Varbūt ir jāsāk jauns emuārs, jo nupat jau neesmu vairs Krievijas pusē, bet stāsts nav beidzies un arī negribas, lai beigtos, turklāt ir ierasts reizēm šo to rakstīt, un vismaz pagaidām arī gribās. varbūt negribās pazaudēt pašam sev tādu kā atskaitīšanās vietu un veidu. Un tā kā šī vēlme atkal šo to uzrakstīt vistiešāk saistīta tieši ar Krievijas latviešiem, tad tikmēr arī turpinu tepat.
Ir pagājusi nedēļa kopš esmu atgriezusies Latvijā. Gribējās izdarīt tik daudz ko, no kā gandrīz nekas nav izdarīts, bet ir izdarītas citas lietas, acīmredzot svarīgākas.
Bilde ar Mairitu īpašs sveiciens krasnojarskiešiem, kas regulāri tomēr sazinās un interesējas par Cēsu pusi un tās latviešiem, par Melāniju Vanagu un viņas mantojuma atstāšanu pēc iespējas plašākam lokam.
Tad vēl tikko atradu jau piemirstu ierakstu, ko pēdējās ciemošanās reizes pie Ilmas (kuru pagaidām neizdodas publicēt).
Ir pagājusi nedēļa kopš esmu atgriezusies Latvijā. Gribējās izdarīt tik daudz ko, no kā gandrīz nekas nav izdarīts, bet ir izdarītas citas lietas, acīmredzot svarīgākas.
Neplānoti, necerēti, bet veiksmīgi pēdējās dienās izdevās satikt vairākas sejas, par kurām priecātos arī cilvēki Krasnojarskā, tad nu bildes ar viņiem - mēs visi Latvijā laimīgi un priecīgi, beidzot parādās ne tikai spiedīgi karsts, bet arī patīkami saulains (ar pērkona negaisiem gan, bet tas nekas ) vasaras laiks, kas liek cerēt, ka drīz atkal katru dienu peldkostīmam nebūs miera un pa vidu šādiem tādiem darbiņiem varēs baudīt vasaru uz pilnu klapi.
Pateicoties Mairitai netīši uz īsu mirkli pabiju kopā ar Omskas latviešiem, kuriem Rūjienas vīrs bija atvedis pagaršot jauno saldējumu ar rupjmaizi - LU garderobē, kad Rīgas ielas sāk atgādināt Krasnoajrskas pannu, tiešām garšoja labi un latviski. It kā jau nekas daudz, bet reizēm arī īsa saruna sniedz siltumu un patīkami saglabā tuvuma sajūtu arī starp tūkstošiem kilometru, kas ikdienā šķir.
Citādi īsumā var pārskriet pāri nedēļai, kur starp VID, darba devēja, Valsts nodarbinātības aģentūras un vēl pāris iestādēm ir arī vairāki svaiga gaisa un patīkamu atkalredzēšanās mirkļu momenti, kuram turpinājums vēl sekos, Latvijas vasara pamazām ierauj savā virpulī, kas patīk, bet kas mudina pabeigt Sibīrijas lietas, lai tās neaizmirstas un nepaliek kur aizkrāsnē, jo kas to zina, vai rudenī vairs starp lapām tās tik viegli atradīšu.
Tad vēl tikko atradu jau piemirstu ierakstu, ko pēdējās ciemošanās reizes pie Ilmas (kuru pagaidām neizdodas publicēt).
Bez bildes, it kā nekas īpašs, bet tajā dienā šis apsveikuma dziesmas variants tiešām uzjautrināja un nebeidza pārsteigt, cik ļoti Jēkabpils pusē savā laikā cilvēkiem bijusi bagāta fantāzija. Pieminu, ka toreiz vēl runājām arī par to, kā Ilma ar māti un māsām bēgušas uz Vāciju, kur māte par sanitāri kādā klīnikā strādājusi, ka tikai pēc kara, kad Ilmai jau bija 19 gadi, atgriezušās Latvijā, kad jau pēc pāris gadiem ieradās latviešu vīrs no tālās Krasnojarskas pie sava tēvoča, tā laika Jēkabpils mēra, lai satiktu un aizvestu viņu līdzi uz Krasnojarskas apgabalu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru