15/02/12

Šodien speciāli uzkavējos saulē, jo tiešām var just, kā tā sāk sildīt, šodien jau peļķes pie noteku caurulēm varēja manīt, jo saule sāk kausēt, pamazām vietām sāk augt lāstekas, un es priecājos, ka man ir bieza cepure, kas savu reizi labi aizsargā no tām (nupat Bičkavā tiku cauri bez ziluma uz pieres tikai pateicoties cepurei – pēc šejienes izmēriem esmu tīri gara, un reizēm vārtiņu rāmji pat man ir par mazu). Bet kamēr vēl ir sniegs pārdienās vēl ar slēpēm pa mežu, ielikšu bildi no vakara, kad gatavojām varenņikus… latgaļu sievas izbrīnījās, ka es tādus neesmu gatavojusi – ko tad mēs vispār ēdam? bet biezpiena klimpas jau es zināju – tie izrādās ir slinko varenņiku variants.

Bet iepriekšējā nedēļas nogalē paguvu vēl uz vienu teātri, kas šoreiz tik ļoti neaizrāva. Svētdien, kā ierasts, devos uz Ačinsku, kur sākumā sagaidīja pāris cilvēki, turklāt baznīcas namiņš bija tik vēss, ka pat virsjakas negribējās vilkt nost. Tā nu ar kādu danci un dziesmām tur pavadījām vairākas stundas… tāda šķidra nodarbība izvērtās. Pārsteidzošākais bija, ka biedrības vadītājs palūdza, lai nākamo mēnesi braucu katru svētdienu – tas pārsteidza, bet piekritu, apzinoties, ka martā atkal sanāks mazāk reizes. Diena turpinājumā, kā ierasts, devāmies pie Olgas pusdienās – izskatījāmies šādus tādus videomateriālus, apmainījāmies ar pāris metodiskajiem materiāliem, bet pēcak pēc mums ieradās viņas brālis Josifs, pie kura bija sarunātas naktsmājas.

Kaut arī līdz galam neattiecas uz latviešu un latgaliešu kultūras tēmu, Ačinskā ļoti aizkustināja vakariņas ar Josifu viņa mazajā, bet ērtajā un pat tīri gaumīgajā dzīvoklī. Tāds dzīvelīgs, mundrs šķirtenis savos 64 gados paguvis uzkrāt interesantu pieredzi… un vakars ir par īsu, lai to izstāstītu, tomēr atradās arī laiks vēl pāris latgaļu un krievu dziesmām bajāna pavadībā. Īsts džentulmenis, izrādās izbijis pilots, tā nu tagad viņam mājās plauktā stāv visi modelīši, ar kuriem viņš lidojis, pāris gaumīgas fotogrāfijas no lidostām, kopā pagatavojām vakariņas, viņš pat bija pamanījies sarūpēt spāņu vīnu – kas pat bija tīri dzerams, man gan tiešām labāk patika prove no pašgatavotās nastoikas uz ievogām (1:1:1 svaigas ievogas (gatavas, pēc pirmajām salnām): 1 kg cukurs : 1l labs šņabis… un pāris mēneši tumšā vietā). Apstājoties pie receptēm negribas arī aizmirst par novārītas mežrozīšu sakenes tēju kādu reizi… esot rubīnsarakana, esot labi pagatavot saldu. 

Pirmdien devāmies uz latgaļu ciemu pusi. Pilsētu no laukiem atdala upe Čuluj, kurai ziemā vienkārši brauc pāri pa speciāli uz pludinātu ledus tiltu (vasarā ir pontonu tilts)… tā amizanti braukt pa ledu, kur trase iezīmēta ar koka stabiņiem. Tālāk ceļš tik balts, tik balts, ka reizēm bija grūti saprast, kur ceļš, kur grāvis. Ik palaikam ciemi kā tādas vīnogu lapas atdalījās no lielā ceļa, kurš vijās tālāk ZR virzienā, līdz iegriezāmies Bičkovā – divu lielu ielu ciems ar veikaliņu centrā…. Laikam jau esmu pieradusi pie pilsētas dzīves, jo šoreiz arī man bija tāda sajūta, ka Sūnu ciemā iebraucām…. Kamēr ciemojāmies pie Veras Sprukul, kas mūs sagaidīja ar siltām buļbām, ķiploku un burkānu salātiem, caur lodziņu varēja vērot pa ielu aizejam kādu cilvēku, tā labi satuntuļojošos, arī zirgus vēl var manīt, bez tiem arī traktori ir, kas lielās siena stirpas aizvelk uz mājām, kur siens vajadzīgs… braucot pie 89 gadus vecās latgaļu sievas Vergīlijas Šupuļņik noskatos, kā sieviete skalda pagali… malkas kaudze nesakrāmēta pie mājas … skarbums tomēr nezūd, kaut kur dziļi iekšā aizķeras jautājums par Sibīrijas sievietes daiļumu un sievišķību… nopriecājos, ka man nav sarkani lakoti nagi un auskari ar šoreiz atstāti mājās… šādās reizēs katra nianse šķiet būtiska, lai veidotu sarunu un pēc iespējas ātrāk atrastu kopēju valodu. Jāatzīst, ka šajā braucienā tā bija, šķita, ka komunicēt ar cilvēkiem ir viegli, arī viņa bija priecīgi satikt kādu no Latvijas, parunāt latgaliski, paklausīties latviešu valodu. Centāmies pārāk uzmācīgi neizjautāt, kaut zinātkāri apslēpt ar nebija iespējams. Turpināju tincināt par kāzām, nevilšus runa aizvirzījās pie pūra lādes, pie rokdarbiem, pie cimdu rakstiem un aitu skaita mājās… tālāk jau bija ganāmpulks, līdz nevilšus salīdzināšana ar mūsdienām.. viss mainās, ja pilsētā ir parādījušās daudz jaunas ēkas, atvērti neskaitāmi veikali, tad laukos izmaiņas izpaužas kā uz purvu aizaudzis ceļš, govju brīvlaišana, jo ganāmpulka vairs nemaz nav, jauniešu aizbraukšana, palicēju dzeršana, arvien mazāk māju uz ciemu ielām, arvien retāk tās…. Pēc Bičkovas aizbraucām vēl līdz Bogatovai – tulkojot sanāk, ka ‘bagātais’ ciems, bet tur vairs tikai trīs mājas, viena iela… vietām vēl slejas vecas, tukšas mājas. Viena sieviņa kā reiz tīra taciņu līdz ceļam, apstājāmies sasveicināties, Josifa dzimtais ciems, nevar tā vienkārši garām pabraukt, un tiešām neērti bija, kad bija jāatsaka sievai tējas dzeršana, bet mums vēl bija jātiek Ačinskā un jāpagūst uz autobusu uz Krasnojarsku… varbūt izdosies vēl kādu reizi aizbraukt līdz šiem ciemiem un neatteikt tēju.