22/02/12

Tikko nejauši trāpīju pazvanīt gaviļniecei, manai bijušajai saimniecei Valentīnai. Sarunāju, ka rīt no rīta pie viņas iebraukšu ciemos pēc Zaigas vēstules. Šodien arī ar māsu piecas minūtes parunātas – tā, ka atkal var laimīgi teikt, ka pasaule patīkami maza.

Pēdējās dienas jau arvien vairāk manāms pavasaris, šodien pat sadūšojos pusdienlaikā pusstundu saulītē grāmatu palasīt, nebija gan tik silti kā Itālijas ziemās, kad tā varēja pavadīt vai visu svētdienu, bet ar siltiem cimdiem rokās neilgu brīdi var izturēt. Šobrīd nedaudz malā nolikusi esmu grāmatu par karu Čečenijā, lasu M. Vanagas stāstus par 40jiem gadiem Sibīrijā, pārsteidzoši bieži atmiņā nāk vecmāmiņas stāsti par šo laiku – tāds briesmīgs laiks tomēr… reizēm pāršalc sajūta, ka Krasnojarskas krajs latviešiem vienkārši nav tas veiksmīgākais. Tikko nopriecājāmies par referenduma rezultātiem, kad šodien nodarbībā ienāca vīrieties, sajauca telpas, bet uzzinājis, ka notiek latviešu valodas nodarbība, nelaida garām izdevību paust savu nosodošo viedokli, ka nav te daudz ko latviešu valodu mācīties, ja jau reiz mēs Latvijā neesot ļāvuši krievu valodai valsts statusu. Jāatzīst, ka te tomēr māk šīs lietas nedaudz pārspīlēt, šodien presē esot bijis par to, ka referendumā negatīvi rezultāti, bet procenti nav minēti, arī pirms tam reizēm no apkārtējiem esmu dzirdējusi viedokli, ka Latvijā aizliedz krievu valodu, neņemos spriest par to, no kurienes un kā tas īsti nāk un rodas! Katrā ziņā – ne pārāk patīkami. Ar Gaļinu nosmējāmies par piektdienas sarunu autobusā un ieinteresēto vīrieti par mūsu valodu, Gaļina viņam tomēr atbildēja ar joku, izvairoties no valodas – krasnojarskieši jau zina, kā jāatbild uz šādiem jautājumiem. Tajā pat laikā arvien vairāk var just, cik ļoti kāds gribētu, lai es te palieku – ja sākumā nebija varianti, tad šodien man paziņoja, ka esot iespēja iestāties maģistratūrā pa velti tieši filoloģijas fakultātē, ja vien labi nokārto iestājeksāmenu, kas man it kā nebūtu problēma, ar piebildi, ka tā būtu īpaša privilēģija man – tagad nākamais uzdevums ir izbīdīt tālāk, lai šāda iespēja pavērtos arī nākamajam skolotājam – kas zina, varbūt izdodas! J tas taču skan tik jauki – iegūt maģistra grādu Krasnojarskā! (laikam jau ir grūti bez sarkasma par to runāt)

Bet, jā, jā.. neesmu stāstījusi. Ir vēl pāris lietas, kas maina manu ikdienu. No šīs nedēļas aizvietoju angļu valodas skolotāju valodas centrā, tas varētu turpināties pāris nedēļas, kamēr viņa tik laukā no slimnīcas. Pozitīvi ir tas, ka man ir papildus ienākumi (būšu atpeldnījusi gājienu uz klubu J), ne pārāk pozitīvi – slēpēm paliek vairs tikai viena nedēļas diena… rīt ceru to izbaudīt J Rīt taču 23. februāris – oficiāla brīvdiena!!! Otrais ir mani krievu valodas draugi, ar kuriem kopā ejam ne tikai uz teātri, kafejnīcām savu reizi, bet arī uz nakts klubu tikām. Pēcpudienu sākām ar basketbola spēles apmeklēšanu, tad multinacionālās vakariņas turku restorānā, kur turks mūs visus atstāja ar vaļā mutēm, bildinādams savu draudzeni… un tad tālāk svinējām klubā… man tas tiešām bija vajadzīgs! Un tas nekas, ka pārrados mājās tieši tik savlaicīgi, lai pagūtu nomest smirdīgās drēbes (viņiem atļauts smēķēt klubos), pati no sevis to smaku nomazgāt, izžāvēt matus un doties uz Ačinskas autobusu. Vajag savu reizi arī tādas dienas, vismaz man, lai vai kā mēs katrs to sauktu.