Latviski varbūt ne tik labi izklausās, bet krieviski man dikti tīk: sieviešu pieeja, vīriešu pieeja (podhod). Tā reiz ir sanācis, ka ar šo citātu aizsācies jaunais gads, ne tikai, bet tas tā aizķēries, un tā kā visam pa vidu pāris labas krievu kino filmas redzētas, tad atzīmēju mīļāko frāzi no „Piecām līgavām”.
Es biju brīvdienās, ciemos pie lieliem un maziem, kurus jau četrus gadus nebiju redzējusi, no kuriem reiz šķiroties visu garo ceļu līdz Latvijai bēru asaras kā pupas. Jāatzīst, ka pirmo reizi devos ciemos nozīmējot tikai datumu un sarunājot tikai kādu, kas satiks nakts vidū, pārējo atstājot savā ziņā! Pat necentos neko daudz plānot, laikam kaut kur vēl atcerējos, ka tur viss tāpat notiek citādāk un viņu ierasto ritmu esmu piemirsusi. Krievijas dziļie lauki no pilsētas tomēr atšķiras kā diena no nakts. Tā arī bija. Pirmās dienas vēl nedaudz uztraucos par to, tad jau pieradu un ļāvos. Sākumā 23 stundas ar vilcienu līdz Omskai. Dīvainā kārtā pat atcerējos galvenās ielas šajā pilsētā. Viņa man šoreiz šķita ļoti mājīga un tuva, pirms tam allaž biedēja. Ar prieku secināju, ka tā ir krietni lētāka nekā Krasnojarska, sagādāju sev jaunā gada štātes un devos pēc autobusa biļetes pie Lienes, kur arī reiz jau biju bijusi... tikai daudzstāvu māju pagalmus gan nespēju vairs atšķirt, toties nu jau daudz drošāk savu mēli izmantoju tiklīdz nezinu, uz kuru pusi iet. Ar tēju padzirdīta un jaundzimušo meitiņu apskatījusi aizmaldījos līdz autoostai, no kuries tad drīz arī bus līdz Tarai. Piemirsies bija vien tas, ka ceļā aiziet 5 stundas, šķita, ka bija tuvāk, bet lai jau – siltums un apziņa, ka pretī sagaidīs un pirti uzkurinās, mierināja. Sasniedzu Taru īsi pirms pusnakts, autoosta bija pilna ar sagaidītājiem. Galu galā – tieši jaunais gads ir tā reize, kad studenti dodas mājup no Omskas, tad nu masas plūda, un tajās dienās autobusi bija pārpildīti (ne pa velti arī man biļeti iegādāja jau nedēļu iepriekš). Tikšanās prieks mijās ar nelielu kautrīgumu, piesardzīgumu, paiet laiciņš, kamēr atkal saproti vietējo sistēmu. Bet pirts un alus palīdz. Jau nākamajā rītā šķiet, ka nekur prom neesi bijis, vien nebeidzami stāsti par to, kur un kā blandījies, ko darījis pēdējo gadu laikā, liecina par laiku, kurš pagājis. Pirmās dienas paiet pilsētā, uz ģerauni dodos tieši vecgada vakarā, kur kopā ar kaķeni, kuru paps dēvē tāpat kā mani, pār slieksnim iekāpām mājā. Tad jau kārtējā pirts, pēdējā salātu gatavošana, apspriešana, kā kurš produktus meklējis, kurš pēdējos nopircis, kurš uz citu veikalu skrējis.... pirmās rjumačkas un dodamies ciemos uz nākamajām mājām, kur nolemts pusnakti sagaidīt. Sākumā viss vienā putrā, vārdi birst, gribas tik daudz teikt, prasīt, tikko esi apskatījis, kā kurš mainījies, kad jau uz klubu – tur jaungada uzvedums, viena no omēm vēl iedod man loterijas biļeti. Tā vien skudriņas skrēja pār kauliem... skaties, kā pa balto sniega ceļu slīd stāvi, gurkst soļi tā, ka tālu dzirdēt var, centies atpazīt. Ilgi smaids nepazuda no prieka, kas pārņēma pie kluba un klubā apskaujoties, sasveicinoties, dejojot, vēlot veiksmi nākamajam gadam ar jauniešiem, kas nu jau skolu beiguši tagad studenti, ar vecmāmiņām, kuras laika zobs šķiet nav tik ļoti skāris.... tāds prieks un līksmība. Ar to vēl nebija gana... pēc kluba mājās sagaidot jauno gadu, izšaujot petardes un paskatoties, kā citi to dara. Tad pa kādam svinētājam atbira, palika cītīgākie runātāji, zinātkārākie, līdz mājās pārradās jaunatnes pārstāvis un paziņoja, ka klubs vēl pilns ar tautu. Tad nu rīta gaiļus klubā kopā ar citiem dancotājiem sagaidījām un tad vēl ar tiem, kam enerģijas vairāk latviešu dančus atkārtojām, paguvām vēl citās mājās izciemoties, šņabi uz veiksmi, veselību un par tikšanos iedzert. Lai arī it kā viena no garākajām naktīm, gulēt likāmies tik tad, ka slinkākie jau uz kūti govis barot devās. Tikusi pie pāris stundām miega, bija jāsteidz līdzi tiem, kas jau pie pelmeņiem. Arī es šoreiz, labu mācību no iepriekšējās reizes guvusi, vēl pie labas veselības un cerētās tējas vietā brokastīs kā nākas tiku galā gan ar baltā rjumačkām, gan pelmeņiem. Bet ar to vēl nekas nebeidzās. Turpmākās dienas tā arī vadīju, pa dienu ciemojoties pie vienas, pie otras vecmāmiņas, izejot cauri ciemam, izpētot, kas kā mainījies, bet naktis ar jaunatni gan pa blakus ciemu klubiem, gan pašiem savā ciemā dzīvojoties. Neatceros, kad pēdējo reizi tik vareni un ilgi jaunais gads ir svinēts, tajā pat laikā, dodoties prom šķita, ka vēl tik daudz nepagūts, ka vēl tik daudz ko varētu un gribētu, bet to jau atstāju citai reizei, jo vēl pāris dienas bija jāpagūst blakus ciemā, kur piedzīvojumu nebija ne mazāk, kur arī laika pietrūka, bet laikam jau bez tā nemaz nevar ciemojoties pie tik sirsnīgiem, dvēselē bagātiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem.
Lai arī tiekoties pārņem sajūta, it kā nekas tikai vakar būtu šķīrušies, dzīve visiem ir virzījusies uz priekšu. Kāds ir aizbraucis no ciema, kāds aizsaulē aizgājis, kāds apprecējies, kāds bērnu piedzemdējis, tik daudzi ir izauguši, jaunu māju uzcēluši vai dzīvokli Omskā nopirkuši, jaunu auto vai ko vēl citu.. kur ne vēl mobilā tīkla pārklājums ciemā, citi otrajā stāvā pat pie interneta tiek, un portatīvais dators ir katram sevi cienošam studentam,...... tik daudzi armiju atdienējuši, no puišeļiem par vīriem pārvērtušies, kas tik vēl nav mainījies..... un galu galā ar tādu prieku skatījos uz notiekošo, uz pārmaiņām, prieks, ka arī tur dzīve virzās uz priekšu. Ne visiem ir veiksmes stāsti, bet skaidrs ir viens: kas grib un strādā, tam arī ir rezultāts... pat tik dziļos laukos kā Kurzemes Ozolaine, kur maizi ved 3 reizes nedēļā un ceļš aizvien ne vienmēr ir izbraucams. Tas iedvesmo un kādā mirklī smeldzīgi liek atcerēties savu ciemā pavadīto laiku – tik daudz kas vārdiem neaprakstāms un unikāls tur tomēr ir.
Es biju brīvdienās, ciemos pie lieliem un maziem, kurus jau četrus gadus nebiju redzējusi, no kuriem reiz šķiroties visu garo ceļu līdz Latvijai bēru asaras kā pupas. Jāatzīst, ka pirmo reizi devos ciemos nozīmējot tikai datumu un sarunājot tikai kādu, kas satiks nakts vidū, pārējo atstājot savā ziņā! Pat necentos neko daudz plānot, laikam kaut kur vēl atcerējos, ka tur viss tāpat notiek citādāk un viņu ierasto ritmu esmu piemirsusi. Krievijas dziļie lauki no pilsētas tomēr atšķiras kā diena no nakts. Tā arī bija. Pirmās dienas vēl nedaudz uztraucos par to, tad jau pieradu un ļāvos. Sākumā 23 stundas ar vilcienu līdz Omskai. Dīvainā kārtā pat atcerējos galvenās ielas šajā pilsētā. Viņa man šoreiz šķita ļoti mājīga un tuva, pirms tam allaž biedēja. Ar prieku secināju, ka tā ir krietni lētāka nekā Krasnojarska, sagādāju sev jaunā gada štātes un devos pēc autobusa biļetes pie Lienes, kur arī reiz jau biju bijusi... tikai daudzstāvu māju pagalmus gan nespēju vairs atšķirt, toties nu jau daudz drošāk savu mēli izmantoju tiklīdz nezinu, uz kuru pusi iet. Ar tēju padzirdīta un jaundzimušo meitiņu apskatījusi aizmaldījos līdz autoostai, no kuries tad drīz arī bus līdz Tarai. Piemirsies bija vien tas, ka ceļā aiziet 5 stundas, šķita, ka bija tuvāk, bet lai jau – siltums un apziņa, ka pretī sagaidīs un pirti uzkurinās, mierināja. Sasniedzu Taru īsi pirms pusnakts, autoosta bija pilna ar sagaidītājiem. Galu galā – tieši jaunais gads ir tā reize, kad studenti dodas mājup no Omskas, tad nu masas plūda, un tajās dienās autobusi bija pārpildīti (ne pa velti arī man biļeti iegādāja jau nedēļu iepriekš). Tikšanās prieks mijās ar nelielu kautrīgumu, piesardzīgumu, paiet laiciņš, kamēr atkal saproti vietējo sistēmu. Bet pirts un alus palīdz. Jau nākamajā rītā šķiet, ka nekur prom neesi bijis, vien nebeidzami stāsti par to, kur un kā blandījies, ko darījis pēdējo gadu laikā, liecina par laiku, kurš pagājis. Pirmās dienas paiet pilsētā, uz ģerauni dodos tieši vecgada vakarā, kur kopā ar kaķeni, kuru paps dēvē tāpat kā mani, pār slieksnim iekāpām mājā. Tad jau kārtējā pirts, pēdējā salātu gatavošana, apspriešana, kā kurš produktus meklējis, kurš pēdējos nopircis, kurš uz citu veikalu skrējis.... pirmās rjumačkas un dodamies ciemos uz nākamajām mājām, kur nolemts pusnakti sagaidīt. Sākumā viss vienā putrā, vārdi birst, gribas tik daudz teikt, prasīt, tikko esi apskatījis, kā kurš mainījies, kad jau uz klubu – tur jaungada uzvedums, viena no omēm vēl iedod man loterijas biļeti. Tā vien skudriņas skrēja pār kauliem... skaties, kā pa balto sniega ceļu slīd stāvi, gurkst soļi tā, ka tālu dzirdēt var, centies atpazīt. Ilgi smaids nepazuda no prieka, kas pārņēma pie kluba un klubā apskaujoties, sasveicinoties, dejojot, vēlot veiksmi nākamajam gadam ar jauniešiem, kas nu jau skolu beiguši tagad studenti, ar vecmāmiņām, kuras laika zobs šķiet nav tik ļoti skāris.... tāds prieks un līksmība. Ar to vēl nebija gana... pēc kluba mājās sagaidot jauno gadu, izšaujot petardes un paskatoties, kā citi to dara. Tad pa kādam svinētājam atbira, palika cītīgākie runātāji, zinātkārākie, līdz mājās pārradās jaunatnes pārstāvis un paziņoja, ka klubs vēl pilns ar tautu. Tad nu rīta gaiļus klubā kopā ar citiem dancotājiem sagaidījām un tad vēl ar tiem, kam enerģijas vairāk latviešu dančus atkārtojām, paguvām vēl citās mājās izciemoties, šņabi uz veiksmi, veselību un par tikšanos iedzert. Lai arī it kā viena no garākajām naktīm, gulēt likāmies tik tad, ka slinkākie jau uz kūti govis barot devās. Tikusi pie pāris stundām miega, bija jāsteidz līdzi tiem, kas jau pie pelmeņiem. Arī es šoreiz, labu mācību no iepriekšējās reizes guvusi, vēl pie labas veselības un cerētās tējas vietā brokastīs kā nākas tiku galā gan ar baltā rjumačkām, gan pelmeņiem. Bet ar to vēl nekas nebeidzās. Turpmākās dienas tā arī vadīju, pa dienu ciemojoties pie vienas, pie otras vecmāmiņas, izejot cauri ciemam, izpētot, kas kā mainījies, bet naktis ar jaunatni gan pa blakus ciemu klubiem, gan pašiem savā ciemā dzīvojoties. Neatceros, kad pēdējo reizi tik vareni un ilgi jaunais gads ir svinēts, tajā pat laikā, dodoties prom šķita, ka vēl tik daudz nepagūts, ka vēl tik daudz ko varētu un gribētu, bet to jau atstāju citai reizei, jo vēl pāris dienas bija jāpagūst blakus ciemā, kur piedzīvojumu nebija ne mazāk, kur arī laika pietrūka, bet laikam jau bez tā nemaz nevar ciemojoties pie tik sirsnīgiem, dvēselē bagātiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem.
Lai arī tiekoties pārņem sajūta, it kā nekas tikai vakar būtu šķīrušies, dzīve visiem ir virzījusies uz priekšu. Kāds ir aizbraucis no ciema, kāds aizsaulē aizgājis, kāds apprecējies, kāds bērnu piedzemdējis, tik daudzi ir izauguši, jaunu māju uzcēluši vai dzīvokli Omskā nopirkuši, jaunu auto vai ko vēl citu.. kur ne vēl mobilā tīkla pārklājums ciemā, citi otrajā stāvā pat pie interneta tiek, un portatīvais dators ir katram sevi cienošam studentam,...... tik daudzi armiju atdienējuši, no puišeļiem par vīriem pārvērtušies, kas tik vēl nav mainījies..... un galu galā ar tādu prieku skatījos uz notiekošo, uz pārmaiņām, prieks, ka arī tur dzīve virzās uz priekšu. Ne visiem ir veiksmes stāsti, bet skaidrs ir viens: kas grib un strādā, tam arī ir rezultāts... pat tik dziļos laukos kā Kurzemes Ozolaine, kur maizi ved 3 reizes nedēļā un ceļš aizvien ne vienmēr ir izbraucams. Tas iedvesmo un kādā mirklī smeldzīgi liek atcerēties savu ciemā pavadīto laiku – tik daudz kas vārdiem neaprakstāms un unikāls tur tomēr ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru