Skaista diena! Februāris ar sauli sācies! Šodien sveču diena. Pirmās nodarbības laikā bijām katoļu baznīcā, mūsu nebija daudz, bet tas pat bija vēl labāk… varēja mierīgāk baudīt ērģeļu skaņas un katoļu māsu balsis, aizdedzām sveces, pēc tam nopūtām. Tikai otru reizi iegriezos baznīcā Krasnojarskā, varbūt tāpēc tā šķiet gandrīz fascinējoša miera osta, pārņem sajūta, ka pat dvēsele attīrās.
Mums paliek siltāks – jau teicu, bet nekas – dubults neplīst. Acīmredzot, mans prieks par to ir tiešām liels. Jau nedēļu nebiju gājusi uz bibliotēku ar kājām – šodien gāju, vaigi gan nedaudz sūrst tagad, bet tas šā vai tā nav tik traki. Un paps šodien no meža pārbrauca… viņš tomēr arī uzreiz tādu mieru un siltumu mājās ienes, neskatoties uz to, ka pašam nācās iztikt ar vienu bluķi kurināmā dienā, visu nedēļu gulējis virsjakā… es laikam nemaz negribu iedomāties, kā ir nedēļu dzīvot sarga būdā mežā, kad temperatūra konstanti turas zem – 30C. Neskatoties uz visu, jau vakarā viņš arī mani sagaida, silts un tīrs, pelmeņus savāra (viņš ir pavārs, un tiešām gatavo lieliski), ielej sulu, kopā pa 50 ml uz satikšanos, un visi kopā klausāmies Tolstoja stāstu “Kaukāza gūstekņi” (tāda pavecs iespiedums, nav ne jausmas, kur un kā, bet paps šodien atveda). Es dzirdēju tikai no puses, ne tas būtiskākais…. Kārtējo reizi sev atgādinu, ka krievu rakstniekus, īpaši jau tādus tautas aizgādņus, kā Tolstoju savlaicīgi jāvāc grāmatplauktam, lai var bērnus barot ar tiešām vērtīgu literatūru. Un lai arī aizvien biežāk piedomāju par Vladivastoku, Jasnaju Poļanu gribētos apmeklēt…. Krievija tomēr ir tik mežonīgi liela, tik daudz ko redzēt, bet tas viss nav tik tuvu kā sākumā varētu šķist. Tolstojs šodien ir tāds kā centrētājfaktors – no rīta Intelligente Life rakstā par laiku un vietu, kad vislabāk dzīvot, ja varētu izvēlēties, arī ļoti uzrunāja tieši fragments par Krievijas Nikolaja I laiku ar vasarīgi omulīgu bildi, kur pats Tolstojs kopā ar bērnu baru dzer pēcpusdienas tēju… kādā mirklī ar es gribētu būt viens no tiem zemnieku bērniem ciemā, kurā autors atver skolu, pats sastāda grāmatu… vismaz domās sanāk tīrais baudījums.
Veselu nedēļu pa savu logu neredzu neko vairāk kā bildē zemāk, bet tas nenozīmē, ka istabā mēs būtu sākuši ģerbties siltāk (tas tā – vairāk vecāku sirdsmieram).
Mums paliek siltāks – jau teicu, bet nekas – dubults neplīst. Acīmredzot, mans prieks par to ir tiešām liels. Jau nedēļu nebiju gājusi uz bibliotēku ar kājām – šodien gāju, vaigi gan nedaudz sūrst tagad, bet tas šā vai tā nav tik traki. Un paps šodien no meža pārbrauca… viņš tomēr arī uzreiz tādu mieru un siltumu mājās ienes, neskatoties uz to, ka pašam nācās iztikt ar vienu bluķi kurināmā dienā, visu nedēļu gulējis virsjakā… es laikam nemaz negribu iedomāties, kā ir nedēļu dzīvot sarga būdā mežā, kad temperatūra konstanti turas zem – 30C. Neskatoties uz visu, jau vakarā viņš arī mani sagaida, silts un tīrs, pelmeņus savāra (viņš ir pavārs, un tiešām gatavo lieliski), ielej sulu, kopā pa 50 ml uz satikšanos, un visi kopā klausāmies Tolstoja stāstu “Kaukāza gūstekņi” (tāda pavecs iespiedums, nav ne jausmas, kur un kā, bet paps šodien atveda). Es dzirdēju tikai no puses, ne tas būtiskākais…. Kārtējo reizi sev atgādinu, ka krievu rakstniekus, īpaši jau tādus tautas aizgādņus, kā Tolstoju savlaicīgi jāvāc grāmatplauktam, lai var bērnus barot ar tiešām vērtīgu literatūru. Un lai arī aizvien biežāk piedomāju par Vladivastoku, Jasnaju Poļanu gribētos apmeklēt…. Krievija tomēr ir tik mežonīgi liela, tik daudz ko redzēt, bet tas viss nav tik tuvu kā sākumā varētu šķist. Tolstojs šodien ir tāds kā centrētājfaktors – no rīta Intelligente Life rakstā par laiku un vietu, kad vislabāk dzīvot, ja varētu izvēlēties, arī ļoti uzrunāja tieši fragments par Krievijas Nikolaja I laiku ar vasarīgi omulīgu bildi, kur pats Tolstojs kopā ar bērnu baru dzer pēcpusdienas tēju… kādā mirklī ar es gribētu būt viens no tiem zemnieku bērniem ciemā, kurā autors atver skolu, pats sastāda grāmatu… vismaz domās sanāk tīrais baudījums.
Veselu nedēļu pa savu logu neredzu neko vairāk kā bildē zemāk, bet tas nenozīmē, ka istabā mēs būtu sākuši ģerbties siltāk (tas tā – vairāk vecāku sirdsmieram).
Beidzot varu arī palielīties ar saviem pāris nedēļu vecajiem Sibīrijas cimdiem, kuriem pateicoties manas rokas nenosala.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru