27/04/12

Visas nedēļas, ne tik dienas nevar būt vienādas. Šī nedēļa reizēm skaudri atgādina un kārdina ar Eiropas kultūru un baudām. Šovakar, šķiet, sapratu, kāpēc krievi tik ļoti novērtēja un smalki izšķir Eiropas kultūru īpatnības – viņiem tas ir unikāls un tāls, tā nekad nav ikdienas sastāvdaļa, katrā ziņā, ne smirdīgs siers un Parīzes gaiss. Var jau būt, ka tā nav ikdiena arī Latvijas pilsonim, tomēr attālums un kultūras atšķirības jau ir krietni mazākas. No vienas puses Latvija ir neapskaužamā vietā un pozīcijā: mums ir iespēja iepazīt gan Eiropu, gan Austrumus, tajā pat laikā arī saprotot viņus. Nezinu, cik ļoti no tā iegūstam vai izmantojam to, lai iegūtu, bet iespēja ir, vismaz man tā šķiet. Kamer es so un to, pavasaris patikami parsteidza sodien.

Šī nedēļa pagājusi bez ievērības cienīgām tikšanās reizēm ar cienījamiem biedrības locekļiem, pat no Ilmas nav jaunas pasakas, bet ir zīmējumi, kuriem būs pasakas. Nevar gribēt vienmēr vienādu tempu, turklāt nekas jau nepaliek tukšs – šo nedēļu uztveru kā tādu gatavošanās, atslēgšanās nedēļu, kad ierastie darbi rit uz priekšu bez izmaiņām (nekas daudz jau arī tur nevar mainīties), bet pārējais laiks aizpildās ar vēstulēm, caur kurām rodas ierosmes nākamajiem darbiem, izkristalizējas veidi un uzdevmi. Šī nedēļa iedevusi jaunu kultūras daļiņu: filma „Pop (Priest)”, kuru noteikti iesaku noskatīties – arī Rīgas kadri skaisti tajā, kaut Krievijas produkts, milonga, un svinga deju vakars rīt – man pat jau ir kurpes, kuras palīdzēja sagādāt kāda latviete J. Tango tomēr aizskar zināmas stīgas, uz kurām nespēlē latviskums un šņabis ar ikriem, bet drīzāk tāda uzdrīkstēšanās un ļaušanās, atbrīvošanās – šobrīd man tas vistiešāk saistās ar uzdrošināšanos (laikam jau instinktīvi meklēju nodarbes, kurās cenšos atbrīvoties no zināmas nedrošības, kas kā nevajadzīgi tauki šoziem ap mani aplipusi).

Šovakar tiku lutināta ar jaunu paziņu kompāniju, nedaudz glamūrīgām vakariņām Krasnojarskas centrā, kam turpinājumā bija interesantas un patīkamas sarunas pie latviešu drauga un atbalstītāja, kas izrādās ir kolekcionārs... ja reiz Itālijā jutos kā dzīvojot muzejā, tad šovakar tas spilgti atausa atmiņā, tikai cita kultūra un mentalitāte, bet pārsteidzoši daudz līdzības  - kafijas automāts un zināma antikvariāta pieskaņa dzīvoklī spēcīgi atgādināja par Itālijas pusē baudīto sabiedrību un kultūru – kas tikai neslēpjas Krasnojarskā!?! Pēdējā laikā arvien biežāk iekļūstu situācijās, kas liek atgādina par kultūru un mentalitāšu dažādību šajā pilsētā, par iespējamā un neiespējamā sajaukumu, bet patīkamākais tas, ka ik palaikam man tiek dota iespēja to ieraudzīt, iepazīt un izbaudīt. Šovakar pārņem sajūta, ka esmu saņēmusi to/ nokļuvusi tur, pēc kā ilgojos, pie Krievijas labākās, kulturālās un inteliģentās puses.

Dala no manas krievu valodas grupas biedriem kopa ar vietejo baletdejotaju - otrdien vins mus vedis uz " Gulbju ezeru" .

Saprotu, ka ne nieka tomēr nesaprotu no strēlniekiem, daudzi vēstures posmi man ir balti plankumi, kurus gribas tomēr izkrāsot. Tāpat arī gribas vairāk iepazīt cariskās Krievijas kultūru, kas vēl kaut kur kaut kādā formā tomer slēpjas. 

milonga

Vienkārši pasakaini!
Vakar dejoju Argentīnas tango Krasnojarska - Krievijas metropoles patīkami parsteidz un piepilda.... vajag tikai sākt atsaukties uz aicinājumiem. Nav tik traki, ka no visa jbaidās.

24/04/12

67. Jurģu, Juru diena.

Pirmdiena kā ierasts sākas ar nelielu neizgulēšanos, pirmās darba dienas stresu, ko visvairāk izjutu, dodoties pie Ilmas, sākumā jau pati sajaucot pieturas, tad iekļūstot pamatīgā sastrēgumā pār tiltu.

Citādi šī diena lika aizdomāties, cik un kā zinu par vēsturi. Laikam jau jaunajai paaudzei ir vieglāk, jo par vēsturi uzzinām tikai no grāmatām, bet tajā pat laikā – vai tas nav viens no iemesliem tās vardarbībai un agresivitātei. Pusdienojot ar Ilmu, 9.maija tuvošanās dēļ aizrunājāmies par bijušo. Pirmo reizi pāris minūšu laikā no jaukas pēcpusdienas ar garšīgu dārzeņu zupu, kas tik ļoti patīkami atsauc atmiņā vienkāršas bērnības dienas laukos, nonāc pie īstām asarām, sirdi žņaudzoša pārdzīvojuma. Es saprotu, ka nesaprotu, ka varu tikai bezpalīdzīgi noskatīties līdzi un teikt kādus mierinājuma vārdus, bet mana dzīve ir bijusi citādāka, esmu pasargāta no skolas draudzenes vecāku sadedzināšanas sinagogā līdzās citiem ebrejiem, kuru kliedzienus varēja dzirdēt pāri Jēkabpils klajumiem, es nekad nezināšu, kā ir kopā ar draudzeni gadīt govis veselu mēnesi katru dienu raudāt, jo saproti, ka līdz ar govju ganīšanas reizi nošaus arī viņu, tikai tāpēc, ka viņa ir ebrejiete. Skatoties filmas par karu, piemēram, Ronalda Kalniņa „Akmens un šķembas” man acu priekšā nepazibēs aina, kā vācieši vai krievi ienāca mājās un saņēma ciet māti vai tēvu, pateica, ka ir jādodas līdzi, iekaustīja kādu vai izārdīja mantas. Es skatos filmu, cenšos saprast ar kādiem vēsturiskiem notikumiem tā saistīta, cenšos atcerēties un iedomāties, bet man līdzās, tāpat kā visem citiem, arvien līdzās ir cilvēki, kuriem tas viss vēl ir tik ļoti dzīvs. Cieņa, pacietība, sapratne, iejūtība, skarbums... viss kopā, bet vienu saprotu – es nedrīkstu sūdzēties, man ir jāmācās pateikties!

22/04/12

69., 68.diena

Nedēļas nogale izvērsās citādāk kā bija plānots, bet tas jau vairs nevienu nepārsteidz. 1.mākoņi virs pilsētas pulcējas un nedod saulei vaļu jau vairākas dienas, kas arī dod mieru uz mežu došanās plānam skatīties, kā zied silpurenes. 2. Nazaravas festivāla biļetes bija izpārdotas, kamdēļ mierīgi kopā ar Ausmu, Irinu

un vēl pāris latviešiem varēju doties uz igauņu autonomijas 20 gadu jubileju, kas izvērsās par tiešām interesantu un saistošu pasākumu, kā rezultātā man ir kontakti un it kā labas, draudzīgas attiecības ar vēl vienu administrācijas onkuli (telefonā lika saglabāt kā ‘ģaģa Valoģa’, kā arī izdarīju J), 50% latviešu ģimenes ar uzvārdu Migla kontakats Karatūzovā, kas ir vieta netālu no Lejas Bulānas, uz kuru plāno pārvest latviešu bijušo baznīcu no Lejas Bulānas un atrestautrēt, kā arī Minusinskas luterāņu mācītāja vizītkarte... pie viņa iepriekšējā latviešu valodas skolotāja esot nakšņojusi vairākas reizes (šo faktu lieku aiz auss, tā kā arī es gatavojos doties aptuveni nedēļu garās brīvdienās uz to pusi). Oficiālajā daļā paspīd Tartu folklorists, kas mani pārsteidz ar savu mūsdienīgo ārieni un vecumu, tikai nedaudz vecāks par mani! Neoficiālajā daļā, lēnām malkojot Vana Tallin, kas šoreiz vests no pašas Igaunijas, jo atšķirībaā no Melnā Balzāma, to Krasnojarskā nopirkt nevar...aizpļāpājos arī ar Andreasu – tā koleģiāli un profesionāli, kas beidzas ar draudzīgu apskaušanos, saņemu no viņa dāvanā grāmatu „Sibīrijas setu dziesmas” 3 valodās + kontaktus (ja nu iegriežos Tartu). Setus varētu dēvēt par igauņu ‘latgaļiem’ atšķirība tikai tā, ka igauņi un seti viens otru nespēj saprast, kamēr latviešu un latgaļu valodas tomēr ir krietni līdzīgākas.

Bet sestdiena sākās un beidzās ar pavisam ko citu. No rīta, apiedami kvartālam apkārt lieku reizi, tad gaidīdami pie mistiskām durvīm, kas izrādījās nepareizās it kā nokavējām, bet laicīgi paguvām uz deju (West Coast Swing) un angļu valodas nodarbību. Ne man, ne Mauri, ne Hakanam nebija deju apavi – mēs vispār īsti nezinājām, kur dodamies!? Tad nu tualetē cītīgi notīrījām kurpes un pievienojāmies grupai, kur bija tīri jauka iepazīšanās daļa, pāris uzdevumi agļu vārdu apgūšanai un tad sākās deju daļa, kas bija īsa, bet izrādās tai var dabūt turpinājumu katru sestdienas vakaru vienā no centrālajiem bāriem – iegriezos pārbaudīt – viss kārtībā, nākamajās brīvdienās droši vien būšu tur. Pie reizes ar organizatori sarunāju otrdien doties uz vietu, kur dejo Argentīnas tango – pagaidām jau šķiet pārāk skaisti, lai būtu patiesi, redzēs otrdien!

Kāpēc nepaliku uz dejām – iepriekšējā vakarā bija dzimšanas diena Lisai, kas jau pēc pāris dienām dosies prom, jo viņai ir diezgan nopietna alerģija pret vietējo gaisu, īpaši jau pret putekļiem un viņas āda izskatās līdzīgi manējai + pamatīgs dzelzs trūkums organismā. Tā nu devāmies uz kafejnīcu papļāpāt, iedzert alu – principā, diezgan tipiska periodiska savākšanās internacionālā barā, pamainām vietu, pamazām sāk mainīties arī sarunu temati  - sapņojam par tikšanos kaut kur kaut kad, jo prombraukšanas datumi sāk mīt uz papēžiem. Es pati ar diezgan savlaicīgi dodos mājup, jo jāsagatavojas vēl Ačinskai, kā arī liekas naudas kabatā nav  - aizvien gaidu savu karti.

Svētdienas agro celšanos krietni patīkamāku padara gaišais rīts. Ceļā līdz autoostai var skatītites, kā saule lec un pēc tam labi izgulēties līdz pašai Ačinskai, kur galā nedaudz riebīgs sniegs, bet ja sagaida silti cilvēki, tad jau nav tik traki. Josifs siltas brokastu pankūkas sagatavojis, kakao ar, pabrokastojam un uz baznīcas namiņu – tur pāris cilvēki jau ir, pāris atnāk vēlāk. Šoreiz bija jauna seja – Jānis, kurš kādreiz Rumbulā dzīvojis, bet nu jau 10 gadus kā Sibīrijā, bet mēli kaut kā lauza latviski. Samainījāmies kontaktiem. Ar priekšsēdētāju vienojāmies par nākamo atbraukšanas reizi, kā arī iespējamu pāris dienu pavadīšanu ciemā, bērniem mācot dejas un stāstot par tradīcijām – no vienas puses jau man doma dikti patīk, ka beidzot varētu tikt pie kādiem bērneļiem, kam ko iemācīt J. Savukārt, citi šo tikšanos uztvēra kā pēdējo, tā nu obligāti vajadzēja arī tēju iedzert, ko turpinājām pēc tam arī vēl pie Josifa. Izveda mani nelielā ekskursijā pa Ačinskas dažiem mikrorajoniem, Olga parādīja dēla dzīvokļa remontu, pēc tam no sirds vairākas stundas nopļāpājām, paēdām, padziedājām. Šoreiz bijām krietni kuplākā kompānijā kā citas reizes, kāpē nevarēja parunāt par atsevišķiem jautājumiem, toties bija iespēja dzirdēt, kā Valentīna savu reizi uz ciemu braukusi. Šajā reizē vairāk arī no pašiem latgaļiem dzirdēju izskanam tādu kā  gandarījumu no pašu, no ciema puses, ka ir izrāvušies no ciema, lai kādu darbu kurš tur strādātu, ka nav nodzērušies, kas tomēr ir tik ļoti raksturīgi un pat bīstami tuvu ciema iedzīvotājam. Zinu, ka gribēju pierakstīt vairākus atstāstus no Vaļas un Olgas stāstītā.

1.     Vaļa atceras, kā Pūpolsvētdienā skraidījusi pa skolu un pērusi ar pūpolzariņiem, kas tad pateicis, ka Josifs vairs neesot, ka viņš jau uz ļodčikiem mācoties, biju lepna, nodomājot, ka pazīstot viņu taču.

2.     Kad jau bijis vīrs un mazais bērniņš ar urālu braukuši ciemos uz ciemu. Līdzi paņemtas daudz mazas šņabja pudelītes cienastam, kas ciemā tajā laikā bijis retums. Iebraukuši vienās mājās, padzēruši tēju, parunājušies, braukuši tālāk uz nākamo sētu pie krustmātes, tad pie bijušās skolotājas. Ciemā tomēr skolotājs ir tas gaismas nesējs, un būtu tāds droši vien arī šodien, ja vēl būtu bērni un skola. Tomēr atkalredzēšanās bijusi patīkam visiem, par krievu vīram, kurš no latgaļu valodas neko īsti nav sapratis. Iebraujuši ciemos arī pie Olgas tēva, kurš bijis skolotājs, agrākais sābris. Un šodien ir patīkamas atmiņas par kādreizējo ciemošanos, dziedāšanu visas nakts garumā, kad apsēžas pie galda cilvēki, kas ikdienā nesatiekas, bet viņus vieno bērnība un ciems, kas izrādās nav maz.

 Tad jau cīši skatām pulksteni skriešiem uz autobusu – ražena un laba svētdiena. Pa ceļam Valentīna vēl man pāris latgaļu dziesmas padzied, es mēģinu ar viņu, bet ne pārāk sanāk – nodomāju, ka vajadzētu tomēr biežāk tās dziedāt, lai zinātu. Ai, pēdējas dienās jau īpaši gribas daudz, bet, kā to visu uzspēt! 

Borisa raksts par evenku laikām

Horizontālās Krasnojarskas ainas

18/04/12

72.diena

Ieskenējusi vienu rakstu, izlasījusi arī citus, pēc nedēļas atkal dodos pie Borisa Berga (tas viņa tēva Jāņa uzvārds, kuram bija arī brālis Kārlis – latvieši, tēvs apcietināts 1938.g., kas Borisam vēl nebija pat gads, nošauts cietumā, miršanas apliecībā minēts, ka gājis bojā gripas saslimšanas dēļ 1938.g.)

Ar Borisu runāties ir ļoti interesanti, tajā pat laikā nogurdinoši un sarežģīti, pēc tam tā vien gribas galvu izvēdināt, kāpēc centos turēt diktafonu tuvumā, tomēr ne visu tajā saglabāju – uz virtuvi līdzi neņēmu. Kamēr nav aizmirsies, viņa evenku laiku sauc Urga – cilpa, ar kuru ķer zirgus (saimnieka dots vārds).

Boriss šodien mani cienāja ar ‘stragaņinu’, kas bija gatavota no čirkas (kā tas skan latviski īsti nemāku teikt, bet vispār tā bija baltā zivs; te iedala – sarkanās (lašveidīgās) un baltās). Šis gardums it kā saglabājās no iepriekšējās reizes. Boriss ļāva man sekot līdzi mērcītes sagatavošanai (sastāvdaļas: kečups, nedaudz majonēzes, ābolu etiķis, sāls un pipari), tad parādīja, kā zivi griezt, lai būtu ērtāk, nevajagot to pārsaldēt. Šāds zivs ēšanas paņēmiens esot ļoti izplatīts starp ziemeļu tautām un medniekiem. Ļoti daudz runājām par medībām, medību suņiem. Boriss ir nošāvis septiņus lāčus (man tas šķiet daudz), bet viņam mājās nav neviena izbāzeņa, ne ragu vai kādas citas trofejas, ar kuru varētu lielīties. Kad vaicāju par sajūtām, fotogrāfijām no tām reizēm, viņš atbild, ka medī līdzīgi ziemeļu tautām, gaļai, pārtikai, turklāt noteiktā daudzumā nevis, lai lielītos. Vēl piebilst par ziemeļu mazo tautu medību rituāliem, kur viņi drīzāk pat noliedz savu medījumu, noveļot atbildību uz garu, kurš viņiem ir atnesis pārtiku. Boriss gan atzīst, ka mūsdienās arvien vairāk mednieku starpā var sastapt tādus cilvēkus, kas medī zināma azarta, vaļasprieka, sava Es realizēšanas, pašapmierināšanās dēļ.

Notiesājam zivi ar mērci un maizi, iedzeram tēju, ielejam vēl pa tasei un uz pāris stundām pazūdam viņa būcenī, kur laikam ir tieksme lidot nemanot. Virtuvē atgriežamies, kad sieva ir pagatavojusi pusdienas: uz galda trīs nelielas salātu bļodiņas, kur visinteresantākie izrādās zaļā rutka un ābolu salāti, šķīvjos liek kartupeļus ar vistas gaļas mērci, kurā pat dzērvenes ir, bet pēc tam (sieva gan saka, lai neēdot- viņai negaršojot) kartupeļi tiek pasniegti ar lāču gaļas mērci!!! Es varbūt esmu veģetāriete, bet šī mednieka virtuvē to līdzi neņemu. Un tiešām garšīgi, gaļa tumša, bet mīksta. Svarīgi gan arī to ilgi uz nelielas uguns gatavot, citādi tā varot sanākt sīksta un negaršīga. Kad taujāju par receptēm, Boriss atbild, ka tas tomēr atkarīgs no pavāra, nekādi stingrie nosacījumi neesot – der viss. Boriss tikai nosaka, ka gatavojot medījumu gaļu, kad gribot tā garšīgi paēst, pie viena ļaujot arī atpūsties sievai J. Pēc šīm pusdienām pārņēma vēlme kādreiz pašai mēģināt medījumu pagatavot. Ai, un vispār jau ir forši tā pusdienot, un tad arī gribas gatavot. Par pārējo gan laikam citu reizi... nogurums tomēr jau mācas pa visām malām, un pat kafija nelīdz.

 P.S. Arī Boriss pamanās man pavaicāt, vai es nerakstot?! Nesaka, ka noteikti vajag, bet izstāsta līdzību no paša pieredzes, kur par savām spējām slēpošanas sacensībās uzzinājis tikai tad, kad startējis. Mēģināt esot vērts jebkurā gadījumā. 


Zemāk ievietoju dažas Borisa arhīva fotogrāfijas, kurām kādu dienu pievienošu arī mūsu sarunas atstāstu.

Boriss pie vienas no 3 izbuskam (būdiņām) taiga, kur dodas gan pec medījumiem, gan citām meža veltēm vai vienkārši atpūsties no pilsētas.

Boriss studentu gados.

Borisa tevs Jānis latviešu strēlnieku sastāva (pa vidu).

Borisa vecāki 1937.gadā, māte jau ir gaidībās. Tēvs latvietis, mamma krievu tautības, satikās Krievijā.

15/04/12

75. - 74. diena

Lai arī vietām mežā vēl ir kāds sniega vai ledus pleķis, kalnu jau klāj silpureņu pumpuri (varbūt izrādīsies, ka anemones, bet dikti pūkainas lapiņas un ziedi ar vairāk uz silpureņu pusi pagaidām izskatījās).  Pēcpusdienā devos uz teātri, „Šie brīvie taureņi”. Man patika saturs, man patika vienkāršība, kas kārtējo reizi izrādījās ģeniāla, mūzika, kas aizkustināja dvēseli, un mīļākais aktieris, šoreiz attēloja aklu jaunieti – it kā nožēlojama loma, bet sanāca.

Pēc tam devos ciemos pie Ilmas Veltas. Zinādama, ka viņa nemīl saldumus, cienastā paņēmu sieru un Rīgas šprotes, kuras tagad stāv manā ledusskapī. Nākamreiz neko neņemšu, viņa tāpat iedod visu līdzi un vēl ko pieliek klāt – īsta vecmāmiņa. Vakaru pavadījām šķirstot latviešu dziesmu grāmatu un izdziedot zināmās dziesmas, skatoties zīmējumus, kartiņas un grāmatiņas. Katru reizi, kas ciemojos pie Ilmas, prasu viņai kādu pasaku par zīmējumiem, viņa tagad jau uzraksta (latviski) un tad ar lupu lasa, bet es ierakstu diktofonā. Ir jau 3 pasakas un viens stāsts par viņu pašu. Un man jau dikti gribas vēl viņas stāstus, bet viņa visu laiku man pretī, ka viņai jau galva vairs nestrādājot, un ir jau arī grūti ko zīmēt un sacerēt pasakas 87 gadu vecumā, bet es viņu moku, jo man nez kāpēc šķiet, ka arī es saviem bērniem gribētu rādīt zīmējumu un atskaņot īsu pasaku, kuru stāsta zīmējuma autore tālā, tālā Krasnojarskā. Profesionālais idiotisms, varbūt, jā, bet domāju, ka tā ir viena no lietām, ar var bērnā veidot holistisku skatījumu, neierobežojot vienas valsts rāmjos, turklāt, jāapzinās tomēr, ka Latvija ir ļoti maza, kas ir jauki un unikāli, bet ar to aprobežojoties, cilvēks zaudē. Man šķiet, ka ir svarīgi spēt izkāpt no Latvijas robežām, un tas ir iespējams arī uzturoties Latvijā.

Otrā problēma, kas nedaudz kavē Ilmas pasaku stāstīšanu (nosacīta), ir viņas mātišķā vēlme un spīts, mudināt mani rakstīt pasakas. Ilma un Vaira saka, ka man ir jāraksta, kaut ko es arī rakstu, cenšoties tikt pāri zināmiem kompleksiem par to, ka, ja nevaru izstāstīt  ko tiešām būtisku un nozīmīgu, tad nav vērts, kāpēc ilgi meklēju, bet, ja atrodu, tad uzrakstu, un to ņem pretī. Pagaidām liela kļūda, ko pieļauju – nepārlasu rakstīto, vienkāršs slinkums un nevēlēšanās iedziļināties sižetā, plānojumā, kāpēc, atvainojiet, kas lasa blogu, tur noteikti ir ne mazums kļūdas. Rakstīšana tomēr arī ir tāds kārtīgs darbiņš, nav nekāda brīvā laika pavadīšana. Un nav reizes, kad Ilma man nedotu ‘instrumentus’, nerosinātu to darīt. Gribas teikt: „Vot, spīts! Nu kā nesaprot, ka man taču viņas ne savas pasakas vajag!?” tajā pat laikā labprāt ļaujos šādai veca cilvēka gādībai, kaut kur kompensētava ģimenes siltumu, kas te man tālu. Šodien pieķēru sevi mirklī, kad necentos attālināties, bet sajust un atcerēties, kā viņa man plecu glaudīja.

Tā kā paliku nakšņot pie viņas, tad visu vakaru varējām mierīgi pļāpāt par visu ko, kopā pirms gulētiešanas tēvreizi skaitījām. Viņa arvien skaita tēvreizi latviski, pārējo krieviski, bet tēvreizi krieviski nemaz nezinot. Tad kādā mirklī izstāstīja, ka tas bērzs, kas aug aiz loga, ir vests no Latvijas kopā ar ozolu 26 gadus atpakaļ.

Ozols izturēja tikai pāris gadus, bet bērzs izauklēts, aug tik tālāk. Tad kādā mirklī viņa man teica, ka man būšot divi vīri, kas droši vien ir smieklīga māņticība, bet par to gan esmu pārliecinājusies, ka Sibīrijas vecmāmiņu vārdi nav nekādi joki. Tas tāpēc, ka divas grumbas uz pieres esot, turklāt vēl vienādi garas J un tad es iekšēji pasmējos, ka no liktens jau tāpat neizbēgt, un palika tā smieklīgi viegli paskatīties uz citām dzīves ainām, kuras varbūt iepriekš esmu centusies tiesāt vai kritizēt. Dzimtas ģenētiskā informācija tomēr ir būtiska, par to runājām arī ar Borisu gandrīz nedēļu atpakaļ. Vēlāk viņa man tik meitenīgi pavaicāja, kur tad esot mans draugs, it kā nemaz nepastāvētu varianta, ka man tāda vispār nav J,  aizrunājāmies par mīlestību, par vīriem, par to, ka dzīve noliek izvēles priekšā, kam vismaz agrāk, nebija nekādas saistības ar mīlestību, laulība un ģimene varbūt tiešām vairāk ir valsts un cilvēka sabiedrības zināms pamats, kāpēc ne mazāk svarīga institūcija. Bet par bērniem Ilma tikai viegli nosaka: „Kas to zina, varbūt nebūs nemaz!” viņa to pasaka tik viegli, tik pašaizliedzīgi pieņemot dzīvi tādu, kāda tā ir, turklāt vēl apgalvojot, ka vislaimīgākā viņa ir tagad, kaut atzīst, ka pēc dzimtenes vairāk vai mazāk, bet katru dienu ilgoties sanāk, no tā neesot iespējams izbēgt. Gala secinājumi par dzīvesvietas un savas ligzdas pīšanas vietas izvēli ir tādi, kur mīlestība, kur veidosi ģimeni, tur arī būs tavas mājas. Šķiet gana taisnīgi un patiesi. Tad nu es saku, ka mani gaida Latvijā. Vairāk droši vien tāpēc, ka pati tā vēlos, bet tā kā domām liels spēks – mani gaida Latvijā! J

Pāris bildes no šīm dienām :