Stalbi

         Jau otrā nedēļa rit Latvijas pavasarī, pēc atklimatizēšanās, tikšanas uz pekām pēc angīnas, kuru sagrābstīju jau laikam sākot ar Krasnojarsku, vējaino Maskavu un visbeidzot nobeidzu Rīgā... šodien sāku kārtot šādas tādas bildes no rudens cēliena Krasnojarskā. 

Tad nu, lai veidojas viena opera, saglabāšu te rudens pārgājiena bildes no Stalbiem. 

Pirmajā bildē gandrīz visa nelielā grupa, kas devās, otrs Aleksandrs palika kameras otrā pusē. Neskatoties, ka Antoņinas vīru satiku pirmo reizi un ar latviešu valodu viņam ne mazākās saiknes, izsmieties un nelielos pauguros uz līst izdevās vislabāk viņa kompānijā.

 Stalbi ir vesels dabas liegums, kur izslējušās vairākas lielākas un mazākas klintis (par to izcelšanos ir dažādas versijas), šodien tām kā nosaukumi doti ģimenes locekļu vārdi (Vectēvs, vecmāmiņa, mazmeita u. tml.), pāris dzīvnieku vārdi vai vienkārši numuri (tie tika tām klintīm, kurām no malas tik vienkārši nevar noteikt līdzīgu prototipu). Zemāk dižais Vectēvs, uz kura pleca paveras plaša panorāma uz Krasnojarsku.. un, protams, ka visu tūristu cienīga ir uzrāpšanās uz tā.

 Tālāk nonāk pie Spalvas (kā jau noprotiet, tās forma atgādina spalvu :)), kas ir izaicinājums jau daudz maz kvalificētiem klinšu kāpējiem. katras brīvdienas var vērot paraugdemonstrējumu, kā pa to rāpjas augšā un pēc tam pa to pašu spraugu ar galvu pa priekšu slīd lejā. Garām nepaslīd arī piemiņas plāksne šajā klintī bojā gājušajiem, kas netraucē aizrautīgi vērot.

 Naudu par vērošanu viņš neprasīja, pēc tam labprāt pastāstīja par savu dzīvesveidu (ļoti veselīgs) un aicināja līdzi uz kādu klinšu kāpšanas braucienu Indijā, kurā plānoja doties pēc pāris dienām. Šim vīram ikdiena ir klintis un pārbraucieni no vienas līdz otrai.

13.marts

Kamēr vēl pēdējās dienas Latvijā, un ārā aiz loga sniegs slapjš sniegs, šķiet ir īstais mirklis tikt galā ar pāris bildēm no nesenas pagātnes.

Otrā raunda pēdējās dienas tika pavadītas dzimšanas dienas svinēšanas noskaņās. Vizuālais atskats pavisam lakoniski ir šāds: 

 Kopā ar svinēšanas priekiem mijas mēģinājumi, jo drīz ciemos grasījās ierasties cienījams viesis.

 Svarīgi un interesanti reizēm atzīmēt, no kurienes katrs mēs nākam.

 Mani cienījamie nodarbību apmeklētāji un viesi! :)

 Virs un zem ir stāsts par Irīnu. Netipiski manām ierastajām apmešanās vietām, šoreiz blakus bija cilvēks, kuram ne ar mani, bet manu tēvu vienā dienā dzimšanas diena. un kādā mirklī sajutos pārāk lutināta un apdāvināta, kad noslēgumā vēl devāmies uz pirti laist balonu... un kā Tev šķiet, kur tas aizlidoja - uz Rietumiem, noteicām, ka uz mājām.

13/03/12

Dzimšanas dienas rīts sācies ar pirmo apsveikuma dziesmu un dāvanām, pat puķēm – par ko paldies mājas meitenēm jāsaka. Citādi, šķiet, ka arī šorīt saule ausīs tikpat sarkana un liela kā iepriekšējos rītus, tādējādi spēcīgi iedvesmojot skaistai dienai.

Pēdējās dienas rit dikti aizpildītas un šķiet, ka milzum daudz laika jau pagājis kaut patiesībā nemaz ne tik daudz! Piektdien ar Aniju bijām vakariņas pie Mauri un Lizas kopmītņu dzīvoklīti – nezinu, kā ar studiju kvalitāti, bet kopmītnes viņiem ir jaunas, labas un mājīgas. Tā nu visnotaļ jauki pavadījām vakaru, pat tāds neliels sentiments paguva pārņemt, kā agrāk – savācoties kopā uz vakariņām ar draugiem. Tā kā beidzām, lai pagūtu uz pēdējo autobusu (nedzīvojam tomēr tik tuvu viens no otra), tad pietika spēka, lai sestdien no rīta vēl kopā pagūtu paslēpot, kas attiecīgi iedeva pozitīvisma dopingu atlikušajai dienai, kam turpinājumā plānojās biedrības kopsapulce, kurai drudžaini jau vairākas dienas gatavojās Nastja – es biju patiesi priecīgi pavadot pēc iespējas mazāk laika šajā darba atmosfērā. Lai arī sapulce bija tiešām gara un jautājumi, kā allaž, asi un ne visai patīkami, pēc tās devāmies pie cienījama kunga ļjas Voevodina, bet jau pašā vakarā vēl pāris stundas kopā ar Māri Jansonu, kurš pusotru dienu viesojās Krasnojarskā. Tad nu sīkāk, par ciemošanos un viesošanos, sapulci atstājot pašmāju virtuvei.

Ilja Voevodin savu cieņu ieguvis jau daudzus gadus lasot lekcijas Pedagoģiskajā universitātē par vēsturi un filozofiju, nedaudz arī reliģiju. Viņa cienījamo vecumu var just gan sarunās, kur viņš var iegrimt dziļā pagātnē un izstāstīt to kā tagadni vai vakardienas  notikumus, gan viņa mājās – dzīvoklis hrusšovkā ar augstiem griestiem un šodienai netipisku istabu izkārtojumu. Ap sienām tīkamas gleznas, vēsturiska un dabas fotogrāfijas. Viņam ar kundzi ir divi bērni un nu jau arī mazbērni, dēls izrādās pusprofesionāls fotogrāfs, kā arī pāris grāmatu autors. Arī tagad uz galda stāv viņa grāmata, kuras nosaukums latviešu valodā skan aptuveni tā: „Cīņas, biznesa, manipulāciju un apmāna stratēģijas”. Grāmatu kopā ar ciedru čiekuriem vedīšu viņa māsai uz Rīgu. Šoreiz man ir daudz mantas un pati jau sāku domāt, ka būs tīri smagi, kāpēc droši vien neizvēlēšos daudz staigāt pa Šeremetjevu, ir doma izlasīt Alekseja grāmatu pa ceļam, redzēs, vai izdosies. Tās pirmajā atvērumā pagarš saraksts, kam veltīta grāmata, blakus autora bilde, kurā viņš tērpies kun-fu cīņas tērpā, ik palaikam var redzēt arī dažādus hieroglifus.

Galds ar kaimiņienes gādību bija servēts ar dažādiem gardiem salātiem, pašsālītu speķi un šmakauku. Tasīšu krāsainība priecēja un labi slēpa iespējamos traipus. Izskatījāmies albumus, slavējama atlase un kārtība, apskaužami apraksti pie fotogrāfijām, kas nereti iztrūkst pašas albumos. Solīdi, bet ar manāmu reiboni devāmies mājās, kur jau Aleksandrs, Nastja un Māris runāja par un ap koklēm, citiem instrumentiem! Laikam jau zināmas ilgas pēc cilvēka, kas runā latviski, kura domu diapozons ir pavisam atšķirīgs no šejienes, bija tie spēcīgākie iemesli, kas lika turpināt sarunu līdz vēlai naktij, kamēr apkārtējie jau, raizēs par nākamo darba dienu, sāka rosīties gulēt! Es savukārt, svētdien nebēdādama devos uz Ačinsku, kur mani atkal priecīgi sagaidīja un es pavadīju sirsnīgu svētdienu... dīvaini, tikai ka autobusa biļeti katru reizi arvien grūtāk dabūt!

Diena jau pilnās burās, pavasara saule aiz loga sāk kārdināt uz slēpošanu, kamēr mežā vēl ir sniegs!

8/03/12

„Love in strangers” ... aizkustināta ar šo dziesmu nobeidzu savu 8.Martu Krasnojarskā, gandrīz pirmklasīga brīvdiena, kuru piedzīvot var tikai Krievijas Federācijā. Šajā gadā šī nu reiz ir pirmā reize, kad ar patiesu prieku atzīstu, ka esmu Krievijā, jo ir iespēja piedzīvot oficiālu brīvdienu... tāda pati bija arī 23.februāris – par godu vīriešiem, kas nedaudz līdzinās mūsu 11.Novembrim, bet tas tomēr nedaudz atšķiras.

Tātad... 8. Marts Krasnojarskā. Jāatzīst, ka svētku sajūta sāk pārņemt jau dienu iepriekš. Līdz darbam nevar aiziet ceļā nesatiekot vairākas mašīnas ar uzraktiem, ka pārdod tulpes, tualetē vairākas reizes uzskrien virsū sievietēm, kas ar papriku, gurķu un tomātu iepakojumiem kursē izlietnes virzienā. Vīrieši staigā apkārt apmierināti, tīri saposušies, nedzird ierastās pieklājības frāzes, kad kāds kārtējo reizi ko aizmirsis izdarīt vai aktīvi tiek meklēts vainīgais kādam ‘liekam’ darbam. Arī es no sava turku kolēģa jau pusdienlaikā saņemu vairākas apsveikuma sms un pēc tam vjetnamiešu ievārījuma mazo iepakojumu kā dāvaniņu (krievu valodas rīta grupā ir viena vjetnamiete, kas tajā dienā bija sanesusi visādus vietējos gardumus), pēc tam arī latviešu valodas nodarbībā viena otrai novēlam priecīgus svētkus, saņemu vēl vienu šokolādi, kamēr citu konfekšu kasti laižam pa riņķi, lai cienājas visi... kafiju noglabājam otrdienai, kad ielūdzu visus uz savas dzimšanas dienas nodarbību! Diena gara un priecīgi, ka var mierīgi doties mājās, apzinoties, ka pēc pāris stundām kopā ar nupat jau sen neredzētiem draugiem varēs super piesmēķētā klubā pasmieties, iedzert alu un padejot, šoreiz pat dzīvās mūzikas pavadībā... un pēc tā visa no rīta mosties ar saules stariem acīs – gandrīz nereāla sajūta – laikam ziema tomēr būs bijusi tik gara, ka jau aizmirsies, kā no rītiem saules stari mēdz līst pa logu iekšā, lai pamodinātu... nu labi, pēc dejām arī atļāvu sev ilgāk pagulēt, kāpēc izdevās sagaidīt sauli, parasti pagūstu pirms tās izrausties no gultas. Rīts ar sauli un kafiju pacēla nelielos spārnos, bet pēc kopīgām brokastīm ar zivju kotletēm un vinegretu, aizlaidu slēpot – šodien nekur nesteidzos, kāpēc pa starpai izdevās uzrausties kalnā, kuram līdz šim visu laiku slēpoju garām un domāju: „Nez, kāda ainava paveras no tā galotnes?!” ainava pavērās – pavērās arī mana mute.... tad apsēdos un aizvēru gan muti, gan acis un vienkārši ļāvu saulei sildīt seju – šodien tā tiešām bija ļoti silta. Skaisti, sēdēju un priecājos, ka ir 8. Marts, ka saņēmos uzrāpties kalnā, ka dzīvē var atrast arī skaistas lietas un vietas... nu jā, tāda aplaimota tad arī devos tālāk. Vakarpusē gāju ciemos pie bijušās biedrības priekšnieces Ausmas, viņai 7. Martā bija dzimšanas diena... jau no rīta noskatījos uz mašīnām, kas tirgojās ar tulpju kalniem – nodomāju, ka paņemšu kārtīgu pušķi viņai, bet nekā – izrādās, ka visos apkārtējos veikaliņos jau līdz pusdienlaikam visas tulpes bija izpirktas... arī konditorejas veikalā gandrīz nevienas kūkas vairs nebija, vīrieši vēl gan skriešus veikalā iekšā un ar kastīti ārā, un steidzas tālāk pie savām dāmām. Skaista diena, skaisti svētki! Šķiet, ka šodien svētkus pat gaisā varēja just, un es tur kaut kur pa vidu. Priecīgi!

3/02/12

Šodien jau ir pavisam cita diena… jau otro dienu Krasnojarskā smogs, kā izrādās, to uzzinu, kad sāku vaicāt, kur palikusi saule – jāgaida liels vējš!

Citādi darbi aizritēji tīri veiksmīgi, neskatoties uz to, ka balle pajuka neīstas kleitas un kompānijas dēļ, nodarbībā no rīta tumši zilo kleitu nosmērēju gar kaļķoto sienu, kā ne būt ar latviešiem izdziedāju pāris dziesmas, garastāvokli uzlaboja rotaļa “Liela skāde notikusi” noslēgumā, kārtējais sastrēgums un pēc tam tikpat loģisks skrējiens līdz teātrim, kur gandrīz paskrēju garām kompanjonei – tur nu varēja uzelpot, liekos maisus iegrūst kur ne būt, un ļauties smiekliem tiešām smalki atstrādātā aktierspēlē. Pēc tam jau bija tīri jauka sestdiena – šodien beidzot biju Kransnojarskas bijušajā Ļeņina muzejā, tagadējā mākslas muzejā, kur ir pāris patstāvīgās ekspozīcijas un mainīgās – tāds multikulturālisms vairākos stāvos – interesanti, bet nešķiet pareizi to  visu skatīties vienā dienā – kā var aptvert vietējā mākslinieka gleznu kompozīcijas, Ļeņina laiku Krievijā, ķīniešu fotogrāfa bezgalskaistās bildes no Sibīrijas ziemeļiem un itāļu fotoiztādi no Florences 20.gs. vidū? Visam bonusā vēl rotu un akmeņu izstāde – kārtīgs rotaslietu un dažādu dārgakmeņu gadatirgus – tiešām skaisti visādā ziņā! Reiz augustā minēju, ka man saplīsa ametists gredzenā, ko iepriekšējā reizē pie Baikāla pirku (tieši Baikāla iežos arī šis minerāls visvairāk atrodams – tā teikt - vietējais), tagad laiks doties pēc jauna – tad šodien tiku pie diezgan vienkāršiem, bet ametista auskariņiem.J skatoties uz visiem akmeņiem, vienā mirklī apjuku, lielās izvēles priekšā, mieru deva apziņa, ka man jau ir savs – ametists. Reizēm tas tomēr ir tik labi, kad zini, ko vēlies vai kaut šķietami esi atradis savu! J

Tikmēr hematogēna enerģija bija pilnīgi iztērēta un devāmies uz jurtu – izrādās ļoti mājīga un etniska vieta, kurai pirms tam viena biju pagājusi garām, apšaubot, ka tur varētu būt tēja plastmasas zālītē un čebureks… šoreiz šī ēka pilnīgi pārsteidza – cik noplukusi, bāla tā ir no ārpuses ar durvīm, kuras nemaz tik vienkārši nevar atvērt, tik krāsainiem paklājiem, dažādām tējām, austrumu saldumiem, grāmatām, mūziku, vīrakiem un pat plītiņu jurtas vidū piepildīta iekšpuse. Turpat pie ieejas atstājam virsdrēbes un apavus – tāds jauniešu kopmītņu priekšnama izskats… visnotaļ neierasti Krasnojarskas sabiedriskajai vietai, bet patīkami, ļoti patīkami – jutos kā Goijā kādreiz.

Citādi klāt ir sestdienas vakars, un jau gribas sākt domāt par miegu, gaidot jaunu skaidru dienu priekšā!  

P.S. Tikko pilnīgi netīšām pa Krievijas TV kultūras kanālu noskatījos filmu par Pīnu (tā vien tagad gribas dejot), turklāt bez reklāmām – viens no lielākajiem RUS TV plusiem – kultūras kanāls ar raidījumiem un filmām, turklāt bez reklāmām!

1/03/12

Jo dienas, jo grūtāk paliek pāris lietas, un varbūt tikai pateicoties vakardienas tabletei, tik labi gulēju, par spīti mūzikai un gaismai. Jau atkal jutos vainīga par to, ka esmu bijusi pie Irinas – es nesaprotu, no kuries šī pārspīlētā emocionalitāte… šodien cenšos koncentrēties uz lietām, kas svarīgas – esmu par teātri un balli tādi visādi uztraukumi tagad priekšā – no vienas puses pat gribas, lai netiktu pie tā ielūguma, bet ja nu?! Tad man būs balle, tad šovakar jāsameklē zeķubikses un kurpes, jāsakopj nagi, jāpadomā par matiem! Tas nav maz! Bet es to droši vien varu. Un tad svētdien es tikai gulēšu un slēpošu un pirmdien nedēļa sāksies no jauna. Jūtu, ka iekšēji esmu diezgan uzvilkusies, un atlieku plānus, kurus vajadzētu īstenot.

2/03/12

Otrais pavasara rīts, vismaz te līdz ar marta sākumu skaita arī pavasara sākumu (kāpēc svinēja Masļennicu nav skaidrs J), kurš no rīta vēl ar mīnusiem zem 20 grādiem, bet dienā saule iesilst tik patīkami, ka tā vien gribas uz retā soliņa pilsētā pakavēties.

Pavasari sāku ar došanos ciemos pie Ilmas Kačinovskas (meitas uzvārds Ostrovska, tēvam poļu senču asinis, bet pirmā vīra Krasnojarskas latvieša Artūra Kuģinieka, no kura arī nu jau pensijā aizgājis dēls un meita, kuriem pašiem ar jau savas ģimenes.). Ilma ir viena no trīs māsām: Ilma, Drosma un Velga… katrai no tām bija savs ceļš: viena palika Latvijā, viena jau bērna gados tika aizvesta uz Ameriku un nodota adoptācijā vietējai ģimenei San Djego, bet pati Ilma ar Maskavas seminārā iemīlēto vīrieti savu dzīvi veidoja Krasnojarskā jau no 1948.gada, tā kā klimata dēļ Artūrs nespēja iedzīvoties Latvijā. Stāsts ir pārāk garš, lai to izstāstītu, un šobrīd arī to vēl nespēju izdarīt (ir cieša apņemšanās apciemot Ilmu atkal aprīlī).

Ilma jau divus gadus nav bijusi Krasnojarskā (centrā), jo par spīti tam, ka izskatās viņa labi, katru dienu dzer neskaitāmas tablets, lai regulētu asinspiedienu un ar staigāšanu arī tomēr grūti, bet līdz centram ar autobusu jābrauc vismaz 40 minūtes. Ilma dzīvo labajā krastā, t.s. vecajā rajonā, par ko uzreiz var nojaust pēc dzīvojamo namu arhitektūras un tramvaja sliedēm gar plašajām ietvēm, kas nav raksturīgas jaunākajos pilsētas rajonos. Lai es tiktu uz vajadzīgo pieturu, man bija jābrauc 1,5 stundas autobusā laikā, kad sastrēgumi pilsētā vairs nebija, gluži saprotama šķiet Ilmas uzturēšanās sava rajona robežās vai padošanās.

Ciemos devos kopā ar Valentīnu – viņa zināja parādīt, kur dzīvo Ilma, turklāt pati pēc kūrorta jūtas gana moža, lai apciemotu kādu. Es ierados ar tortes gabaliņu, kuram tā arī nepieskārāmies, jo izrādās tantes vēl mazāk kā es mīl saldumus. (ar vieglu sirdi un smiekliem par savu pārspīlēto pieklājību – pēc tam secināju, ka šajās ciemos varu doties, tiešām neuztraucoties par to, kas man līdzi… katrā ziņā nav no rīta ilgi jāuztraucas par to, kur ir labākā konditoreja, kur nopirkt svaigu tortīti – ziniet, arī tas pilsētā tomēr ir jāzina!) Valentīna atnesa ko violetu dāvanā 8.martam, bet Ilma bija sagādājusi mums abām pa šokolādei ar bruņinieku virsū, dāvināja ar tik dzīvām un skaidrām acīm, pieteica, lai nevienam neatdodot, ka citādi arī bruņinieka nebūšot, ka es tiešām noticēju, pirmajā mirklī pat izbrīnoties par acu dzirdrumu. Sarunām virzoties tālāk aizvien vairāk dzīvesprieka no viņas sajutu, un, šķita, ka viņa krietni atšķiras no līdz šim satiktajām Krasnojarskas vecmāmiņām, savu noteikti deva arī tas, ka viņas latviešu valodu skan kā no pašas vecmāmiņas, bez akcenta, daudz deminutīvi… vēlāk Ilma stāsta, ka nekad dzīvē nelietojot rupjus vārdus un, lai es ar nemaz nemācoties tos, te to esot daudz. Viņa arī nestrīdoties, ja grūti vai sāpīgi, paraudot un viss, ja kāds viņu aizstāv, lai, bet pati nestrīdās ne par ko.

Ilmas vienistabas dzīvoklis izskatās kā ilustrēta pasaka, visas durvis, vietām arī sienas ir apgleznotas ar dabas ainavām, tādā bērnišķīgā, rūpīgā stilā… pie brīvās sienas karājas arī pāris gleznas, un vēl izšķirstam albūmu ar svaigākajiem zīmējumiem. Tiek vēroti pāris likumi, bet parsteidz sīkumainība, ar kādu izstrādā zīmējumus, īpaši jau šajā vecumā. Man vistuvākās ziemas ainavas, tās šķiet visdabīgākās, bet eļļas krāsas piedod patīkamu spilgtumu vēl baltajā pavasarī (kaut kūst jau pamatīgi pa dienu). Visvairāk Ilga zīmējot, kad nevarot aizmigt pa naktīm, kopš nomira otrais vīrs (20 gadus atpakaļ).. ironiski: Ilma pati jau gatavojoties mirt 30 gadus, bet nekādi neizdodoties, kaut viņas dzīvesstāsts nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bērnību pavadījusi Jēkbpils pievārtē, bagātā ģimenē, tēvam bijuši arī daudz brāļi, bet visa bagātība ‘razkulačota” un tēvs ielikts cietumā. Savukārt, iedzīvošanās Krasnojarskā valodas nezināšanas dēļ Ilmai prasīja savus 10 gadus un smagu darbu (ne tik daudz fiziski, cik veselībai kaitīgu) – viņa nostrādāja diegu ražošanā 7,5 gadus, katru dienu elpojot viskozes un krāsvielu gāzi… ilgāk neesot piemērots šis darbs. Naivs mans jautājums, kāpēc, arvien līdz galam neesmu sapratusi šo rūpnīcu, ražošanas kaitīgumu veselībai… uz ko Ilma atbildot sāk rādīt savas n-tās rētas… viņas ķermenis ir vienās operācijās, savu laiku diagnosticēts pat asins vēzis, kamdēļ vīrs baidījies par otra bērna parādīšanos ģimenē, uz ko tomēr saņēmušies pēc dēlēna draudiem slīcināties Jeņisejā, ja nebūs māsiņas. Arī tas nav bijis tik vienkārši. Dodoties brīvdienās uz Latviju, esot stāvoklī, vilcienā gulējusi uz augstākā plaukta, bet izrādās, ka tas spiediens grūtniecībai par labu nebija nācis un vikidiš turpat vilcienā, tā nu ceļā steidzami viņu nogādāja kādā medpunktā, kur pateicoties medmāsiņai, kura nežēloja savas asinis, lai pārlietu tās Ilmai, viņa izdzīvoja, turklāt meitai ir šaurais acu tips, kas nav raksturīgs ne vienam no vecākiem… palātas biedrenes raudošo Ilmu esot mierinājušas un smējušās, ka nu ar jaunajām asinīm viņa ne tikai dzemdēšot atkal, bet arī uz vīriešiem būšot kā traka. Ilma nenoliedz, ka pirmo laiku uz savu vīru tiešām bijusi kā traka un pēc laika tikuši arī pie meitiņas, kas arī nebija viegli, jo grūtniecības laikā viņai vēderā tika veikta operācija, kuras šuves ne par ko nesadzija, jo bērniņš taču visu laiku auga lielāks…. Tie stāsti ir drosmīgi un neticami, savā mirklī skrien pāri šermuļi… un tad paliek grūti aptvert, ka šai sievietei jau ir 87 gadi, viņa izskatās tāpat kā Valentīna savos 70, runā vēl dzīvāk un spēj par nedienām pasmieties vieglāk kā es – kurš no mums ir jauns un kurš – vecs?! Šādas tikšanās motivē, kaut uz mirkli atkal ceļ spārnos un liek novērtēt savas takas.

Beigās vēl noprasu par Ilmas ārstēšanās veidiem. Tad nu saņemu kumelītes, ko tējā ktru rītu dzert imunitātei, lai pumpas pārejot, par ko vienojamies, ka cēlonis ir sekas, viņa man iesaka nebaidīties pirms miega dzert vaļerjanku J, bet lai seja neapsalst un pilsētas putekļi mazāk līp klāt, apsmidzināt seju ar adekolonu (smaržas), tas palīdzot. Viss ir diezgan pārsteidzoši, tomēr mājupceļā atceros par to, un nopērku struteņu glicerīna ziepes, ja nu palīdz?! J

Runājot par Latviju, saņemu adresi un nelielu sūtījumu, ko nodot viņas radiem Aizkrauklē, smieklīgi tuvu, tāpēc apņemos lūgumu izpildīt. Un vēl palūdz saldskābās maizes doniņu, ko varētu sakaltēt un reizēm paostīt kaut – viņai nevajagot daudz, kaut tikai smaržai J saprotu, ka mūs vieno ne tikai kopīgs novads, bet arī bērnības atmiņas. Dodoties prom, ņemu līdzi kumelītes, dzīvesprieku un spītu – savu reizi vajadzīgs arī tas.