30/10/2011

      Burtiski – baltā svētdiena. Lai arī jau vairākas dienas kalnos spīdēja pirmā sniega baltums, šorīt arī pagalms gaišs un debesis skaidras . Pilsēta kļūst tikai pievilcīgāka. Vienā mirklī, no kaimiņa padzirdot par pulksteņa griešanu, pārņem apmulsums – kārtējo reizi esmu piemirsusi par to. Izrādās, ka Krievija jau gadu laiku nemaina, tā nu sanāk, ka tagad ar Latviju laika josla par vienu stundu lielāka palika  bibliotēkā gan dāmas smējās, ka Krasnojarska esot gribējusi par stundu pietuvoties Maskavai un autonomi plānojusi laiku tomēr griezt, bet tā arī doma kur pačabējusi, kopā ar pērnajām lapām droši vien.

        Šīs nedēļas lielākie iespaidi no Ačinskas – mazāka pilsēta, tepat vien blakus (3 stundas ar autobusu!!!), kur pievienojāmies ikgadējam latgaļu kopienas pasākumam ar savām latviešu dejām un rotaļām, kā arī veselu maisu dāvanām bērnu nama bērniem projekta noslēguma ietvaros. Nudien, padsmitgadīgas meitenes tik skaistus, rakstainus dūraiņus saadījušas, latgaļu sievas stāstu iedvesmotas arī mūs apdāvināja ar rakstainiem dūraiņiem. Man gan jāatzīst, ka mani pašu visvairāk piesaistīja tautiskās jostas – gan izstādē izliktās, gan katrai otrajai sievai apsietas – lūk, kāds rezultāts Zinas Latvijā apgūtajam amatam pāris gadus atpakaļ! Arī man top rīki, lai es pie savas jostas pati varu tikt .

         Izrādās, ka Ačinska tagad ir tāds kā centrs apgabalam, kur agrāk apkārt daudz latgaļu ciemi bijuši, bet šodien kultūra centrējas pilsētā – latgaļu te visnotaļ dzīvīga minoritāte, arvien vairāk atšķirības ievēroju starp t.s. latgaļiem un latviešiem – mūsdienu Latvijā gan ar tām neesmu saskārusies .... varbūt vajag tomēr vairāk apceļot savu zemi! Kaut šķiet, ka šīs divas vides vairs nav adekvāti salīdzināt. Nupat šķiet, ka šajā pilsētā vēl atgriezīšos, tad arī vairāk par pašiem latgaļiem. Tikpat spilgts kā tikšanās atmiņā arī mājupceļš: izrādās ārpus pilsētas sniegs jau krietni vairāk, ik pēc pārdesmit kilometriem kāda sadursme vai vienkārši grāvī ieslīdējis auto – centos neredzēt, kaut atkal sajūtas kā pierodot pie mālu dubļu ceļa Omskas laukos – mierinu sevi, ka pa Latvijas ceļiem braucot zudīs nedrošums, kas uzradās pēc Eiropas maģistrālēm.

    Rīt jauna nedēļa, lieku jaunu lapu iekšā starp diplomdarba n-tajām stundām un latviešu valodu – pirmā krievu valodas nodarbība. Interesanti, jāierodas ar pasi un zibatmiņu, kur saglabāt grāmatu pdf formātā.

      Ar baltu sniegu par raženu nākamo nedēļu!

26/10/2011

              Gandrīz savādi, bet saule šodien tikai pēcpusdienā aplaimo, bet dienas arī tā izkārtojas, ka arvien mazāk laika sanāk par to priecāties, jo allaž ir kas svarīgāks darāms. Par to, ko esmu sadarījusi pēdējās dienās:

             Vakar iepazinos ar Sibīrijas Valsts universitāti, kas it kā ir ļoti jauna un pavisam zaļa, to izveidoja 2005.gadā, apvienojot vairākus institūtus kopā, bet tikai gadu atpakaļ uzsāka pie mums īstenoto augstskolu programmu ar bakalaura, maģistra un doktora grāda kvalifikācijas diplomiem, pirms tam atšķīrās studiju ilgums un kvalifikāciju nemērīja ar grādiem, bet speciālista apzīmējumiem. Vietējo par to saka, ka karogi, kas skaisti plīvo pie universitātes un ap to vēl nepabeigtās studentu pilsētas ar visām bibliotēkām, spora kompleksu .... skaisti parādot, ka tagad vairāk līdzekļus velta tieši studentu piesaistīšanai un ārējā izskata uzlabošana, kamēr agrāk izskats nebija nekāds, bet bija zināšanas. Kamēr man kā vidējam eiropietim arvien šķiet, ka šeit ir augsts zināšanu līmenis (kas ne vienmēr nozīmē arī prasmes tās optimāli pielietot), jauniešu vidū sadzirdama manāma nožēla, ka daudz kam vairs netiek pievērsa tāda uzmanība kā agrāk, pat bibliotēkas apvienojot, tik daudz grāmatas esot izmestas. Īsti vēl neesmu sapratusi, cik šīs bailes un nožēla pamatota. Universitāte laikam bija pirmā institūcija bez bibliotēkām, kur strādāju, kur tiku iekšā neizejot caur rentgenu, toties lai iegūtu kādu informāciju par studiju iespējām pēc pāris kabinetu apmeklēšanas, kur mums palīdzēt nevarēja, izvēlējāmies ārzemnieka pozīciju – aizmirstot par savām krievu valodas zināšanām un neuztraucoties par nepareizu uzsvaru lietošanu, laipna ārzemju studentu nodaļas vadītāja diezgan skaidrā angļu valodā izstāstīja visu par un ap mūs interesējošiem jautājumiem un izvadāja pa attiecīgajām nodaļām. Bija patīkami redzēt tik daudz jaunus cilvēkus vienkopus, jaunās telpās, nedaudz mulsina un ieintriģē fakts, ka tikai pirmo gadu augstskola realizē maģistra programmu, līdz ar to arī izskaidrojams, kāpēc ir tik niecīgs piedāvājums, nerunājot par budžeta vietām vai apmaiņas studiju programmām. Lai vai kā, šo to pat tīri interesantu atrast izdevās un šķiet, ka mācīties programmā, kura tikko sākta īstenot ir pat interesanti. Atliek līdz augustam uzlabot krievu valodas prasmes, neaizmirst angļu valodu un atrast stipendiju mācību maksas segšanai.... un tad, ja celtniecība ritēs veiksmīgi, līdz ar studiju uzsākšanu varētu pat tikt pie vietas kojās. Šis gan izraisīja smieklus – augstskola, kurai ir nodaļa ārzemju studentiem nespēj nodrošināt dzīvošanu viņiem, jo ēkas vēl tiek celtas, bet alternatīva ir dzīvošana ģimenēs – diemžēl pēdējos gados ģimenes kļuvušas mazāk atsaucīgas (vai precīzāk – no Ķīnas ieplūst krietni vairāk ārzemju studenti).

           Kas tad vēl? Tā kā Valentīnas kundze par mani ļoti rūpējas, un saprotu, ka neapskaužami daudz laika tomēr pavadu autobusos vai skrienot no/uz tiem, kamēr sniega prieku sezona vēl nav sākusies, šodien iegādājos baseina klienta karti – atcerējos, ka jāpaņem bilde, ārsta izziņas gan nebija, kas netraucēja iedot kartiņu. Uzvārdu, kā ierasts, palūdza uzrakstīt pašai, vārdam pietika ar pirmo burtu, tikmēr dāma blakus atbildēja uz kārtējo svarīgo biznesa zvanu, cikos ies dzert tēju un pēc tam turpināja krāsot skropstas. Visās iespējamās vietās, kur vien ir ūdenskrāni, pielikti A4 formāta plakāti ar atgādinājumu, ka jāaizgriež ūdenskrāns: esot uzlikti skaitītāji. Tā arī netiku skaidrībā, tas ir brīdinājums, ja tā nedarīšu, maksa par peldēšanos tiks paaugstināta vai sabiedrība tiek radināta taupīt resursus – ko, jāatzīst, Krievijas iedzīvotājiem būtu lietderīgi apgūt, jo reizēm tā vien šķiet, ka taupīts te netiek nekas.

24/10/2011

     Saule jauki silda un iepriekšējo dienu draudīgie mākoņi un it kā ziemas tuvošanās šķiet neliels pārspīlējums vai nobīde bijusi. Tomēr savs labums no tā visa ir: esmu daudz maz apguvusi Krasnojarskas iepirkšanās kultūru, lielākus, mazākus veikalus un pārzinu to piedāvājumu, ziemas apģērbu nodaļās noteikti. Jāatzīst, ka pēc vakardienas pārlaimīgās sajūtas, kura pārņēma norēķinoties par pirkumu, vismaz kādu laiku veikalus redzēt negribas, bet tas netraucē pastāstīt  arī tā tomēr ir vērā ņemama pilsētas kultūras sastāvdaļa, kas jāatzīst vairs īpaši neatšķiras no Baltijas lielpilsētu piedāvājuma: tādas klases veikali kā Reserved un Promod pat piedāvā vienādu kolekciju kā Rīgā.

        Tad nu ir skaidrs, ka ar dienu noteikti nepietiek, lai ‘izķemmētu’ kaut pāris lielveikalus, jo attālumi starp tiem ir pārāk ilgi veicami un nekad jau nav visa diena, ko veltīt veikalam. Centra veikalu klāsts ir tāds pats kā Rīgā un citās Baltijas lielākajās pilsētās: šaurākās ieliņās var atrast visādus uzrakstus: sākot ar kafejnīcām, bistro, beidzot ar ‘humpalām’, kāzu saloniem, visādiem stokiem un vēl nez ko, plašākas promenādes rotā Armani, Max Mara u.tml. uzraksti.... pāri visam gan laikam ir apavu saloni – tiešām izsmalcināti un daudz. Rieker apavi pretendē uz monopolu, jo ja ne visu veikalu aizpilda, tad vienu plauktu noteikti, kamēr itāļu smalkais stils neplūst kopā ar citiem. To visu un vēl visu citu var atrast lielveikalos – atkal jau gluži ierasti un tradicionāli, no Latvijas atšķiras tik ar citu valūtu, krietni dārgākām cenām un bezmaksas tualetēm. Visvairāk laikam pārsteidza Stender veikali uz katra stūra, sāku domāt, kad redzēšu Madaras veikaliņu (pavasarī Kivejā netīšam tam uzdūros virsū), tas varētu pat ļoti labi izskatīties blakus centra Yes Rocher boutique. Veikalu nosaukumi reizēm izraisa smieklus, reizēm neizpratni, kāpēc tik bezgaumīgi jāizmanto citu valodu aizguvumi: pilns ar dīvainiem itāļu valodas nosaukumiem, angļu valodas aizguvumiem, ko mij ar kirilicu.

         Mans mērķis tomēr bija tikai viens – ziemas siltā virsjaka. Piedāvājums principā sastāv no divām daļām: puhaviks (garās, stepētās, pufīgās jakas, kas pildītas ar sintaponu vai vilnu) vai kažoks. Tā kā kažoks šobrīd nešķiet man adekvāta izvēle, atliek vien pievērsties pufīgajām virsjakām, kuras tā īsti nekad nav šķitušas man piemērotas. Tā nu allaž tīkamāka modeļa meklējumos iemaldījos vīriešu nodaļā, kamēr pāris vietās sāku atrast, ko vēlos – ja būtu ar mieru parakstīties nēsāt jauku ar sintaponu, tas krietni atvieglotu izvēli, bet Nastja pārliecināja, ka vajag vilnu – ja nu tomēr – 40 ir ilgāk par pāris dienām?! neskaitīju visas tās reizes, kad kārtējo reizi konsultantam skaitīju kā pantiņu, paužot savas vēlmes, bet trīs dienu laikā tiku pie jakas – nē, man nav tradicionālā pufīgā jaka, ko te visi dēvē par ‘puhaviku’, paliku pie sava – garlaicīgi pelēkas brezenta dūnu jakas – bet viens ir skaidrs: man būs silti jebkurā gadījumā 

21/10/2011

            Nedēļa. Nevar īsti aptver, tas ir daudz vai maz. Atnesu mājās baltvīnu un pārsālītu brinza sieru. Pēc pāris dienu ciemošanās pie Nastjas (Krasnojarskas latviešu biedrības vadītāja, visnotaļ patīkama, jauna sieviete) un šī vakara atgriešanās mājās pie Valentīnas tantes, sāk mainīties skatījums par šejienes latviešiem, īpaši tiem, kas jau krietni gados. Jaunie, jāatzīst, ir maz, turklāt viņiem ir daudz un dažādas savas lietas, ar ko savu dzīvi aizpildīt vai arī otrs variants – biedrībā viņi neatrod tik daudz interesanta sev, lai pavadītu tajā tik daudz laika kā padzīvojuši cilvēki. Pēc krietnu stundu svīšanas piektdienas vakarā, šodien Nastja ar nelielu manu palīdzību vadīja biedrības sapulci, kur atgādināja par mērķiem, uzdevumiem pārējiem, līdz ar to arī veiksmīgi ar tiem iepazīstinot mani. Klausītāju reakcija bija tik dažāda. Vienu mirkli arī pašam šķiet, kas tad īsti ir tas, kas liek sanākt kopā, uzturēt biedrību latviešiem, kas jau tik daudz paaudzēs dzīvo Krievijā, veidojas jauktas ģimenes, it kā šķiet, ka dzīve rit uz priekšu, bet latviskumu atstāj, turklāt krietni tradicionālā stadijā, kas pamazām izvēršas par vienu no t.s. „slidenajiem’ jautājumiem, ar kuru bija jātiek galā sapulcē: Kas vēl ir nepieciešams, kā realizēt visus biedrības statūtos iekļautos uzdevumus bez valodas apguves un tautas tradīciju uzturēšanas (svētku svinēšanu, dziesmu dziedāšanu un danču lekšanu). Man pašai šķiet ļoti interesants un vērtīgs punkts par sadraudzību ar citiem (citām tautībām) un starptautisko attiecību uzturēšanu ar ārvalstīm (daži domā, ka ārvalstis ir tieši Latvija un ar citām tautām draudzēties nozīmē reizi gadā ar citu valstu latviešiem tikties 3x3 nometnē, kas ir pat ļoti ērti, jo kalpo kā arguments, kāpēc izvirzīt sevi vai sev tuvu kandidatūru ikgadējām 3 – 4 PBLA atmaksātajām vietām un braucienam uz 3x3 Latvijā, gan atbrīvo no sociālās atbildības un pienākumiem pārējā gada laikā biedrībā). Tad nu šķiet, ka ir jauki saglabāt tradīcijas, tas noteikti ir vajadzīgs, arī Latvijā šķiet arvien populārāka pēdējos gados atkal paliek tradīciju piekopšana gan svētkos, gan ikdienā – vai tie ir instinktīvi mēģinājumi saglabāt, kopt latvisko identitāti, uz ko mudina arvien multikulturālāka vide un tik ļoti izdaudzinātais tolerances jēdziens vai kas cits, vislabāk droši vien varēs redzēt pēc kāda laika. Tomēr, šķiet, ka ne tikai folklora un tradīcijas ir tas, kas veido latviešu identitāti, vismaz ne 21.gs. un diez vai tikai to pārzināšana un piekopšana ļaus izdzīvot un turpināt augt nākotnē. Tā vien gribējās atgādināt par jau paša evolūcijas teorijas radītāja teikto, ka attīstības pamatā ir spēja pielāgoties, kas laikam jau nozīmē, ka arī biedrībai ir jāmainās. Pēdējos gados ir ierasts dzirdēt vārdus „pārmaiņu laiks”, tad nu arī šo biedrību šķiet piemeklē pārmaiņu laiks, jo iepriekšējā gadā nomainījās biedrības vadītājs, šoruden ieradās jauna skolotāja, gada plānā izvirzīti dažādi nebijuši mērķi, paliek tikai atvērts jautājums, kur ir tā robeža, cik atklāti var teikt, cik strauji un kardināli mainīt, lai nepazaudētu veco, nenogrieztu ceļu atpakaļ, jo dzīve jau labi ir iemācījusi, ka it īpaši Sibīrijas plašumos, atceras labo un sirsnīgo, tāpat kā iemācās neuzticēties vai pazīt cilvēku pēc vienas kļūdas.

             Arvien vairāk ar latviešiem runāju latviski, sāku pierast pie latgaļu valodas (te tā ir valoda un viss, nav diskusijas par to, ka tas varētu būt dialekts – atceros pērnā gada sarunu ar prakses vadītāju, kā tad īsti ir: valoda vai dialekts. Atļāvos skolēniem minēt, ka tā bija valoda, bet mācību grāmatās taču saka, ka - dialekts). Šodien otrā nodarbība arī bērnu namā – mazie domā, ka esmu angliete, ja reiz tik dīvaini runāju krieviski (jāatzīst, ka pati savu akcentu jau vairs nejūtu). Pirmais sniegs bija klāt jau trešdien – mēs smejamies, vienu dienu vasara, tad naktī rudens, un no rīta klāt jau ziema... pagaidām gan atkal pauze iestājusies, sniegs paliek apkārtējos pauguros. Šī pilsēta it kā sēž tādā kā bedrē, sākotnēji augusi kā apmetne divām upēm: Kačai ietekot Jeņisejā, satiekoties, tagad tās septiņi rajoni izpletušies gar krastiem līdz pauguriem (Latvijā droši vien sauktu par kalniem). Tā nu ir tāda sajūta, ka tie pauguri ieskauj, tā silti pat paliek, kad skaties, kā aiz tiem saule riet. Un tad pretējā krastā spīd pulksteņa tornis, no tā atkal paveras skats pāri visai pilsētai, kas atgādina tādu kā skudru pūzni, kur skudras ar galvas lukturiem skraida un apklust tikai pēc 22.00. tomēr ar katru dienu arvien vairāk var sajust to, ka Sibīrija, Krasnojarska nebeidzas līdz ar pauguriem, ka ir kaut kas arī krietni tālāk. Kaut nedaudz uz to paskatīties izdosies nākamnedēļ – piektdien izbrauciens uz Ačensku.  

18/10/11

Gandrīz sāku justies kā vietējā – jau pierasti šķiet pauguri visapkārt pilsētai, aiz kuriem vakarā saule pazūd, visu apvārsni iekrāsojot dzeltenīgi sarkanos toņos, sagrabējušie autobusi un dīvainā biļetes pirkšana pirms izkāpšanas, kabatas pilnas ar pelēkām biļetēm, kuras tāpat nevienam nevajag, tikai normāli šķiet, ka pastā jāgaida vismaz pusstunda pirms tiec pie vārda un tad vismaz pusstunda, kamēr var atiet no lodziņa, normāli šķiet arī tas, ka katru dienu transporta kartiņu nopirkt nevar – it kā pārdod, bet ej kur gribi, visur izpirktas . Jau labi zinu, ka ir divi tilti, pār kuriem katru dienu šķērsoju Jeņiseju, ir salas, kur šis tas iekārtots atpūtai: stadioni, celiņi... apkārt laiviņas, vakar vēl divi vīri peldējās (droši vien ir arī pirts). Ir labais un kreisais krasts. Ir pilsētas un apgabala administrācijas, un lai tajās tiktu iekšā, vienmēr jāuzrāda pase, jāsaņem lapiņa, jāiziet caur rentgenu; vakar bija tas gods iepazīties ar pāris kungiem un dāmām.

Mana rajona lielākais orientieris ir jaunā pareizticīgo katedrāle, kuras spīdīgie kupoli krietni paceļas virs piecstāvu sērkociņkastīšu blokiem apkārt. Reliģiskā ēka, kurai blakus vēl pāris vecas koka guļbūves ar nav nojauktas izjauc tradicionālo rajona sajūtu, sērkociņkastītes paliek sekundāras.

Šodien netīšām iekāpu ne tajā autobusā, kur vajadzēja, tā nu drīz nonācu nomaļā rajonā, kur visādas rūpnīcas un angāri mijas ar privātmāju kvartāliem, man laikam labāk patīk centrs – mazāk putekļu. Pamazām tomēr sāku aptvert, cik liela ir pilsēta. Sāk nepārsteigt, ka neviens īsti nebrauc ar velosipēdu – ne īsti ir kur, ne ziema īsa (pagaidām gan laiciņš jauks), ne attālumi mazi, tāpat arī neviens nesaka, cik ilgi jāiet ar kājām no punkta A līdz B, bet tikai cik ilgi jābrauc ar personisko vai sabiedrisko transportu – ne reizi vēl neesmu dzirdējusi variantu, kur būtu mazāk par 25 min. Liela pilsēta – viss te ir liels, apjomīgs, daudz un dažāds. Taisni pārsteidzoši šķiet, ka tik lielā pilsētā, kur dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju, jau kuru gadu notiek latviešu valodas apguve, tiek atzīmētas tradīcijas, no otras puses – tieši tādā pilsētā ir vieta visiem, un pārējie tikai priecājas par aktivitāti. Šodien uz nodarbību ieradās sešpadsmit dalībnieki... gaidīju ne vairāk par 10. Vienojāmies, ka dalīsimies pa līmeņiem, bet kultūras un tradīciju reizēs visi kopā sanāksim. Gandrīz visi pieaugušie, puse jau cienījamā vecumā, tā vien šķiet, ka nedaudz jāpamaina programma un metodes. Katrā ziņā ir ļoti patīkami strādāt centrālās bibliotēkas lasītavā .

15/10/2011

Gandriiz identisks celjs liidz Sheremetjevas lidostai kaads bija 3 gadus ieprieksh, kameer Sheremetjeva ar savam rekonstrukcijaam nepaarsteidza - pat milici skiet palikusi eiropeiskaaki un atsauciigaaki, vai vinekaarshi man vairs nav ne kauns, ne baile tos uzrunaat. Pilniigaa mieraa gandriiz sajaucu terminaalus, kaa rezultaataa iesviidu dzenoties, lai nodotu bagaazu laikaa - vismaz kaut kas manu mieru patrauceeja :)
Lai arii zaudeeju pusi naktis, jo bija jaatiek paari 5 laika joslaam, ierashanaas Sibiirijas Austrumos liidz ar sauli bija taa veerta. jau pa lidmashiinas logu puslapaini beerzu pauguri un miglas puukas mijaas ar pilniigi skaidraam debesiim. Kaa par briinumu, izkaapjot no aeroflot ciikstosaa lidaparaata, pat salts gaiss neapnjeema un sagaidiija tikat civils buss kaa Eiropas lidostaas, bagaazu sanjemot, gan arvien tantuks saliidzina kodus uz biletes un somas un beigaas veel apziniigi nonjem nost :).
Savaa zinjaa shie lautini neatskiras no letiniem - ja reiz ir labs celjs, tad tik vaaleejam, sodien vairaakas reizes pa Krasnojarskas centru vizinaajaamies vismaz ar 80km/h + stuure labajaa pusee, jo japaanju autini tomeer ' izgriez pogas'  ziguljiem + blondiine pie stuures = man patiik sho daamu pashapzinja. nu jaa, un Krasnojarskaa, kaa jau augoshaa pilseetaa, ir pilns ar labiem un plashiem celjiem, es tikai nesaprotu, kaapeec apmales riebiigi augstas uz staavvietas peec buuvlaukumiem izskataas.
Lidosta gana taalu, lai celjaa veel vareetu apluukot sibiirieshu lauku maajeles - skaisti un silti palika uz taam skatoties - atkal koka maajeles, grezni griezumi, balti logu raamji, beerzi apkaart, pauguri, rudens miglinja un tai cauri lien saule... kameer iespraucas arii visaadi augsti buuveejumi un duumi - industrija zied un zelj, man tiek noraadiits, ka man paveicies ar dziivojamo rajonu - esot ko elpot, un migla neesot patstaaviiga paraadiiba. nu jaa, pilseetaa, kur aptuveni 1 milj. iedziivotaaju un pa vidu veel skurstenji un Jenjiseja svaigs gaiss ir veertiiba.
Jau peec pirmajiem mirkliem metu dzemperi nost un nozeeloju, ka nepanjeemu liidzi saulesbrilles - lai arii koki kaili, laicinsj priecee, jaunaas maajas arii neprasa vilnas zekes un vismaz uz kaadu laiku varu aizmirst par zaabakiem un siltaam jakaam - te ir silti :).
Siltums nav vieniigais paarsteigums, tieku aplaimota ar labiekaarto istabu tipiskaa Krasnojarskas seerkocinjkastiitee, kas celta 40.jos gados, datoru un internetu 1 m attaalumaa no gultas, siltiem kartupeliem brokastiis un kaljinu piiraagu vakarinjaas. Arii citaadi pilseeta skiet draudziiga, veel nekur pirmaadiena nav bijusi tik dinamiska un es pat teiktu veiksmiiga, tagad vakaraa pat nemoka galvas saapes no valodu mainiishanas un visas jaunaas informaacijas, kas  shaadaas reizees ir diezgan tipiska paraadiiba.
Taatad - 1. diena - ierashanaas un mantu izkraameeshana, tad vieteejo pasdarbnieku un citu organizaaciju izstaades apskatiisana (kas liidziigs Kiipsalas kompleksam), pusotras stundas gara lekcija " Krasnojarska - muusu pilseeta", kuru apmekleeju pa svjazi kuljturi - diezgan geniaala psihologe. Esmu par slinku, lai atstaastiitu visu saturu, nodoshu vien to, ko vinja pati ieteica: 1. nekas tik aatri nepaiet kaa dziive; 2. sivietes uzdevums ir veeleeties, bet viirietis vienmeer ir resurss, kaapeec saudzeejami :) (lekciju apmekleeja abi dzimumi). veertiigaakaias, ka tas viss bija kontekstaa ar lekcijas tematu. Tai sekoja paarbrauciens liidz beernu nama, kur kaada rokdarbu projekta ietvaros kopaa ar latvieshu un vaacu meiteneem kaadu mirkli ar beerniem veidojaam broshas un lelliites, kas ievilkaas nedaudz.. kaarteejais paarlidojums paar centram un skrieshiem ieskreejaam kinoteaatri. Ja kaads ir redzeejis filmu " Pepermint"  (man skjiet, ka vaacu razojums), labpraat dzirdeeetu viedokli?!. Es noteikti nebiju redzeejusi neko tik kraasainu. veel paaris sejas un smiekli uz centraalaas ielas, kur visaadas lampinjas kokos deg, kaa izraadaas, cauru gadu - jaunieshi taadaa pat paskataa kaa Riigaa chalo taam apkaart. arii muzikaalaas struutlakas veel nav sleegtas - taa nu pakaveejamies pie taam, veiksmigi apmaldaamies, sazvanaam vecmaaminju un atrodam celju laukaa no nebeidzamiem guljamrajoniem. nu jaa, ir paaris rajoni, kur pat gaishaa dienas laikaa kaaju negribas spert, bet citaadi pilseeta ir tik veerieniiga, ka pat vieteejaas meitenes regulaari pazinjo, ka shajaa rajonaa ir pirmo reizi.
Redzees, ko nesiis riitdiena.... pagaidaam turpinaats tiek staasts par mirmajaam reizeem. Turu iikshkjus par tiem, kas taam uzdroshinaas.