Ačinska

1/02 -2/03/2014 

    Josifs, viņa māsa Zina ar savu vīru Pēteri, vakarā kaimiņiene Olga, nākamajā rītā uz baznīcu - ļoti patīkams svētdienas rīts, brīnišķīga pastaiga, laiks vienkārši brīnišķīgs. Tikšanās ar Bojandinu (Stivrin) Olgu, arī Mariju. 

     Pēc tam jau ceļš uz Krasnojarsku ar autobusu.Viss veiksmīgi. Pašai sajūta, ka vairāk arī nevajadzēja. Autobusā sajutos labi un brīvi. Pirmo reizi pieķēru sevi pie domas, ka mīlu savu ģimeni tādu kāda tā ir, un patiesi viegli - tik viegli ir mīlēt no tāluma, un tik ļoti gribētos spēt tā mīlēt arī tuvu esot. Tāpat sajutos brīva, ne pārliecināta par sevi, ne lepna, bet brīva, sajutos labi - ne man kas trūkst, ne ir par daudz, kamēr Latvijā esot tomēr tik ļoti kas trūkst vai ir par daudz - cik ļoti šis ceļš visu maina un ietekmē! Vispār ir labi, ir labi - esmu pieradusi ceļot un jau sāku just gandarījumnu, ka izbraucu un tomēr saņēmos to izdarīt. 

     Krasnojarskā ierados un jutos kā savējā, tā pilsēta mīļa, lai arī katru paksi vairs īsti neatcerējos, nākamajās dienās nedaudz atmiņa atausa. Iekšēji pat neliels prieks un lepnums par to, ka reiz esmu te dzīvojusi.

     Jau pirmajā vakarā veiksmīgi sanāca aizbraukt uz Sosnovoborsku pie Irinas uz laukiem :) Tur labs gruzīņu vīns un stundām garas sarunas par dzīvi, mīlestību, vilšanos, šķiršanos, citu spēku klātbūtni... kas tikai šai sievietei pēdējos gados nav bijis ceļā. Bet viņā tāds pārsteidzošs miers, viņa dzīvo tālāk, kā lēdija, maza un trausla, bet lēdija visās iespējamās izpausmēs. Pa dienu jau saule patīkami silda, piemājas jumtiņa lāstekas tā vien pil un mazus ledus kalniņus uz taciņas veido. 

8/03/2014 - Krasnojarska

     Dators vēl rāda 7.03, bet es esmu jau pamodināta, lai sagaidītu rītu Irkutskā, te ir jau sestā stunda. Kā viss sākās ar Krieviju? Bija pāris iemesli: grāmata, sevis meklēšana, Rīgas bezjēdzīgā steiga un vēlme no tās atpūsties - šim argumentam jau laikam derēja arī klosteris, bet Sibīrija izrādījās uzstājīgāka. Galu galā jāmin arī tas, ka tā māk “iesūkt”, viņa ir iesūkusi līdzīgi kā šejienes cilvēki: man ceļā ir Irinas dotās zupas, vakar pretī iesēdās kāda sieviete, kas nelaida garām izdevību ar mani sākt pļāpāt tiklīdz noliku grāmatu, tikai šorīt galu galā izvilku datoru, lai kaut nedaudz parakstītu. Kopumā laikam jau mierīgi varu teikt, ka tā tam vienkārši bija jābūt, kopš pirmā Sibīrijas gada arī pa īstam esmu sākusi ticēt liktenim (kuru veido un vada Dievs). :)

      Gribas pastāstīt par mirkļiem, kas nav ierakstīti. Biju ciemos pie Ilmas, viņai drīz paliek deviņdesmit gadi. No rīta bez liekas brīdināšanas piezvanīju, pieteicos ciemos, viņa gan atbildēja, ka tagad tikai guļot, bet es varot nākt - jāatzīst, ka nemaz nebiju domājusi to nedarīt - kas to zina, vai nākamreiz tiksimies, un kad nākamā reize būs. Interesanti, ka tiekoties ar krasnojarskiešiem lielākoties bija sajūta, it kā nekur tālu nebūtu bijusi, laikam jau pēc Sibīrijas izmēriem divi gadi arī nekas daudz nav.

Lūk, arī tagad sēžu, cenšos rakstīt, bet viņa (jau iepriekš minētā dāma, kas mani visu laiku uzrunā par meitu (doč - rus) šā vai tā visu laiku ar mani runā. Es ietaisīju zupu, viņa man vairākas reizes maizi piedāvā, un pie sevis prāto kaut ko: ..... Nupat jau pārrunājām par to, kā dzīvokļus nevar šodien dabūt.... Apstājāmies pieturā, no kurienes izrādās viņiem maizi ved... Esot bailes no vecuma, diabēts arī ir, bet man par katru cenu grib iebarot zefīrus.

Tā jau neko daudz uzrakstīt nevar!!!

     Vienvārdsakot, ar Ilmu tā arī nopļāpājām pāris stundas. Šis viņai bijis grūts gads, aizsaulē aizgājis dēls, viņa sieva ar - traki, ka vecam cilvēkam jāpavada savas jaunākās atvases. Redzami tomēr vājāka ir palikusi, arī spiediens mainās reizēm pa minūtēm. Liku viņai atgulties, sēdēju kājgalī un stāstīju, kā man klājas, viņa par sevi stāstīja. Runājām par mīlestību, par to, kāda draudzība un attiecības ilgāk glabājas. Viņa noteikti arī ir tā sieviete, kas māca, ka ir lietas, kuras sievietei jāpiedod otram, par ko pārmest savam mīļotajam labāk nevajag. Tāpat viņa arī saka, ka labāk, lai viņš mīl, nevis tu viņu. Reti jau kad no diviem plusiem strāva veidojas, labāk plus ar mīnusu saiet kopā. Tad sēžu klusi un domāju, ka parasti jau tas cilvēks, kuram Tu esi viss, mani nepievelk, šķiet, kā tad es tur tā un kāpēc, ka gribas no dzīves kaut ko vairāk, kas to zina, ko dzīve dotu, ja izvēlētos to pirmo, it kā mazumiņu. Latviešu tautas pasaka par to māca, es līdz šim laikam tā neesmu rīkojusies, vismaz ne attiecībā uz vīriešiem :) ar draugiem ir citādāk, tur jau gadiem kopīgs laiks un piedzīvojumi, tā visa uzticība ar laiku izstrādājusies, prasme vienam otram par plecu būt, tas viss ar laiku sanācis, ne uzreiz tā.

Jau no vakardienas pēcpusdienas sapņoju par sulu, tādu biezu kādu dzēru pie Irmas - aprikožu persiku jau laikam. Zinu, ka ceļā paņemšu tieši tādu, varbūt pat pagūšu nodzerties to pirms Baikāla, te tomēr būtiski plānot labierīcību pieejamību.

[O, viņa nolikās pagulēt un atpūsties, šis mirklis ir jāizmanto!] Mums vēl gandrīz stundu jābrauc, visi lielie darbi izdarīti: zupas paēstas, veļa nodota, mute nomazgāta, vēl varētu pagūt zobus iztīrīt, bet tas nav tik obligāti, to var izdarīt arī stacijas tualetē. Mantas arī daudz maz sakrāmētas. Jūtu, ka grūti paliek rakstīt, ka ūdeni sāku liet - laikam jau arī man ir atņemtas saldākās miega stundas. Tā vien šķiet, ka iepriekšējā ceļa biedrene pierunājusi stipru krākšanu un drausmīgu klepu, jo arī mums naktī trāpījās tāds kaimiņš, kurš īsti neļāva mierīgi gulēt visu nakti. Bet man būs vēl piecas stundas autobusā :)

Augšbebri

Ierados ar reisavo (rīta autobuss - vienīgais autobuss, kas reizi dienā kursē uz pieturu, aizvien nemainīgi, īsi pirms astoņiem jābūt pieturā uz ceļa pie Kurzemes Ozolaines). No rīta agri ceļos, Taņa arī - it kā pat pasēdējām pirms ceļa, tēju arī iedzērām, bet telefonu šā vai tā aizmirsu :) Labi, ka tikai līdz blakus ciemam braucu, tad caur citiem labiem cilvēkiem pie tā tiku jau tās pašas dienas vakarā. Ilgi atcerēšos to gājienu līdz pieturai: mēness vēl tīri spilgts debesīs, sals vēl pieturās, sniegs gurkst un gribas kustēties, lai nenosaltu. Ciems vēl kluss, tikai vietām dzird gaili vistas modinām, vietām pret Austrumu pusi var redzēt, kurās mājās jau krāsns iekurināta, bet citādi - viss tikpat kā tumšs, tik pie skolas jau gaisma deg - skolotāja kurina krāsni, lai klase silta, Anniņai virtuvē ar gaismiņa pa šauro lodziņu spīd. Uzkalniņā vēl brīdi apstājos, mirkli ieklausījos tajā tumsas klusumā pirms dienas pirms devos tālāk. 

     Autobuss bija klāt patīkami laicīgi, nepaguvu nosalt. Līdz ar to arī laicīgi biju Augšbebros, pamodināju Olgu, kaut viņa jau tāpat drīz celās - govs jāslauc. Sergejs jau bija pie mammas, baroja lopus. Drīz vien visi sēdāmies pie brokastu galda, tikmēr arī gaismiņa ausa. Nāca laiks braukt zirgus apkopt - ja reiz jau esmu augšā, es līdzi. Jāapskata taču tas skaistums! 

     Citādi laiks Augšbebros rit piepildīti un jauki; jūtos jau daudz mierīgāk, esmu it kā iestrādājusies. Dodos sākumā pie Olgas Vokengūtes un Pētera, pēc tam atkal nedaudz mājās ar Olgu Benki, turpat vēl bērni: Maiga un Saša, kas abi vāji runā, bet saprot latviski - tas fascinē. Tas ir tika patīkami, kad jauns puisis no rīta sveicina latviski tālā Sibīrijā - šarms, kas ir tas ir! 

    Pirmās dienas vakarā vācamies pie skolotājas Ritas uz pastalu gatavošanu (par to atsevišķs ieraksts). Arī nākamajā dienā vēl pusi dienas nociemojos ar Ritu, viņa gan pagūst klubā jaunumus parādīt, gan apejam ap ciemu, tikpat organiski kā viss pārējais, arī ieejam uz tēju pie Nadjas Altinkovič – smaidīga, dzīvespriecīga un jautra sieviete. Pati gan no Taras, bet izgājusi pie vīra Oļega Altinkoviča (Kurzemes Ozolaines stāstā pieminu viņu vecākus Zelmu un Vili), tā ģimenes ligzdu vijuši Augšbebros, izaudzināti divi braši dēli, bet vecāki aizvien smaidīgi. 

1/03/2014

     Pirmais marts, vakarrīt, dzerot pēdējo tēju vēl pirms ceļa ar Olgu un Sergeju, runājām, ka viss - ziema  cauri, un lai arī astronomiskais pavasaris sākas tikai marta beigās, šī noteikti jau ir pirmā pavasara diena man - spīd saule, ir tik jauki, ka šķiet vēl varētu braukt un braukt tā, naktī arī esmu labi izgulējusies, mati vienīgi galīgi taukaini, bet vilcienā ceļojot tas ir pieļaujams. Un ir puse no mana brauciena - iekšēji jau gan šķiet, ka nupat jau gals, kas saistīts ar to, ka darba lielākā daļa jau padarīta, šorīt domājot par atlikušajām intervijām, dzīvesstāstu formu pat gribas mest pie malas, bet vairāk koncentrēties tieši diplomdarba tematam aktuālajiem jautājumiem.

     Pēdējās dienas Augšbebros pagāja ļoti brīvi - sajutos kā vietējā, ļaujot ciema dzīvei mani vadīt, bet vienlaicīgi arī mani uzdevumi tika pildīti, par pārsteigumu pat kādā mirklī Olga savus radu rakstus izvilka parādīt un man jau šķiet, ka tā gandrīz ir lielākā vērtība, vienīgi tas, ka tas viss man tagad šādās tādās bildēs ir, bet tie uzvārdi tur brīnišķīgi atspoguļojas un ir sadalīti. Žēl, ka baterijas visu laiku sēdās nost un jaunu vairs nebija, līdz ar to, visi viņas komentāri nebūs ierakstīti.

Šodien tik atceros, ka viņas onkulis esot stāstījis, ka Nēzduļķi bijuši vaļsirdīgi un bagāti mīlētāji, ka daudziem bijušas vairākas sievas vai vīri, šķīrušies un meklējuši jaunas puses. Kalniņu kokam atkal trūkstot šāda tāda informācija, jo ar vairākām māsīcām neuztur kontaktu - tā arī gadās, ka zina, ka kaut kādi radi ir, bet neko vairāk par to pateikt nevar. Jautājot par to, kas mudinājis šādus dzimtas kokus izveidot, atbild, ka tas esot interesējis un darbu sākot, pat nav manīts, kā laiks aizskrien. Tad vēl vīrabrālis Saša no Vācijas atvedis programmu, uz kuras tad tā ērti bijis veidot, un gatavs.

     Tā kā ratiņš turpat blakus un pēcpusdienu vienu es piesēdos šķeterēt, skolotāja ienākusi nosūtīt atskaiti un sāka runu par rokdarbiem - aizrunājāmies līdz stellēm. Viņas stāstā izskanēja atziņa, ka tā kā viņai bērnībā viss bijis tāds paštaisīts, pašausts un pašadīts, tad kādā mirklī tas viss ir apnicis un tiklīdz bijusi iespēja to nomainīt uz ko citu, jaunāku un citādāku, tā tas tika izdarīts. Bet šodien jau ir nedaudz žēl, ka tā - esot bijis pat adīts mētelis, par kuru šodien viņa atkal tieši priecātos, bet ir kā ir un kas ir. Olga minēja, ka kādreiz ciemā kādas 2 vai 3 stelles arī bijušas, Raibo un Mesingeriem laikam. Kad vaicāju, kad, atteica, ka sen, ka bērnībā atceras Mesingeriem tāda tumša istaba bijusi un tur galā stāvējušas, bet kur un kad pazudušas, kas to vairs zina - var jau būt, ka uz Taras muzeju atdotas, te jau visi zina teikt, ka braukuši un vākuši vecus priekšmetus un vēl ko, katrā ziņā šodien vairs nav.

     Pirms tam vēl biju klubā uz īsu mēģinājumu, kur sākumā sievas savācas, tad vajadzēja nākt bērniņiem, bet tie ko ta viens, ta otrs - tā arī nekāda mēģināšana neesot sanākusi. Oksanu un Innu tur satiku, Ļubu, vēl kādas sejas, kas pirms tam nebija redzētas. Sarunāju ar Oksanu, ka viņa vakarā atnāks ciemos, citādi necik nebija satika un parunāts. Tad nu viņa vakarā arī atnāca - es tikai dienā vēl līdz mājām pavadīju, viņa atrādīja savu jauno virtuvi. Prieks, ka viņai pamazām arī tā dzīve uz priekšu rit, Vova, vecākais dēls jau Tarā tehnikumā mācās, Miša tagad 9.klasē Martuševā un teicis, ka paliks uz 10. Klasi arī tur, bet mazais Vitālijs žiperīgi skrien un smaida sakniebtām lūpām, viņam tikai 2 gadi, bet brašs puisis, es jau padomāju, ka trīs.

     Kamēr Olga aizgāja govi slaukt, es ar Oksanu jau tēju dzert, tad viņai noprasīju, kad un cik bieži uz Latviju braukājusi, kad kokli iemācījusies - tas esot bijis nometnē, kas rīkota Augšbebros ar Latvijas meistariem, tad kas kokli, kas dziesmas mācījušies, tā reize bijusi vērtīga. Bijusi arī uz kādiem dziesmu un deju svētkiem ar Varavīksni, pirmajā braucienā uz Balticu arī piedalījusies. Kaut kad 90.gados izmantota arī iespēja divus mēnešus Latvijā pastrādāt, bet palikt nav palikusi, jo mājas tomēr te, ciemā. Te visa ģimene, vecāki un māsas. Oksanas pirmais vīrs bijis Cīrulis, tagad otrs - civilais vīrs - Koļa, Koljans Korbergu dēls. Viņš gan stipri jaunāks, mēdz arī iedzert, bet pēc jaunās virtuves un pirts var redzēt, ka saimniekot prot mājās.

    Vēlāk jau ar Olgu smējāmies, atceroties skolas laikus, dzīvi internātā Martuševā. Reiz saplēsta kleita pār sētu lecot un citas jau arī nav bijis līdzi, tad aizņēmusies no kāda, kam bijušas vairākas - kā tad tajos laikos vispār vairāk mainījušies, īpaši jau internetā. Pēc tam atkal runājām, ka toreiz jau visi kā fabrikā bijuši - ko veikalā atveda, tā arī vienādi staigājuši. Ar Ļubu Korberg abām bijušas sarkanas bikses, spilgtas, spilgtas - tā arī abas lepni staigājušas. Pieķeru sevi pie domas, ka es izvairos no vienādiem apģērbiem, ka man allaž vajadzējis ko izmainīt, lai ir citādāk. Smējāmies vēl par vakara ambrāžu - Sergejs par zirgiem un par vīriem vien, kurus nevarēja vakarā pa mājām izgaiņāt: aizdzen no pelorāma (dēļu zāģētava ar lentas zāģi), lai nesēž un nedzer, tie aiziet uz lielo garāžu - tad dzen prom no garāžas, tie aiziet uz Sergeja garāžu, ka ir tas āķis lūpā, tad neko vairs nevar padarīt. :)

Kurzemes Ozolaine

22/02/2014

     Ierodamies jau pašā vakarpusē, līdz ar tumsiņu. Pirmā pieturas vieta pie Zelmas, vēlāk vēl savācamies pie Jasko ģimenes - sākas 23.februāra svētki. Visiem arī sarūpētas lielākas un mazākas dāvaniņas, nekas nav īpaši saiņots, bet par visiem vīriešiem ir piedomāts un kas īpašs sarūpēts. Tādi kā mazi Ziemassvētki, kur dāvanas saņem tikai sitprā dzimuma pārstāvji, bet dāmas par to īpaši nebēdā, jo visi taču zina - cik labi apsveiksi vīriešus šodien, tik daudz vari gaidīt pretī jau pēc pāris nedēļām - 8.martā. 

     23.februāri sāku gan ar tēju Taņas mājās, kur nakšņoju, bet taisnā ceļā uzreiz arī devos pie Anniņas, ceļa vēl satiku Olgu Šeļuhinu, pāris vārdus ar viņu pārmiju, kādu suni un devos vien tālāk. Sals pieturās, sajūtot, kā jaka piepūšas, lai noturētu mani siltumā un degunā sitās sals, smaidīt vien gribas. Šodien gribu aiziet līdz otram ciema galam - gribētos pa dienas vidu, kad saulīte jau ir tik jauka, bet iešu no rīta - kas to zina, kā diena izvērtīsies, bet parīt jau jābrauc uz Augšbebriem.

     Pie Anniņas iegāju sētā pa viņu izmīto taciņu, kuru var atpazīt pēc sniegā saspraustiem zariem, viņiem vairs nav vajadzības un spēka katru reizi rakt. Iepretim skolotāja mājā, Zelmai Altinkovič nedaudz ir izrakta, bet to jau vairāk bērni, kad atbrauc un saved produktus, tā, ka Zelma kā bumbiņa vien dzīvojot - veļoties jau krietni, kamēr Anniņu apskaujot var just, ka nekas lieks nav uzkrāts - viņa arī negribot un, ja vajagot, varot arī sevi ierobežot. Nosmaidu un nodomāju, cik stingra gan šī vecmāmiņa ir. Pagalmā pamanījusi, ka virtuves durvis atvērtas gāju turp, pavēru, bet tur Valdis. Viņš gan saprata, ka ciemiņš atnācis, bet nepazina, aizveda uz istabu tur jau Anniņa bija priekšā - vēl rīta krāšņu kurināšanas aplis nebija nobeigts, tā apsēdāmies istabā pie galda, sākām runāt un ik palaikam tikai paskatījās, vai jau nevar aizvērt šīberi ciet. Sākumā gan Anniņa piesardzīgi pret diktofonu izturējās, bija lietas, kuras stāstīja tikai tad, kad izslēdzu to, es arī viņu klausīju, ierakstīju tikai tik, cik viņa ļāva. Grūtāk jau paliek vien tajā mirklī, kad stāstam pa vidu sāk iepīties kādi traģiskāki notikumi kā vectēva nāve (neatceros, vai to izstāstīja pie diktofona vai nē, bet pat man šermuļi skrēja pār kauliem, klausoties, kā viņu vedot austriešu kalpus atpakaļ uz Taru bija uzbrukuši vai sarkanie vai baltie, es jau tagad nezinu, bet viņam bija galvā ar cirvi dots, un izšķelts caurums līdz pat smadzenēm. Jābrīnās, ka pēc tā vispār cilvēks vēl nāk pie samaņas - tā viņš bija nodzīvojis mājās vēl kādu nedēļu. Toreiz, atbraucis mājās, pareizāk jau laikam būtu - zirgs viņu pārvedis (tikai nav skaidrs, kāpēc vestais austrietis tomēr ticis savainots, bet aizvests uz slimnīcu), pēc tam, kad sieva nav varējusi ar asinīm piekaltušo cepuri noņemt, pats norāvis un tikai teicis: ja šīs sāpes pārcietīšot, tad nevienam šajā pasaulē vairs sāpju nebūs. Pats norāvis to cepuri un nedēļu vēl pie samaņas nogulējis mājās, tad Eglītis vai kāds jau tur paziņa un teicis, ka austrietis jau vietā, kur vairs nekādas sāpes nav jācieš, tajā naktī sapratis, ka pēc sava austrieša pakaļ jābrauc nebūs, pats sācis murgot un devies uz labākiem laukiem.

    Jau daudz citādāks stāsts izvērsās, kad runājām par ģimeni, par vīra atrašanu un to lēmumu, kad nu ir jāprecas, ka tiešām vajag - redz, es atbraukusi, visiem maniem brūtgāniem jau sievas vai draudzenes, bērni pieteikušies ir, es kā allaž smaidīga un viena :) Anniņa tikai mēdz noteikt, ka nekāda laime jau tajā ģimenē neesot, kas mani izbrīna, jo lai arī viņai tikai viens bērns, abi ar vīru tik kārtīgi dzīvojuši visu mūžu tā arī. Tad tik Anniņa sāka stāstīt, kā tā sapazīšanās un saiešana bijusi. Altinkoviču mājas bijušas iepretim ar viņu būdiņu aptuveni tur, kur tagad Andreja Altinkoviča māja. Vīrieši bijuši paņemti karā, ciemā tik kāds vājš vectētiņš un pa retam kāds vīrieša cilvēks bijis. Mammai Madei bijusi šujmašīna, viņa šuvusi abiem brāļiem: Vilim, Valdim ko jau vajadzējis, savukārt šie līdzējuši pie visādiem darbiem. Aizgājusi armijā vēl abi rakstījuši vēstules Annai, atnākuši - abi sēž ciemos un pļāpā, bet ko ta ar laiku Vilis vairāk nostāk palicis, tā Valdis ar Annu palikuši kopā. Vilis atkal par sievu apņēma Zelmu, mājas bija iepretim. Vilis bijis lielāks muzikants, bet viņam arī mūžs bija īsāks. Zelmas ģimene bijusi nedaudz turīgāka tur tēvs ir bijis mājās, un kad jau kolhoza darbos gājuši, tad viņiem vienmēr arī visi darbarīki bijuši izpravīti (sataisīti) un labi, ne kā Anniņai -  atceras neasu izkapti, trulu cirvi, ka taisni strādāt bijis grūti.

    Kad vaicāju par mīlestību, tad atceras reizi, kad gulējusi slimnīcā Vasīsos (Васисы), kur toreiz bijis rajona centrs, ārstēta dzeltenā kaite. Toreiz jau bijis tā, ka neko neesot varējis ņemt līdzi, arī pat ne savu apģērbu, ne kādu rokdarbu, ko darīt tur guļot, bet no apģērba pat apakšbiksītes esot bijis jāatstāj skapītī, kamēr guļ slimnīcā. Tur bijis kāds zēns, krievu puika turpat no Vasīsiem, sākuši ko runāties. Laikam jau vienā palātā nav bijuši, jo runājušies caur logu pārsvarā. Reiz viņš piedāvājis no bibliotēkas atnest kādu grāmatu, prasījis kādu, Anniņa atbildējusi, ka derēšot jebkura, tikai ne par karu. Tad nu viņa ieraudzījusi, kāds viņš bijis savās drēbēs - tīri mulsums un bēdas, jo viņam bijušas glaunas drēbes, tātad no labas un bagātas ģimenes, viņš arī desmitajā klasē jau mācījies, bet Anniņa nobeigusi Kurzemes - Ozolaines septiņas klases, tālāk mācīties naudas nav bijis par ko, tā viņa jau aizgājusi darbā fermā pirmāk (sākumā) lopus ganījusi. Tad nu viņa sākusi attālināties un tikai domājusi, kaut nu viņu pirmo izrakstītu, lai viņš neredz kāda viņa lahmataja (izspūrusi, vienkārša), prastās drēbēs. Vēlāk vēl viņš atrakstījis vēstuli, bet viņa jau vairs neesot atbildējusi - tas neesot bijis viņas. Iepatikties iepatikās, bet kur un ko viņa tādā ģimenē, nav varējusi iedomāties, kā viņa vecāki to pieņemtu.

   Par grūto ģimenes dzīvi runājot, izstāstīja arī stāstu par to, kā dzemdējusi, ka toreiz jau nekādi ultrasonogrāfi, nekas nav bijis, ne svērta, ne mērīta. Pirmo reizi uz slimnīcu braukusi jau dzemdēt, arī tad tikai Valdis, septiņi gadi vecāks kā pati Anna, tikai pamanījis, ka jau naktī sieva nav gulējusi, tad no rīta ar kartupeļus ar nav varējusi lāga parakt, pati uz sevi gandrīz dusmīga, ka neko nevar padarīt, tik teicis, lai taisoties uz slimnīcu. Tad arī otrās dienas vakarā piedzimis, bet smagi esot gājis, ilgi mazulis līdis laukā, liels bijis Anniņa pati tomēr diezgan smalka. Ārste jauna, pašai pirmās dzemdības bijušas, nabas saiti tik pārrāvusi un iebāzusi atpakaļ, to, kas brīvs bijis, izņēmusi, kas ne - tas palicis iekšā. Anniņa pamatīgi noplūdusi, tikai pēc desmit dienām mājās vāja palaista, arī tad neko nav varējusi izdarīt un vēlāk atkal uz slimnīcu vesta, tad ir blakus mājas vecmāmiņa pat teikusi: „Ko tad mironi no mājām ved prom?” Bet nav bijis lemts! Ar to visu viņas dēls mātes pienu vispār nav dabūjis un vajadzēja vairākus gadus, lai viņa atgūtu spēkus, kaut, kas tad deva mājās sēdēt, gāja un strādāja jau tāpat vien, tā arī dēls vecāsmātes paspārnē vairāk izauga.

 

     Vakarpusē biju pie Zelmas, tikpat ka līdz ar tumsu tik atnācu, arī tas tik pateicoties tam, ka tik ilgi gaišs - te ir fantastiski saulainas un garas dienas; vēlāk sākas, bet ir garas, pēc sešiem tik izgāju, salu jau atkal degunā varēja just, kaut saule uz rietu vēl tikai. 

24/02/2014   

   Redz, šodien dzīvoju jau kā 25.02., ar domām nedaudz kavējos tēta dzimšanas dienā, bet tikai vakarā attopos, ka šodien taču 24.02. Kaut kā dīvaina te tomēr tā laika izjūta. Šodien nākot mājās no Zelmas, pie sevis domāju, kā tas sanāca, ka tikai vienu reizi, kaut arī visu dienu pie Anniņas biju, pie Zelmas atkal īsākiem brīžiem, bet ieskrēju trīs reizes - tas nupat šķiet jau gandrīz nepieklājīgi daudz. Jāatzīst, ka tās mājas arī tomēr šķiet vis vis vis savējās - tiešām ar mierīgu sirdi, bez mazākajiem pārmetumiem tur dodos, zinu, ka varu nākt un iet, kad sanāk. Citur jau līdzīgi, tomēr te tiešām man vienkārši ir sajūta, kā mājās.

   No rīta devos uz viņu ciema pusi. Nevienu ceļā bez pāris suņiem nesatiku. Viss arī tīri klusi. Pelorāmā tikai pāris vīrus strādājam redzēju. Saule jau pamazām iesildīja dienu, bija arī krietni siltāks kā vakar, izvilku arī fotoaparātu, atpakaļceļā pāris bildes izdevās sataisīt, satiku Priedi Volodju - pļāpājām, vēl domāju, ka varētu nobildēt, bet neizvilku tajā mirklī fotoaparātu. Kaut kā īsti laikam manī nav tāda pētnieka gara :) no otras puses aizvien jūtu tādu kā vēlmi nedaudz aizsargāt šos ļaudis un izvairīties no mazākā iemesla aizvainot vai ko lieku par šiem ļaudīm pateikt.

     Pēc šodienas sarunām ar Almu Štaļ un vēl Zelmu Suminu šķiet, ka jau ir savākts gana daudz informācijas, lai savdabīgu apkopojumu par šo ciemu varētu izveidot. Es nezinu, ko par to teiks fonda dāmas, bet man iekšēji tik daudz kas no viņu dotā šķiet muļķīgs. Tas, ka A. Lielbārdis teica, ka sibīrieši negrib pārāk daudz stāstīt, to var saprast, bet man tā nešķiet, tikai viņi stāsta pa savam, viņi stāsta un kā vēl, tikai tas nenozīmē, ka gribēs atbildēt tieši uz tavas formas jautājumiem. Paldies A. Lielbārdim, jo viņa teiktais par ļaušanu izteikties man kaut kā ļāva vairāk atvērties uz tādiem stāstiem, pie kādiem šodien būšu tikusi. Atliek vien turēt īkšķus, ka ar tehniku viss būs kārtībā un varēšu visu saklausīt.

Alma

     Ne reizi nav bijusi Latvijā, viņai brālis kara laikā nonāca Latvijā un krita tur, tur arī paglabāts. Uz Latviju kādi radi arī savā laikā aizbrauca (līdzīgi kā citās reizēs caur Altaju vai Kazahstānu). Kamēr vēl tantes bija dzīvas sazinājās, bet pēc tam ar viņu bērniem jau vairs ne. Tomēr valoda no bērna kājas saglabājusies, pozitīvs, spītīgs gars, ļaudīs allaž smaidīga un jautra, raudāšanu jau atstājot mājām, pašai savā stūrī vienatnē. Stipra šī sieviete, bet tik trausla arī, tomēr nebeidzu klusībā brīnīties par to, cik tīra, skaista viņa ir arī šodien savā vecumā.

     Par mīlestību aizrunājāmies, viņa gan neko neminēja, ka kāds cits būtu interesējis daudz, allaž bēgušas tik mājā ātrāk pēc dejām, bet šis allaž tomēr pakaļ un reizēm jau bijis priekšā. Tā arī, kad atnācis no armijas, salikusies kopā, dzīvojuši viņas mājiņā un lēnām cēluši blakus šo jauno.

Pēc tam pie Zelmas. Šoreiz ne tikai ar stāstiem, bet arī ar dziesmām. 

Tara

22/02/2014

    No sirds izjutu Krievijas plašumus, kad veselu dienu vajadzēja, lai no Omskas tiktu līdz Tarai - kamēr visi transporti, pa starpām vēl kāda neliela gaidīšana (tajos mirkļos jau gaidu mirkli, kad būšu atpakaļ un viss būs tuvu :)) kaut citādā ziņā noteikti nav par ko sūdzēties -  viss pārsteidzoši virzās uz priekšu. Visās mājās bez lielajiem TV, datoriem, fotoaparātiem ir arī planšetes, pat Tarā (ciemā droši vien nebūs - tur jau īsti nav arī interneta, kam planšetes).

    Jau dienu ciemojos Tarā pie savas draudzenes Tamāras ģimenes - viņa ir jaunākā atvase Zelmas Ukstiņas ģimenē (no Kurzemes Ozolaines), rīt brauksim uz ciemu. Šajā ģimenē viņu meitai pirmajā gadā atstāju mīksto lācīti, ko biju paņēmusi līdzi, viņai aizvien tas te ir - it kā nieks, bet kaut kādā mērā daudz. Es jau biju piemirsusi par to, bet te tas ir palicis atmiņā. Satiku viņus ciemā, tagad viņi ir uzcēluši māju Tarā, nomainījuši labāku auto, meitai jau 12 gadi - prieks redzēt, ka dzīve iet uz priekšu. Iepriekš atceros, kā vīrs teica, ka uz Omsku nebrauks, tagad jau vairākas reizes ir bijuši - sajūta, ka te arī pieaugušo domāšana un attieksme citādāk attīstās kā Latvijā, vismaz salīdzinoši ar maniem vecākiem noteikti. Manējie ir daudz sīvāki un tradicionālāki. 

     Šorīt jau atkal nogulēts līdz desmitiem - saule jau debesīs, ārā šorīt vēss - 30, izejot pirmajā mirklī jau auksti nav, tik vien kā elpa aizraujas nedaudz. Ilgāk paliekot, noteikti varētu just, ka sals kož degunā.

   Saša ir tas agrais putns, kas pieceļas un tiešām vienkāršā klusumā visu sadara. Un ne čīkst, ne pīkst par to, ka viņa dāmas ilgi guļ. Brīnišķīgs vīrs! Arī no vahtas (tā vietējie dēvē darbu ziemeļos, kur parasti dodas uz mēnesi, pēc tam mēnesi dzīvojas mājās; vairumam lauku reģionu iedzīvotāju tā ir ienesīgākā darba vieta) ar puķēm brauc.

    Vakardienas stundas pie datora ar Tamāru atspoguļoja, kā šodien tiek strādāts pie dzimtas un ciema vēstures. Viņa iedeva vairākas skenētas bildes ar veco Kurļankas (Kurzemes Ozolaines) skolu, mammu u.tml., par to, kas kurā ir, noteikti būs viņai vēl jāpārprasa, bet šobrīd arī to jau noteikti varētu uzskatīt par pilnīgu dienas darba devu. Bijām arī galerijā, redzējām Žeņas darbu - viņa braša meitene aug. Tamāra nerunā latviski, nedaudz saprot, bet viņa ir tā, kas savāc bildes, interesanti, ka tieši sociālie tīkli palīdz to izdarīt. Odnoklasniku lapa par Kurzemes Ozolaini ir piesaistījusi daudzus ciema bijušos cilvēkus, viņi paši sev ir saskenējuši un tīklā ievietojuši bildes, kuras šodien varu izmantot gan es, gan citi, un ja vien sazinās arī krievu valodā, tad ātri var tikt arī pie paskaidrojumiem. Par šo vietni runāju arī ar Svetlanu Štaļ, tiekoties Omskā, viņa atzīmēja, ka lapas administratore pat savu reizi palabojot vai papildinot komentārus arī kādām viņas pievienotām bildēm.

   Ir tieši nedēļa, kā esmu Krievijā. Kā man veicas ar interviju vākšanu? Pati kā pētniece esmu nedaudz bailīga. Būt piesardzīgam ir tikai cilvēciski, turklāt pat manis pazīšana vienmēr nav tā efektīvākā atslēga. Reizēm šķiet, ka lielāka piesardzība tieši no tiem cilvēkiem, kas reti brauc uz Latviju, kas nesazinās ar latviešiem bieži, turklāt ir jau piedzīvojuši konfliktus.

     Cenšos savu bailīgumu pārvarēt un doties uz priekšu - atgādinu, ka man ir tikai šīs pāris dienas, kad būt pie šiem cilvēkiem, vienlaicīgi tā ir visnotaļ jauna pieredze, ka ierodos pie sveša cilvēka un pēkšņi gribu, lai viņš man savu biogrāfiju izstāsta. Tā būs bijusi tīrā laime, ka pirmais cilvēks, ar ko sarunājos Omskā bija Raja, mākslinieciskā vadītāja, kura ir izteikta autoritāte, uz ko norādīja arī lielākā daļa biedrības aktīvo biedru.Viņai radās labs priekšstats, viņa šo labo auru arī nodeva pārējiem, un cilvēki gandrīz paši pieteicās. Es arī atļāvos uzvesties ļoti konsekventi - ja svētdien sarunājām, visiem nemaz nepārzvanīju, ja nekas nemainījās, atstāju, kā bija.

Tara ir tāds neliels starpposms, atelpas brīdis, bet drīz jau dodamies uz laukiem - klāt sestdiena, jāved studentes mājup uz Kurzemes Ozolaini. 

Omska

16/02/2014

    Tā arī vēl nav izdevies tikt pie interneta ar šo datoru, kaut ko viņš nesaprot, bet tas, ka šādus jokus viņš man spēlēja jau arī Maskavas lidostā liek domāt, ka kaut kas ar iestatījumiem nav pareizi - kā salabot, tik tālu šovakar noteikti netikšu.

18/02/2014

    Ar prieku sejā pirms desmitiem atgriezos mājās - viss veiksmīgi, nupat arī intervijas jau saglabātas abās iespējamās vietās. Rītdiena pēc šodienas šķiet neapskaužami viegla, paredzēta tikai viena saruna, kas zina, varbūt būs vēl arī kāda cita, bet vakara noslēgumā būs kino. Pagaidām gandrīz pārsteidzoši šķiet, cik piepildītas šīs dienas paskrien vēja spārniem, un gandrīz neticami, ka vakarā secini, ka ir jau arī izdarīts - vēl neaptveru, cik intensīva daudzējādā ziņā ir šāda ekspedīcija, un laikam jau tā šo braucienu varu saukt - pētījuma materiālu veikšana.

     Šodien bija vairākas intervijas. Dienu sāku, kad Kristīne mani modināja. Lai arī nekad nav lielas problēmas pamosties, no rītiem pagaidām guļu labi, pat pārsteidzoši tas nedaudz var šķist, jo parasti ceļos agrāk - bet šī kā reiz noteikti ir laika joslu atšķirība, pie kuras organisms vēl pieradis tikai nosacīti. Šis ir arī pirmais vakars, kad pēc Latvijas laika 21:00 sāku justies nogurusi.

    10:00 tikāmies ar Raju un viņas vīru Viktoru - viņi mūs abus sagaidīja pieturā, lai aizvestu uz klosteri - kādu gabalu ārpus pilsētas. Sākotnējais stāsts diezgan traģisks: pēc reliģijas noliegšanas 1931.gadā klosteris iznīcināts un tā vietā ierīkota nometne, kur nav bijusi neviena ēka ar jumtu - tikai sēta apkārt... Klostera teritorija stiepjas gar Irtišas krastu, kur pēc tam, kad mirušo ieslodzīto kaulu jau bija tik daudz, ka cūkas bija saēdušas miesas, kaulus palaida pa upi - neviens netika apraksts vai apglabāts.

Pēc tam devos ciemos pie Jāņa Minceviča, kur pāris stundas sarunās aizritēja.

    Tad Valentīna mani aši paņēma no Jāņa, lai vestu pie māsas Olgas Karlovnas, tā kā abām māsām vēsture viena, tikāmies trijatā. Sarunā reizēm piedalījās arī vīrs. Laiks tiešām lidoja vēja spārniem, pavisam drīz jau attapāmies, ka bija jādodas tālāk pie Andra, kas tikpat kā tik vien kā pāri ielai dzīvo. Andra māja mani īpaši aizrāva, tas šķiet brīnišķīgi - dzīvot koka mājiņā Omskas centrā. 

Jo viedāks un lielāks, jo vienkāršāks cilvēks.

Un mēs visi esam tikai cilvēki.

    Bet pēc šodienas sarunām ir vēl pāris lietas piezīmējamas. Braucot mājās ar Valentīnu Ozoliņu, viņa vēl par sevi stāstīja, kas izpalika ierakstītajā sarunā.

    Reiz viesojusies Jūrmalā pie draugiem, un tie viņu aicinājuši braukt un strādāt Latvijā, būtu varējusi strādāt VEF rūpnīcā, jo tur arī māsīcai bijis darbs, bet Vaļa kaut kā tomēr nav piekritusi. Kad vaicāju, kāpēc, atbildēja, ka aizdomājusies, ka vecāki te, māsa ar ģimeni, brālis... Varbūt, ja būtu ātrāk, tad jā, bet ka jau toreiz nepiekrita, tad nu vairs neko. Tāpat bijusi arī reize, kad vecāki domājuši par braukšanu atpakaļ uz Latviju, kad jau viens brālis Andrejs ar ģimeni pārbraucis. Tēvs gribējis braukt, bet mamma nav gribējusi, tā nav aizbraukuši. Lai arī tikai nieka piezīmes savā laikā izteiktas, bet tās pauž zināmu attieksmi pret Latviju, pārbraukšanu uz dzimteni. Kādi iemesli bijuši prātā tajā laikā, lai atteiktos, var tikai minēt, bet neraugoties uz šejieniešu drosmīgumu, reizēm var redzēt zināmu piesardzību arī. Šovakar šķiet, ka tas pierāda to, ka bez drosmes klāt bijušas bailes. Var jau būt, ka tām vienai ar otru roku rokā arī jāiet.

   Kad Valentīna mani no Jāņa paņēma (vispār visu dienu biju no rokas rokā - paldies par tādām rūpēm, nemaz neliedzos, ne tikai tāpēc, ka zinu, ka viņu uzstājība un organiska vajadzība vienkārši pieprasa būt laipniem un rūpīgiem, bet arī tāpēc, ka zinu, ka tā tiešām jūtos droši un pati sev aiztaupu veselu kaudzi ar potenciāliem uztraukumiem, kuriem jau tā nevajadzīgi mēdzu pieķerties), viena no pirmajām frāzēm, ko no viņas dzirdēju bija par to, ka zvanījusi uz Augšbebriem, un, ka mani tur atceras, paguvuši salīdzināt arī ar otru skolotāju, noteikuši, ka es tāda jestrāka un ašāka bijusi, ka Baiba bijusi mierīgāka un nosvērtāka.

:) Omskā jau pavadītas divas pilnas dienas - brīnišķīgas dienas, jāparūpējas, lai arī tālāk tās virzītos veiksmīgi. 

19/02/2014

    Vakardienas vakarā pavadījām vairākas stundas ar Kristīni vienkārši pļāpājot. Šī noteikti ir viena no tām reizēm, kad var teikt, ka puse nakts vienkārši aizlidoja un kaut kur pazuda. It kā gribējās sakārtot papīrus, it kā vēl nez ko sadarīt. Lai arī šejienieši pārsteidzoši viesmīlīgi uzņem un paraksta arī lapas, vienu variantu atstāju viņiem, tieši pati jūtos nedaudz apmulsusi ar tām. Bet tas viss jau arī noteikti vairāk tāda pašas piesardzība, līdzīgi kā ar fotografēšanu, kad jūtos, ka tādējādi pārkāpju zināmu privāto teritoriju.

     Bet nupat jau sakārtoju jautājumu, kur nakšņošu nākamajā pieturas punktā. Tas ir labi - dot ziņu cilvēkiem. Tas vispār ir labi, arī braukt ciemos. Un ļoti patīkami, ka var dzirdēt un saprast ierakstīto - vēl viens nemiers var kļūt par mieru. Šādas transformācijas daudz nozīmē.

Atgriežoties pie vakardienas sarunām, gribu atzīmēt, cik ātri šie diasporas stāsti parāda saistību ar katra mūsu individuālo dzīvi, specifiku. Ātri sanāk parādīt savas vājās puses, identificēt to iemeslus, vismaz tos, kas ir prātā. Tiek turpināta sava psihoanalīze, kas reizēm varbūt kaut nedaudz pārvēršas arī tādā kā grupas nodarbībā (ja pieņem, ka divi jau ir grupa).

    Nevedās man šorīt rakstīšana, vispār pagaidām nav sajūta, ka vestos rakstīšana. Tas šķiet gandrīz dīvaini - parasti man tik daudz gribas rakstīt un izstāstīt. Varbūt jāmēģina kādam nosūtīt vēstuli - tas palīdzēs atvērt un pavērt kādu domu, kādu stiebru, ap kuru vīties. Es zinu, ka Vaira noteikti gaida ar nepacietību.

20/02/2014

    Salīdzinoši brīva diena. Tikai viena saruna, kas izvēršas jauka, pirms tam eksursija ķieģeļu muzejā - pirmo reizi pilsētas vēsturi iepazinu caur ķieģeļu ražošanas attīstību - oriģināli. Tad tikšanās ar Ausmu - cienīga dāma! 

  Bet vakarā vēl mirklis teātrī: Ostrovksa "Mežs" - nu varu salīdzināt ar Krasnojarskas sniegumu pirms pāris gadiem, šis noteikti bija daudz mūsdienīgāks. 

21/02/2014

   Esmu laimīga, ka esmu drīz tikšu ciemā, beidzot. Autoostas (dzelzceļa stacijas nedaudz mazāk) Krievijā lielajās pilsētās noteikti nav manas laimīgās vietas. Atceroties pēdējos Omskas mirkļus, gribēju atzīmēt sarunu ar Raju, kamēr plunčājāmies siltajā baseinā, kas atgādināja sirreālismu un Ezīti miglā, kaut kur vēl aizkavējusies apsnigusi eglīte, visādas cepurītes tik iznira no ūdens. Runājām par bitēm - Raja stāstīja, kā ārstējas bez zālēm - ar bitēm. Sākusi, kad vairākus gadus atpakaļ tā izcēlusi tēvu no gultas. Tad arī pati sev sākusi likt pie sāpīgajām vietām. Noķerot biti sērkociņu kastītē, tad ņem ar pinceti un liek pie vietas, kas sāpīga: ap ceļiem, pie pleciem, uz muguras, kur netiek klāt, vīrs liek - tā viņi viens otram palīdz. Sākumā likusi tikai vienu biti dienā, tad pamazām līdz četrām tikusi, vairāk arī nevajagot. Pēc baseina patīkami nogurušas devāmies pie viņas uz mājām, pirms došanās pilsētas virzienā, padzert tēju un 100 gr., ko mēs pēc tam vēl prasīšot :)

Rajas uzlējumu recepte nedaudz atšķiras no ierastās nastoikas (uzlējuma): viņa skopojas ar cukuru - uz litrīgo burku, kur jau viss pilns ar ogām, tikai divas vai trīs karotes cukura un tīru šņabi pa virsu - tikām pagaršot gan upenes, gan ķiršus - abām abi varianti ļoti garšoja - es sev upenes kā zāles noteikti gribētu.

Labi paēdušas, jo kas to zina, kad nākamreiz ēdīsim :) aizstaigājām līdz centram - diena tik saulaina un bija arī brīvs brīdis, ka neatteikties no pastaigas. Kad jau vēsturisko centru izstaigājām, Andris zvanīja par pasi - laimīgi paguvām arī pēc tās aizbraukt vēl pirms teātra.

Pat vakarā alus krogā sēžot un no jauna sev atgādinot, kā tas ir, kad smēķē telpās, jutos pateicīga par kārtējo dienu, kas man dota.

Ceturtdienas rīts jau sākās ļoti agri, ļoti, it īpaši pēc n- tajiem aliem un pāris stundām miega. Piezvanījusi, lai pabrīdinātu, ka nāku, turpat vien gandrīz blakus kāpņutelpā gāju pie Ludmilas Ivanovas (viņai arī vīrs Nikolajs Ivanovs) - kā pats teic, īsts krievu uzvārds, tikai šorīt ieraugu līdzību ar Jaunjelgavas Ivanovu ģimenes uzvārdu. Lai vai kā - Ļuda noteikti bija salīdzinoši uztraukusies, varbūt tas arī tāpēc, ka agri cēlušies, viņai vēl uz darbu pēc tam, vakarā galva sāpējusi, bet šodien nevar atrast mātes fotogrāfijas, kuras gribēja parādīt. Mierinu, ka stāsts jau būtiskākais, un viņa arī sāka stāstīt - ļoti svinīgi un svarīgi, pārdomājot, vai kas netiek aizmirsts, stāvot kājās. Kad vīrs atnesa pienu no veikala, pārcēlāmies uz virtuvi, stāstot paralēli sāka taisīt pankūkas - pirmo reizi redzēju tādu jauku mīklas jaucēju, kamēr mēs virtuvē pļāpājām, vīrs istabā sāka kokles nedaudz skandināt, šorīt uz darbu gāja nedaudz vēlāk, tā teikt - paciemojās vēl ar latviešu meiteni.

Sākumā kautrējas no diktofona, beigās, kad jau izslēdzu to stāstīja par epizodi no 3x3 nometnes, kā pēc sava latviskā uzvārda centusies sazināties ar kādu nometnes dalībnieku, kurš no Austrālijas bija atbraucis. Ļudai Austrālijā arī ir radi, bet šis laikam jau nebija tas, jo, pat ar Vaļas kā tulka starpniecību, viņš nav gribējis ar viņu sazināties.

    Vispār jau šī sajūta, ka kādā mirklī Latvijas vai latviešu radi citur nav gribējuši ar šiem latviešiem sazināties vijās caur visiem stāstiem - laikmeta, politiskā režīma konjuktūras pirksts. Laikam jau cilvēki pāris desmitu gadu laikā ideoloģijas varā tik ļoti savu iekšējo pasauli mainījuši/ pārkonstruējuši, ka vairs nemaz nerod kopīgu valodu ar saviem radiem - šodien gan jau ir citādāk - it kā esam atvērti komunikācijai, bet kādai un kā tā izvēršas? Ar šo arī Omska ir galā, laiks doties tālāk.

     Omskā ierakstīju četrus dzīvesstāstus, kas ne pārāk gari, bet cik tad arī var gribēt, lai cilvēki izstāsta svešiniekam - viņi protams mīļi saka, ka mēs jau visi savējie un tā arī izturas, bet tik skaidri šoreiz jau redzēju, ka tomēr esam dažādi. Vai arī es tik ļoti jau atradusi. Par laimi gan nav grūti, pārsteidzoši viegli šīs sarunas tika organizētas un uzņemta tiku atvērtām rokām - tagad tikai nelikt vilties par to visu.