4/12/2011

          Pilnīgi nejauša internacionalitāte pēdējās dienās pārņem. Jau kuru reizi dzirdot atsauksmes par filmu, kas noteikti esot jāredz, vakar saņēmu to kopā ar „Idiota” 11 sērijām, sāku skatīties – izrādās dokumentālā filma par M. Džeksona vienu no koncertiem „Mr Nobody” 2009. Arī krievu valodas nodarbībās pēdējā reizē spilgti izcēlās atšķirīgais – daļai no mums drīz Ziemassvētki, vārds pa vārdam, veselu ballīti saplānojām, pat datumu pielāgojām, lai visi tiek (es gan šodien sapratu, ka tajā dienā būšu Ačinskā – varbūt vēlreiz nomainīsim datumu, ja rīt jau afišu skolotāja nebūs izkārusi ), tad izdomājām, ka arī citas grupas varam uzaicināt, tur izrādās vairāki musulmaņi – noslēdzām ar vienošanos, ka cūkas gaļu, gatavojot mielastu, neizmantojam . Arī Latvijas brauciens nāk arvien tuvāk, šodien aizdomājos, ka jāizdrukā biļete, jānoskaidro, cikos īsti, jāsaprot, ar kuru transportu uz lidostu braukt, jāatrod eiro un lati; 7.12. kārtējais pilsoņu forums, kad atkal lielīsimies un izrādīsimies ar savām tradīcijām izstāžu kompleksā starp pārējām nacionalitātēm, koncertā tik šoreiz nepiedalāmies, pārāk vēlu uzzinājām. (: Bet tam visam pa vidu vēl otrā Advente šodien – jauki, skaisti, priecīgi. Svētdienas ir labas dienas, kad braukt uz Ačinsku – šodien dziedāju „Kaladū, kaladū” un skatījos uz Dievmātes svētbildi pie sienas: te nu es esmu ar latviešu valodu uz galda, dziesmu sirdī baznīcas namiņā, ar latvju zīmēm izrakstītu gredzenu sarkani lakotos pirkstos. Un pēkšņi šķiet, ka palicis vairs tik maz laika!

            Nez kāpēc nokautrējos un atteicos piebiedroties nelielām ģimenes viesībām par godu dēla atnākšanai no armijas. Laikam tāpat bija gana: mani krietni pabaroja. Tur pat nemēģinu bilst, ka gaļu neēdu, ticot, ka gaļa tāpat kā medus ir pašu, kaut kā pamieloju sevi ar kārtīgu kotleti. Ja reiz ne, ne... saņēmu sūtījumu uz Latviju, pāris dzidri vārdi pirms un pēc ēšanas ar Olgu un viņa nokomandēja dēlu, lai pavada mani līdz pieturai – jā, šajā pilsētā vēl pati īsti neorientējos. Lai arī pati māte atzīst, ka armija tomēr ir nežēlīga, ka Krievijai vajag uzlabot apstākļus tajā, pats armijnieks gan izteicās, ka neesot bijis nemaz tik traki – vairs neesot tādas nežēlīgas izrēķināšanās savā starpā, varbūt viņam esot paveicies ar pulku. Lai vai kā, tagad viņš ir īsts vīrs – gandrīz samulstu, kad atvadoties viņš sniedz roku sveicienam (sakautrējos par saviem dūraiņiem, viņam skaisti ādas cimdi – man gan tādos salst rokas, ne par ko ziemā tādos nestaigātu!), un ar tīksmi noskatos viņa stingrajā un staltajā stāvā, kas pazūd ap stūri, kad esmu atteikusi pavadīšanu līdz autoostai: es zinu, kā nopirkt biļeti, turklāt viņu mājās gaida viesi – viņa atgriešanās taču ir iemesls, kāpēc svētki viņmājās.

Sapratu, ka Ačinskā tomēr gaiss ir krietni tīrāks un griestu flīzes nav jāmaina ik pēc gada, kad tās no gaisa putekļiem jau pelēkas palikušas pat gaitenī, kur nav logu, arī ielas malā sniedziņš pavisam balts un patīkami gurkst zem kājām. Zilo baznīciņu kalna galā nu grezno balts, apsnidzis jumts. Man patīk šāda II Advente.