25/11/11

Interesanti, interesanti, kur tā dzīve katru no mums aizved un ar ko saved. Šodien jau no rīta kā uzrūdzis kompots, kurš galu galā līst pār burkas malām, ‘izlija’ rutīna. Kamēr kārtējā birokrātijas iestādē nācās gaidīt 2 stundas, eiropeiskas kafejnīcas gaisotnē līdzdarbojos psiholoģiskā treniņā (tā te to mēdz dēvēt... varētu jau teikt arī ‘dvēseles izkratīšana’ tomēr atšķirība tāda, ka tiešām izmanto psiholoģijas teorētiskās zināšanas, lai ne tikai izstāstītu bēdu, bet saprastu, kā no tās vaļā tikt vai vismaz citādāk spēt paskatīties uz to.... vai to pieņem arī sirds, ne tikai prāts, jau ir cits jautājums). Šajā reizē gan ne reizi vēl netika pieminēts vārds ‘rutīna’, tomēr šķiet, ka tā ir galvenā rūguma baktērija. Galu galā rīta saruna noslēdzās ar diviem secinājumiem par to, kā situāciju uzlabot, redzēs, kādi būs rezultāti . Pie pašas rutīnas tiku tikai vakarpusē, klausīšanās uzdevumā krievu valodas nodarbībā . Lai arī es it kā nesūdzos par rutīnu, man tai īsti nav laika, tomēr zināmu vieglumu un saulaināku skatu reizēm ikdienā prasās (dažādi cēloņi un sekas), bet biju pārsteigta dzirdot, ka lielākā daļa cittautiešu, kas Krievijā pavadījuši aptuveni tikpat daudz laika kā es, principā sūdzas par rutīnu, no kuras vēl nav iemācījušies izbēgt. Lielākās vai mazākās devās mūs vieno pāris lietas: salīdzinoši neliels paziņu loks, ar kuru gribētos pavadīt brīvo laiku, nostaļģija pēc saviem draugiem un paziņām, neziņa par labākajām jauniešu atpūtas vietām un veidiem Krasnojarskā (principā viss pašu rokās, vienīgi pēdējais paliek dabai), tumšais un vēsais ziemas laiks, kas uzdzen zināmu vēlmi ieslīgt ziemas miegā  jā, jā, arī man. No rītiem ir jāmeklē motivācija lai raustos no gultas ārā pirms aiz loga gaisma aust, izņēmumi ir, reizēm. A, gandrīz aizmirsu – vienīgās, kas nesūdzējās par rutīnu ir divas apmaiņas programmas studentes, kuras no mājas izejot, nekad nezinot, cikos pārnākšot, un pēdējās nedēļas vada tipiskā studentu apmaiņas garā.  bet vispār – man šķiet, ka neliela rutīna ziemai piestāv, tāds mierīgāks laiks, kad koncentrējies uz visādiem darbiem un nedarbiem, tā kā tāds kurmis šiverē cītīgi, lai, pienākot vasarai var brīvi pa gaisu brītiņu paplivināties, saules gaismu sasmelties un atkal sākt rakt. 

23.11.2011

Ir dažādas dienas. Kārtējā trešdiena, it kā.... tomēr pamanījās izcelties. Krievu valodas nodarbībā ne tik daudz smējāmies, kā pusi nodarbības visi kopīgi centāmies biedram Hakanam izskaidrot vienu no četriem gadījumiem, kad lieto darbības vārdu imperfekta vai perfekta formā (šoreiz pārmaiņas pēc varētu neaizmirst izpildīt mājas darbu par šo tematu!). Starp citu, mūsu ir palicis krietni vairāk, klāt nākusi itāliete Frančeska, kura pēdējās nodarbības gan ir pazudusi, varbūt apslimusi, pie pirmajiem – 20*C viņa teica, ka no rīta pirksti esot nosaluši zili; tad vēl vācu meitene Arnika un austriete Diāna – pārmaiņas pēc ir vārdi, kurus izrunāt un atcerēties man nav problēmas, kompensācijai šodien pēc krietna pazušanas laika uzpeldēja vēl viens tadžiks, kura vārdu gan neatceros (paskatīšos, kad viņš nākamreiz parādīsies, varbūt nemaz nav vērts ).

Mājupceļš kā ierasts ar 3. autobusu ap 22.00, man šis laiks ļoti patīk, jo beidzot cauri centram var tikt bez sastrēgumiem un, ja palaimējas, pat dabūt sēdvietu. Nezinu, vai citas reizes mazāk skatos pa logu ārā vai mēness fāze šodien īpaša, bet vienā no pirmajām pieturām pēc tilta pie pieturas sniegā (kurš mums vēl nav īpaši daudz, nupat prasās pēc jaunas tūres – tas atkal manāmi pelēkbrūns pilsētā palicis) vienkārši gulēja cilvēks – nav ne mazākās nojausmas, kas ar viņu noticis, visticamāk piedzēries, bet neviens arī zini nelikās, tikai pāris cilvēki autobusā noskatījās viņa virzienā, bet neteica ne vārda. Brrr.. .tad mierīgi izkāpju pieturu iepriekš, kā daru parasti, jo vienkārši gribas pastaigāt pēc ilgās braukšanas autobusā, kad kvartālu pirms manas mājas kāds tumšs vīrietis vienkārši ar skaļu blīkšķi izsita logu gluži normālam pirmā stāva dzīvoklim un aši aizlavījās gar malu. Sāku saprast, kāpēc man dzīvoklī katrā istabā mirgo signalizācija (man gan ir otrais stāvs un lodžija arī aizbūvēta ar plastikāta logiem, tomēr, tomēr..... šorīt pamodos no tā, ka pirmā stāva kaimiņiem kārtējā guļjanka sākusies un šie tur augstos toņos viens par otru izsakās. Kad prasīju, vai Valentīna neko nedzirdēja, dabūju pretī veselu lekciju par kaimiņu agrāko dzīvesveidu, upuriem, ugunsgrēkiem, sūdzību rakstīšanu milicijai, un tas viss dubultā, lai neplīst). Galu galā, kaut kur tālumā aizpeld iepriekšēja tiepšanās par sīkumiem, kas neapmierina un var sajusties labi par to, ka pats esi sveiks un vesels, un stāstītais jau ir pagātne. 

Šodien mājās pārrados ar pilnu somu grāmatām. Vakara lasāmvielai divas: J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (nākamo svētku materiālu meklējumos), un A.S. Makarenko „Pedagoģiskā poēma” (ieteikums pēc sarunas par bērna nama ‘laimīgajiem’ un viņu likteņu griežiem; bibliotekāre vēl ar jautājošu izteiksmi norādīja, ka tā ir daiļliteratūra, turklāt krievu valodā!!!). šķiet, ka šodienai Makarenko ar stiprinātu tēju piestāvēs. Redzēs, ko tad nesīs rītdiena!

21/11/2011

Pirmdienas ir manas laimīgās dienas!  Prieks, jo šodien ir viena no tām, kad var atļauties celties ar gaismu, zinot, ka neko nenokavēs, ka vēl ir gana laika, lai sagatavotos nākamajai nodarbībai un sakoptu istabu, kas pa nedēļu, migrējot no vienas vietas uz otru, pārvēršas midzenī.

Aiz muguras zīmīgas dienas. Latvijas neatkarības dienas atzīmēšanas organizēšana it kā noritēja veiksmīgi, paguvām pat priekšnesumu sagatavot un visu citu sadarīt, tomēr parakstīt uzrunu aizmirsu (mācība nākamajai reizei) un tehnika izdomāja salūzt tieši stundu pirms pēcpusdienas sākuma, tā nu pats par sevi radās plāns B, neiztiekot bez uztraukumiem un raizēm (kā gribas iemācīties, neuztraukties par šādiem jautājumiem, bet vienkārši pieņemt). Citādi bija visnotaļ patīkami satikt vēl neredzētas Krasnojarskas latviešu sejas, kopā dziesmas uzdziedāt, papļāpāt un melno balzāmu iztukšot. Viss kā ierasts noslēdzās ar skriešanu uz nākamo punktu, kur jau cits stāsts priekšā. Bet pakavējoties vēl pie 18. Novembra. Ir tik ļoti jānodala tā atzīmēšana Latvijā un ārpus tās, citādi vienkārši sanāk sev pāri nodarīt. Tajā pat laikā, tikai esot ārpus Latvijas, organizējot svētkus citiem, vismaz man, izdodas šo dienu novērtēt. Itālijā ne reizi neradās vēlēšanās šajā dienā būt 11. Novembra krastmalā, kuplā pulkā dziedāt himnu. Dīvaini, cik atšķirīgi šī diena izvēršas atkarībā no atrašanas Rietumos vai Austrumos. Vai arī Rietumi vienkārši ir krietni tuvāk Latvijai. Bet forši bija dzirdēt, ar kādu lepnumu un gandrīz sacensību, kuram labāk izdosies, latvieši dziedāja himnu Krasnojarskā.

Nākamais stāsts bija bērnu nams, kuru pieminu droši vien pēdējo reizi, jo noslēdzām šo projektu. Izdalījām dāvanas. Neko jaunu jau droši vien nepateikšu, tomēr aizvien smeldze un žēlums pārņem, kad redzi, ka šie bērni nemāk pateikt ‘paldies’, ka nav nekādas izpratnes par pateicību, dāvināšanu, laba darīšanu otram – tur aug viena izlutināta parazītu sabiedrība. No vienas puses šķiet, būs miers, vairāk netiksimies, bet nepamet doma, ka arī viņi taču ir un būs sabiedrības daļa. Nevar bērnu nams aizstāt ģimenes siltumu, mīlestību, dzīves skolu. Vismaz Krievijā ar šo sistēmu galīgi kaut kas nav kārtībā, paskatoties vien uz to, cik daudz šādu namu te ir. Interesanti, ka ir pat izredzēto, apdāvināto bērnu nams – tā māja atgādina Jelgavas pili, apkārt skaists dārzs ar laternām. Viņu ir tik daudz, ka pat jau savā sistēmā tie veido šķiras – izredzētie un visi pārējie.

Svētdiena šoreiz citādāka – šķita, ka esmu savlaicīgi, bet izrādījās, ka citas reizes vajag pusstundu agrāk – doties uz Ačinsku pie latgaļiem valodu mācīt. Tā nu man tagad katru otro svētdienu būs 3 stundu brauciens, lai 3 stundas strādātu, stundu pļāpātu un dzertu tēju, 3 atkal atpakaļ. Ceļš ir patīkami garš, lai izgulētos. Lai arī Ačinska aizvien skaitās liela pilsēta, tur daudz vairāk vecās koka mājas un arī latgaļu katoļu baznīciņa kalna galā kā tāds pasaku namiņš tumši zila stāv. Turpat draudzes mājā, kas gandrīz ir lielāka par baznīcu, notiek nodarbības.... viss jau krietni vairāk kā Latvijā, kā laukos - sajutos vairāk kā mājās. Šķiet, ka patiks man šie pārnedēļu apciemojumi.

Laikam jau būs kaut nedaudz pārskriets pāris būtiskākajam... pirmdiena uzņem savus apgriezienus – jādodas tālāk! 

16/11/2011

Vakar kūlos cauri visai pilsētai, nevarēja neredzēt, cik tumši pelēks palicis sniegs gar lielajām ielām. Šorīt sarma apņem kokus un pāris centimetri svaiga slāņa – pilsēta atkal būs skaista. Gandrīz šķiet, ka kaut kas ir nokavēts jau, beidzot ir viens rīts, kad darbi šķiet padarāmi arī vēlāk un nav jāskrien uzreiz nekur. Tagad vēl priekšā 18. Novembris, svētdien nodarbības Ačinskā, tad jau klāt arī datums, kad jānodod diplomdarbs, tad jau tas akmens nokritīs 

Kulšanās cauri visai pilsētai nemaz nav mana ikdiena, aprobežojos ar tikšanu līdz centram un atpakaļ, bet tā kā mana vīza nav beztermiņa un decembris tuvojas aizdomīgi ātri, ir pāris birokrātijas vietas, kuras jāapciemo. Tā nu vakar devos uz nodaļu, kur izsniedz pagaidu uzturēšanās atļaujas Krievijā nepilsoņiem. Pārsteidza jau tas, ka šis birojs iekārtots Pļaviniekiem līdzīgā mikrorajonā starp padsmitstāvīgām jaunām mājām kaut kur vidū. Aizdomīgi veiksmīgi trāpīju atrast numuru, tikai aizgāju uz mājas neīsto puisi, kur laipns onkulis norādīja, ja jāiet pa to asfaltēto taciņu līdz otram galam, un tur jau būšot. Tā kā līdz mājai tiku pa stāviem, lēzeniem, noslidinātiem ceļiem, takām, kas veda caur citām kāpņu telpām un bērnu laukumiem, šo taciņu atrast nebija grūti, bet par to asfaltu gan nosmējos – par to, kas ir zem pieblītētās, noslidinātās sniega – ledus kārtas varu tikai minēt. Lai arī pa dienu pēc ieteikuma centos sazvanīt šo biroju un konkretizēt savas ierašanās laiku, tas izdevies nebija, tā nu ieraudzījusi 20 cilvēku pūli priekšā 3 kabīnēm jau nodomāju, ka līdz 19.00 cauri netikšu (šim birojam arī pieņemšanas laiks diezgan unikāls: otrdienās, 17.00- 19.00). Vēl klāt nāk cilvēki un visi prasa, kurā kabīnē sēž priekšniece. Pavaicājusi, kurš pēdējais sāku gaidīt, tāpat kā uz lapiņas uzrakstīta bija adrese (Kas tā nosauc ielu: PSRS 60 gadu jubilejas svinību prospekts!!! To taču nevar normāli izrunāt, man šķiet, ka vajadzētu būt kādam likumam, ka ielas, prospekta nosaukums nevar būt garāks par 3 vārdiem), pārlasu savu ierašanās iemeslu. Tikmēr atbrīvojas kabīne, kurā nez kāpēc neviens negrib iet – paveicās, nepaguvu nosvīst, kad jau tiku pie tīri jaukas sievietes (nesapratu, kāpēc pārējie vairījās no priekšnieces, viņas tāpat visas pie vienas letes sēž un visu apspriež). Viss jau it kā jauki, bet smieklīga tomēr tā Krievijas birokrātija – lai izskatītu lietu un izsniegtu atļauju par pagaidu uzturēšanos, kad tu jau viņiem esi nodevis visu dokumentu čupu, pie notāra iztulkojis, kas jātulko, pirms tam izcīnījis kvotu (tās jau arī gaisā nekarājas, bet nu labi – to man administrācijā tā kā solīja, skaista tomēr esot), viņiem vajag vēl 5 mēnešus. Kad iebilstu, ka tad jau mācību gads būs cauri, viņi atbild, ka neko nevar darīt – toties par nākamajiem diviem varēšu neuztraukties . Tā nu tagad rādās divi varianti: iegūt atļauju ātrāk (vēl tikai jāsaprot, kuram īsti jāzvana un kas jāsaka), gudrot par citas formas vīzu. Pašai interesanti, kā šis viss beigsies. Negribas tikai, lai tas aizņemtu visu brīvo daļu no decembra nedēļas Latvijā.

Kavējoties atmiņās par brīvdienām: http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs

http://www.savetubevideo.com/?v=cKzIuSsLBhs

9/11/2011

Jau otro rītu aiz loga ir balta ziema, pilsētā koki vēl balti – vēja tikpat kā nav, tik neliels mitrums gaisā, sastrēgumi sabiezē – pat Sibīrijas šoferiem ir jāpierod pie sniega, autobusi vairāk kā pārpildīti – līdz pat mājām tiku balstīta no četrām pusēm un tikko izspraucos laukā savā pieturā. Pilsētu šādā laikā pārņemot visādi baciļi un laikam jau tas ir iemesls tam, ka dzird apkārt runājam par visādām saslimšanām. Tā kā arī pašai kakls dīvaini jūtas, devos aptiekas virzienā pēc krievu valodas nodarbībā akcentētā risinājuma ziemas bezsaules perioda alternatīvai – vitamīniem. Biju pārsteigta, ka ziveļļa pieejama tikai tabletēs, toties dažu eļļai matu stiprināšanai viņiem te ir vismaz 10 veidi!

Nupat sāku aizdomāties par savās stundās izmantoto metodiku un materiāliem, kā pārdomāju un veidoju programmu... realitāte kā vienmēr atšķiras no teorijas un iepriekš plānotā, tomēr ir pāris lietas, kuras nākotnē šķiet vērts mainīt. Pirmkārt, jau jāatzīmē, ka Latvijā tendenciozi programmas diasporai tiek veidotas skolas vecuma studentiem, kas ne vienmēr tā ir – es nez kāpēc akli sekoju piemēram un pieturējos pie tā, ko tagad nākas pilnīgi mainīt. Tāpat arī arvien cītīgāk cenšos pievērst uzmanību kultūras, vēstures, ģeogrāfijas.... kompetencēm, lai valodai būtu arī dvēsele ne tikai plikas zināšanas, mūždien pavadīdama daudz laika gatavodamās stundām, piemeklēdama dažādus materiālus, kamēr sēžu krievu valodas nodarbībā, kur it kā apgūstam pliku teoriju: jau otro nedēļu runājam par Ģenitīva locījuma pielietojumu, gandrīz visu laiku lokot kaut kādas galotnes, atbildot uz elementāriem jautājumiem pēc šablona, bet tie jautājumi un piemēri mēdz būt ļoti eksistenciāli, sava tiesa arī grupas biedriem, kuri reti kad atbild tikai atbildēšanas dēļ, bet atklāti paužot savu viedokli, cenšas to izskaidrot, sen aizmirstot par gramatikas piemēru.... un tad mēs atduramies pret tik dažādām kultūrām, pirmsākumiem un redzējumiem.

Šodien bija tikai divi vārdi: baidīties un būt atkarīgam. Un tad tu uzzini, ka Spānis nogriezis savus garos, lokainos matus (viņš atgādināja Jēzu) tāpēc, ka baidās, ka viņu apkārtējie īsti nepieņem ārējā izskata dēļ, ka viņš ir gatavs ārēji vismaz daļēji pielāgoties krievu gaumei, lai ieintegrētos sabiedrībā, jo viņam šķiet, ka esot minoritātei viņam jāpieņem majoritātes noteikumi vismaz daļēji (vai es tipiska latviete vai saucu to par izdzīvošanas principu, bet es viņam piekrītu), kamēr turkam tas šķita netaisnīgi un necienīgi pret cilvēku, tadžiks pagaidām par šādām tēmām vēl brīvi nespēj krievu valodā diskutēt, viņš vispār tikai laipni smaida, cenšas tvert vārdus, pasniedz cukuru vai cepumus un dīvainā kārtā zina tos retos krievu valodas vārdus, kurus nezinām mēs, pārējie. Laikam jau tehnikumos ir specifisks lingvistiskais materiāls. Dziļākas izvērtās atbildes uz jautājumu, no kā katrs no mums baidījās bērnībā. Kamēr es nosaucu zobārstu un ātru braukšanu (kurš tad bērnībā nebaidās no tādām lietām?!), Mauri izrādās ir baidījies no pasaules gala, jo reiz TV raidījumā dzirdējis, ka to sola 1999. (līdz galam nekad nevienam no šiem pareģojumiem neesmu ticējusi), kamēr Hakans tā arī pasaka, ka baidās tikai no Allaha. Mēģinot no viņa izvilkt atbildi par bērnību, mēs visi noklausāmies pamatīgas drāmas cienīgus biogrāfiskus fragmentus, kurus viņš noslēdz uzskaitot visus kaulus, kas tikuši lauzti un nobeidz ar ko vēl traģiskāku, atliek vien nopūsties un atcerēties, no cik daudz kā pārējie esam pasargāti. Kam attiecīgi seko pretjautājums: ja nu tās ir bailes, kas pasargā? Nē, baidīties ir vērts tikai no Dieva, vienalga kā mēs katrs to saucam, mums visiem tas esot viens, kāpēc jābaidās no vēl kā cita?! Un tad es skatos uz viņa mierīgumu, nosvērtību un pārliecību, tā vien šķiet, ka viņam viss ir skaidrs, viņš zina, kāpēc, ko dara, vai arī paļaujas, bet viņš ir mierīgs un drošs. Bet smējāmies mēs visi, kad nodarbības beigās, viņš atvainojas mums, ka esot nedaudz samelojies, viņš baidās arī no maziem sunīšiem, kas pielavās no aizmugures un uzrej, tad viņš varot pat palekties no pārbīļa. 

Runājot par atkarību no kaut kā, pārskrienot pāri tradicionālajām tēmām atkal atgriežoties pie šī paša bomža, viedokļi dalījās jautājumā par to, kurš vairāk atkarīgs no naudas: bagātais vai nabagais?! Ak, jā, starp citu. Vai jau stāstīju par vārda „Bomž” etimoloģiju? Kamēr dzīvoju Latvijā pat nenojautu, ka tas ir salikums no skaidrojošo vārdu pirmajiem burtiem: (čelovek) bez apreģeļonnava mesta žiteļstvo. Skolotāja manāmi samulsa, kad izjautāju par to, vai tādas formas lietošana ir pieklājīga - nav taču iemesla nebūt. Vēlāk uzzināju par vēl vienu līdzīga principa vārdu: bič – bivšij inķeligentnīj čelovek  tā nu sanāk, ja līdz galam skaistā Sibīrijas ziema man te tomēr nebūs, jo pilsētas pelēkums ir spēcīgāks par to, tad multikulturālismā varu peldēties līdz ausīm. Nu ja, bet tas, ko es vēlējos teikt, ka vēlos mainīt savu nodarbību norisi un pielietotās metodes. Gribas garīgumu vairāk, metodika arvien vairāk šķiet kā sausiņš, gribas kārtīgu eklēru.

7/11/2011

Man vajadzēja trīs nedēļas, lai gluži nejauši iepriekšējā vakarā saņemtu aicinājumu doties līdzi uz Stabiem (Stolbi) – vietējo Krasnojarskas dabas parku, kur kalnainos meža pauguros ik palaikam lien ārā dažādi klinšu veidojumi: sākot ar pirmo...ceturto, vectēvu (uz kura tikai nedaudz jāparāpjas, kad var tikt pie neaizmirstamas panorāmas pāri visai Krasnojarskai), mazmeitu.... lauvas vārtiem, pašu lauvu, bet šķiet, ka slavenākā tomēr ir Spalvas – starp klintīm aiza līdz pašai zemei un meistarīgākie klinšu kāpēji tur augšā tiek kāpjot ar katru kāju atbalstot pret pretējo klinti, bet lejā lien ar galvu pa priekšu starp klintīm – mums paveicās redzēt kā sirms bārdains džonka 10 minūšu laikā to paveica divas reizes – lieki teikt, ka visi stāvēja apkārt ar visa veida kamerām, lai iemūžinātu to. Večuks nemaz nemulsa, pat viņa skrandainās džinsas un džemperis liecināja, ka viņam tāda kāpelēšana ir ikdiena, kad viņš ir šai pusē. Redz, tā nu arī šajā pilsētā ir apgūta vieta, kur pie svaiga gaisa tikt un ceļā nesatiek nevienu ar papēžiem, kaut citādi tur vienam īsti nesanāk pabūt, vismaz ne svētdienā, varbūt nedēļas vidū var noķert vientulību ar kokiem un putniņiem vai aizejot labi tālu – dabas parks stiepjas gandrīz 10 km, kur otrā pusē Krasnojarskas slēpošanas kūrorts – līdz tam vēl jāpaciešas, mežā sniega nav vairāk par 10 cm, bet citādi nemaz nav slikti, ka pilsētā dzīvo kā rudenī, bet 30 minūšu attālumā ar pilsētas satiksmes busu var tikt ziemā.

Tajā pilsētas pusē vēl vesels kvartāls ar vecajām koka mājām, gan savrup, gan pa vairākiem dzīvokļiem – nopriecāties var par koka ornamentiem, nedaudz vēl jāpierod pie dažu spilgtajiem toņiem, bet vēl dīvaināk šķiet, ka turpat 100 m aiz mājas jau stāvie Jeņisejas vecie krasti, nav pārliecības, ka gribētos istabu ar logu uz to pusi, šaubos vai saule tur kādā mirklī vispār iespīd. Nu ja, tālāk ceļš kā ceļš – kājiņām lēnā garā 6 km kalnā augšā un sākas klintis – šie vispār par tūrismu ar sāk domāt, gan labierīcības, gan miskastes, kā arī visādi rīki bērniem, pieaugušiem, kur trenēties spēļu laukumos sabūvēti, lieliskas piknika vietas, ir arī kafejnīca blakus avotam . Un nepaies ne 5 gadi, kad būs arī viesnīca, droši vien, bet tas tā. Ceļā vietām it kā skaistas kāpnes un ejas izbūvētas (līdzīgi kā Siguldā), bet viņas bija tā apledojušas un sniegs sablietēts, turklāt dīvaini platām spraugām starp dēlīšiem, ka izvēlējos meža takas labāk – lejā vispār bija ātri – iedomājies, ka esi uz dēļa un tik stūrē ar kājām slīdot lejā. Daudzi te nākot, ņem līdzi ābolīšus vai īsās slēpes, ar kurām tad var braukt lejā. Tāpat ir arī nūjotāji – es pat teiktu, ka tā ir drošāk vietām, slidenas takas tomēr un klinšainākās vietās paslīdēt negribas. Reizēm satiek arī veselus barus ar karabīnēm apkārušos cilvēkus, kas mērķtiecīgi dodas vienas vai otras klints virzienā – par tiem pagaidām tik jūsmoju, nešķiet, ka ziema ir labākais laiks, kad sākt ar ko tādu aizrauties, toties uzreiz iedomājos par diviem draugiem, kuriem šis varētu būt labs iemesls mani apciemot.

Šķiet, ka paveicās arī ar kompāniju: dieviem Aleksandriem, kas savā laikā te krietnu laiku pavadījuši un viņu ģimenēm. Paldies viņiem par sirsnību, jokiem, vēders no smiešanās sāpēja vairāk kā kājas bija nogurušas pēc dienas staigāšanas – ka tik visas tos jokus par papagaiļiem atcerētos, un pēc kārtīga pusdienu galda pie komunistu klints pakājes ar pankūkām, Rīgas šprotēm un citiem labumiem, ar stāstiem par pašu Visotski un viņa dziesmām... noslēgumā Puškina pasaka par zelta zivtiņu – lai dod dubult lielu autobusu, jo tautas daudz pieturā – visi līdz ar tumsu dodas mājās, citādi mežā lāci satikt varot .

4/11/2011

Pēdējā laikā bieži piektdienās pārņem sestdienas atmosfēra un otrādi. Šodien Krievijā brīvdiena, jo svētki – daļa sabiedrības apgalvo, ka tos vispār nesvin, galvenais, ka ir brīvdiena, citi uzreiz min bijušos svētkus 7.novembrī, par kuriem visiem bija skaidrība, par šodienu paskaidrojot, ka cilvēki īsti līdz galam vēl nav sapratuši, kas šie par svētkiem. Tomēr nav tik traki, citādi pie Rīgas Gaismas pilij līdzīgas filharmonijas zāles nebūtu teltīs pulcējušās visas draudzīgās tautas (latviešus ieskaitot), gaidījušas lielo parādi atnākam, skanējuši koncerti un pats apgabala gubernators ar pilsētas mēru apsveicinājušies ar iedzīvotājiem. Gubernators pārsteidza ar draudzīgumu, mēģināja sasveicināties latviski, netīšām pateica „paldies”, ātri izlabojām . Man Krievijai tik raksturīgās tautu sanākšanas, visi draudzības pasākumi – neesmu atradusi labāku veidu, kā vienviet iepazīt, nogaršot, redzēt un dzirdēt tik daudz dažādas kultūras, tajā pat laikā tā ir arī lieliska reklāma katrai no tautām, starptautiskiem fotogrāfiem iegūt interesantas bildes, katrs, kam nav slinkuma, var atrast sev ko lietderīgu un labi izpriecāties.... visnotaļ neikdienišķi monokulturālai sabiedrībai. Dienas turpinājumā nelaidām garām iespēju apmeklēt grāmatu svētkus ( jau atkal apmeklēju vietējā līmeņa Ķīpsalas halli). Grāmatu klāsts nudien plašs un visu izpētīt nemaz nešķiet iespējams – līdzīgi kā ar tautām arī izdevniecību skaits Krievijā ir milzīgs. Lai arī bija dažādi izklaidējoši kultūras pasākumi pieaugušajiem, lielākā uzmanība tiek bērniem, arī grāmatu piedāvājuma klāstā. Tā kā divu meiteņu pavadoni neinteresēja ilgi vērot mūsdienīgo modes tendenču skati grāmatu izstādē, katrs atradis sev ko interesantu, devāmies uz centru – kur dienu noslēdzām ar kinolektoriju par sociālo reklāmu. Pārsteidz un patīk krievu uzstāšanās (izteikts paškritisms, objektivitāte) un sevis prezentēšanas stils – reizēm šķiet neadekvāti neformāls un nedaudz par daudz liekas informācijas, tajā pat laikā palīdz aptvert, cik viegli savu reizi krievu kultūra komunicē ar Rietumiem, Skandināviju vai Austrumiem, atgādinot, ka viss ģeniālais jau ir vienkāršs.

Par reklāmām... droši vien sen neesmu redzējusi tik daudz reklāmas, kur nu vēl – tieši sociālās – es tiešām neesmu īpaši kompetenta reklāmas tipu/veidu jautājumā, bet pēc šī vakara reklāmu noteikti vērtēju ne tikai kā mārketinga un cilvēka smadzeņu apmānīšanas vai notrulināšanas paņēmienu. Pirmkārt, ir patiesi interesanti skatīties labāko reklāmu atlasi no visas pasaules (pieļauju, ka lielākā daļa tīņu internetā pusi no tām ir redzējuši, diemžēl Latvijas medijos tās neesmu redzējusi), tā pārsteidz ar savu kreativitāti, veido pozitīvu viedokli par reklāmu, parādot sociālo lomu, kurai primārais uzdevums ir veidot labāku pasauli nevis tikai mārketings. Otrkārt, ja reiz no reklāmām nevar izbēgt, tad šīs noteikti ir vērts redzēt. Treškārt, tās veidotas tik meistarīgi, ka pat es savu reizi apraudājos. Ja izdosies pievienošu saiti, kur to var redzēt.

Tā tās dienas paskrien, diplomdarbs atkal paliek uz agro rītu. !Par skaistām un priecīgām dienām!

P.S. Mājot ar zilu lakatiņu no Krasnojarskas Strelkas.

2/11/2011

Tāds kā nedēļas vidus nogurums iestājies, gribas vairāk pagulēt, bet rīts skaists, dzidrs, nedaudz uzsalis, balts sniegs viegli pāri visam.

Skatos kā nodarbībās iesācēji mokās ar valodas izrunu un teikumu veidošanu... It kā sieviete ir etniskās identitātes simbols, tajā pašā laikā viņa arī ir spējīgāka apgūt vīra kultūru vai valodu. Tādējādi sanāk, ka viņa pārņem vīra kultūru, valodu, t.s. apgūst to pati un pēc tam nodod bērniem, kamēr nacionalitāti nosaka pēc tēva etniskās piederības, kaut visu darbu izdara māte – kāpēc tā sanāk? Vīrietis ir mazāk spējīgs vai viņam dzīvē tādām lietām nav laika, jo ir jārūpējas par ģimeni? Atbalstāmi un saprotami šķiet abi varianti.

Šodien otra krievu valodas nodarbība. Es tur esmu vienīgā eiropiete, kas it kā nepārsteidz – tālu tomēr; un ko tad vispār Krasnojarskā darīt, ja var legāli uzturēties un pelnīt Eiropā! Zināma taisnība ir. Bet es līdz ar krievu valodu pieradinu sevi nedistancēties no šiem tumsnējiem cilvēkiem, iepazīstu viņu pasaules redzējumu un mācos izrunāt viņu vārdus. Lieki teikt, ka viņu visgrūtāk aptveramais iepriekšējās nodarbības jēdziens bija etniskā piederība.

Neatceros, kāpēc un kad, bet šo cilvēku grupu reizēm dēvēju par ‘čurkām’. Nastja pārsteigta smējās, no kurienes man šis vārds? Bet, kā jau teicu – īsti neatceros, toties tagad zinu, ko tas vārds nozīmē: atvasināts no ‘čurek’- baļķis krievu val., ‘čurek v glaza’- ‘čurka’. Jau te iesakņojusies negatīvā pieskaņa, nosaucot par ‘baļķi’ tiek parādītas zemākas prāta spējas, neapķērība. Tiem cilvēkiem te neiet viegli un visādi gadās, bet tāpēc jau visus nevar vienā čurku maisā bāzt. Esmu priecīga, ka man ir izdevība kādu austrumu pārstāvi iepazīt tuvāk, varbūt ar laiku mazāk baidīšos no viņiem. Baidās jau pārsvarā no nezināmā.

Darba rīki jostu aušanai arī gatavi, cītīgi appulēti un novīlēti – tagad ātrāk tikt ar diplomdarbu galā, lai var ļaut rokdarbiem vaļu. Citādi šķiet par daudz.