2/12/2011

     Šodien arvien pieturās mērens laiks – var priecāties par ziemu un nav jādomā, kā ātrāk tikt kādā siltākā telpā, jo vai nu sals kož degunā vai vējš pa ledu slidina. Pēc iepriekšējās ciemošanās pie bijušās Krasnojarskas latviešu biedrības vadītājas, šodien iegriezos pie Jūlijas, kura jau divus gadus Krasnojarskā vada divus Dzintara kosmētikas veikalus. Gaidot viņu, pētīju piedāvājuma klāstu - galu galā sapratu, ka Dzintars ražo aptuveni 100 smaržu aromātus un izrādās ir arī jauna eko līnija, kuras cenas jau laikam ir atbilstošas kvalitātei (vismaz tā gribas domāt). Nevienu pircēju gan nesatiku (10 min), grūti spriest, cik ļoti Krasnojarskas iedzīvotājiem tas ir vajadzīgs, bet ja reiz veikali turas jau pāris gadus, zemē metama manta arī nav. Viens nu ir skaidrāks par skaidru – no Latvijas nav jāved Dzintara, Stendera, Rīgas balzāmu produkcija – tas viss, turklāt plašā izvēlē, ir pieejams tepat (var aiztaupīt smagu somu stiepšanu un dāvaniņas iepirkt pilsētā), bet par Laimas šokolādi arvien biežāk var dzirdēt, ka tāpat tā nepārspēj Krasnojarskas šokolādes konfektes ar valriekstu un plūmju pildījumu (šokolāde Krievijā tiešām ir kvalitatīva un garda). Aizrunājāmies arī par latviešu trikotāžu – arī šajā jautājumā Jūlija bija krietni kompetentāka nekā es, tomēr šī vēl ir brīva niša, pagaidām gan arī nav īstas pārliecības, ka tas varētu nest peļņu – sabiedrībā nav izveidojies pārliecinošs viedoklis par tās kvalitāti vai citām vērtīgām īpašībām, kādas ir, piemēram, par Dzintara roku krēmu (šis arī arguments, kāpēc necenšas pārdot jauno Madaras eko kosmētiku – tā vēl esot jauna, lai vēl pamācoties). Un te nu nedaudz sajutu atšķirību: kamēr Rietumos esam atvērti (reizēm pat varbūt pārāk) jaunajam, priecājamies par inovācijām, jauniem produktiem, ražotnēm, Austrumi prasa pārbaudītas vērtības un stabilu preces/ pakalpojuma atpazīstamību sabiedrībā (vismaz no ārvalstīm), kas gan neattiecas uz būvniecības buma zemo kvalitāti.

     Vairs nav tālu otrā advente – mana nedēļas nogale solās būt pilna ar gatavošanos Ziemassvētkiem... šobrīd cenšos organizēt ap sevi vairāk jaunatnes. Tieši šī mērķa vadīta, nu esmu vēl viena sociālā tīkla locekle – krievu facebook variants vkontakte.ru  un ziniet, strādā – vismaz pirmās divas dienas  turklāt, nav jāatceras vēl viena parole – viņi prasa daļu mana telefona numura . Tā nu ir cerības gatavot Ziemassvētku uzvedumu jaukta vecuma kompānijā. Kā no gaisa un ar mazuma piegaršu (tiešām bija jāpamet, jo pašas nodarbību laiks jau bija klāt) šodien bija arī Krasnojarskas pilsētas organizēts jauniešu seminārs par toleranci. Par saturu neko daudz nevaru teikt, netiku tālāk par iepazīšanās daļu – tā motivēja strādāt tālāk un tik neērti bija, ka no mūsu 6 cilvēku grupas abas sieviešu dzimuma pārstāves pameta četrus puišus, bet ko darīt – viņa precēta advokāte, ģelovaja, nav laika, es skolotāja, kuru pēdējā mirklī pasauc izlīdzēt ar dalībnieku skaita nosegšanu atskaitēm . Iepazīšanās uzdevums ar neko īpašu neatšķīrās no ES jauniešu projektos sastaptiem, vienīgi, ka to vadīja augstskolas pasniedzēja gandrīz cienījamā vecumā nevis jaunieši paši. man laimējās būt pirmajai – tā nu ar savu atklātību un smaidu nosedzu valodas nepilnības, jau otrais cilvēks (un visi pārējie, izņemot Jakutijas puisi) minēja kādā attiecību statusā viņi ir. Tas mani pārsteidza, līdz šim nebiju saskārusies, ka jaunieši iepazīstinot ar sevi, iepazīstina arī ar savu meiteni/puisi, kas nav klāt. Bet to es atcerējos vēl autobusā, braucot mājās, tagad ir nākamais jautājums, ko noskaidrot nākamajā seminārā, kas solās būt pēc pāris mēnešiem – ja es neminu neko par savu partneri, tas uzreiz nozīmē, ka man viņa nav vai, vienkārši, es uzreiz parādu, cik mazsvarīgi tas man ir?! Turklāt, kā tas ietekmē manu dalību seminārā?!