5/02/2012

Tikko pārradāmies no Akvarium – es it kā smējos, ka šis būs mans gada koncerts, bet nevaru iedomāties, kas to varētu pārspēt. Tā kā to vārdiem aprakstīt tāpat nav iespējams, tad arī vairāk par to neko citu arī neteikšu kā vien niansi, ka apbūra tie desmit vīri kreklos ar dažādiem instrumentiem un neskatoties uz to, ka biļetes bija balkona pirmspēdējai rindai, sēdējām zālē ne tālāk par 10. rindu, beigās stāvot pie pašas skatuves... savu reizi Krievija tomēr ir visu iespēju zeme.

Savukārt, rītu sāku ar grāmatu angļu valodā par Čečenijas karu, starpposmā bija saulaina slēpošana, bet pirms tam sestdiena ar latviešu valodas nodarbību visas dienas garumā. Savijām kopā ar Masļeņicu, kas arī vairs nav aiz kalniem, kurai pa godu cep pankūkas, pāris vecmāmiņas, es un Nastja tā arī nopļāpājām, tautas dziesmas pētījām un visādas ierastā tipa lietiņas darījām. Atzīmēt gribas atmiņu stāstus.

Meteņu ietvaros runājām par kamanām, par ziemu, par svecēm.... nevar jau vienmēr turēties rāmjos, te pat drīzāk šķiet, ka tas nav iespējams šajā pusē.

Par kamanām aizrunājāmies jau nedēļu iepriekš, cenzdamies aust prievītes. Antoņina, Taņa un Elīdija vaicāja, vai kāzās vēl mēdz braukt ar zirgiem, kas esot tik ļoti skaisti (visas dāmas vienbalsīgā sajūsmā par to), atbildēju, ka tas vairāk jaunā pāra gaumes un finansiālo iespēju jautājums, turklāt es šajā pasākumā saredzu liekus uztraukumus un kreņķus (ko darīt lietus gadījumā? Ziemā arī auksts, no kā izriet, ka laika apstākļu dēļ reti zirgi ar ratiem ir piemērotākais transportlīdzeklis kāzām). Tad nu saņēmu pretī veselu kaudzi ar argumentiem, kas izvērtās atmiņu stāstos un paskaidrojumos. Visskaistāk tomēr ar zirgiem braukt esot ziemā, ragavās (tajā dienā bija vairāk kā – 30C un es tīri vai nodrebinājos – auksti taču!). auksti neesot, jo varot taču pašūt speciālus kažokus, tulus, kurus kā apmetni uzvilka vēl pār parasto kažoku. Tulus parasti šuva no suņa vai aitas vilnas, lieki piebilst, ka aitas bija siltāks, vilnas arī vairāk, turklāt vieglāk savākt materiālu (tajā laikā ciema suņi bija vidēja sētas kranča lielumā). Tuliem neesot bijušas pogas, kaut kamēr tikām līdz šim secinājumam vajadzēju nedēļu garas diskusijas un atcerēšanos.

Un tad nu zirgs skrējis, tālu, tālu varēja dzirdēt kā aukstumā gurgst slieces pret sniegu, kā mazi mākonīši no zirga nāsīm nāca elpas dvaša, bet krēpes vējā plīvo. Īpaši Elīdijai tieši ziemas braucieni vislabāk patikuši, it īpaši kāzu dienās! Elīdijai ar ziemu īpašas attiecības, katru reizi pirms nodarbības viņa var parādīt savu slapjo peldkostīmu, jo pa dienu izpeldējusies Jeņisejā (izrādās jau gadiem viņa ir viens no ‘moržiem’ – tiem, kas katru dienu par spīti laika apstākļiem peldas visu ziemu).

Gandrīz nobrīnījos, kāpēc kāzas jārīko tādā aukstumā, bet sievas atceras, ka pārsvarā tās bija ziemā: vasarā taču bija jāstrādā, cilvēkiem nebija laika kāzas svinēt.

Kamanu maršrutu stiepās no Ačinskas līdz Greznovas ģeraunei (kad vienā no padomju gadiem ciems ieguva sakoptākā pagasta titulu to pārdēvēja par Krasnaju zarju), no Okuņevas uz Šašļivaju (otrs nosakums – Vesjolaja gorka... kādreiz esot bijis ļoti latvisks ciems). Atkāpe no ziemas un ragavām: zemes gabali izbraucēju ģimenēm esot piešķirti jau Latvijas teritorijā, turklāt tā platības lielums bija atkarīgs no vīriešu dzimuma pārstāvju skaita ģimenē, kuru pārbaudīja un vajadzības gadījumā platības apjomu mainīja reizi gadā. Iecirkņiem nosaukumi jau esot bijuši, bet viensētas parasti tomēr nosauktas saimes vārdā.

Bija jau arī bērnu ragavas... Antoņina atceras, ka reizēm ar tām vizinoties gadījās spēcīgi sasist mugurkaulu, kad asaras ar smiekliem kopā jaucās, ka vislabākā vizināšanās ar tām bija no speciāli bērniem sastumta sniega kalna pie kādas ciema mājas. Reizēm pat ragavas nevajadzēja, lai ziemas prieki mirkļa raizes sagādātu. Reiz ar māsīcu Taņu uzrāpušās uz piemājas pagraba jumtiņa un lekušas kupenā (uz pavasara pusi tās bijušas jau dikti lielas un patīkami mīkstas)... Taņa lēkusi pirmā, līdz pat krūtīm kupenā iekšā un ārā netiek... Antoņina, redzot, ka māsīca vairs nesmej, bet raud, sabīstas un skrien pēc palīga... mamma ar lāpstu mazo rok ārā no kupenas, un tikai tad visiem atkal mierīgs prāts. Ar sniegu uzmanīgam jābūt!

Elīdija atceras, ka viņiem pašiem zirgs nav bijis, bet vajadzības gadījumā ņēmuši to no sovhoza. Ar tēvu reizēm tā braukuši uz citu ciemu vai pilsētu pat 40 km ziemā... bijis silti: mētelis un tulups, bet visvairāk atmiņā palikusi skaistā ainava, sniega un mākoņu spēles, lauku un mežu mijas, ēnas no kokiem....

Taņa meitenīgi kautrīgi atzīstas, ka 5.klasē braucot uz skolu ragavās nekad nav skrējusi tām līdzi, lai sasildītos, kā mēdza darīt citi bērni, kam pa vidu arī draiska grūstīšanās, vienam otra mešana kupenā bijusi. Taņai neesot gribējies tikt iegrūstai kupenā, tāpēc allaž turējusies kamanās, kaut visiem vienlaicīgi tur vietas nekad neesot pieticis, jo lielāko tiesu aizņēma vecāku sadotās somas līdzi uz internātu. Katru svētdienas pēcpusdienu vecāki pulcējās ap ragavām, lai ar saiņiem pavadītu bērnus uz skolu, pa kārtai dalīdami vešanas reizes uz bērnu vecākiem. Reiz Taņas mātei atpakaļceļš bijis dikti bailīgs; viena pati tik braukusi, mežā redz divas guntiņas un jūt, ka zirgs sāk sprauslāt – vilki mežā, bet līdz ciemam kādi 15 km (to Taņa labi atceras, jo no skolas mājās esot gājuši ar kājām). Antoņina ar papildina vilku stāstu... esot bijušas reizes, kad vilku bars jau zirgam un ratiem līdzās skrien... reiz brālis ar brālēnu izglābušies tik tāpēc, ka bijis siens ratos – dedzinājuši un metuši virsū vilkiem tos, tad tie atkāpušies. Bet Elīdija zina stāstīt, kā reiz māte suni ar vilku sajaukusi. Braukusi mežā, pēkšņi skatās, ka suns pie zirga pieiet un zirgs pilnīgi apstājas. Māte sākusi apsaukt suni, lai ejot malā un ļaujot zirgam skriet tālāk, bet suns smilkstēdams atsaucies no ratapakšas.. vilks gan aizgājis, laikam jau nav bijis dikti izbadējies, uz ko pārējās sievas noskatās dikti aizdomīgi, ka vilki parasti nav bijuši tik vēlīgi.

Sēdēju un klausījos... vienā mirklī skan kā teikas, leģendas, bet tad gribējās aizdomāties, kas tad ir tas, ko šie stāsti iemāca?