārdus, kurus nezinām mēs, pārējie. Laikam jau tehnikumos ir specifisks lingvistiskais materiāls. Dziļākas izvērtās atbildes uz jautājumu, no kā katrs no mums baidījās bērnībā. Kamēr es nosaucu zobārstu un ātru braukšanu (kurš tad bērnībā nebaidās no tādām lietām?!), Mauri izrādās ir baidījies no pasaules gala, jo reiz TV raidījumā dzirdējis, ka to sola 1999. (līdz galam nekad nevienam no šiem pareģojumiem neesmu ticējusi), kamēr Hakans tā arī pasaka, ka baidās tikai no Allaha. Mēģinot no viņa izvilkt atbildi par bērnību, mēs visi noklausāmies pamatīgas drāmas cienīgus biogrāfiskus fragmentus, kurus viņš noslēdz uzskaitot visus kaulus, kas tikuši lauzti un nobeidz ar ko vēl traģiskāku, atliek vien nopūsties un atcerēties, no cik daudz kā pārējie esam pasargāti. Kam attiecīgi seko pretjautājums: ja nu tās ir bailes, kas pasargā? Nē, baidīties ir vērts tikai no Dieva, vienalga kā mēs katrs to saucam, mums visiem tas esot viens, kāpēc jābaidās no vēl kā cita?! Un tad es skatos uz viņa mierīgumu, nosvērtību un pārliecību, tā vien šķiet, ka viņam viss ir skaidrs, viņš zina, kāpēc, ko dara, vai arī paļaujas, bet viņš ir mierīgs un drošs. Bet smējāmies mēs visi, kad nodarbības beigās, viņš atvainojas mums, ka esot nedaudz samelojies, viņš baidās arī no maziem sunīšiem, kas pielavās no aizmugures un uzrej, tad viņš varot pat palekties no pārbīļa. 

Runājot par atkarību no kaut kā, pārskrienot pāri tradicionālajām tēmām atkal atgriežoties pie šī paša bomža, viedokļi dalījās jautājumā par to, kurš vairāk atkarīgs no naudas: bagātais vai nabagais?! Ak, jā, starp citu. Vai jau stāstīju par vārda „Bomž” etimoloģiju? Kamēr dzīvoju Latvijā pat nenojautu, ka tas ir salikums no skaidrojošo vārdu pirmajiem burtiem: (čelovek) bez apreģeļonnava mesta žiteļstvo. Skolotāja manāmi samulsa, kad izjautāju par to, vai tādas formas lietošana ir pieklājīga - nav taču iemesla nebūt. Vēlāk uzzināju par vēl vienu līdzīga principa vārdu: bič – bivšij inķeligentnīj čelovek  tā nu sanāk, ja līdz galam skaistā Sibīrijas ziema man te tomēr nebūs, jo pilsētas pelēkums ir spēcīgāks par to, tad multikulturālismā varu peldēties līdz ausīm. Nu ja, bet tas, ko es vēlējos teikt, ka vēlos mainīt savu nodarbību norisi un pielietotās metodes. Gribas garīgumu vairāk, metodika arvien vairāk šķiet kā sausiņš, gribas kārtīgu eklēru.

7/11/2011

Man vajadzēja trīs nedēļas, lai gluži nejauši iepriekšējā vakarā saņemtu aicinājumu doties līdzi uz Stabiem (Stolbi) – vietējo Krasnojarskas dabas parku, kur kalnainos meža pauguros ik palaikam lien ārā dažādi klinšu veidojumi: sākot ar pirmo...ceturto, vectēvu (uz kura tikai nedaudz jāparāpjas, kad var tikt pie neaizmirstamas panorāmas pāri visai Krasnojarskai), mazmeitu.... lauvas vārtiem, pašu lauvu, bet šķiet, ka slavenākā tomēr ir Spalvas – starp klintīm aiza līdz pašai zemei un meistarīgākie klinšu kāpēji tur augšā tiek kāpjot ar katru kāju atbalstot pret pretējo klinti, bet lejā lien ar galvu pa priekšu starp klintīm – mums paveicās redzēt kā sirms bārdains džonka 10 minūšu laikā to paveica divas reizes – lieki teikt, ka visi stāvēja apkārt ar visa veida kamerām, lai iemūžinātu to. Večuks nemaz nemulsa, pat viņa skrandainās džinsas un džemperis liecināja, ka viņam tāda kāpelēšana ir ikdiena, kad viņš ir šai pusē. Redz, tā nu arī šajā pilsētā ir apgūta vieta, kur pie svaiga gaisa tikt un ceļā nesatiek nevienu ar papēžiem, kaut citādi tur vienam īsti nesanāk pabūt, vismaz ne svētdienā, varbūt nedēļas vidū var noķert vientulību ar kokiem un putniņiem vai aizejot labi tālu – dabas parks stiepjas gandrīz 10 km, kur otrā pusē Krasnojarskas slēpošanas kūrorts – līdz tam vēl jāpaciešas, mežā sniega nav vairāk par 10 cm, bet citādi nemaz nav slikti, ka pilsētā dzīvo kā rudenī, bet 30 minūšu attālumā ar pilsētas satiksmes busu var tikt ziemā.

Tajā pilsētas pusē vēl vesels kvartāls ar vecajām koka mājām, gan savrup, gan pa vairākiem dzīvokļiem – nopriecāties var par koka ornamentiem, nedaudz vēl jāpierod pie dažu spilgtajiem toņiem, bet vēl dīvaināk šķiet, ka turpat 100 m aiz mājas jau stāvie Jeņisejas vecie krasti, nav pārliecības, ka gribētos istabu ar logu uz to pusi, šaubos vai saule tur kādā mirklī vispār iespīd. Nu ja, tālāk ceļš kā ceļš – kājiņām lēnā garā 6 km kalnā augšā un sākas klintis – šie vispār par tūrismu ar sāk domāt, gan labierīcības, gan miskastes, kā arī visādi rīki bērniem, pieaugušiem, kur trenēties spēļu laukumos sabūvēti, lieliskas piknika vietas, ir arī kafejnīca blakus avotam . Un nepaies ne 5 gadi, kad būs arī viesnīca, droši vien, bet tas tā. Ceļā vietām it kā skaistas kāpnes un ejas izbūvētas (līdzīgi kā Siguldā), bet viņas bija tā apledojušas un sniegs sablietēts, turklāt dīvaini platām spraugām starp dēlīšiem, ka izvēlējos meža takas labāk – lejā vispār bija ātri – iedomājies, ka esi uz dēļa un tik stūrē ar kājām slīdot lejā. Daudzi te nākot, ņem līdzi ābolīšus vai īsās slēpes, ar kurām tad var braukt lejā. Tāpat ir arī nūjotāji – es pat teiktu, ka tā ir drošāk vietām, slidenas takas tomēr un klinšainākās vietās paslīdēt negribas. Reizēm satiek arī veselus barus ar karabīnēm apkārušos cilvēkus, kas mērķtiecīgi dodas vienas vai otras klints virzienā – par tiem pagaidām tik jūsmoju, nešķiet, ka ziema ir labākais laiks, kad sākt ar ko tādu aizrauties, toties uzreiz iedomājos par diviem draugiem, kuriem šis varētu būt labs iemesls mani apciemot.

Šķiet, ka paveicās arī ar kompāniju: dieviem Aleksandriem, kas savā laikā te krietnu laiku pavadījuši un viņu ģimenēm. Paldies viņiem par sirsnību, jokiem, vēders no smiešanās sāpēja vairāk kā kājas bija nogurušas pēc dienas staigāšanas – ka tik visas tos jokus par papagaiļiem atcerētos, un pēc kārtīga pusdienu galda pie komunistu klints pakājes ar pankūkām, Rīgas šprotēm un citiem labumiem, ar stāstiem par pašu Visotski un viņa dziesmām... noslēgumā Puškina pasaka par zelta zivtiņu – lai dod dubult lielu autobusu, jo tautas daudz pieturā – visi līdz ar tumsu dodas mājās, citādi mežā lāci satikt varot .

4/11/2011

Pēdējā laikā bieži piektdienās pārņem sestdienas atmosfēra un otrādi. Šodien Krievijā brīvdiena, jo svētki – daļa sabiedrības apgalvo, ka tos vispār nesvin, galvenais, ka ir brīvdiena, citi uzreiz min bijušos svētkus 7.novembrī, par kuriem visiem bija skaidrība, par šodienu paskaidrojot, ka cilvēki īsti līdz galam vēl nav sapratuši, kas šie par svētkiem. Tomēr nav tik traki, citādi pie Rīgas Gaismas pilij līdzīgas filharmonijas zāles nebūtu teltīs pulcējušās visas draudzīgās tautas (latviešus ieskaitot), gaidījušas lielo parādi atnākam, skanējuši koncerti un pats apgabala gubernators ar pilsētas mēru apsveicinājušies ar iedzīvotājiem. Gubernators pārsteidza ar draudzīgumu, mēģināja sasveicināties latviski, netīšām pateica „paldies”, ātri izlabojām . Man Krievijai tik raksturīgās tautu sanākšanas, visi draudzības pasākumi – neesmu atradusi labāku veidu, kā vienviet iepazīt, nogaršot, redzēt un dzirdēt tik daudz dažādas kultūras, tajā pat laikā tā ir arī lieliska reklāma katrai no tautām, starptautiskiem fotogrāfiem iegūt interesantas bildes, katrs, kam nav slinkuma, var atrast sev ko lietderīgu un labi izpriecāties.... visnotaļ neikdienišķi monokulturālai sabiedrībai. Dienas turpinājumā nelaidām garām iespēju apmeklēt grāmatu svētkus ( jau atkal apmeklēju vietējā līmeņa Ķīpsalas halli). Grāmatu klāsts nudien plašs un visu izpētīt nemaz nešķiet iespējams – līdzīgi kā ar tautām arī izdevniecību skaits Krievijā ir milzīgs. Lai arī bija dažādi izklaidējoši kultūras pasākumi pieaugušajiem, lielākā uzmanība tiek bērniem, arī grāmatu piedāvājuma klāstā. Tā kā divu meiteņu pavadoni neinteresēja ilgi vērot mūsdienīgo modes tendenču skati grāmatu izstādē, katrs atradis sev ko interesantu, devāmies uz centru – kur dienu noslēdzām ar kinolektoriju par sociālo reklāmu. Pārsteidz un patīk krievu uzstāšanās (izteikts paškritisms, objektivitāte) un sevis prezentēšanas stils – reizēm šķiet neadekvāti neformāls un nedaudz par daudz liekas informācijas, tajā pat laikā palīdz aptvert, cik viegli savu reizi krievu kultūra komunicē ar Rietumiem, Skandināviju vai Austrumiem, atgādinot, ka viss ģeniālais jau ir vienkāršs.

Par reklāmām... droši vien sen neesmu redzējusi tik daudz reklāmas, kur nu vēl – tieši sociālās – es tiešām neesmu īpaši kompetenta reklāmas tipu/veidu jautājumā, bet pēc šī vakara reklāmu noteikti vērtēju ne tikai kā mārketinga un cilvēka smadzeņu apmānīšanas vai notrulināšanas paņēmienu. Pirmkārt, ir patiesi interesanti skatīties labāko reklāmu atlasi no visas pasaules (pieļauju, ka lielākā daļa tīņu internetā pusi no tām ir redzējuši, diemžēl Latvijas medijos tās neesmu redzējusi), tā pārsteidz ar savu kreativitāti, veido pozitīvu viedokli par reklāmu, parādot sociālo lomu, kurai primārais uzdevums ir veidot labāku pasauli nevis tikai mārketings. Otrkārt, ja reiz no reklāmām nevar izbēgt, tad šīs noteikti ir vērts redzēt. Treškārt, tās veidotas tik meistarīgi, ka pat es savu reizi apraudājos. Ja izdosies pievienošu saiti, kur to var redzēt.

Tā tās dienas paskrien, diplomdarbs atkal paliek uz agro rītu. !Par skaistām un priecīgām dienām!

P.S. Mājot ar zilu lakatiņu no Krasnojarskas Strelkas.

2/11/2011

Tāds kā nedēļas vidus nogurums iestājies, gribas vairāk pagulēt, bet rīts skaists, dzidrs, nedaudz uzsalis, balts sniegs viegli pāri visam.

Skatos kā nodarbībās iesācēji mokās ar valodas izrunu un teikumu veidošanu... It kā sieviete ir etniskās identitātes simbols, tajā pašā laikā viņa arī ir spējīgāka apgūt vīra kultūru vai valodu. Tādējādi sanāk, ka viņa pārņem vīra kultūru, valodu, t.s. apgūst to pati un pēc tam nodod bērniem, kamēr nacionalitāti nosaka pēc tēva etniskās piederības, kaut visu darbu izdara māte – kāpēc tā sanāk? Vīrietis ir mazāk spējīgs vai viņam dzīvē tādām lietām nav laika, jo ir jārūpējas par ģimeni? Atbalstāmi un saprotami šķiet abi varianti.

Šodien otra krievu valodas nodarbība. Es tur esmu vienīgā eiropiete, kas it kā nepārsteidz – tālu tomēr; un ko tad vispār Krasnojarskā darīt, ja var legāli uzturēties un pelnīt Eiropā! Zināma taisnība ir. Bet es līdz ar krievu valodu pieradinu sevi nedistancēties no šiem tumsnējiem cilvēkiem, iepazīstu viņu pasaules redzējumu un mācos izrunāt viņu vārdus. Lieki teikt, ka viņu visgrūtāk aptveramais iepriekšējās nodarbības jēdziens bija etniskā piederība.

Neatceros, kāpēc un kad, bet šo cilvēku grupu reizēm dēvēju par ‘čurkām’. Nastja pārsteigta smējās, no kurienes man šis vārds? Bet, kā jau teicu – īsti neatceros, toties tagad zinu, ko tas vārds nozīmē: atvasināts no ‘čurek’- baļķis krievu val., ‘čurek v glaza’- ‘čurka’. Jau te iesakņojusies negatīvā pieskaņa, nosaucot par ‘baļķi’ tiek parādītas zemākas prāta spējas, neapķērība. Tiem cilvēkiem te neiet viegli un visādi gadās, bet tāpēc jau visus nevar vienā čurku maisā bāzt. Esmu priecīga, ka man ir izdevība kādu austrumu pārstāvi iepazīt tuvāk, varbūt ar laiku mazāk baidīšos no viņiem. Baidās jau pārsvarā no nezināmā.

Darba rīki jostu aušanai arī gatavi, cītīgi appulēti un novīlēti – tagad ātrāk tikt ar diplomdarbu galā, lai var ļaut rokdarbiem vaļu. Citādi šķiet par daudz.

30/10/2011

      Burtiski – baltā svētdiena. Lai arī jau vairākas dienas kalnos spīdēja pirmā sniega baltums, šorīt arī pagalms gaišs un debesis skaidras . Pilsēta kļūst tikai pievilcīgāka. Vienā mirklī, no kaimiņa padzirdot par pulksteņa griešanu, pārņem apmulsums – kārtējo reizi esmu piemirsusi par to. Izrādās, ka Krievija jau gadu laiku nemaina, tā nu sanāk, ka tagad ar Latviju laika josla par vienu stundu lielāka palika  bibliotēkā gan dāmas smējās, ka Krasnojarska esot gribējusi par stundu pietuvoties Maskavai un autonomi plānojusi laiku tomēr griezt, bet tā arī doma kur pačabējusi, kopā ar pērnajām lapām droši vien.

        Šīs nedēļas lielākie iespaidi no Ačinskas – mazāka pilsēta, tepat vien blakus (3 stundas ar autobusu!!!), kur pievienojāmies ikgadējam latgaļu kopienas pasākumam ar savām latviešu dejām un rotaļām, kā arī veselu maisu dāvanām bērnu nama bērniem projekta noslēguma ietvaros. Nudien, padsmitgadīgas meitenes tik skaistus, rakstainus dūraiņus saadījušas, latgaļu sievas stāstu iedvesmotas arī mūs apdāvināja ar rakstainiem dūraiņiem. Man gan jāatzīst, ka mani pašu visvairāk piesaistīja tautiskās jostas – gan izstādē izliktās, gan katrai otrajai sievai apsietas – lūk, kāds rezultāts Zinas Latvijā apgūtajam amatam pāris gadus atpakaļ! Arī man top rīki, lai es pie savas jostas pati varu tikt .

         Izrādās, ka Ačinska tagad ir tāds kā centrs apgabalam, kur agrāk apkārt daudz latgaļu ciemi bijuši, bet šodien kultūra centrējas pilsētā – latgaļu te visnotaļ dzīvīga minoritāte, arvien vairāk atšķirības ievēroju starp t.s. latgaļiem un latviešiem – mūsdienu Latvijā gan ar tām neesmu saskārusies .... varbūt vajag tomēr vairāk apceļot savu zemi! Kaut šķiet, ka šīs divas vides vairs nav adekvāti salīdzināt. Nupat šķiet, ka šajā pilsētā vēl atgriezīšos, tad arī vairāk par pašiem latgaļiem. Tikpat spilgts kā tikšanās atmiņā arī mājupceļš: izrādās ārpus pilsētas sniegs jau krietni vairāk, ik pēc pārdesmit kilometriem kāda sadursme vai vienkārši grāvī ieslīdējis auto – centos neredzēt, kaut atkal sajūtas kā pierodot pie mālu dubļu ceļa Omskas laukos – mierinu sevi, ka pa Latvijas ceļiem braucot zudīs nedrošums, kas uzradās pēc Eiropas maģistrālēm.

    Rīt jauna nedēļa, lieku jaunu lapu iekšā starp diplomdarba n-tajām stundām un latviešu valodu – pirmā krievu valodas nodarbība. Interesanti, jāierodas ar pasi un zibatmiņu, kur saglabāt grāmatu pdf formātā.

      Ar baltu sniegu par raženu nākamo nedēļu!

26/10/2011

              Gandrīz savādi, bet saule šodien tikai pēcpusdienā aplaimo, bet dienas arī tā izkārtojas, ka arvien mazāk laika sanāk par to priecāties, jo allaž ir kas svarīgāks darāms. Par to, ko esmu sadarījusi pēdējās dienās:

             Vakar iepazinos ar Sibīrijas Valsts universitāti, kas it kā ir ļoti jauna un pavisam zaļa, to izveidoja 2005.gadā, apvienojot vairākus institūtus kopā, bet tikai gadu atpakaļ uzsāka pie mums īstenoto augstskolu programmu ar bakalaura, maģistra un doktora grāda kvalifikācijas diplomiem, pirms tam atšķīrās studiju ilgums un kvalifikāciju nemērīja ar grādiem, bet speciālista apzīmējumiem. Vietējo par to saka, ka karogi, kas skaisti plīvo pie universitātes un ap to vēl nepabeigtās studentu pilsētas ar visām bibliotēkām, spora kompleksu .... skaisti parādot, ka tagad vairāk līdzekļus velta tieši studentu piesaistīšanai un ārējā izskata uzlabošana, kamēr agrāk izskats nebija nekāds, bet bija zināšanas. Kamēr man kā vidējam eiropietim arvien šķiet, ka šeit ir augsts zināšanu līmenis (kas ne vienmēr nozīmē arī prasmes tās optimāli pielietot), jauniešu vidū sadzirdama manāma nožēla, ka daudz kam vairs netiek pievērsa tāda uzmanība kā agrāk, pat bibliotēkas apvienojot, tik daudz grāmatas esot izmestas. Īsti vēl neesmu sapratusi, cik šīs bailes un nožēla pamatota. Universitāte laikam bija pirmā institūcija bez bibliotēkām, kur strādāju, kur tiku iekšā neizejot caur rentgenu, toties lai iegūtu kādu informāciju par studiju iespējām pēc pāris kabinetu apmeklēšanas, kur mums palīdzēt nevarēja, izvēlējāmies ārzemnieka pozīciju – aizmirstot par savām krievu valodas zināšanām un neuztraucoties par nepareizu uzsvaru lietošanu, laipna ārzemju studentu nodaļas vadītāja diezgan skaidrā angļu valodā izstāstīja visu par un ap mūs interesējošiem jautājumiem un izvadāja pa attiecīgajām nodaļām. Bija patīkami redzēt tik daudz jaunus cilvēkus vienkopus, jaunās telpās, nedaudz mulsina un ieintriģē fakts, ka tikai pirmo gadu augstskola realizē maģistra programmu, līdz ar to arī izskaidrojams, kāpēc ir tik niecīgs piedāvājums, nerunājot par budžeta vietām vai apmaiņas studiju programmām. Lai vai kā, šo to pat tīri interesantu atrast izdevās un šķiet, ka mācīties programmā, kura tikko sākta īstenot ir pat interesanti. Atliek līdz augustam uzlabot krievu valodas prasmes, neaizmirst angļu valodu un atrast stipendiju mācību maksas segšanai.... un tad, ja celtniecība ritēs veiksmīgi, līdz ar studiju uzsākšanu varētu pat tikt pie vietas kojās. Šis gan izraisīja smieklus – augstskola, kurai ir nodaļa ārzemju studentiem nespēj nodrošināt dzīvošanu viņiem, jo ēkas vēl tiek celtas, bet alternatīva ir dzīvošana ģimenēs – diemžēl pēdējos gados ģimenes kļuvušas mazāk atsaucīgas (vai precīzāk – no Ķīnas ieplūst krietni vairāk ārzemju studenti).

           Kas tad vēl? Tā kā Valentīnas kundze par mani ļoti rūpējas, un saprotu, ka neapskaužami daudz laika tomēr pavadu autobusos vai skrienot no/uz tiem, kamēr sniega prieku sezona vēl nav sākusies, šodien iegādājos baseina klienta karti – atcerējos, ka jāpaņem bilde, ārsta izziņas gan nebija, kas netraucēja iedot kartiņu. Uzvārdu, kā ierasts, palūdza uzrakstīt pašai, vārdam pietika ar pirmo burtu, tikmēr dāma blakus atbildēja uz kārtējo svarīgo biznesa zvanu, cikos ies dzert tēju un pēc tam turpināja krāsot skropstas. Visās iespējamās vietās, kur vien ir ūdenskrāni, pielikti A4 formāta plakāti ar atgādinājumu, ka jāaizgriež ūdenskrāns: esot uzlikti skaitītāji. Tā arī netiku skaidrībā, tas ir brīdinājums, ja tā nedarīšu, maksa par peldēšanos tiks paaugstināta vai sabiedrība tiek radināta taupīt resursus – ko, jāatzīst, Krievijas iedzīvotājiem būtu lietderīgi apgūt, jo reizēm tā vien šķiet, ka taupīts te netiek nekas.

24/10/2011

     Saule jauki silda un iepriekšējo dienu draudīgie mākoņi un it kā ziemas tuvošanās šķiet neliels pārspīlējums vai nobīde bijusi. Tomēr savs labums no tā visa ir: esmu daudz maz apguvusi Krasnojarskas iepirkšanās kultūru, lielākus, mazākus veikalus un pārzinu to piedāvājumu, ziemas apģērbu nodaļās noteikti. Jāatzīst, ka pēc vakardienas pārlaimīgās sajūtas, kura pārņēma norēķinoties par pirkumu, vismaz kādu laiku veikalus redzēt negribas, bet tas netraucē pastāstīt  arī tā tomēr ir vērā ņemama pilsētas kultūras sastāvdaļa, kas jāatzīst vairs īpaši neatšķiras no Baltijas lielpilsētu piedāvājuma: tādas klases veikali kā Reserved un Promod pat piedāvā vienādu kolekciju kā Rīgā.

        Tad nu ir skaidrs, ka ar dienu noteikti nepietiek, lai ‘izķemmētu’ kaut pāris lielveikalus, jo attālumi starp tiem ir pārāk ilgi veicami un nekad jau nav visa diena, ko veltīt veikalam. Centra veikalu klāsts ir tāds pats kā Rīgā un citās Baltijas lielākajās pilsētās: šaurākās ieliņās var atrast visādus uzrakstus: sākot ar kafejnīcām, bistro, beidzot ar ‘humpalām’, kāzu saloniem, visādiem stokiem un vēl nez ko, plašākas promenādes rotā Armani, Max Mara u.tml. uzraksti.... pāri visam gan laikam ir apavu saloni – tiešām izsmalcināti un daudz. Rieker apavi pretendē uz monopolu, jo ja ne visu veikalu aizpilda, tad vienu plauktu noteikti, kamēr itāļu smalkais stils neplūst kopā ar citiem. To visu un vēl visu citu var atrast lielveikalos – atkal jau gluži ierasti un tradicionāli, no Latvijas atšķiras tik ar citu valūtu, krietni dārgākām cenām un bezmaksas tualetēm. Visvairāk laikam pārsteidza Stender veikali uz katra stūra, sāku domāt, kad redzēšu Madaras veikaliņu (pavasarī Kivejā netīšam tam uzdūros virsū), tas varētu pat ļoti labi izskatīties blakus centra Yes Rocher boutique. Veikalu nosaukumi reizēm izraisa smieklus, reizēm neizpratni, kāpēc tik bezgaumīgi jāizmanto citu valodu aizguvumi: pilns ar dīvainiem itāļu valodas nosaukumiem, angļu valodas aizguvumiem, ko mij ar kirilicu.

         Mans mērķis tomēr bija tikai viens – ziemas siltā virsjaka. Piedāvājums principā sastāv no divām daļām: puhaviks (garās, stepētās, pufīgās jakas, kas pildītas ar sintaponu vai vilnu) vai kažoks. Tā kā kažoks šobrīd nešķiet man adekvāta izvēle, atliek vien pievērsties pufīgajām virsjakām, kuras tā īsti nekad nav šķitušas man piemērotas. Tā nu allaž tīkamāka modeļa meklējumos iemaldījos vīriešu nodaļā, kamēr pāris vietās sāku atrast, ko vēlos – ja būtu ar mieru parakstīties nēsāt jauku ar sintaponu, tas krietni atvieglotu izvēli, bet Nastja pārliecināja, ka vajag vilnu – ja nu tomēr – 40 ir ilgāk par pāris dienām?! neskaitīju visas tās reizes, kad kārtējo reizi konsultantam skaitīju kā pantiņu, paužot savas vēlmes, bet trīs dienu laikā tiku pie jakas – nē, man nav tradicionālā pufīgā jaka, ko te visi dēvē par ‘puhaviku’, paliku pie sava – garlaicīgi pelēkas brezenta dūnu jakas – bet viens ir skaidrs: man būs silti jebkurā gadījumā 

21/10/2011

            Nedēļa. Nevar īsti aptver, tas ir daudz vai maz. Atnesu mājās baltvīnu un pārsālītu brinza sieru. Pēc pāris dienu ciemošanās pie Nastjas (Krasnojarskas latviešu biedrības vadītāja, visnotaļ patīkama, jauna sieviete) un šī vakara atgriešanās mājās pie Valentīnas tantes, sāk mainīties skatījums par šejienes latviešiem, īpaši tiem, kas jau krietni gados. Jaunie, jāatzīst, ir maz, turklāt viņiem ir daudz un dažādas savas lietas, ar ko savu dzīvi aizpildīt vai arī otrs variants – biedrībā viņi neatrod tik daudz interesanta sev, lai pavadītu tajā tik daudz laika kā padzīvojuši cilvēki. Pēc krietnu stundu svīšanas piektdienas vakarā, šodien Nastja ar nelielu manu palīdzību vadīja biedrības sapulci, kur atgādināja par mērķiem, uzdevumiem pārējiem, līdz ar to arī veiksmīgi ar tiem iepazīstinot mani. Klausītāju reakcija bija tik dažāda. Vienu mirkli arī pašam šķiet, kas tad īsti ir tas, kas liek sanākt kopā, uzturēt biedrību latviešiem, kas jau tik daudz paaudzēs dzīvo Krievijā, veidojas jauktas ģimenes, it kā šķiet, ka dzīve rit uz priekšu, bet latviskumu atstāj, turklāt krietni tradicionālā stadijā, kas pamazām izvēršas par vienu no t.s. „slidenajiem’ jautājumiem, ar kuru bija jātiek galā sapulcē: Kas vēl ir nepieciešams, kā realizēt visus biedrības statūtos iekļautos uzdevumus bez valodas apguves un tautas tradīciju uzturēšanas (svētku svinēšanu, dziesmu dziedāšanu un danču lekšanu). Man pašai šķiet ļoti interesants un vērtīgs punkts par sadraudzību ar citiem (citām tautībām) un starptautisko attiecību uzturēšanu ar ārvalstīm (daži domā, ka ārvalstis ir tieši Latvija un ar citām tautām draudzēties nozīmē reizi gadā ar citu valstu latviešiem tikties 3x3 nometnē, kas ir pat ļoti ērti, jo kalpo kā arguments, kāpēc izvirzīt sevi vai sev tuvu kandidatūru ikgadējām 3 – 4 PBLA atmaksātajām vietām un braucienam uz 3x3 Latvijā, gan atbrīvo no sociālās atbildības un pienākumiem pārējā gada laikā biedrībā). Tad nu šķiet, ka ir jauki saglabāt tradīcijas, tas noteikti ir vajadzīgs, arī Latvijā šķiet arvien populārāka pēdējos gados atkal paliek tradīciju piekopšana gan svētkos, gan ikdienā – vai tie ir instinktīvi mēģinājumi saglabāt, kopt latvisko identitāti, uz ko mudina arvien multikulturālāka vide un tik ļoti izdaudzinātais tolerances jēdziens vai kas cits, vislabāk droši vien varēs redzēt pēc kāda laika. Tomēr, šķiet, ka ne tikai folklora un tradīcijas ir tas, kas veido latviešu identitāti, vismaz ne 21.gs. un diez vai tikai to pārzināšana un piekopšana ļaus izdzīvot un turpināt augt nākotnē. Tā vien gribējās atgādināt par jau paša evolūcijas teorijas radītāja teikto, ka attīstības pamatā ir spēja pielāgoties, kas laikam jau nozīmē, ka arī biedrībai ir jāmainās. Pēdējos gados ir ierasts dzirdēt vārdus „pārmaiņu laiks”, tad nu arī šo biedrību šķiet piemeklē pārmaiņu laiks, jo iepriekšējā gadā nomainījās biedrības vadītājs, šoruden ieradās jauna skolotāja, gada plānā izvirzīti dažādi nebijuši mērķi, paliek tikai atvērts jautājums, kur ir tā robeža, cik atklāti var teikt, cik strauji un kardināli mainīt, lai nepazaudētu veco, nenogrieztu ceļu atpakaļ, jo dzīve jau labi ir iemācījusi, ka it īpaši Sibīrijas plašumos, atceras labo un sirsnīgo, tāpat kā iemācās neuzticēties vai pazīt cilvēku pēc vienas kļūdas.

             Arvien vairāk ar latviešiem runāju latviski, sāku pierast pie latgaļu valodas (te tā ir valoda un viss, nav diskusijas par to, ka tas varētu būt dialekts – atceros pērnā gada sarunu ar prakses vadītāju, kā tad īsti ir: valoda vai dialekts. Atļāvos skolēniem minēt, ka tā bija valoda, bet mācību grāmatās taču saka, ka - dialekts). Šodien otrā nodarbība arī bērnu namā – mazie domā, ka esmu angliete, ja reiz tik dīvaini runāju krieviski (jāatzīst, ka pati savu akcentu jau vairs nejūtu). Pirmais sniegs bija klāt jau trešdien – mēs smejamies, vienu dienu vasara, tad naktī rudens, un no rīta klāt jau ziema... pagaidām gan atkal pauze iestājusies, sniegs paliek apkārtējos pauguros. Šī pilsēta it kā sēž tādā kā bedrē, sākotnēji augusi kā apmetne divām upēm: Kačai ietekot Jeņisejā, satiekoties, tagad tās septiņi rajoni izpletušies gar krastiem līdz pauguriem (Latvijā droši vien sauktu par kalniem). Tā nu ir tāda sajūta, ka tie pauguri ieskauj, tā silti pat paliek, kad skaties, kā aiz tiem saule riet. Un tad pretējā krastā spīd pulksteņa tornis, no tā atkal paveras skats pāri visai pilsētai, kas atgādina tādu kā skudru pūzni, kur skudras ar galvas lukturiem skraida un apklust tikai pēc 22.00. tomēr ar katru dienu arvien vairāk var sajust to, ka Sibīrija, Krasnojarska nebeidzas līdz ar pauguriem, ka ir kaut kas arī krietni tālāk. Kaut nedaudz uz to paskatīties izdosies nākamnedēļ – piektdien izbrauciens uz Ačensku.  

18/10/11

Gandrīz sāku justies kā vietējā – jau pierasti šķiet pauguri visapkārt pilsētai, aiz kuriem vakarā saule pazūd, visu apvārsni iekrāsojot dzeltenīgi sarkanos toņos, sagrabējušie autobusi un dīvainā biļetes pirkšana pirms izkāpšanas, kabatas pilnas ar pelēkām biļetēm, kuras tāpat nevienam nevajag, tikai normāli šķiet, ka pastā jāgaida vismaz pusstunda pirms tiec pie vārda un tad vismaz pusstunda, kamēr var atiet no lodziņa, normāli šķiet arī tas, ka katru dienu transporta kartiņu nopirkt nevar – it kā pārdod, bet ej kur gribi, visur izpirktas . Jau labi zinu, ka ir divi tilti, pār kuriem katru dienu šķērsoju Jeņiseju, ir salas, kur šis tas iekārtots atpūtai: stadioni, celiņi... apkārt laiviņas, vakar vēl divi vīri peldējās (droši vien ir arī pirts). Ir labais un kreisais krasts. Ir pilsētas un apgabala administrācijas, un lai tajās tiktu iekšā, vienmēr jāuzrāda pase, jāsaņem lapiņa, jāiziet caur rentgenu; vakar bija tas gods iepazīties ar pāris kungiem un dāmām.

Mana rajona lielākais orientieris ir jaunā pareizticīgo katedrāle, kuras spīdīgie kupoli krietni paceļas virs piecstāvu sērkociņkastīšu blokiem apkārt. Reliģiskā ēka, kurai blakus vēl pāris vecas koka guļbūves ar nav nojauktas izjauc tradicionālo rajona sajūtu, sērkociņkastītes paliek sekundāras.

Šodien netīšām iekāpu ne tajā autobusā, kur vajadzēja, tā nu drīz nonācu nomaļā rajonā, kur visādas rūpnīcas un angāri mijas ar privātmāju kvartāliem, man laikam labāk patīk centrs – mazāk putekļu. Pamazām tomēr sāku aptvert, cik liela ir pilsēta. Sāk nepārsteigt, ka neviens īsti nebrauc ar velosipēdu – ne īsti ir kur, ne ziema īsa (pagaidām gan laiciņš jauks), ne attālumi mazi, tāpat arī neviens nesaka, cik ilgi jāiet ar kājām no punkta A līdz B, bet tikai cik ilgi jābrauc ar personisko vai sabiedrisko transportu – ne reizi vēl neesmu dzirdējusi variantu, kur būtu mazāk par 25 min. Liela pilsēta – viss te ir liels, apjomīgs, daudz un dažāds. Taisni pārsteidzoši šķiet, ka tik lielā pilsētā, kur dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju, jau kuru gadu notiek latviešu valodas apguve, tiek atzīmētas tradīcijas, no otras puses – tieši tādā pilsētā ir vieta visiem, un pārējie tikai priecājas par aktivitāti. Šodien uz nodarbību ieradās sešpadsmit dalībnieki... gaidīju ne vairāk par 10. Vienojāmies, ka dalīsimies pa līmeņiem, bet kultūras un tradīciju reizēs visi kopā sanāksim. Gandrīz visi pieaugušie, puse jau cienījamā vecumā, tā vien šķiet, ka nedaudz jāpamaina programma un metodes. Katrā ziņā ir ļoti patīkami strādāt centrālās bibliotēkas lasītavā .

15/10/2011

Gandriiz identisks celjs liidz Sheremetjevas lidostai kaads bija 3 gadus ieprieksh, kameer Sheremetjeva ar savam rekonstrukcijaam nepaarsteidza - pat milici skiet palikusi eiropeiskaaki un atsauciigaaki, vai vinekaarshi man vairs nav ne kauns, ne baile tos uzrunaat. Pilniigaa mieraa gandriiz sajaucu terminaalus, kaa rezultaataa iesviidu dzenoties, lai nodotu bagaazu laikaa - vismaz kaut kas manu mieru patrauceeja :)
Lai arii zaudeeju pusi naktis, jo bija jaatiek paari 5 laika joslaam, ierashanaas Sibiirijas Austrumos liidz ar sauli bija taa veerta. jau pa lidmashiinas logu puslapaini beerzu pauguri un miglas puukas mijaas ar pilniigi skaidraam debesiim. Kaa par briinumu, izkaapjot no aeroflot ciikstosaa lidaparaata, pat salts gaiss neapnjeema un sagaidiija tikat civils buss kaa Eiropas lidostaas, bagaazu sanjemot, gan arvien tantuks saliidzina kodus uz biletes un somas un beigaas veel apziniigi nonjem nost :).
Savaa zinjaa shie lautini neatskiras no letiniem - ja reiz ir labs celjs, tad tik vaaleejam, sodien vairaakas reizes pa Krasnojarskas centru vizinaajaamies vismaz ar 80km/h + stuure labajaa pusee, jo japaanju autini tomeer ' izgriez pogas'  ziguljiem + blondiine pie stuures = man patiik sho daamu pashapzinja. nu jaa, un Krasnojarskaa, kaa jau augoshaa pilseetaa, ir pilns ar labiem un plashiem celjiem, es tikai nesaprotu, kaapeec apmales riebiigi augstas uz staavvietas peec buuvlaukumiem izskataas.
Lidosta gana taalu, lai celjaa veel vareetu apluukot sibiirieshu lauku maajeles - skaisti un silti palika uz taam skatoties - atkal koka maajeles, grezni griezumi, balti logu raamji, beerzi apkaart, pauguri, rudens miglinja un tai cauri lien saule... kameer iespraucas arii visaadi augsti buuveejumi un duumi - industrija zied un zelj, man tiek noraadiits, ka man paveicies ar dziivojamo rajonu - esot ko elpot, un migla neesot patstaaviiga paraadiiba. nu jaa, pilseetaa, kur aptuveni 1 milj. iedziivotaaju un pa vidu veel skurstenji un Jenjiseja svaigs gaiss ir veertiiba.
Jau peec pirmajiem mirkliem metu dzemperi nost un nozeeloju, ka nepanjeemu liidzi saulesbrilles - lai arii koki kaili, laicinsj priecee, jaunaas maajas arii neprasa vilnas zekes un vismaz uz kaadu laiku varu aizmirst par zaabakiem un siltaam jakaam - te ir silti :).
Siltums nav vieniigais paarsteigums, tieku aplaimota ar labiekaarto istabu tipiskaa Krasnojarskas seerkocinjkastiitee, kas celta 40.jos gados, datoru un internetu 1 m attaalumaa no gultas, siltiem kartupeliem brokastiis un kaljinu piiraagu vakarinjaas. Arii citaadi pilseeta skiet draudziiga, veel nekur pirmaadiena nav bijusi tik dinamiska un es pat teiktu veiksmiiga, tagad vakaraa pat nemoka galvas saapes no valodu mainiishanas un visas jaunaas informaacijas, kas  shaadaas reizees ir diezgan tipiska paraadiiba.
Taatad - 1. diena - ierashanaas un mantu izkraameeshana, tad vieteejo pasdarbnieku un citu organizaaciju izstaades apskatiisana (kas liidziigs Kiipsalas kompleksam), pusotras stundas gara lekcija " Krasnojarska - muusu pilseeta", kuru apmekleeju pa svjazi kuljturi - diezgan geniaala psihologe. Esmu par slinku, lai atstaastiitu visu saturu, nodoshu vien to, ko vinja pati ieteica: 1. nekas tik aatri nepaiet kaa dziive; 2. sivietes uzdevums ir veeleeties, bet viirietis vienmeer ir resurss, kaapeec saudzeejami :) (lekciju apmekleeja abi dzimumi). veertiigaakaias, ka tas viss bija kontekstaa ar lekcijas tematu. Tai sekoja paarbrauciens liidz beernu nama, kur kaada rokdarbu projekta ietvaros kopaa ar latvieshu un vaacu meiteneem kaadu mirkli ar beerniem veidojaam broshas un lelliites, kas ievilkaas nedaudz.. kaarteejais paarlidojums paar centram un skrieshiem ieskreejaam kinoteaatri. Ja kaads ir redzeejis filmu " Pepermint"  (man skjiet, ka vaacu razojums), labpraat dzirdeeetu viedokli?!. Es noteikti nebiju redzeejusi neko tik kraasainu. veel paaris sejas un smiekli uz centraalaas ielas, kur visaadas lampinjas kokos deg, kaa izraadaas, cauru gadu - jaunieshi taadaa pat paskataa kaa Riigaa chalo taam apkaart. arii muzikaalaas struutlakas veel nav sleegtas - taa nu pakaveejamies pie taam, veiksmigi apmaldaamies, sazvanaam vecmaaminju un atrodam celju laukaa no nebeidzamiem guljamrajoniem. nu jaa, ir paaris rajoni, kur pat gaishaa dienas laikaa kaaju negribas spert, bet citaadi pilseeta ir tik veerieniiga, ka pat vieteejaas meitenes regulaari pazinjo, ka shajaa rajonaa ir pirmo reizi.
Redzees, ko nesiis riitdiena.... pagaidaam turpinaats tiek staasts par mirmajaam reizeem. Turu iikshkjus par tiem, kas taam uzdroshinaas.