Mājupceļš pienāca ātrāk kā gribējās. uz galda palika neizdzerta kafija, šis tas palika aizmirsts, atstāšanai domātās mantas kopā nesavāktas, bet gan jau - tas lika izvairīties no pabeigtības sajūtas. Nakts sākās pēc pusnakts, kad atlikušās četras stundas līdz izbraukšanai uz lidostu nemaz vairs nelikās tik daudz, lai visu izdarītu. Starp pakošanos atradu laiku arī kafijai, svecēm un mūzikai uz balkona, kas laikam arī bija viens no skaistākajiem mirkļiem, kuru pavadīju pati, vismaz uz kādu laiku sakot ardievas šai pilsētai. Pēdējo reizi no Anastasija balkona vēross uz časovņu, kuru jau labi varēja redzēt, līdz rīta ausmai jūnijā jāgaida bīstami maz. Skatoties, kā tikpat kā pilnīgā mierā guļ viss tas lielais pilsētas masīvs, tikai vilciena lokomotīves regulāri pārbīdās un svilpj, vēl nespēju ne vārdos, vēl mazāk domās, aptvert pagājušo laiku Krasnojarskā. Pavisam ātri ar domām noglāstīju šo izgulušos milzi, kā Harijs Poters pārlaidos pāri pilsētai, īpaši jau rajoniem, kuros biežāk būts un zināms. Viss saistās ar cilvēkiem; to ir daudz, lai uzskaitītu vēl jāsaņemas.
Kā štiki no rīta ir klāt mani vedēji. Jau pēc piecām minūtēm ar visām mantām esam mašīnā un tikpat necerēti savlaicīgi sasniedzam arī lidostu, kur veiksmīgi nododu mantas, mājas svari melojuši - svaru nepārsniedzu. Tā kā šobrīd esam pārliecināti, ka atkal tiksimies, iztiekam bez asarām (manas palika uz balkona sveču gaismā), ar smaidiem, bučām un laba vēlējumiem. tālāk jau pārsteidzoši laipna un smaidīga kontrole, miega stunda un raušanās lidmašīnā. atkal miega stundas līdz Pēterburgai, ja blakus nesēdētu knēvelis, kuram jautājumi birt bira, nogulētu nepamodusies. Pēterburga sagaida ar lietu un vēju, bet vēl vairāk pārsteidz ar temperatūru - +13C. atrodu savu terminālu, liekos uz mantām gulēt, ārā slapjš un auksts - nav nekādas vēlmes nekur doties. pēc pāris stundām jūtos jau ņiprāka un dodos meklēt bagāžas glabātuvi. lai arī siltāks nav palicis, man ir lakats, un saule mijas ar mākoņiem, žāvēdama peļķes. netipiski, bet šoreiz pat gribas, lai busiņš ilgāk brauktu un caur logu sākumā priecājos par pilsētu. drīz tomēr sāku arī pārgājienu - izvēlos vienu no kanāliem, un uz priekšu. pamazām mostos, sildos es un pilsēta, raibi cilvēki, visādas vietas un nosaukumi arvien vairāk lec acīs, iepatīkas. Kad nonāku Ņevas prospektā, tad jau sajūsma aug un māsai var sūtīt ziņu, ka 'patīk man šī pilsēta par spīti vējiem un aukstumam'. jūsmoju par visu - cilvēkiem, arī tūristiem (pati taču tāda), mašīnām, tīriem trotuāriem, apstādījumiem, greznajām ēkām, dažādajiem un simpātiskajiem veikalu un kafejnīcu dizainiem (ar baltu skaudību nodomāju, ka te tomēr krietni tālāk kā manā valstī ar to tikuši), iegriežos pāris suvenīru bodēs, kur priecājos par zemām cenām un sagādāju vēl pāris dāvanas. tad nolemju sākt mēģināt kafiju - pēc garā ceļa jūtos pelnījusi. trāpās mūsdienīga vieta, kur pilns ar bukletiem un flejieriem, izdomāju iet uz parku, vajadzētu pagūt. kamēr eju, satieku visus tūristu iecienītākos objektus, kas liek aizmirst par parka karti un drīz arī tās vairs nav - manas kabatas ir pārāk seklas, acīmredzot. daudz nebēdāju, jo esmu uzgājusi taku, pa kuru jau krietnus gadus atpakaļ kopā ar tēti un māsu skolas grupā ceļojām te uz baltajām naktīm. iepatīkas, cenšos nobildēt pāris vietas, tā teikt - salīdzināšanai. lai arī pilsēta milzīga, jūtos mierīgi tajā, šķiet, ka visi smaidīgi un laipni, var mierīgi uz soliņa sēdēt, neviens neko nepiedāvā, vēlāk atrodu nelielu pontonu, uz kura atpūsties, šūpojoties Ņevas krastos. laimē, skatos uz krastu, kur ermitāža un citi brīnumi, šūpojos, saule arī silda tā, ka pat žaketi var novilkt, graužu savus granātābolus. es iekārdinājusi arī māti ar dēlēnu te uzrāpties. apmaināmies ar fotoaparātiem un viens otru nobildējam, es dodos tālāk.
Pār otro tiltu iedama, piefiksēju slaveno vietu, kur tilts dalās, kad naktī kuģi grib tikt cauri. tādā pat noskaņā pavadu vēl pāris stundas, un kaut pilsēta jau iepatikusies, atceros, ka man pieteica par sastrēgumiem, kāpēc tomēr ieeju tūrisma centrā, kur pa velti var dabūt nelielas, bet pilnīgi pietiekošas pilsētas kartes, kas ļauj atrast pieturu uz lidostu. lidostā nokļūstu 30 minūtēs, plānoto 2 stundu vietā :) varētu jau atkal pagulēt, bet iespaidi no pilsētas daudz un tā tur knibinos līdz izlidošanai. par laimi nekas nekavējas, var atkal iemigt uz stundu.
Pār Rīgu tikko norietējusi saule, kad nolaižos, tas šķiet, ka jau kādu laiku atpakaļ norietējusi, tagad gan gribas ātrāk tikt pie mantām un satikt savējos sagaidītājus. ilgi, kamēr tieku pie somām, bet ir, ir arī tas mirklis klāt! Urrā, apskāvieni un lauku zemenes, brauciens pār Rīgas tiltiem ar Vecrīgas siluetiem, pirmo ziņu apmaiņa - varu sākt pierast pie Latvijas, pie mājām, kaut vēl jānobeidz pāris Sibīrijas lietas, kaut te nesaprotami vēss un laika josla cita, bet pie visa jau pierod.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru