22/12/2011

      Sniegs, balts un maigs. Šodien stāvēju pie ledus blāķa, pētīju tā plaisas un domāju, nez kā tajās spēlētos saules stari... tas palika fantāzijai. Saules nav jau kopš dienas, kā atgriezos – ir balta sniega mākoņu sega, un lai arī dienas gaisma ir neapskaužami īsa, varu skaidri saskatīt sniegpārslu formas uz savas jakas un dzirdēt soļu gurkstēšanu uz trotuāra, kur uz biezās ledus kārtas nu ir piemīta sniega kārta, tikai vietām cītīgākie zābaka zoļu deldētāji sev izbrīvējuši vietu, kur slidināties.

     Kāpēc pētīju ledus bluķus? – gribējās paskatīties, kā izskatās vienkāršs ledus masīvs, pirms to, tāpat kā daudzus citus pārvērš tiešām brīnišķīgās ledus skulptūrās. Ja vasarā ir palmas, tad ziemā ir kas cits – ne mazāk skaists. Pēdējās dienās pilsētu arvien vairāk rotā ne tikai salūti pa vakariem, ielu apgaismojumi, mākslīgas egles gandrīz katrā sērkociņkastīšu pagalmā, bet arī ledus skulptūras, pilis un pat slidkalniņi, uz kuriem stundām var slidināties, kamēr bikses cauras, bet tas ledus iztur visus: mazos un lielos. Reizēm pārņem sajūta, ka tas ledus tāpat kā īsts vietējais sibīrietis – it kā salts un vēss, bet tomēr draudzīgs, bezgala izturīgs, tomēr prot iegrozīties un būt tieši tur un tā, kā viņam patīk – nedaudz bezkaunības, spīta, uzdrīkstēšanās, un vienu dienu nespēj noticēt, kā dzīve var pārvērsties. Skatoties, kā vīri ar cimdiem rokās kala kārtējo ledus brīnumu, pārņem sajūta, ka ikvienam ir tiesības uz savu ledus bluķi Krasnojarskā – gandrīz kā Rīgas jūrmalā uzcelt smilšu pili.

     Katru gadu Ziemassvētki un jaunais gads no jauna nāk, katru gadu ar nedaudz citādākām sajūtām, pēdējos gados arvien dinamiskāk, nevar saprast – laikmets mainās vai kā... pēdējās dienas tiešām zibens ātrumos skrien, zibens ātrumos mainās arī emocijas un situācijas (vai vismaz redzējums par tām J). Neatceros, kad pēdējo reizi bijusi diena, kad no rīta kārtējās laika joslas nomainījis, pusgulējis visādos transportos, ciemojies un pat it kā tīri svarīgas runas vedis, saņem ziņas, kas atstāj ar atvērtu muti vismaz uz pāris sekundēm, tad atceries, ka vari ievilkt elpu un aizskaitīt līdz desmit, pirms ko atbildēt, vienlaicīgi ķerot bagāžu, verot ceļu uz nākamo transportu (kur nu vēl aptvert, gaisa temperatūru maiņu, sajūti tikai mīkstu sniegu zem kājām agrā rītā Krasnojarskas lidostā), attopoties pie kāda staba, sasveicinoties ar kādu, vienojoties par nākotni (redz, cik tas patiesībā ir vienkārši – var domāt mēnešiem, bet patiesībā jau vajag tikai pāris minūtes, lai tiešām ko mainītu). Un tad jau izstrādā tālāko rīcības plānu, mierinot sevi ar atgādinājumu, ka vēl pastāv trešā izvēle, kā vari visu mainīt.... ļaujies pārmaiņām, izgulies, atliec malā uztraukumus, ar kuriem tāpat vairs neko nevari ietekmēt, un vakarā, satiec kādu, ar ko var parunāt, un viņš tieši šajā dienā Tev pateiks ko tādu, par ko nevar nepriecāties un beigt brīnīties, jo ko tādu pašai vēl nav nācies piedzīvot. Pazuda kaut kur manas raizes, atrisinājums radās, nākamajā dienā jau daudz saulaināk rādījās it viss, pat ar Valentīnu pa jokam viena otrai izmetām.

Ja man tad kāds būtu teicis, ka šodien iešu pa ielu un smaidīšu, jo vienkārši tā gribēšu, priecāšos ar sniegpārslām un atkal sev teikšu, ka dzīve ir skaista, ir, ir ........ laikam jau nebūtu ticējusi. Bet tas jau tikai mans pesimisms. J

Svētki tomēr būs, tie jau klauvē pie durvīm un sāk smaržot ledusskapī! J