Baškīrija. Skola

Pirmā nodarbība: Apzināt, ko zina par Latviju/ tās dabu un Baškīrijas dabu, salīdzināt abas, iepazīstot un pastāstot.

2. grupa " Ekstremālisti": dažāds vecums un etniskā piederība. Bērni bija ieinteresēti, iespēju robežās, atbilstoši savam zināšanu un iepriekšējās pieredzes līmenim un daudzumam.

Tā kā nodarbība notika pēcpusdienā, gaidīju nogurmu gan pašai, gan bērnos, bet patīkami bija, ka nesagaidīju. Salīdzinoši ar parastām mācību stundām šī šķieta nodarbība, kur visi bērni pārsteidzoši labi strādāja un bija ieinteresēti, varbūt tāpēc, ka jauns cilvēks, redzēs, kā būs turpmāk. Vienlaicīgi bija tomēr kāds, kurš gribēja skraidīt apkārt, bet tas netraucēja citiem sasniegt nodarbības mērķi. 

Piezīmes:

Līmēt lapiņas pie kartes: izbojāt karti vs papildināt karti.

Skolā Krievijas neatkarības diena. Pirms stundām kopīgā stunda par Krieviju: valsts zīmoli, atribūti, izcelšanās un nozīme /viktorīnas.  Secinu, ka skolas ietvaros nacionālo pašapziņu un piederību valstij māk ieaudzināt.

Patika uzdevums, kurā vajadzēja pasakās atpazīt valsts vērtības, tiesības, kad ir ievērotas un kad ir pārkāptas. Šķita ļoti labs veids, kā sākumskolā mācīt patriotismu.

Novadījām otru nodarbību 3. grupā, bērni bija ļoti ieinteresēti. Brīžiem šķita, ka bērniem vairāk mācām un aktualizējam par Baškīriju. bet tad reizēm viņi pārvaicā, vai esmu tur bijusi, braukusi ar slēpēm, kā rāda video par Latviju - it kā pārbauda, vai tā ir realitāte. Tāpat ik palaikam prasīja arī kādu vārdu latviski, tas laikam ir tas labākais, ko var vēlēties. Uzdevuma ietvaros bērni arī pildīja uzdevumus, pētīja kartes - un lai arī nebija daudz smieklīgu mirkļu, paši bērni atzina, ka nodarbība bijusi interesanta. 

Pirmā pilnā diena ciemā, skolā paguvu jau nedaudz arī iepazīties un sajust gan skolotājus un bērnus, gan ēku. Neskatoties, ka tualetes aromāts atbaida, visādi citādi  pirmais iespaids par skolu ir pat ļoti labs. Protams, to salīdzinu ar savu iepriekšējo darba pieredzi. Arvien vairāk šķiet, ka lauku skolu papildus atbalsts un mazais kolektīvs ir iemesli, kas palīdz uzturēt humānāku un cilvēciskāku atmosfēru skolā. Ir aizdomas, ka arī bērni skolā emocionāli jūtas daudz drošāk.

Šodien bija varza ar jauniem vārdiem un sejām, tikai pamazām tinu bildi atpakaļ un atceros pirms 6 gadiem te satiktos cilvēkus. Daudz drumstalotu momentu no vēstures, milzīgs un skaists zaļums apkārt visam, svaigs gaiss un liels vējš, kas nedaudz attur sākt apstaigāt ciemu, tā vietā ļaujoties latviešu filmu klasikas izpētei. 

Komentāri: bērni atveras darbam, kad sapratuši uzdevumu. Bērni, kuri piedalās, to dara ar patiesu interesi, bet ir pāris malā sēdētāji. Visi ir ļoti pieklājīgi sveicina, kad nesu krēslu, tieši audzēkņi uzreiz pamanās un paņem to no manis. Gatavojot Baškīrijas kontūrkarti, esmu apguvusi un nostiprinājusi savas zināšanas par republikas robežas kontūru, lielāko pilsētu lokāciju, upju un pilsētu lokācijām.

Skolā šodien bijām pārsteigums, tāpēc uz pēdējo kartes nodarbību tikām pie grupas vien pēc pusdienām, un tas tomēr ir grūts laiks, jo īpaši šodien, kad karstums nupat ir iestājies, paguvu piedalīties žūrijā ar visu savu stīvumu, sagatavojām scenāriju Jāņiem, ieviesām pāris izmaiņas bijušajā un saskaņojām ar adminisrāciju, aiznesām uz ciema administrāciju bildes no kapu talkas, sagatavoju prezentāciju par lietu otru dzīvi rītdienas nodarbībām, vienojāmies, ka rīt visām grupām to izstāstīsim. Prieks, ka rīt nodarbības būs pirms pusdienām, bet tad vēl būs arī konkurss par zirgu projektu, kuram grupas jau divas dienas gatavojās, Skolotājas smejas, ka pašas šajās dienās par zirgiem būs bezgala daudz uzzinājušas. Nepacietībā gaidu rītdienas rezultātu, lai redzētu, kas tad tur būs izdevies, tāpat ceru, ka arī saldumu balvas bērnus iepriecinās un mudinās atlikušo nometnes laiku mērķtiecīgi līdzdarboties,

Skolā bija ieradušies mani apciemot un kādu padomu pavaicāt arī divi brīvprātīgie no Ufas,  kas interesējas par sadarbības partneriem, attiecīgi, valodas apguvi, arī Latvijā. tiešām neesmu kompetentākais cilvēks šajā jautājumā, tā nu neko daudz nepateicu, bet šo to jau izrunājām, un devos pievienoties stundai.

Pēc  divu ciemiņu apciemojuma, kuri lai arī atrada kopīgu valodu ar bērniem, parādīdami spēli, mani īsti nepārliecināja un es arvien vairāka priecājos par skolas jaunajām skolotājām, man tomēr šķiet, ka ir forši, ka ir jaunas, skaistas skolotājas, jo īpaši kā Anna, Tatjana un citas kolēģes. 

Katru rītu bērni nomenti sāk ar rīta vingrošanu, kuru vada viens no sporta skolotājiem Nurs. Kā piedzīvojām pārgājienā, kuru viņš organizēja savai audzināmajai 10. klasei, sporta skolotājs ir arī viens no ciema izcilākās balss īpašniekiem un virtuozākajiem ģitāras spēlētājiem. 

Trešdiena, 17. jūnijs

Skolā pavadīta tiešām skaista un prieka pilna diena. Katrai grupai novadīta nodarbība par tēmu "Lietu otra dzīve", kurā krievu valodā apskatījām dažādus piemērus, kā var priekšmetus izmantot vēlreiz, ārpus sākotnēji paredzētā mērķa. Nodarbības mērķis bija, akcentējot Latvijas dabas īpatnības, vērst uzmanību uz dabas nozīmīgumu un veidiem, kā katrs no mums var to sargāt. Nodarbībā tika rādīts neliels video par Latvijas dabu, prezentācija ar attēliem, kuriem nosaukumi un jautājumi par tematu bija latviski - bērniem bija iespēja pārbaudīt savu spēju (un parādīt mums) lasīt latviski, noteikt vārdu nozīmi, minot pēc attēla.

Nodarbībām sekoja zirga projektu prezentācija. Katra grupa bija sagatavojusi vienu kompleksu priekšnesumu. Katrai grupai bija dažāds skaits plakātu, galvenais plakāts pārsvarā bija 1-2, bet tad bija klāt arī zīmējumi vai izdrukāti attēli, arī plakātos tika iekļauti attēli no žurnāliem. Pirmā grupa par sižeta stūrakmeni bija izvēlējusies dzejoli, kas skaisti, nedaudz smeldzīgi vijās cauri priekšnesuma stāstam. No šīs grupas sapratu, ka cilvēka prāts tomēr nespēj līdz galam izprast zirgu, kam sekoja otrās grupas priekšnesums, kurā kā atslēgas domu paņēmu, ka zirgs gan spēj izprast cilvēku, turklāt pat ļoti labi. Šī grupa bija mani uzvarētāji, jo redzēju, cik pamatīgi bija gatavojuši priekšnesumu, cik daudzpusīgu informāciju izstāstīja.

Savukārt trešā grupa pievērsās vairāk leģendām un tieši zirga nozīmei Baškīrijā, no kā atzīmēju sev piezīmi, ka ir tautas, kurām zirgs ir kas ļoti vērtīgs, kuras ir iemācījušās no tā izmantot visas viņa dāvanas dažādām dzīves vajadzībām, tāpat ir arī leģendas, kuras cilvēki rada līdzīgi baumu principam - ja nezini, kā īsti ir, radi savu versiju. Trešās grupas nosaukums vedināja domāt, ka latviešu valodā nav ekvivalenta tulkojuma izvēlētajam vārdam Turlup, mēs gan norādījām Pegass, bet izrādās Turlup nav raga pierē, bet ir spārni - tad nu varbūt ir vērts uzrakstīt vēstuli ar ieteikumu ietvert jaunu vārdu latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā?! šī noteikti ir viena no skaistākajām situācijām, kurā jūtu kultūru dažādību un daudzveidību, kā arī nepieciešamu noteiktus jautājumus atstāt līdz galam savā valodā neizteiktus, jo valoda ir ļoti saistīta ar kultūru, un latviešiem tā nav tik bagāta ar zirgiem kā baškīriem. Vienlaikus, situācija vedina domāt, ka ir vērts izzināt citas valodas un veidus, kā uztvert informāciju (sajūtas, neverbālā valoda, vizuāļi u.tml.), lai neapdalītu sevi tāpēc vien, ka manā dzimtajā valodā kādam jēdzienam nav ekvivalenta tulkojuma un skaidrojuma.

Šis uzdevums bija citādāks arī tāpēc, ka ar Ilonu deleģējām to pārējām kolēģēm, prezentāciju dienā redzējām, cik nopietni tas bija uztverts, cik cītīgi bija gatavots materiāls un priekšnesumi. 

Nodarbības mērķis bija izgatavot papīru pašiem, tādējādi sniedzot bērniem pašiem iespēju izveidot priekšmetu, apgūt jaunu tehniku, pilnveidot savas praktiskā darba iemaņas. Nodarbība bija pēdēja no cikla par dabu, tās saudzēšanu un lietu otro dzīvi.

Atvadoties, Diāna no 3. grupas mani samīļoja: "Līdz rītam!" Nu jauki, jauki redzēt, ka sāku aprast, kaut arvien  vēl ir jāpierod pie veida un valodas, kā sarunāties, lai neaizskartu, bet būtu jauki. Gribas jau, lai būtu jauki!

Paldies par šo laiku! Paldies! un es labprāt kādu reizi atkal te ciemotos, šķiet, ka šī ir vieta, kur uzpildās garīgā baterija, vismaz šoreiz man uzpildījās. Bērnu klātbūtne noteikti palīdz! 

Pēdējās divas nometnes dienas nodarbības veltījām dančiem un rotaļām. 

Prieks un smaids laužas laukā - skolā šodien bija jauka diena - danču nodarbība. No rīta savlaicīgi ieradāmies skolā, un tā kā klasē jau bija tik liels karstums un bezgaiss, patīkamāk bija nosēsties malā un skatīties, kā skolā pamazām ierodas bērni. Tā patiesībā bija patiesi aizraujoša ainava, un pat vakarā atkal, kad vēroju meiteņu deju mēģinājumu, gatavojoties Jāņu svinēšanai, pārņēma sajūta, cik ļoti tomēr šejienes kultūra ir piesātināta, cik ātri tajā ieplūsti, atveras tai katra šūniņa, viss saplūst kopējā. Ir patīkama saziņa ar vietējiem, viegli, ir prieks skatīties uz apkārtējo, sajust, ka uztver vairs ne tikai ar vienu smadzeņu puslodi, bet ar abām. Kārtējo reizi pārlieciājos, ka man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc es Krievijas darba posteņos neesmu un nepalikšu uz otru gadu. Vienlaicīgi, es labprāt ik palaikam atkal šādi atbrauktu un kādu laiku, darbojoties ar bērniem, pavadītu.

Piektdien katrai grupai bija uzdevums atkārtot vienu no dančiem, kuru vismaz daļa kaut kad kaut kur bija redzējusi, bet ne visi grupas pārstāvji to zināja. Otrs uzdevums bija iemācīties vienu jaunu danci, kuru rīt mācīs citām grupām. Lai motivētu atcerēties soļus un veicinātu nopietnāku attieksmi pret uzdevumu, informējām arī uzreiz, ka viņiem vajadzēs arī vērtēt un izvirzīt cītīgāko skolēnu no tām grupām, kurām viņi mācīs dančus. Rītdienas balvas būs cukurgaiļi, pēdējie saldumi, kas vēl palikuši atvesti no Latvijas.

Pirmspēdējā vakarā ir ļoti divējādas sajūtas: esmu priecīga, ka drīz būšu Latvijā, vienlaicīgi nupat jau arī ciemā esmu iedzīvojusies.

Ir tāda karstas dienas beigu sajūta, kad esi piepildīts ar saules siltumu, izdzīvojis karstumu un saņem otro vakara elpu, lai turpinātu izdzīvot skaisto dienu - tāda ir sajūta arī par šo laiku Baškīrijā. Tomēr nemanāmi ātri pazūd sākotnējās sajūtas un kritika, transformējas pārdomās, pieņem sākotnēji nepieņemamo - jā, laikam Krievija ir valsts, kurā visātrāk un visvieglāk izdodas pieņemt. Iemesli tam varētu būt apkārtējie stāsti, kurus redzi gan uz ielas, gan skolā, gan dzirdi stāstos - kas tomēr liek novērtēt un sajusties pateicīgam par visu to jauko, kas Tev ir. Un man ir daudz.

Šī brauciena laikā esmu vēlreiz pateicībā nopriecājusies un sajutusies laimīga par saviem vecākiem. Tāpat arī esmu patīkamas zinātkāres un prieka pilna par līdzšinējo vēlmju realizāciju, un savu nākotni. Pirmo reizi dzīvē esmu blakus sievietei, kas ir mana vienaudze un redzu, kā privātā dzīve ietekmē arī profesionālo. Man ir bijusi iespēja redzēt, kā tās mijiedarbojas, tas liek man par daudz ko domāt, secinājumus gan vēl līdz galam neesmu noformējusi. 

Pēdējā diena skolā pavadīta, apskautas miļākās kolēģes: Anna un Roza Žebarovna, nezinu, kurā mirklī palaidu garām Lilju, atsveicinājos ar vēl vienu gados vecāku baškīru kolēģi no blakusciema un devāmies mājās. Oļegs kā darba nedēļas beigās 'saldajā ēdienā' aizveda mūs izpeldēties uz aptuveni 25 km tālo upes peldvietu - tur ūdens tomēr esot daudz tīrāks kā ciema dīķī, visi to sauc par rečku ' upīti' , bet tā īsti nav skaidrs par tecējumu, vairāk tāds kā uzpludināts dīķis, ar paliekām no ķieģeļu rūpnīcas vienā pusē.

Tikmēr negaisa mākoņi un zibens atkal pie debesīm parādījās, šoreiz atšķirībā no citām dienām, pat pāris piles ciemā arī nolīst, tomēr nekādu lielo jēgu no tā nejūt – putekļi turpina griezties un drēbes uz šņores aizvien sausas.

Visi nedaudz pārsteigti, ka es uz Līgo svētkiem nepalieku, bet tad tik saka, lai braucu atkal. Smiedamās atbildu, pēc pieciem gadiem, tas tāds labs cikls, kad  atkal ciemoties. Šie attālumi tomēr nav nemaz tik mazi, eventuāli arī laika distance var būt lielāka.

Tā kā ar bērniem īsti izvērtēšanu neizdevās veikt. Karstums un nedēļas beigas šķita nogurdinājušas un nedaudz piezemējušas mūs visus. Pie pusdienu galda vēl atzīmēju, ka te tomēr jūt, cik ļoti cilvēki dala etniskās piederības grupās; nejutu tiešu pozitīvu vai negatīvu noskaņu kādai no grupām, vairāk kā atšķirību norādīšanu. Pieļauju, ka sīkāks katra etnosa raksturojums nosacīti jau ir skaidrs un tāpēc skaļi netiek apspriests, vairāk uzmanības pievēršot tieši vizuālajai ārienei. Diezgan tradicionāli, komentējot ko par bērna rīcību vai raksturu ir norādīt arī, kā viņš izskatās, kāda etnosa vaibsti, kuram etnosam pieder vecāki, un kā tas atspoguļojas vai gluži pretēji, neatspoguļojas viņa raksturā.

Pēdējā bija kopīga danču nodarbība, kura izvērtās pasīvāka par iepriekšējās dienas. Iemeslus minu karstumu (tas gan vairāk laikam attiecināms uz skolotājiem), kā arī lielā grupa: kamēr bērni bija savās ierastajās grupās, aktīvāk iesaistījās, laikam jau bija mazāk kauns vai nedrošības sajūta, turklāt šodien viņiem vēl bija svarīgs uzdevums, kādu viņi nav raduši veikt - māclīt savas grupas apgūto citām grupām. Tas tomēr ietver vairākas sarežģītas komandas: parādīt soļus, izskaidrot, aicināt pārējos piedalīties un beigu beigās, koriģēt, lai palīdzētu citiem apgūt dejas, izvērtēt un izvēlēties viscītīgāko dejotāju. Kopumā gan visas grupas labi tika galā ar uzdevumu, tomēr skatītāju pulks palika kupls. Bērniem tika dota arī iespēja pēc tam apbalvot savus izvirzītos vinnētājus, kā arī mēs kā skolotājas apbalvojām. Arī šajā aktivitātē aizvien varēja redzēt kautrīgumu un bērnu vēl mazo pieredzi šādos procesos - arī pateikt apsveikuma un apbalvojuma teikumu ir jāmācās, paspiest roku, pasmaidīt. Te katrā otrajā solī varēja just nedrošību, līdz ar to smaidi it kā vairāk izpalika, bet mani ļoti priecēja tā nopietnība, ar kādu bērni, pašiem nemanot, bija sākuši attiekties pret uzdevumu.

Pirms pusdienām vēl visi kopā izskatījāmies bildes no mana fotoaparāta, gan tās, kas bija par skolu, gan no pārgājiena. 

Tikai pēdējā dienā, paskaidrojot, ka rīt jau dodos prom (klusībā apzinoties, ka pašas arī tikpat kā nevienā bildē nav), aicināju izturīgākos kopā nobildēties. Nometnes pirmajā nedēļā bija tikpat kā divas reizes vairāk bērnu, uz beigām grupa saruka, karstums un gatavošanās vēl kādām starpskolu sacensībām skaitu vēl samazināja. 

Ar Ilonu izvērtējot paveikto, izvirzu pāris jautājumus ar atbildēm:

Pirmās nodarbības tika vadītas 3 grupām, kurās bija aptuveni 20 bērni vecumā no 1. - 7. klasei. Bērnu sastāvs grupās bija patstāvīgs, bet apmeklētība mainīga. Sākotnēji tika vadīta viena nodarbība dienā, vienai grupai, otrajā nometnes daļā katri grupai pa vienai nodarbībai dienā (vai kopīga nodarbība). Tika izstrādātas arī patstāvīgā uzdevuma - projekta vadlīnijas un nodotas skolotājām, galarezultāta prezentācijas visiem kopā vērojot pēc noteiktā laika.

1. Kas vislabāk patika nodarbībās? Bērnu atsaucība, līdzdalība, aktivitāte vs inertums, ar kuru ikdienā bieži nākas saskarties.

2. Visvairāk nepatika bērnu neatsaucība, neieinteresētība un vienaldzība, kura ik palaikam tomēr bija novērojama.

3. Vairāk nometnē gribētos tieši praktiskas nodarbības, turklāt tādas, kurās skolotāja/i varētu mācīties kopā ar bērniem, piemēram, papīra liešana. Gribētu arī nodarbības ārpus klasēm, iet pļavās - pīt vainagus (arī jau manis minētās zīmju kompozīcijas no dabas augiem), kas gan bija salīdzinoši sarežģīti realizēt.

4. Jaunais un interesantais bija papīra liešanas nodarbība, metodikas paņēmieni: skolēnu līdzdalība žūrijā balsojot, skolotāju apbalvošana ar mērķi pateikties par atbalstu bērniem uzdevumu veikšanai, apgūtā mācīšana citiem, savstarpēja skolēnu izvērtēšana.