Latvijā esmu jau trīs nedēļas, laikam jau gan daudz, lai būtu atklimatizējusies un sākusi atkal just un redzēt lietas latviski, kaut meža smarža vēl īsti spārnos necļ, šovasar ir jūra - līdz šim pārbaudīta metode par to, ka patiess gandarījums seko tikai pēc regulāra, savu reizi slinkumu pārvarēta darba... un arvien biežāk jau ir rīti, kad skrienot un tverot rīta sauli, ar vēso gaisu, priecājoties par sudrabainajām rasas lāsēm, ar kurām nokaisīta pļava un taka uz kāpām, īpaši jau atpakaļceļā, kad segums atgādina aristokrātiska samtaina auduma virsmu.
Fonā šorīt klausos radio Klasiku, kas, lai vai cik dīvaini tas nešķistu, vairāk atgādina Krasnojarskas rītus kā vedina atpakaļ Latvijā, bet par to man prieks - pēdējo mēnešu gaišos agros rītus vēl nedaudz piemigušajā pilsētā atceros kā vienu no saviem svētīgākajiem mikļiem pēdējā laikā, arī lielākais veikums šķiet radīts tieši šajā dienas daļā. Latvijā sākotnēji pietrūkst siltuma, jaudas, mērenīgums mulsina, bet Jūrkalnes ar savu it kā tik ļoti nreksturīgo laiku, nosacīti pārsteidzot un šokējot visus, neļaujot izģērbties peldkostīmā un cauru dienu šupoties viļņos, galu galā pašā ir radījis prieku - zināms laikapstākļu skarbums pamodina, 'uzdzen asinis'. tas vējš, no kā daudzi jau noguruši, kas matus regulāri plivina kā vējš - sev saku: vismaz vējš, tas patiesībā tik ļoti priecē, un saulriets vairoties no matiem mutē ir tikai baudāmāks, jo jūtu dabu. esmu pieradusi dabu just spēcīgi, tad nu šis vējš un vēsums, kas liek saģērbties vai pusi dienas staigāt ar zosādu, līdz galam neļaujot atslābt, ir tas, kas man šobrīd patīk, jo es jūtu dabu, tas ir tas, kā tas šobrīd ir!
Jā, es reizēm jūtos tā, ka gribas atslābt, ka gribas ieslīgt apskāvienos, bet tad katru rītu iekrītu jūras viļņos un ļaujos - sākotnēji ar zosādu, neveikliem soļiem pa akmeņiem, bet vēlāk sajūtot siltumu, paverot seju saulei, pasakot paldies par rītu un pārējo dienas daļu, kas katru reizi atnes ko jaunu, tieku samīļota, kaut savējais drauga plecs reizēm trūkst, bet ir jābūt pacietīgam - atgriešanās Latvijā jau uzreiz nenozīmē laimīgas attiecības vai princi baltā zirgā, kaut instinktīvi pirmajā mirklī ko tādu varbūt arī prasās. nez kāpēc!? No kurienes šis priekšstats, ka dzīve Latvijā uzreiz sniedz garantiju veiksmīgākam, laimīgākam, zināmam vēlmju piepildījumam.
Tikko darba telpā ieradās kolēģis, viens no maniem garākajiem draugiem... cilvēks, kurš mainās katru vasaru, es jau arī droši vien, bet šīs vasaras komunikācija sāk pārsteigt un reizēm pat patīkami mulsināt - savstarpēja atklātība, brīvība. Ja sākotnēji viņš vairījās no apskāvieniem, tad šovasar viņš nometnē taisa apskāviena apļus, lai viecinātu ģimeniskuma un siltuma veidošanas nometnes kolektīvā, tad pasakot kādu skarbāku vārdu, kas varbūt īsti nav bijis pārdomāts (bet tā mums visiem te gadās), viņš pirmais apskauj un nemaz tik ātri nelaiž vaļā. tomēr šķiet, ka kulminācija visam bija divcīņas nodarbība, kur viņš iecietīgi pacieta manas sievišķās īpatnības un kaprīzes, saudzējot un visnotaļ uzmanīgi pret mani izturoties.
Tāpat jau vairākas dienas centos tikt galā ar kādu uzdevumu, no kura nosacīti atkarīga mana nākotne, kas reizēs, kad esi bez darba tādā kā pārejas posmā pēkšņi kļūst ļoti būtiski un svarīgi, aizmirstot, ka dzīvē lietas jātver viegli, ka savu reizi arī par to ir jāpasmejas. Tā nu cenšoties risināt mazos, bet piņķerīgos jautājumus, kas saistīti ar lielā uzdevuma izpildi, reizēm meklēju atbalstu apkārtējos cilvēkos, paļaujoties uz viņu Latvijas pieredzi, kas man pēdējos gados, īpaši jau šajā laukā ir diezgan sveša. Izjūtot patiesu pateicību par katru izpalīdzēšanu, katru telefona zvanu, kuram ir pozitīvs rezultāts. šorīt pateicos par to, ka man ir vēl viens garš draugs - es nezinu, kur joks apraksts, augumā vai kopīgi izstrebtajā putrā, bet manas pēdējās dienas krietni atvieglojuši un padarījuši vērtīgas šie draugi, Jūrkalnes katoļu priesteris, kas ir no Alsungas un ar kuru tēju dzert ir kā medusmaize dvēselei, sarunas un ieplānots koncerts Kuldīgā pilsētas svētku ietvaros, un laikam jau tā visa fornā kopējā atvērtība un siltums arī pret pārējiem apkārtējiem cilvēkiem, kas nav mazāk svarīgi.
