Mājupceļš caur Pēterburgu 28/06/12

Mājupceļš pienāca ātrāk kā gribējās. uz galda palika neizdzerta kafija, šis tas palika aizmirsts, atstāšanai domātās mantas kopā nesavāktas, bet gan jau - tas lika izvairīties no pabeigtības sajūtas. Nakts sākās pēc pusnakts, kad atlikušās četras stundas līdz izbraukšanai uz lidostu nemaz vairs nelikās tik daudz, lai visu izdarītu. Starp pakošanos atradu laiku arī kafijai, svecēm un mūzikai uz balkona, kas laikam arī bija viens no skaistākajiem mirkļiem, kuru pavadīju pati, vismaz uz kādu laiku sakot ardievas šai pilsētai. Pēdējo reizi no Anastasija balkona vēross uz časovņu, kuru jau labi varēja redzēt, līdz rīta ausmai jūnijā jāgaida bīstami maz. Skatoties, kā tikpat kā pilnīgā mierā guļ viss tas lielais pilsētas masīvs, tikai vilciena lokomotīves regulāri pārbīdās un svilpj, vēl nespēju ne vārdos, vēl mazāk domās, aptvert pagājušo laiku Krasnojarskā. Pavisam ātri ar domām noglāstīju šo izgulušos milzi, kā Harijs Poters pārlaidos pāri pilsētai, īpaši jau rajoniem, kuros biežāk būts un zināms. Viss saistās ar cilvēkiem; to ir daudz, lai uzskaitītu vēl jāsaņemas.

 Kā štiki no rīta ir klāt mani vedēji. Jau pēc piecām minūtēm ar visām mantām esam mašīnā un tikpat necerēti savlaicīgi sasniedzam arī lidostu, kur veiksmīgi nododu mantas, mājas svari melojuši - svaru nepārsniedzu. Tā kā šobrīd esam pārliecināti, ka atkal tiksimies, iztiekam bez asarām (manas palika uz balkona sveču gaismā), ar smaidiem, bučām un laba vēlējumiem. tālāk jau pārsteidzoši laipna un smaidīga kontrole, miega stunda un raušanās lidmašīnā. atkal miega stundas līdz Pēterburgai, ja blakus nesēdētu knēvelis, kuram jautājumi birt bira, nogulētu nepamodusies. Pēterburga sagaida ar lietu un vēju, bet vēl vairāk pārsteidz ar temperatūru - +13C. atrodu savu terminālu, liekos uz mantām gulēt, ārā slapjš un auksts -  nav nekādas vēlmes nekur doties. pēc pāris stundām jūtos jau ņiprāka un dodos meklēt bagāžas glabātuvi. lai arī siltāks nav palicis, man ir lakats, un saule mijas ar mākoņiem, žāvēdama peļķes. netipiski, bet šoreiz pat gribas, lai busiņš ilgāk brauktu un caur logu sākumā priecājos par pilsētu. drīz tomēr sāku arī pārgājienu - izvēlos vienu no kanāliem, un uz priekšu. pamazām mostos, sildos es un pilsēta, raibi cilvēki, visādas vietas un nosaukumi arvien vairāk lec acīs, iepatīkas. Kad nonāku Ņevas prospektā, tad jau sajūsma aug un māsai var sūtīt ziņu, ka  'patīk man šī pilsēta par spīti vējiem un aukstumam'. jūsmoju par visu - cilvēkiem, arī tūristiem (pati taču tāda), mašīnām, tīriem trotuāriem, apstādījumiem, greznajām ēkām, dažādajiem un simpātiskajiem veikalu un kafejnīcu dizainiem (ar baltu skaudību nodomāju, ka te tomēr krietni tālāk kā manā valstī ar to tikuši), iegriežos pāris suvenīru bodēs, kur priecājos par zemām cenām un sagādāju vēl pāris dāvanas. tad nolemju sākt mēģināt kafiju - pēc garā ceļa jūtos pelnījusi. trāpās mūsdienīga vieta, kur pilns  ar bukletiem un flejieriem, izdomāju iet uz parku, vajadzētu pagūt. kamēr eju, satieku visus tūristu iecienītākos objektus, kas liek aizmirst par parka karti un drīz arī tās vairs nav - manas kabatas ir pārāk seklas, acīmredzot. daudz nebēdāju, jo esmu uzgājusi taku, pa kuru jau krietnus gadus atpakaļ kopā ar tēti un māsu skolas grupā ceļojām te uz baltajām naktīm. iepatīkas, cenšos nobildēt pāris vietas, tā teikt - salīdzināšanai. lai arī pilsēta milzīga, jūtos mierīgi tajā, šķiet, ka visi smaidīgi un laipni, var mierīgi uz soliņa sēdēt, neviens neko nepiedāvā, vēlāk atrodu nelielu pontonu, uz kura atpūsties, šūpojoties Ņevas krastos. laimē, skatos uz krastu, kur ermitāža un citi brīnumi, šūpojos, saule arī silda tā, ka pat žaketi var novilkt, graužu savus granātābolus. es iekārdinājusi arī māti ar dēlēnu te uzrāpties. apmaināmies ar fotoaparātiem un viens otru nobildējam, es dodos tālāk. 

 Pār otro tiltu iedama, piefiksēju slaveno vietu, kur tilts dalās, kad naktī kuģi grib tikt cauri. tādā pat noskaņā pavadu vēl pāris stundas, un kaut pilsēta jau iepatikusies, atceros, ka man pieteica par sastrēgumiem, kāpēc tomēr ieeju tūrisma centrā, kur pa velti var dabūt nelielas, bet pilnīgi pietiekošas pilsētas kartes, kas ļauj atrast pieturu uz lidostu. lidostā nokļūstu 30 minūtēs, plānoto 2 stundu vietā :) varētu jau atkal pagulēt, bet iespaidi no pilsētas daudz un tā tur knibinos līdz izlidošanai. par laimi nekas nekavējas, var atkal iemigt uz stundu.

Pār Rīgu tikko norietējusi saule, kad nolaižos, tas šķiet, ka jau kādu laiku atpakaļ norietējusi, tagad gan gribas ātrāk tikt pie mantām un satikt savējos sagaidītājus. ilgi, kamēr tieku pie somām, bet ir, ir arī tas mirklis klāt! Urrā, apskāvieni un lauku zemenes, brauciens pār Rīgas tiltiem ar Vecrīgas siluetiem, pirmo ziņu apmaiņa - varu sākt pierast pie Latvijas, pie mājām, kaut vēl jānobeidz pāris Sibīrijas lietas, kaut te nesaprotami vēss un laika josla cita, bet pie visa jau pierod.

Pedejie mirkli Krasnojarskā - 27/06/12

Pēdējā diena Krasnojarskā sākās ar nelielu aizgulēšanos, bet acīmredzot tas vienkārši bija vajadzīgs, jo iepriekšējais vakars, kas bija pēdējais deju un deju cilvēku vakars bija pārāk patīkams, lai to noslēgtu tikai savlaicīgas pamošanās dēļ. tā nu izlīdusi no gultas veselu stundu vēlāk pēc modinātāja, nepagūstu pāris mazos darbiņus, bet lielos gan. Veiksmīgi nokļūstu norunātajā vietā, kur saņemt filmas, kuras tālāk aiznest uz kino, lai sagatavo tās pārraidei vakarā. Patīkamākais mirklis bija tuvoties viesnīcai, redzēt svešu cilvēku grupiņu, kas ap sevi pulcējas, un droši viņus sveicināt latviski, jo zini, ka neviens cits taču tas nevarētu būt. Drīz tikām galā ar paredzēto, sarunājām par nākamo un katrs turpinājām savas gaitas. Paldies Krasnojarskas vēstures muzejam, kurš brīnišķīgi ātri reaģēja un ne tikai sagatavoja manu dāvināšanas līgumu par saktu, bet arī piekrita oficiāli dāvinājumā pieņemt 1941. gada izsūtītajiem latviešiem veidotu piemiņas plāksni, izvadāt nelielā ekskursijā pa muzeju, pēc kuras ar autobusu gan, bet visi kopā devāmies uz kino, kur drīz vien piebiedrojās arī vietējie latvieši un latgalieši (laikam jau pirmo reizi tos atsevišķi izdalu). Sajūta bija dīvaini. svešumā jebkuru latvieti esmu ieradusi ātri pieņemt kā ļoti tuvu cilvēku, un arī šoreiz šķita, ka tā bija, vismaz ar daļu grupas noteikti. no jauna  aizdomājos, cik ļoti valodas lietošana liecina par identitāti, vai kādā mirklī viens otru sapratīs Latvijas/ Rietumu latvietis un Austrumu (Krievijas) latvietis?! negribu teikt, ka nav iespējama noteikta atbilde, bet šķiet, ka tās parasti ir ļoti, ļoti subjektīvas, šobrīd arī neņemos spriest, vai ir iespējams ar teorētiskās literatūras palīdzību argumentēt par kāda noteikta viedokļa pareizību, bet zinu, ka mans viedoklis un redzējums atšķiras nedaudz no kopējā, sajustā ciemiņu grupas viedokļa, kaut cienu viņus, viņu viedokli, es jūtos un redzu situāciju nedaudz citādāk + sapratu, cik daudz prizmas vēl ir, no kurām uz diasporu Krievijā neesmu skatījusies, un cik maz tomēr zinu par to vēl.

Pēc filmas "Piemini Sibīriju" skatīšanās Dzintra Geka mēģināja veidot nelielu diskusiju, tomēr cilvēku dažādie skatījumi un vēlme izvairīties no konfliktiem tomēr drīzāk aizveda pie paldies vārdiem, pie īsiem stāstiem vienam par otru, pie ierosmēm citiem gadiem... kas arī nav slikti, tomēr parādīja, ka vienota un savstarpēji pieņemama viedokļa par redzēto nav. Tomēr priecīgi un ko ieguvuši bijām visi, patiess saviļņojums un tāds harmonisks noslēgums veidojās visiem kopā dziedot "Pūt, vējiņi" (lai arī citu reizi varbūt tik ļoti par šo dziesmu nejūsmoju). Vēl ilgi kā skudras viens pie otra cilvēki klīda, mainījās ar adresēm un dāvanām kino vestibilā, jau mazāk, bet arvien čupojās arī uz ielas pie kinoteātra. tikai vēlāk jau izklīdām, kur nu kurš, uz ilgu laiku neatvadoties, bet vienojoties, ka sazvanīsimies Latvijā.

Paldies Irinai, kas par spīti tam, ka nakts īsa, bet mantas vēl jākrāmē, tomēr mani aizvilināja uz jaunāko bāru Krasnojarskā - Bulgakovu, kur galda salvetes noformētas, kā fragmenti no grāmatas - es savu, protams, līdzi paņēmu... Tā kā skaidrs prāts vajadzīgs, tikai noskatāmies, kā bārmeņi pa trepītēm lien uz augšējiem bāra plauktiem pēc īstajām pudelēm un zāles pārzine staigā, ar roku piepaceldama pelēko kleitu, pasūtam pašgatavotās limonādes ar tarhūna un vijolīšu garšām - pēdējā īpaši atgādināja tualetes ūdeni, bet garša laba. pirms desertiem vēl saņemam mocarellas sveicienu no pavāra, jautri papļāpājam, baudu atmosfēru - tik dažāda šī pilsēta tomēr (kādā mirklī aizdomājos, kas Rīgā šim līdzīgs ir, jo patīk man te).

Jāņi 24/06/12

Saule lec no austrumiem, kaut arī šorīt tās pacelšanās aiz Pakrovkas nogulēta, pēc rīta kafijas uz balkona, sēžos kārtējajā autobusā, lai vismaz stundu mērotu ceļu līdz Krastec pie Ilmas, izkāpjot Austrmu tirgus pieturā.

Pa ceļam vēl nopērku izlejamo kvasu, jo ir gana karsts jau un tā vien gribas veldzēties, kā arī - kas to zina, Ilmai ar patīk okroška ar kvasu - tad jau lieks nebūs. Savu vainagu šoreiz nolemju dāvināt Ilmai - zinu, ka viņa priecāsies, bet par to, ka tas mans, īpaši nerunāju. Zinu viņas jociņus - tūlīt sūtīs Jeņisejā mest, bet man tā īsti neizdevās atrast piemērotu vietu tam, kāpēc arī metu pie malas visādus ticējumus un parunas. Ilma priecājās, ļāva bildēt un beigās piestiprinājām pie sienas, lai vīst un smaržo visa istaba. 

Kopā kādu līgo dziesmu nodziedājām ķērāmies vēl pie pēdējām pasakām - veselas septiņas un ar visām bildēm.

Kamēr parasti saka, ka labs darbiņš, kas padarīts, un pēc tā var arī atpūsties, Ilma mīl lauzt ierasto kārtību un naski maina kursu uz virtuvi, kur kopīgi sarūpējam visādus labumus, sākotnēji it kā tikai pabarot mani pēc garā ceļa (!), bet beigu beigās tiekam pie vesela svinību galda - ir taču Jāņi (un mana pēdējā ciemošanās reize). Smejamies kārtējo reizi uz nebēdu. stāstu par Līgo pasākumu, par dejām, par puišiem un citiem niekiem. ar prātu saproti, ka tik drīz atkal te ciemos neatskriesi, bet viss rit savu gaitu, nav skumju, nav atvadīšanās tuvuma - ir Jāņi ar okrošku, ar vīnu, ar kūkām, kuras neviena no mums īsti nemīl un neēd, bet skaisti uz galda izskatās, ir terīne ar saldu viegli rūgušu vīnu, sirņiki un pankūkas ar melleņu marmelādi. Ilmas tēvs bijis Jānis. Kamēr dzīvojuši laukos (līdz Ilmas 10. gadam) vienmēr tur svinējuši tos. Atceras, kā nākuši ciemos ar vainagiem, dziesmas dziedājuši, kā jaunieši gājuši meklēt papardes ziedu un viņi, mazākie bērni, pēc tam no rīta vienmēr tincinājuši, vai atraduši ar. toreiz jau vēl nezināja, kas tad īsti tas tāds ir.

Jāņiem savu uzmanību veltījušas, saņemamies un dodamies atpakaļ pie pasakām, pirms tam vēl izmēram asinsspiedienu, varbūt tabletīte jāiedzer, jo vīns taču iedzerts, bet nē - šodien pat tam nav ne vainas. Darbi veikli sokas uz priekšu, tomēr pulkstenis visu iepriekšējo laiku ar nav kavējies - man ir jādodas tālāk. pēdējie sīkumi, laikam pāris sīkumus atradu pat speciāli, lai vēl kāda minūte attaisnoti pavadīta šajās mājās - Ilma tomēr viens no tuvākajiem šejienes cilvēkiem, ar viņu kopā smiets, viņai līdz pēdējam visus noslēpumus varēja izstāstīt, ar viņu kopā pasakas sagatavotas, ar viņu izdarīts tas, par ko pat sākumā iedomāties nevarēja, bet beigās izdevās, un nemaz ne slikti.

Dienas turpinājumā dodos pie  Jūlijas un viņas vīra, kā vēlāk izrādās - iepazīstos arī ar viņu meitu Nastju, kurai pēc divām dienām izlaidums. No rīta braucu uz Krastec un nodomāju, ka gar Ilmas māju taču iet iela uz trešo mašīnu tiltu pār Jeņiseju, bet neesmu pār to braukusi un droši vien tā arī aizbraukšu mājās, nezinot, kur un kāds tas izskatās, kad sazvanos ar Jūliju un viņa saka, ka jābrauc ar 20. autobusu līdz 6.mikro rajonam. šis kā reiz uz tā tilta pusi aizripo, un, saulei caur stiklu nežēlīgi karsējot, braucu pār tiltu, skatoties uz līču kuģīšiem, zvejniekiem un citiem atpūtniekiem. Negaidīti drīz tieku galā un atrodu universālveikalu, kur drīz tiks atvērts vēl viens "Dzintara" kosmētikas stends Krasnojarskā. Kamēr vīrs tiek galā ar pārdevējām, ar Jūliju pļāpājam par šo un to, tad dodamies viņu jaunā dzīvokļa virzienā, kura interjers un plānojums pārsteidz -  tajā var aizmirst, ka esi astotā stāva dzīvoklī, bet sajusties kā mājās, turklāt interjeru pavisam noteikti varētu dēvēt par eiropisku, ar to domājot ierasto toņu un formu neesamību dzīvoklī. Kaut arī mēbeles un viss cits dzīvei nepieciešamais vēl it kā trūkst, Stockman tipa veikalā iepirkuši šādus tādus labumus, izbaudām plašumu, sarunas, pie kurām ikdienas gaitās skrienot (pat šodien, svētdienā, viņi kārtoja veikala lietas) nemaz tik viegli netiek.

Jūlija stāsta par savu tēvu, kurš izsūtījumā netālu no Jeņisejas Momatovā satika savu nākamo sievu - krievu sievieti, izveidoja ģimeni, izaudzināja meitu, līdz šai dienai saglabāja īpašumu Latvijā, kur meita ar ģimeni regulāri dodas ciemos. Vēlāk bijis slavens arī ar saviem arbūziem, kurus uz ziemeļiem izaudzēt nemaz tik viegli nav bijis. pēc stāstītā saprotu, ka Modris visu mūžu ir saglabājis paškritisku latvisko pašapziņu, nekautrēdamies izteikt savu viedokli par citiem latviešu sabiedrības pārstāvjiem Krasnojarskā un tās apkaimē. Neskatoties uz grūtajiem apstākļiem, latvieši izsūtījuma gados ar vietējo iedzīvotāju palīdzību ir spējuši veiksmīgi iedzīvoties, piemēroties dotajai situācijai, pat 'ņemt, ko dzīve dod', un visam pāri - būt laimīgi ārpus savas dzimtenes. man šķiet, ka tas ir daudz, man šķiet, ka jāspēj pieņemt, ka kāds cilvēks izdara izvēli palikt ārpus savas dzimtenes robežām, jo tam mēdz būt visdažādākie iemesli, un savu reizi viņa dzimtene varbūt pat ar to vinnē.

Ligo 23/06/12

5.diena

Līgo. Vakar godam nolīgots vakars, vēl godīgāk tam gatavojoties, pavadīta diena. Šķiet pēdējā diennakts bijusi ne tikai saules griežu kulminācija, bet arī manu darba spēju smagākā, tomēr veiksmīgi pieveiktā pārbaude. Es nezinu, kā ar šādiem uzdevumiem tiktu galā Latvijā, bet dzīve ir piespiedusi iemācīties (vismaz censties) nereaģēt uz blakus cilvēku psiholoģisko agresivitāti, lai arī viņiem tas var būt ļoti nepatīkami. Arī sarunas līdz ar to ir mazāk, bet ir daudz mierīgāk, es daudz vairāk pagūstu izdarīt, man it kā ir brīvākas domas, es varu pievērsties saviem uzdevumiem, nevis kāda cita. Egoistiski, es teiktu, ka nebūt, jo tā vietā lai iegūtu viens cilvēks iegūst vesela grupa. Varbūt tas tikai laimīgas sakritības dēļ, ka manas intereses daudz maz sakrīt ar šo grupu, bet nejaušību jau dzīvē neesot. Kārtējo reizi pārliecinos, cik daudz atkarīgs no savstarpējas komunikācijas, savstarpējas iecietības un vienam otra pieņemšanas tāda, kāds viņš ir. Kārtējo reizi par visu gribējās nedaudz pasmieties, bet turēju daudz maz nopietnu seju, citādi pretējā puse, šķiet, vispār uzsprāgtu. Tik dīvaini, cik cilvēki tajā pat laikā var būt dažādi. Dienu sāku ap 6.00, lai pagūtu iepazīties ar iepriekšējo gadu programmu, pielabot, uzlabot, kas man pašai šķita nepieciešams, noklausīties vairākus mūzikas albūmus, lai izvēlētos noteiktas dziesmas vakara daļai. Nemanot sagaidīt laiku, kad var sākt kontaktēties gan ar skaņotāju, kurš man lieliski palīdzēja tikt galā ar neskaidrajiem programmas jautājumiem, tad noskaidrot, kā ar citām Baltijas tautu nacionālajām biedrībām un viņu sagatavotajiem priekšnesumiem, pa starpai tikt līdz veikalam, lai sāktu raudzēt mīklu skandrausim, vārīt burkānus, tad arī puķes izdevās saplūkt un vainagus nopīt, tērpu izgludināt, sacept to rausi, un pamazām programmu sākt mācīties (negribējās jau visu pasākumu lauzītā krievu valodā kaut ko lasīt no mapes). Tiesa, sākumā gan tā bija, pie sevis jau sāku bīties, kas nu būs, bet skaņotājs turpināja būt lādzīgs un nomierināja un sākotnējais kreņķis pārgāja, paralēli vēl pāris izmaiņas programmā, pārējo līdzdalība – kas lēnām iedzīvināja svētku sajūtu tik ļoti, ka galu galā pat nejutos nogurusi. Vakars paskrēja, beigās vēl pāris saturīgas sarunas ar kundzēm, kāda konfekte un rokas spiediens no Borisa puses, sajutos, kā maza meitene, uz kuras priekšnesumu atnācis vectētiņš, noskatījies, pēc tam nedaudz uzliela ar patiesa prieka un gandarījuma pielietām acīm.

Es tomēr nesaprotu. Lai arī pati esmu sieviete, šķiet, kādu daļu īpašību no šai būtnei raksturīgajām neesmu saņēmusi. Nesaprotu, kāpēc profesionālā, lietišķā komunikācijā ir jājauc iekšā vesela kaudze emocijas, simpātiju un antipātiju izrādīšana, tajā pat laikā, pirms kāda laika varbūt būtu ‘uzķērusies’ un sākusi līdzi nervozēt un padoties strīdam, bet nu man tas šķiet smieklīgi. Tā var savam mīļotajam mašīnu vai gājienu uz kino prasīt, vismaz likt justies vainīgam par kaut ko noteikti, bet ne labot pārpratumu, kurš jau ir noticis, un pat visdziļākā jebkuras formas izskaidrošanās nelīdzēs, īpaši tad, ja neviens īsti nav ieinteresēts ko mācīties no esošās situācijas. Katrā ziņā interesanti, īpaši jau tad, kad par to pašam gribas pasmaidīt, pateikt, ka tā jau īsti nekāda nelaime tāpat vēl nav, tā teikt, kā dziesmā, kur liek bēdu zem akmeņa, pāri gāja dziedādam’. Tomēr jāatceras, ka savu reizi ar savas attieksmes pārāk klaju paušanu, kādu var tikai vēl vairāk nokaitināt, un tas nekas, ka pats viņš sevi nemitīgi uz to ‘kurbulē’.

Droši vien pirmo un pēdējo reizi dzīvē man bija izdevība gūt šādu pieredzi – vadīt Baltijas nacionālo biedrību Līgo dienas pasākumu Krasnojarskā. Var jau teikt, ka „Nekas dižs,” tomēr sava atbildība bija: sveša vieta, krievu valoda, pāris oficiāli mirkļi, tu esi saimnieks ne tikai pār saviem latviešiem, bet uz mirkli jāspēj sadarboties un izpatikt vēl vairākām biedrībām. Tevi sabaidījuši, ka tas ir šausmīgi grūti, kas ir iemesls, kāpēc to vairs negrib darīt biedrības vadītāja, tajā pat laikā citi it kā saka, ka nav tik traki. No rīta pa telefonsarunu, igauņu priekšsēdētāja cilvēciskā tonī nomierina, ka tie ir tādi neformāli svētki, ka  tur brīvi un drīzāk ar humoru, kur mans akcents vien jau ir gana labs mirklis citiem pasmieties savu reizi.

Pat šodien, gan vēl pielaboju un kaut nedaudz koriģēju emocijām bagāto tekstu, ar siltumu un dinamiku atceros svētkus, kas varbūt neilga līdz rītam, tomēr diena bija tik piepildīta... un saullēktu sagaidīju jau 21.jūnijā, ka laikam otru reizi tas nebija nepieciešams.

Pedeja RUS valodas nodarbiba 22/06/12

Pedeja nodarbiba.

Lai arī jau krietns sprīdis aiz muguras, pāris vārdus gribas vel pierakstīt, kamēr pavisam no atmiņas nav izgaisusi šī diena. 

Tā bija kārtējā karstā Krasnojarskas diena, kad pa dienu centos tikt galā ar vairākiem organizatoriskiem jautājumiem, biju ciemos pie Borisa, pēc kura ciemošanās kā spārnos lidoju un nevarēju vien nopriecāties, ka man ir tāds draugs, jutos kā zeltu uzrakusi, katru vārdu no vairāku stundu sarunām gribējās paturēt, bet kad bija mirklis, pēc nodarbības, vien pāris lietas tikai atcerējos un mierīgi ievelkot elpu pirms bezsoņņicas ar vietējiem draugiem, ierakstīju diktafonā - tā ka kaut kur jau tas ir, tikai jāatrod. 

Tā kā jau vairākas dienas iepriekš biju uzrakstījusi savu pēdējās nodarbības runu, kas ne tik būtiski runas dēļ, cik vairāk satura. Tad it kā to arī paguvu pateikt, pavisam vienkāršā latviešu valodā, uz katra paša atbildību jau atstājot, cik katrs sapratīs. man jau gan biežāk šķiet, ka saprot to un tik daudz, cik vēlas saprast. Pārsteidza, ka uz pēdējo nodarbību neieradās, Jāņos nepienāca sasveicināties viena no pedantiskākajām un cītīgākajām vecmāmiņām - laikam jau ar vienu mācību gadu nepietiek, vismaz man, lai iepazītu un izprastu šādu uzvedību, tā nu arī paliku no dažiem neatvadījusies, kad drīzāk priecē, jo rada sajūtu, ka nekas jau īsti nav beidzies, ka tepat vien viss ir un saglabā ilūziju, ka drīz atkal satikšu visus, ka sestdienas vakarā atkal uz dejām, kā ierasts mierīgi aiziešu. 

Smieklīga sanāca epizode ar cēlo, labi gribēto rīcību - dažu biedrības dokumentu dāvināšanu muzejam, kam par godu pat svinīgi tika parakstīts dāvinājuma līgums, jo pēc pāris dienām jau Anastasija tomēr paziņoja, ka šiem dokumentiem ir jāpaliek Krasnojarskā, vairāk gan neko tā arī neuzzināju, bet dokumentus atdevu. Tā nu būs informācija, avoti, bet viss darāmais darbs vēl priekšā. Pārņem sajūta, ka muzeja fondu papildināšana šajā apvidū nav nemaz tik viegla un vienkārša lieta. Pati tikai esmu priecīga, ka ir atstāta tautiska saktiņa Krasnojarskas vēstures muzejā kā maza liecība, ka savā laikā te rosījās latviešu bariņš, kam sava kultūra un valoda bija dārga, kas centās to kopt un saudzēt. 

20/06/12

8.diena

Nepieklājīgi maz dienas paliek šajā pusē. Kad iestājas neliels apmulsums, apstājas darbi lieli un mazi, tomēr esmu priecīga un gandarīta, šķiet, ka viss virzās uz priekšu tīri labi, arī izgulēties pamanos.

Lai arī šodien mākoņiem pilnas debesis tik ļoti, ka ir patīkami vēss, naktī istabas gaiss ar visu kondicionieri šķita tik spiedīgs un niecīgs, vēl mošku kodieni niez un neļauj gulēt, ka cēlos, sameklēju ziedi pret kasīšanos, paņēmu spilvenu un palagu un izgāju uz balkona gulēt – no rīta jutos brīnišķīgi, pati nobrīnījos, ka uz tik maza soliņa var tik labi izgulēties.

Pēc sestdienas lietus svētdiena atkal bija brīnišķīga un dejas pie t/c Planēta atkal varēja iet vaļā uz pilnu klapi. Arvien vairāk paziņas, arvien vairāk dejošanas... viss, protams, pirms mājās braukšanas. 

Pirmdien pusi dienas tikusi galā ar visādiem sīkumiem un pasauļojusies uz Tadaševa salas, kur gaisa temperatūra par saviem desmit grādiem zemāka, jo nav asfalta, kurš kausē uz vietas, autoostā tikos ar Aleksandrinu, lai dotos uz viņas laukiem Ņikoļskoe. It kā vasaras māja ar dārzu, bet izrādās ciedra guļbūves mājiņa ar saimniecības ēkām un tiešām plašu un skaistu dārzu apkārt. Aleksandrina stāsta par to, kā agrāk dzīvojuši, ka ferma bijusi, ka daudz vairāk mājas bijušas (kaut arī šodien ciemā ir aptuveni 2000 iedzīvotāju, vidusskola), savu reizi arī Jāņi ar biedrību tur svinēti (jāatzīst, ka neskatoties uz odiem un moškām arī es labprāt svinētu Jāņus šādā vietā). Kad pastaigāju un brīnos par dārza šedevriem, gan koku vai krūmu šķirņu izvēlē, gan platībā un izkārtojumā, pēc tam atzīstos savā izbrīnā Aleksandrinai, viņa saka, ka viņai taču visa ģimene mežinieki, kas mežniecībā, kas ar kokmateriāliem... bet kļūst skaidrs, kāpēc tik dažādi un skaisti, var just, ka ģimenei patīk dārzu kopt, lai arī savstarpējie viedokļi un prioritātes ne vienmēr sakrīt (citādāk jau laikam arī nevar būt).

Otrs pārsteidzošākais mirklis, kad ieejam istabā – apņem negaidīts vēsums (naktī pat gribas ar segu segties!). arī no iekšpuses mājiņa izdarināta ar apdares dēlīšiem, kārtīga krāsns ar kamīnu, šādas tādas cienījama vecuma mēbeles, kas veido lielisku lauku mājas interjeru (man šķiet pārsteidzoši latvisks; pavisam vienkārši sajusties kā Latvijā, kas līdz šim nemaz tik bieži te nav gadījies). Kad uzsildīta zupa, no kaimiņiem sagādāts mājas piens, krējums un biezpiens, ieturam vakariņas, pēc kurām dodamies apskatīt dārzu, salaistīt izslāpušos augus. Pārņem nedaudz dīvaina un sirreāla sajūta, dārzā ieraugot jau mazus tomātiņus, pārziedošas zemenes, treknus sīpollokus un spinātus, aizmetušos gurķīšus, jasmīna krūmu, kurš tūlīt, tūlīt plauks, pat gatavas ogas – žimalas (stāvam abas un mielojamies pie krūma; ogas esot pat ļoti veselīgas, no tām sanākot garšīgs ievārījums un nastoika ar). Pēc tam vēl apejam un ieskatāmies nesen izraktajā akā, apstaigājam puķu dobes; kas tik tajās nav – dzeltenie īrisi, petūnijas, kreses, citas puķes, kas ziedēs vēlāk, skaisti izlikti akmeņi, bērzu bluķīši un klūgu sētiņa. Tālāk dažādās rindās stāv skujeņi, dārzā vēl pavisam mazi un tīri bieži, tālāk, pieneņu pūku ieskautas, jau palielas priedes vai egles, gar sētu var atrast kādu pihtu, sudrabegli vai ciedru – tās visas kopā savu harmoniju veido un vakaram klājoties uz laukiem, ainava liek atcerēties dziesmu par tumšu nakti, zaļu zāli. 

Kad pagalms apskatīts, ejam tālāk pa ciemu paieties. Nekur dikti tālu netiekam kā līdz tās pašas ‘ielas’ galam, kur radinieku ģimene dzīvo. Ieejam it kā tikai sasveicināties, bet paliekam uz tēju ar lauku pienu, biezpienu un sarunām uz vairākām stundām. Saņem mūs ļoti patīkama saimniece, kas pati no Hakasijas puses, izgājusi pie vīra latgalieša, bet šodien viņas māte dzīvo pie Maskavas. Mājās dzīvojas trīs meitenes: vecākā, kurai izrādās jau 17 gadi un divas sākumskolas vecuma dvīnītes, kas sarunās nepiedalās, bet apmierinātas pie televizora dzīvojas. Šī ir kompānija, kur sarunas viegli un raiti rosās, patīkami plašs redzesloks šiem cilvēkiem, patīk vecākās meitas Aņas drošums un komunikabilitāte. Vēlāk uzzinu, ka viņa mācās Marinskas ģimnāzijas pirmspēdējā klasē, dzīvo internātā Krasnojarskā un tikai pa brīvdienām atbrauc mājās. Esmu pārsteigta uzzinot par šādas klasiskas un prestižas ģimnāzijas eksistenci Krasnojarskā, kur meiteņu un zēnu korpusi blakus, kur tiek organizētas balles, kur deju stundas ir obligātas, kur tiek organizēti gājieni uz teātriem un muzejiem (pēc viņas stāstītā prātā nāk Harijs Poters un viņu skola, kas man allaž šķitis nereāli), jā, viņiem ir arī formas un diezgan stingra dienas kārtībā, bet es neslēpju savu viedokli par disciplīnas nepieciešamību  pusaudža vecumposmam un tā pozitīvo efektu nākotnē. Šķiet, ka meitene pati ar neiebilst, atzīst, ka motivācija mācīties ir un viņa ir visnotaļ apmierināta ar savu skolu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka Krievijā ir tik ļoti daudz kas un tik ļoti dažādās formās, vajag tikai zināt vai gribēt zināt un uzzinās... kā tur pareizāk, bet arvien biežāk pārņem pārliecība, ka katrs te nonāk pie tā, pēc kā viņš tiecas. Esmu ļoti priecīga par sarunām, pasēdēšanu, atvadoties apskaujamies un pa krēslu jau dodamies atpakaļ. Odi un moškas ar jau pamodušies, vēl šodien nedaudz kasos un ziežu ar smēri sāpīgos kodumus (pilsētas pluss – nav šo kustoņu). 

 Tā kā no rīta jau 7.00 ar autobusu jādodas atpakaļ, īsi pēc pusnakts dodamies gulēt, nakts vēsums patīkami ieskauj, rīta svaigumu nedaudz traucē aptrakuši odi, no kuriem nevar vien ‘atkauties’ līdz pat pašam autobusam. Toties savlaicīgi tiekam atpakaļ pilsētā, bez liekas burzmas, pirms lielā karstuma.

 Šodien gaida īsa, bet interesanta tikšanās – esmu uzprasījusies ciemos pie Toļika uz viņa darbnīcu. Lai arī tā ir tikai pagaidu, kamēr viņa teātris ir remontā (plāno, ka remonts ilgs 7 gadus, tā ka Toļiks jau būs pensijā tajā laikā), darba galdi un instrumenti jau tie paši vien ir. Tā kā ieeja cehā tiek diezgan stingri kontrolēta, ejam pa aizmugures durvīm, jo man neplānoti līdzi ir paziņa. Ieraugot augstos griestus, sastrādātas vīriešu darba rokas, daudzos darba galdus, skaidu čupas, metināšanas iekārtas, stikla apstrādes stūri, grūti noticēt, ka atrodamies pilsētas centrā, nepilnu kvartāla attālumā no operas teātra un apkārt ieskauj vienkāršas dzīvojamās mājās. Neskatoties uz daudzajām iekārtām un materiāliem apkārt, cehs ir diezgan kluss un tukšs. Satiekam vien vienu kolēģi, kas sākumā pa telefonu runā, tad nāk piedāvāt pusdienās putru ar medu, no kā atsakāmies, šis vīrs izrādās ar Gaļinas māti vienas tautības, kad vaicājam par valodas saglabāšanu, viņš pelnīti lepni atbild, ka precējies ar mari el, lai saglabātu savu nacionālo piederību un valodu. Tālāk metāla cehā vēl atslēgu kopijas taisa metāla meistars un tas ir arī viss. Paejam garām restauratora galdam, Toļiks parāda savu instrumentu skapi, speciāli izveidotos papildus slepenos plauktiņus, bet paverot otras durtiņas pakārta neliela ikona ar vienu no svētajiem. Toļiks saka, ka tā jau septiņpadsmit gadus, un pagaidām sargājot. Laikam jau tas arī visvairāk piesaista šajos kultūras darbiniekos, ka viņi var būt lieliski aktieri, viņi zina, kad un kur var atklāti teikt, ko domā, kad ir jāspēlē, viņu dzīvesveids patiesībā savu reizi ir diezgan vulgārs un dramatisks, kā pašu spēlētās izrādes, bet ir mirkļi, kad  arī viņi skaita lūgšanu, kad viņi kļūst tik vienkārši un paļāvīgi kam spēcīgākam. Man šķiet, ka teātra cilvēku sabiedrība nebaidās lauzt stereotipus, nebaidās atšķirties un galu galā, iemācās pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.  Sarunājam vēl sazvanīties, šķiramies uz Marksa ielas stūra: mēs pēc saldējumiem, Toļiks uz sapulci teātrī, jāgatavojas gastrolei uz Irkutsku un teātra 25.sezonas noslēgumam.

 Vakarā, pēc pirmspēdējās nodarbības Klavas mašīna tiek nokomplektēta pilna ar cilvēkiem, un braucam uz labo krastu ciemos pie Antona. Tāds siltums un prieks redzēt Ilju, lai arī sākumā savu reizi pat aizskarta jutos ar viņa asajiem jautājumiem par Latviju, laiks un apkārtējais visu ir pārvērtis līdz cieņpilnai sirsnībai. Man allaž uzrodas visādas vecmāmiņas, bet šodien saprotu, ka varu sev ‘pieskaitīt’ arī viņu vectētiņu – Ilju. Viņš pats to nezina, un tas jau nav tik svarīgi, bet ieraugot viņu pēc nogurdinošajām karstuma dienām, kad katru dienu brauc uz dārzu laistīt kāpostus un citus labumus, it tādu nogurušu, vāju, bet solīdu, nodegušām rokām un baltā kreklā, nāk prātā Straumēnu aina ar vecotēvu svētdienā un bitēm, caur ko Ilja tikai tuvāks man top.  

Antons dzīvo devītajā stāvā. Pēc tam, kad visi kopā aši sarūpējam galdu, pāris glāzītes, konjaku un mājas brūvējumu, iedzeram pirmos tostus, pārrunājam pāris jautājumus, izejam svaigu gaisu paelpot uz balkona, no kura tālumā varu redzēt savu kalnu kreisajā krastā, bet Tak Mak ar Stalbu grēdām pavisam tuvu. Nedēļu atpakaļ Stalbos sāka degt mežs lielā sausuma dēļ, nu tie slēgti līdz 22. jūnijam noteikti. Pēc tam vēl apēdam saldējumu un braucam mājās, it kā tikai divpadsmitā stunda, bet diena šķiet gara un visi jau manāmi noguruši.