Materiāla autore: Liene
Salmiņa
Materiāls tapis 2012.gadā no
aprīļa līdz septembrim.
Latvieši Krasnojarskā
Latviešu ierašanās Krasnojarskas apgabalā
(bijusī Jeņisejas guberņa) datējama jau 19. gs. Latvietis savu dzimteni atstāj
brīvprātīgi, labākas dzīves meklējumos vai piespiedu kārtā, kas ir bijusi daļa Krievijas
cara valdības politikas, lai veicinātu neskarto zemju apgūšanu 19. gadsimta beigās. Pirmie izbraucēji tomēr
bijuši nosodītie, kuriem kā alternatīva cietumam vai pat nāves soda izpildei,
bijusi izceļošana uz Sibīrijas plašumiem, ģimenei atļaujot izvēlēties, doties
līdzi vai palikt. Jau toreiz, cariskās Krievijas impērijā, Baltijas apgabalos
izceļošanas nosacījumi atšķīrušies, bez cara arī baznīcai bijusi sava teikšana.
Tā, piemēram, somiem nav atļauts izceļot ar ģimeni, kamdēļ somu nācijai nostiprināties
un saglabāt etnisko piederību diasporas
situācijā bija daudz sarežģītāk, turklāt no apgabala vecāko latviešu stāstiem
par saviem senčiem uzzinām, ka latvieši jau arī gaidījuši savas nācijas
pārstāvjus, ar vietējiem iedzīvotājiem laulību neslēdzot. Drīz pēc nosodītajiem
ieceļotājiem, saņēmuši informāciju par zemes auglību un klimatu, uz tālieni
dodas arī radu vai draugu ģimenes, tādējādi kuplinot latviešu sabiedrību. Īsumā
atskatoties uz cara politiku 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā, var redzēt, ka liela
teikšana un vara bijusi arī baznīcām, kurai jāsaka paldies gan par diasporas
grupu asimilācijas aizturēšanu (ciemu veidošana, grupējot pēc nacionālā sastāva
bija luterāņu baznīcas iniciatīva), gan nācijas uzņēmīgāko un apķērīgāko
pārstāvju pakļaušanos pareizticīgo baznīcas piedāvājumiem (apmaiņā piedāvājot
zemi īpašumā), kur jau toreiz pamatā bijusi likumsakarīga cilvēka vēlme –
dzīvot pēc iespējas labāk. Veidojas zināms paradokss: lai arī grūti atrast
sirsnīgāku cilvēku par sibīrieti, finansiālā stāvokļa uzlabošanas iespējas
spēcīgi ietekmēja un vēl šodien ietekmē jebkuru citu dzīves aspektu.
Latviešiem vienmēr ir pietrūcis savas
zemes, vēlēdamies izbēgt no šaurības, vienveidības, prom devās veselas viensētu
saimes. Zemniekiem, kas ieradās Sibīrijā, iedalīja nedaudz naudas lopu, citu
nepieciešamo lietu iegādei, lai varētu izveidot jaunu saimniecību, kā arī
ierādīja nomērītus zemes gabalus. Šādi ciemi veidojās gan Krasnojarskas
apkaimē, gan vairāk uz dienvidiem, Sajānu pakājē (Lejas Bulāna).
Nākamais ieceļotāju vilnis saistīts ar
1905.g. politiskajām represijām, kad uz Sibīriju tiek izsūtīti politiski,
kultūras, sabiedriski aktīvi cilvēki. Izsūtījuma grupu nosaukumus veidoja pēc
vietas, uz kuru izsūtīja. Krasnojarskas vēstures muzejā Minusinskas 1910.g. izsūtījuma
sarakstā starp desmit nosodītajiem, redzams arī latvieša Spundes uzvārds
(izsūtīti tika no Krievijas Impērijas; jāatceras, ka tajā laikā daudzi latvieši
devās studēt un strādāt uz Maskavu, Pēterburgu).
Ekonomiskās ģeogrāfijas dati rāda, ka
1908.g. no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu. Jeņisejas upes baseina teritorijā lielākoties
šajā laika posmā ieceļoja no Vidzemes un Latgales, apmetoties Ačinskas,
Biriluskas, Boļsemurtinskas,
Boļšeuluiskas, Karatuzova, Novoseļovskava, Manskas, Partizāņu,
Tjuhtjetskas, Ust- Abakānas, Jemeļānas, Ujarskas, Šušenskas rajonos.
Trešais Baltijas iedzīvotāju imigrācijas
vilnis Sibīrijā veidojas 1917.g. Oktobra revolūcijas laikā, kad pēc pilsoņu
kara mājās neatgriežas latviešu strēlnieki. Krasnojarskas pusē Toičekā
sastopami vairāki strēlnieku uzvārdi: Liebets Roberts, Rakša Atis, Teteris u.c.
Pēdējie brīvprātīgie ieceļotāji ieradās
pēc 1917.g., kuri pārsvarā bija bijušie sarkanie strēlnieki, kuru liktenis
izvērsās traģisks un sarežģīts pēc 1920.g. Latviešu Strēlnieku divīziju
pārkārtošanas – viņiem nebija, kur atgriezties pēc pilsoņu nemieriem.
Nākamie ieceļotāji bija 1941. – 1949. un
1951. g. represētie Latvijas iedzīvotāji, īpaši sievietes un bērni. Represēto
upuru skaits tā arī nav līdz galam precīzi noteikts. Šo cilvēku smagais
liktenis nav vārdiem aprakstāms, nav aizmirsts, bet tiek cienīts.
Bet
pēdējo migrācijas vilni saista ar peļņas iespējām bijušajā PSSR 20.gs. 70.
gados.
Pateicoties savam čaklumam, latvieši
labprātīgi un akurāti veltīja daudz pūles, lai apstrādātu un iekoptu skarbo
Sibīrijas zemi. Lielākā daļa nodarbojās ar zemkopību un dzīvoja viensētās.
Inteliģentākie latvieši ieņēma dažādus ierēdņa amatus; daudzi kalpoja cara
armijā, pat vecāko oficieru rindās.
Laikraksts „Jeņisejas domas (Enišeiskii
misli)” raksta par 1915.g. skolotāja Eglīša (Borisovkas ciema skolas pārstāvis)
vadībā uzvesto R. Blaumaņa lugu „Zagļi”, uz kuru ieradās gan no tuvējiem
ciemiem: Suhanojas, Kamenno Gornajas, gan pat no tālākiem Krasnojarskas novada
apgabaliem. Lugas izrādīšana tik plašai publikai deva bagātus ienākumus, ar
kuru palīdzību paplašināja un uzlaboja mācību telpas.
Vēlākā Krasnojarskas latviešu biedrība
veidojas no tuvējo ciemu pārbraucējiem uz pilsētu. Vietās, kur uzturas vairāk
latvieši, atver latviešu skolas, teātra pulciņus, muzikālus ansambļus, avīžu,
žurnālu latviešu valodā publicēšanas centrs ir Novosibirska. Krasnojarskā pirmā kultūrizglītojošā latviešu
apvienība „Krīve” tiek izveidota 1918.g. Novembrī. Organizācijas ietvaros
darbojās teātra kolektīvs, vokālais koris un bibliotēka – lasītava. Starp
Krasnojarskas nacionālajām organizācijām „Krīve” bija viena no aktīvākajām, kā
norāda laikrakstā „Krasnojarskas strādnieks” (nr. 40, 26.02.1920.), bet arī
ārpus pilsētas var just latviešu mīlestību pret kultūru. Viens no
latviskākajiem ciemiem, no kurienes pārbrauca uz Krasnojarsku, ir Barisovka,
turpat netālu arī Toičeka. Laikraksts „Krasnojarskas strādnieks (Krasnojarskii
rabočij)” sniedz informāciju par latviešu dzīvi ciemos. Sākotnēji iebraukuši, veidojuši
pavisam vienkāršas mājas, bet drīz vien ar savu strādīgumu spējuši celt
kārtīgas dzīvojamās mājas, sākotnējās būdiņas pārveidojot par pirtīm. Pirms
pulcēšanas kolhozos, dzīvojuši viensētās, kurām nosaukumi piešķirti pēc
uzvārdiem: Liepiņi, Tepcēni, Gailīši, Lazdas.
Būtiski šķiet atzīmēt morālo stāju. 20.gs.
30. gadi ikvienam sibīrietim asociējas ar smaga darba un trūkuma gadiem.
Latvieši atzīst, ka smagi strādā un nepietiekami velta uzmanību saviem bērniem,
kultūrai (acīmredzot, jūt nosacītu morālu degradāciju, bet nespēj pret to
cīnīties). Vienlaicīgi sievietes apzinās
arī savu pārākumu starp vietējiem iedzīvotājiem, tieši strādīguma spēju ziņā.
Pierādīdami savas izcilās darba spējas,
kur lomu spēlē arī zināšanu augstais līmenis, latvieši arvien biežāk tiek
izvirzīti administratīviem, vadošiem amatiem. 1925.g. no 15 bezpartijiskajiem
guberņas un ciema amatu vēlēšanām 3 ir latviešu zemnieki: Timmermans Aleksandrs
Reiņa d., Āboltiņš Andrejs Jāņa d., Puseps Kārlis Jāņa d..
Viens no lielākajiem Krasnojaraskas
apgabala latviešu ciemiem bija Borisovka Ujarskas rajonā. Tajā bijusī kopējā
saimniecība (sovhozs) „Ausma”, vairākas pašu iedzīvotāju gādātas skolas. Jāpiebilst,
ka arī Krasnojarskas latviešu biedrības „Dzintars” pirmā latviešu valodas
skolotāja bija Erna Nikolajevna, nāca no Borisovkas, kur attiecīgi viņas tēvs
bijis ciema skolas direktors. Līdzīgi citiem ciemiem arī šis latgaļu, latviešu
ciems tika ‘izšauts’ 1937.g., gandrīz pilnīgi iznīcinot latviešu valodas
lietojumu, ciema kultūras un izglītības
dzīvi, tomēr jāpiemin, ka latviešu lepnums bija 1928. – 1930.g. Borisovkas
ciemā uzceltā jaunā divstāvīgā latviešu skola, kas kļuva par visas apkaimes
kultūras dzīves centru.
20.gs. 20.g. tika atvērtas arī citas latviešu
nacionālās skolas Kamenno- Gornovkā, Ujarskas rajonā, Ostrovkā Manskas rajonā. Skola
Borisovkā tika atvērta jau 1911.g. (pirmie skolotāji Eduards Baldiņš, Bērziņu
Anna), tajā pašā gadā arī Taimenskas kolonijā (rakstnieks Augusts Melnalksnis,
vēlāk Zariņš). 1912.g. Ostrovskas kolonijā Manas rajonā, Lejas Lebedjevā
Kanskas apriņķī, sākumā krievu tautības skolotājs, vēlāk latvietis – Baldiņš. 1914.g.
Greznaja Kirzā atvēra skolu Manas rajonā, kas aptvēra vairākas kolonijas.
Latviešu skolu skaits pieauga, ko vecināja
arī bēgļu laiki no 1915.g. pavasara līdz Latvijas pavalstniecības optācijas
noslēgumam 1920.g. vidū. Bēgļu skolas Krievijā tika atvērtas balstoties uz
1914.g. 1.jūlija privātskolu likumu, kas paredzēja, ka skolas uzturētājam ir
tiesības noteikt skolas mācību programmu un mācību valodu, kā obligātu atstājot
tikai ticības mācību un krievu valodu. Līdz 1916.g. Jeņisejas guberņā darbojās
deviņas valsts latviešu skolas ar 13
skolotājiem, kurās mācījās gan kolonistu bērni, gan bēgļu bērni. Skolu
darbību kavēja patstāvīgs skolotāju trūkums. 1916./1917.g. Jeņisejas guberņā
darbojās jau 10 valsts skolas un 2 Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas
uzturētas latviešu skolas. Pēc LBACK ierosinājuma 1916.g. 29. un 30.maijā
Krasnojarskā notika Sibīrijas latviešu bēgļu komiteju un sabiedrisko darbinieku
apspriede. Svarīgākais tomēr bija skolu izveide, kas tika uzskatītas par
latviskākām nekā tautskolas dzimtenē: „ Bēgļu skolas programma saistās ar
vispārējo latviešu nacionālās tautskolas atdzimšanu. Ir pareizi, ka ar bēgļu
skolām saistās mūsu latviešu skola vispārīgi. Tāpēc mūsu bēgļu skola jāuzskata
kā mūsu nākošās nacionālās skolas paraugs.” Jaunais Vārds.
19[201.lpp]16.,nr.47. Minētais citāts rosina domāt, ka bēgļi ir plānojuši
atgriezties dzimtenē. 1921./22.m.g. Jeņisejas guberņā darbojās jau 12 latviešu
skolas, kurās strādāja 13 skolotāji un mācījās 850 bērni, starp kurām bija 7
latviešu skolas ar 490 skolēniem un 10 skolotājiem.
30.g. Ačinskas Pedagoģiskajā institūtā
gatavoja latgaļu valodas skolotājus šim reģionam. Tā kā bija liels skolotāju
pieprasījums, bija pāris mēnešu un 3 gadu kursi. Šobrīd Ačinskas Pedagoģiskajā
koledžā izveidots latgaļu kultūrai veltīts muzejs.
Plašas represijas latviešu kolonijās
Sibīrijā jau sākās 20.gadu beigās, kad sākās vienlaidu kolektivizācija. 1930./
31.g. jau bija 2 masveida deportācijas, kad turīgos saimniekus izsūtīja, lai
pārējos iebaidītu un iegūtu mantu īpašumā. 1937. – 38.g. kā kulminācija t.s.
„tautas ienaidnieku apkarošanā” bija latviešu un latgaliešu skolu aizvēršana,
bet skolotāji, kā arī pārējā izglītotā diasporas daļa bija spiesti klusēt, lai izbēgtu bargus
sodus, bet citi pat devās bēgļu gaitās, citi saņēma kauna sodu. Komunisms
gandrīz pilnīgi izposta visu iepriekš izveidoto un sasniegto. Starp komunistiem
ir arī latvieši, arī skolotāji bija spiesti kļūt par komunistiem, starp
iedzīvotājiem veidojās arvien smagākas attiecības, kas veicināja noziedzības
līmeņa paaugstināšanos (pēc kā atkal bija iemesls ieslodzīt un ar nāves sodu
sodīt vainīgos).
Ciemi sāka degradēties, pārstāja darboties
baznīcas. Iedzīvotāji pameta ciemus, devās peļņā uz kalna raktuvēm, pilsētām,
daudzi tika represēti, tas atstāja iespaidu arī uz kultūras un valodas
saglabāšanu. Kopš 1917.g. tā atradās latviskās kultūras izolācijā, jo sakari ar
dzimteni bija minimāli. Pēc 1937.g. tika likvidētas visas latviešu skolas un
izdevniecība „ Prometejs”, iznīcinātas izdotās latviešu grāmatas. Latviešu
valoda palika tikai sadzīvē un ģimenes vajadzībām, vecākiem baidoties bērniem
mācīt to tālāk, jo piederība latviešiem tika uzskatīta par noziegumu un vairāk
kā citas tautas tika pakļautas represijām. Šajos gados pārdzīvotais tik dziļi
iegūlis cilvēku sirdīs un apziņā, ka vēl šodien, šķiet, nākamās paaudzes nes
līdzi zināmu baiļu un nedrošības sajūtu par savas valodas, savas etniskās
identitātes atzīšanu, vienlaicīgi kritiski izvērtējot realitāti. Zaudējums,
sāpes par to, kuras politiskā sistēma uz tik ilgu laiku centās slēpt, dzīvošana
aklā realitātē, ir ietekmējusi cilvēku apziņu, attieksmi pret identitāti,
piederības sajūtu noteiktam etniskajam sastāvam. Uz katra paša sirdsapziņas
paliek jautājums, pie kādas nacionālās piederības sevi pieskaitīt, vai atstāt
zem Sibīriju vienojoša nosaukuma ‘sibīrietis’, kas reizēm jau valsts līmenī
argumentēti sāk izskanēt kā noteikta etniskā sastāva grupējuma apzīmējums,
Krievijas latvietis vai vienkārši latvietis, pārdomājot saturu, pamatojumu,
katrs minot sev aktuālāko, ar ko šī piederība asociējas: senči, viņu dzimtene,
paša valodas prasmes, atmiņas, iespaidi no ceļojumiem (ja Latvijā ir būts),
zināšanas par Latvijas kultūru, folkloru un vēsturi (jāatzīst, ka vēstures
skatījums nereti var atšķirties no Rietumu interpretācijas). Sibīrijas latvieša
apziņā arī šodien aizvien līdzi iet pāri nodarījums, ciešanas, kam par iemeslu
ir skarbā daba, skarbā vēsture un salīdzinoši lēnām un ilgi nākusī labklājība
(kaut šodien Krasnojarska daudzējādā ziņā krietni pārspēj Rīgu).
Krasnojarska nav vienīgā vieta, kur
aizvien ir sastopami latvieši vai saglabājušās viņu tradīcijas, vēl var sastapt Ujarskas rajonā, Suhanojas ciemā,
latgaļus – Ačinskas, Beļšeuluskas, Biriluskas rajonos. Līdz mūsdienām
saglabājies visetniskākais Krasnojarskas apgabala ciems ir Lejas Bulāna, kura
iedzīvotāju skaits strauji sarūk, arī skola tika aizslēgta. Lai arī šodien
dzīvo nepilns 100 iedzīvotāju, arvien ir saglabājusies valoda un latviešu
paradumi, kā arī skolas ēka, kurai 2000.g. atzīmēja 140 gadu jubileju. Līdz 1905.g. tā bija baznīcas aizgādībā, tika
uzturēta par luterāņu draudzes līdzekļiem (plašāk par Lejas Bulānu un tās baznīcu
var atrast te: http://www.iclub.lv/life/LB/gramata.htm) . 1939.g. skolu kā
nacionālu iestādi aizslēdza līdz pat 1990.g., kad sākās nacionālā atmoda un no
Latvijas sāka braukt skolotāji, kas mācīja latviešu valodu un kultūru.
Tomēr galvenā organizācija, kas pulcē
Krasnojarskas latviešus šodien ir biedrība „Dzintars”, kuras izveidošanas
iniciators bija sabiedriski aktīvs latvietis Aleksandrs Lielais (represēts
1949.g.).
1990.g. 17.novembrī sasauktajā kopsapulcē
pieņem lēmumu par statūtu apstiprināšanu un dibina latviešu nacionālo kultūras
biedrību (Aleksandra Lielā biedrības programmas apraksts pieejams krievu
valodā: http://www.memorial.krsk.ru/Public/90/199101_1.htm). Biedrības
sākotnējie mērķi galvenokārt saistīti ar kultūras saglabāšanu, saiknes ar
Latviju veidošanu. Sākotnēji biedrībā iestājās aptuveni 200 locekļi, arī šodien
dokumentos biedru skaits ir diezgan liels, tomēr prakse rāda, ka aktīvāk
darbojas neliels kodols, kas sarūk ar katru gadu. Uz kopsapulci ierodas
aptuveni 40 dalībnieki, starp kuriem
vienmēr ir arī divi bijušie vadītāji, kā arī citi godājami biedri. „Dzintars”
2012.g. īpaši sveica trīs biedrus, kas sasnieguši astoņdesmitgadi aizvien lec
latviešu dančus un dzied dziesmas vai lasa lekcijas augstskolā, kur savā laikā
bijuši arī vadītāju amatos. Neskatoties uz to, ka atsevišķas nodarbības valodas
un tradīciju apguvei bērniem nenotiek, jo ikdienas ritms apgrūtina to
apmeklēšanu, svētkos, nozīmīgos pasākumos, jaunākās atvases labprāt
līdzdarbojas, gan sniedzot muzikālus priekšnesumus, gan piedaloties spēlēs,
tādējādi arī kaut nedaudz izkopjot sevī latviešu valodas lasītprasmes un
izpratni, apgūstot tradīcijas (kopš 2011.g. par KLB „Dzintars” gaitām
fragmentāri var sekot līdzi arī internetā: http://kraslat.ru/lv/news).
Sākoties Atmodai, 1989. gadā daži entuziasti
ar Latvijas Kultūras fonda un Latvijas Izglītības ministrijas atbalstu
izveidoja Latviskas izglītības misiju, kuras mērķis bija ik gadu atrast un
sūtīt latviešu valodas skolotājus uz latviešu ciemiem Krievijā, kas ir liels
atbalsts latviešu diasporas grupu saglabāšanā, aktīvas sabiedriskās dzīves
uzturēšanā. Laika gaitā mainījās finansētāji, programmas, kas
nodrošināja skolotāja ierašanos un uzturēšanos Krasnojarskā, Lejas Bulānā.
Šodien Krasnojarskas apgabalā mācību gada laikā Krasnojarskā uzturās viens
skolotājs, par kuru Latvijā rūpējas Latviešu valodas aģentūra, bet Krievijas
pusē KLB „Dzintars”, nodrošinot istabiņu kādā no latviešu izcelsmes ģimenēm, kā
arī parūpējoties par vīzas kārtošanas jautājumu. Blakus Krasnojarskai Ačinskā
pulcējas latgaļi, savu kultūru un valodu saglabādami arī tuvējo rajonu latgaļu
ciemos.
Skolotāja pluss ir ciešā saikne ar
Latviju. Pateicoties interneta pieejamībai gandrīz visur un vienmēr arī
Krievijā, skolotājs viegli var kontaktēties, uzzināt par aktuāliem jaunumiem no
Latvijas, tādējādi ieguldot pienesumu no Latvijas. Bez pamatnodarbībām, kuru
saturā ietilpst gan valodas apguve divos līmeņos, gan dziesmu, danču un
tradicionālo rokdarbu nodarbības, 2011./2012.m.g. pagūts arī piedalīties LNT
rīkotajā akcijā uz 18.novembri, nofilmējot nelielu grupu, kas dzied valsts
himnu Krasnojarskā (iesūtītos video raida 11.Novembra krastmalā svētku vakarā).
Vairākkārt dodoties izbraukumos uz latviešu vai latgaļu ciemiem Krasnojarskas
apgabalā, ierakstītas dažādas intervijas, sarunas, kuras tālāk profesorei
Lidijai Leikumai filoloģijas jautājumu pētīšanai, sākta materiālu apzināšana
muzejam „Latvieši Pasaulē”, ar Rolanda Kalniņa piekrišanu nacionālā kino nedēļā
Krasnojarskā parādīta filma „Četri balti krekli”, biedrības bibliotēkā krietni
bagātināti krājumi ar latviešu filmām gan no Kino centra, gan no Jura Podnieka
studijas ar Vairas Strautnieces gādību, ar LELB palīdzību veiksmīgi organizēta
tikšanās ar Dzintru Geku un pārējo Sibīrijas bērnu grupu, tikšanās reizē pagūstot
gan uzdāvināt piemiņas plāksni Krasnojarskas vēstures muzejam, gan noskatoties
filmu „Piemini Sibīriju” kino teātrī, attīstot kopīgas sadarbības idejas
nākotnē.
Krasnojarska ar bagāto vēsturi, šodienas
strauji augoši pilsētvidi arī latviešu diasporas grupu nostāda smagu izvēļu,
izdzīvošanas cīniņa priekšā, bet šie cilvēki ir spītīgi, dziļi sirdī
saglabādami senču elpu, auguši skarbajā Sibīrijas klēpī, kopā ar atbalstu no
Latvijas un latviešiem citur pasaulē viņi turpina krāsot apgabala un pilsētas
kultūras dzīvi ar savu, latvisko garu.
Izmantotie
avoti:
Lejas
Bulāna - Latviešu ciems Sibīrijā. Jānis Driķis, Valentīna Turlaja, Juris Rubenis, Una Balode, Aina Blinkena
un Anna Stafecka u.c., sast. Vaira Strautniece. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.
Tikšanās, vizītes ar Krasnojarskas latviešiem,
Ačinskas un Bičku ciema latgaļiem, Minusinskas rajona luterāņu pārstāvjiem,
Lejas Bulāna latviešiem.
