22/12/2011

      Sniegs, balts un maigs. Šodien stāvēju pie ledus blāķa, pētīju tā plaisas un domāju, nez kā tajās spēlētos saules stari... tas palika fantāzijai. Saules nav jau kopš dienas, kā atgriezos – ir balta sniega mākoņu sega, un lai arī dienas gaisma ir neapskaužami īsa, varu skaidri saskatīt sniegpārslu formas uz savas jakas un dzirdēt soļu gurkstēšanu uz trotuāra, kur uz biezās ledus kārtas nu ir piemīta sniega kārta, tikai vietām cītīgākie zābaka zoļu deldētāji sev izbrīvējuši vietu, kur slidināties.

     Kāpēc pētīju ledus bluķus? – gribējās paskatīties, kā izskatās vienkāršs ledus masīvs, pirms to, tāpat kā daudzus citus pārvērš tiešām brīnišķīgās ledus skulptūrās. Ja vasarā ir palmas, tad ziemā ir kas cits – ne mazāk skaists. Pēdējās dienās pilsētu arvien vairāk rotā ne tikai salūti pa vakariem, ielu apgaismojumi, mākslīgas egles gandrīz katrā sērkociņkastīšu pagalmā, bet arī ledus skulptūras, pilis un pat slidkalniņi, uz kuriem stundām var slidināties, kamēr bikses cauras, bet tas ledus iztur visus: mazos un lielos. Reizēm pārņem sajūta, ka tas ledus tāpat kā īsts vietējais sibīrietis – it kā salts un vēss, bet tomēr draudzīgs, bezgala izturīgs, tomēr prot iegrozīties un būt tieši tur un tā, kā viņam patīk – nedaudz bezkaunības, spīta, uzdrīkstēšanās, un vienu dienu nespēj noticēt, kā dzīve var pārvērsties. Skatoties, kā vīri ar cimdiem rokās kala kārtējo ledus brīnumu, pārņem sajūta, ka ikvienam ir tiesības uz savu ledus bluķi Krasnojarskā – gandrīz kā Rīgas jūrmalā uzcelt smilšu pili.

     Katru gadu Ziemassvētki un jaunais gads no jauna nāk, katru gadu ar nedaudz citādākām sajūtām, pēdējos gados arvien dinamiskāk, nevar saprast – laikmets mainās vai kā... pēdējās dienas tiešām zibens ātrumos skrien, zibens ātrumos mainās arī emocijas un situācijas (vai vismaz redzējums par tām J). Neatceros, kad pēdējo reizi bijusi diena, kad no rīta kārtējās laika joslas nomainījis, pusgulējis visādos transportos, ciemojies un pat it kā tīri svarīgas runas vedis, saņem ziņas, kas atstāj ar atvērtu muti vismaz uz pāris sekundēm, tad atceries, ka vari ievilkt elpu un aizskaitīt līdz desmit, pirms ko atbildēt, vienlaicīgi ķerot bagāžu, verot ceļu uz nākamo transportu (kur nu vēl aptvert, gaisa temperatūru maiņu, sajūti tikai mīkstu sniegu zem kājām agrā rītā Krasnojarskas lidostā), attopoties pie kāda staba, sasveicinoties ar kādu, vienojoties par nākotni (redz, cik tas patiesībā ir vienkārši – var domāt mēnešiem, bet patiesībā jau vajag tikai pāris minūtes, lai tiešām ko mainītu). Un tad jau izstrādā tālāko rīcības plānu, mierinot sevi ar atgādinājumu, ka vēl pastāv trešā izvēle, kā vari visu mainīt.... ļaujies pārmaiņām, izgulies, atliec malā uztraukumus, ar kuriem tāpat vairs neko nevari ietekmēt, un vakarā, satiec kādu, ar ko var parunāt, un viņš tieši šajā dienā Tev pateiks ko tādu, par ko nevar nepriecāties un beigt brīnīties, jo ko tādu pašai vēl nav nācies piedzīvot. Pazuda kaut kur manas raizes, atrisinājums radās, nākamajā dienā jau daudz saulaināk rādījās it viss, pat ar Valentīnu pa jokam viena otrai izmetām.

Ja man tad kāds būtu teicis, ka šodien iešu pa ielu un smaidīšu, jo vienkārši tā gribēšu, priecāšos ar sniegpārslām un atkal sev teikšu, ka dzīve ir skaista, ir, ir ........ laikam jau nebūtu ticējusi. Bet tas jau tikai mans pesimisms. J

Svētki tomēr būs, tie jau klauvē pie durvīm un sāk smaržot ledusskapī! J

4/12/2011

          Pilnīgi nejauša internacionalitāte pēdējās dienās pārņem. Jau kuru reizi dzirdot atsauksmes par filmu, kas noteikti esot jāredz, vakar saņēmu to kopā ar „Idiota” 11 sērijām, sāku skatīties – izrādās dokumentālā filma par M. Džeksona vienu no koncertiem „Mr Nobody” 2009. Arī krievu valodas nodarbībās pēdējā reizē spilgti izcēlās atšķirīgais – daļai no mums drīz Ziemassvētki, vārds pa vārdam, veselu ballīti saplānojām, pat datumu pielāgojām, lai visi tiek (es gan šodien sapratu, ka tajā dienā būšu Ačinskā – varbūt vēlreiz nomainīsim datumu, ja rīt jau afišu skolotāja nebūs izkārusi ), tad izdomājām, ka arī citas grupas varam uzaicināt, tur izrādās vairāki musulmaņi – noslēdzām ar vienošanos, ka cūkas gaļu, gatavojot mielastu, neizmantojam . Arī Latvijas brauciens nāk arvien tuvāk, šodien aizdomājos, ka jāizdrukā biļete, jānoskaidro, cikos īsti, jāsaprot, ar kuru transportu uz lidostu braukt, jāatrod eiro un lati; 7.12. kārtējais pilsoņu forums, kad atkal lielīsimies un izrādīsimies ar savām tradīcijām izstāžu kompleksā starp pārējām nacionalitātēm, koncertā tik šoreiz nepiedalāmies, pārāk vēlu uzzinājām. (: Bet tam visam pa vidu vēl otrā Advente šodien – jauki, skaisti, priecīgi. Svētdienas ir labas dienas, kad braukt uz Ačinsku – šodien dziedāju „Kaladū, kaladū” un skatījos uz Dievmātes svētbildi pie sienas: te nu es esmu ar latviešu valodu uz galda, dziesmu sirdī baznīcas namiņā, ar latvju zīmēm izrakstītu gredzenu sarkani lakotos pirkstos. Un pēkšņi šķiet, ka palicis vairs tik maz laika!

            Nez kāpēc nokautrējos un atteicos piebiedroties nelielām ģimenes viesībām par godu dēla atnākšanai no armijas. Laikam tāpat bija gana: mani krietni pabaroja. Tur pat nemēģinu bilst, ka gaļu neēdu, ticot, ka gaļa tāpat kā medus ir pašu, kaut kā pamieloju sevi ar kārtīgu kotleti. Ja reiz ne, ne... saņēmu sūtījumu uz Latviju, pāris dzidri vārdi pirms un pēc ēšanas ar Olgu un viņa nokomandēja dēlu, lai pavada mani līdz pieturai – jā, šajā pilsētā vēl pati īsti neorientējos. Lai arī pati māte atzīst, ka armija tomēr ir nežēlīga, ka Krievijai vajag uzlabot apstākļus tajā, pats armijnieks gan izteicās, ka neesot bijis nemaz tik traki – vairs neesot tādas nežēlīgas izrēķināšanās savā starpā, varbūt viņam esot paveicies ar pulku. Lai vai kā, tagad viņš ir īsts vīrs – gandrīz samulstu, kad atvadoties viņš sniedz roku sveicienam (sakautrējos par saviem dūraiņiem, viņam skaisti ādas cimdi – man gan tādos salst rokas, ne par ko ziemā tādos nestaigātu!), un ar tīksmi noskatos viņa stingrajā un staltajā stāvā, kas pazūd ap stūri, kad esmu atteikusi pavadīšanu līdz autoostai: es zinu, kā nopirkt biļeti, turklāt viņu mājās gaida viesi – viņa atgriešanās taču ir iemesls, kāpēc svētki viņmājās.

Sapratu, ka Ačinskā tomēr gaiss ir krietni tīrāks un griestu flīzes nav jāmaina ik pēc gada, kad tās no gaisa putekļiem jau pelēkas palikušas pat gaitenī, kur nav logu, arī ielas malā sniedziņš pavisam balts un patīkami gurkst zem kājām. Zilo baznīciņu kalna galā nu grezno balts, apsnidzis jumts. Man patīk šāda II Advente.  

2/12/2011

     Šodien arvien pieturās mērens laiks – var priecāties par ziemu un nav jādomā, kā ātrāk tikt kādā siltākā telpā, jo vai nu sals kož degunā vai vējš pa ledu slidina. Pēc iepriekšējās ciemošanās pie bijušās Krasnojarskas latviešu biedrības vadītājas, šodien iegriezos pie Jūlijas, kura jau divus gadus Krasnojarskā vada divus Dzintara kosmētikas veikalus. Gaidot viņu, pētīju piedāvājuma klāstu - galu galā sapratu, ka Dzintars ražo aptuveni 100 smaržu aromātus un izrādās ir arī jauna eko līnija, kuras cenas jau laikam ir atbilstošas kvalitātei (vismaz tā gribas domāt). Nevienu pircēju gan nesatiku (10 min), grūti spriest, cik ļoti Krasnojarskas iedzīvotājiem tas ir vajadzīgs, bet ja reiz veikali turas jau pāris gadus, zemē metama manta arī nav. Viens nu ir skaidrāks par skaidru – no Latvijas nav jāved Dzintara, Stendera, Rīgas balzāmu produkcija – tas viss, turklāt plašā izvēlē, ir pieejams tepat (var aiztaupīt smagu somu stiepšanu un dāvaniņas iepirkt pilsētā), bet par Laimas šokolādi arvien biežāk var dzirdēt, ka tāpat tā nepārspēj Krasnojarskas šokolādes konfektes ar valriekstu un plūmju pildījumu (šokolāde Krievijā tiešām ir kvalitatīva un garda). Aizrunājāmies arī par latviešu trikotāžu – arī šajā jautājumā Jūlija bija krietni kompetentāka nekā es, tomēr šī vēl ir brīva niša, pagaidām gan arī nav īstas pārliecības, ka tas varētu nest peļņu – sabiedrībā nav izveidojies pārliecinošs viedoklis par tās kvalitāti vai citām vērtīgām īpašībām, kādas ir, piemēram, par Dzintara roku krēmu (šis arī arguments, kāpēc necenšas pārdot jauno Madaras eko kosmētiku – tā vēl esot jauna, lai vēl pamācoties). Un te nu nedaudz sajutu atšķirību: kamēr Rietumos esam atvērti (reizēm pat varbūt pārāk) jaunajam, priecājamies par inovācijām, jauniem produktiem, ražotnēm, Austrumi prasa pārbaudītas vērtības un stabilu preces/ pakalpojuma atpazīstamību sabiedrībā (vismaz no ārvalstīm), kas gan neattiecas uz būvniecības buma zemo kvalitāti.

     Vairs nav tālu otrā advente – mana nedēļas nogale solās būt pilna ar gatavošanos Ziemassvētkiem... šobrīd cenšos organizēt ap sevi vairāk jaunatnes. Tieši šī mērķa vadīta, nu esmu vēl viena sociālā tīkla locekle – krievu facebook variants vkontakte.ru  un ziniet, strādā – vismaz pirmās divas dienas  turklāt, nav jāatceras vēl viena parole – viņi prasa daļu mana telefona numura . Tā nu ir cerības gatavot Ziemassvētku uzvedumu jaukta vecuma kompānijā. Kā no gaisa un ar mazuma piegaršu (tiešām bija jāpamet, jo pašas nodarbību laiks jau bija klāt) šodien bija arī Krasnojarskas pilsētas organizēts jauniešu seminārs par toleranci. Par saturu neko daudz nevaru teikt, netiku tālāk par iepazīšanās daļu – tā motivēja strādāt tālāk un tik neērti bija, ka no mūsu 6 cilvēku grupas abas sieviešu dzimuma pārstāves pameta četrus puišus, bet ko darīt – viņa precēta advokāte, ģelovaja, nav laika, es skolotāja, kuru pēdējā mirklī pasauc izlīdzēt ar dalībnieku skaita nosegšanu atskaitēm . Iepazīšanās uzdevums ar neko īpašu neatšķīrās no ES jauniešu projektos sastaptiem, vienīgi, ka to vadīja augstskolas pasniedzēja gandrīz cienījamā vecumā nevis jaunieši paši. man laimējās būt pirmajai – tā nu ar savu atklātību un smaidu nosedzu valodas nepilnības, jau otrais cilvēks (un visi pārējie, izņemot Jakutijas puisi) minēja kādā attiecību statusā viņi ir. Tas mani pārsteidza, līdz šim nebiju saskārusies, ka jaunieši iepazīstinot ar sevi, iepazīstina arī ar savu meiteni/puisi, kas nav klāt. Bet to es atcerējos vēl autobusā, braucot mājās, tagad ir nākamais jautājums, ko noskaidrot nākamajā seminārā, kas solās būt pēc pāris mēnešiem – ja es neminu neko par savu partneri, tas uzreiz nozīmē, ka man viņa nav vai, vienkārši, es uzreiz parādu, cik mazsvarīgi tas man ir?! Turklāt, kā tas ietekmē manu dalību seminārā?!