Baškīrija. Mājupceļš

svētdiena, 21. jūnijs

Vēstule no Maskavas lidostas.

Šorīt vēl ar vienu ciema meiteni izskrējām. Septiņos modāmies, lai dotos pāris kilometru garā skrējienā laukā no ciema līdz bijušajai pienotavai, no kuras šodien pāri palikusi vien ķieģeļu māja ar jumtu. Tā ir celta tikai 1988.gadā, bet jau viss ir sagruvis un izpostīts, tas liek aizdomāties, cik ātri lietas tomēr var mainīties, un nosacīta sociāla un ekonomiska drošība šodien var izrādīties citādāka rīt.

Atpakaļceļā vairāk gājām, jo sākām jau lasīt Jāņu zāles, tur kā reiz auga asinszāle. Vēl saplūcu nedaudz skaistos savvaļas puķuzirņus, ko ielikt somā - redzēs, varbūt, ka Latvijā herbāriju no tiem uztaisīšu. Man, kas puķuzirņus pieradusi redzēt tikai dobē, tie aizvien ir brīnums, bet rudzu lauks pretējā lauku ceļa pusē - mīļas un bagātas atmiņas no manas bērnības, kad kā savas ģimenes pilnasinīgs pārstāvis vasaru varēju iedalīt trīs pamatposmos: jūnijs - dārza stādīšana un ravēšana, jūlijs - siena vākšana un vešana iekšā, ogu laiks, augusts- graudu kulšana, tīrīšana un kaltēšana. Dažs labs vietējais gan uz manu prieku par apstrādātajiem laukiem atbild ar zināmu skepsi, vairs stādot un sējot tikai gar lielceļiem, lai garām braucot izskatītos sakopts, bet dziļumā viss pamazām aizaugot.

Tā kā šorīt, spītējot agrajai rīta stundai, saule jau karsēja un vējš matus plivināja, liekot piemiegt acis, skrienot novilku kreklu - lai āda vēl sajūt šos abus dabas spēkus, kuri manu braucienu uz Maksima Gorkija ciemu ar katru dienu arvien vairāk izvērsa par patīkamu darba un atvaļinājuma savienojumu. It kā svētdienas rīts, Anna vairākas reizes norāda, ka svētdienā tādā agrumā, turklāt vēl pēc sestdienas mājas tīrīšanas, logu mazgāšanas, tomēr ir liels darbs, vienlaicīgi ceļā satiekam vairākas mašīnas, kuras pīpinot sveicina mūs, viena busiņu kompānija pat vaicā ceļu uz Ziļim upi. Labi, ka ir Anna, jo es šo jautājumu atbildēt nevarētu.

Lai izbēgtu sāpīgos muskuļus, kuru sāpes šo dienu laikā esmu izjutusi pārsteidzoši daudz un spēcīgi, galvenokārt pārgājiena dēļ, cenšos cītīgi  izstaipīt kājas, tikmēr garām paiet aitu bars, kas savācies no Gagarina ielas gala. Govis arī jau pamazām aizdzen kopējā barā, lai kārtējo dienu vienā lielā barā noganītu. Vakar vakarā gans uz zirga, vairākas reizes pa ciemu rikšoja, reizēm pat jau aulekšojot. Bet gans tik ņiprs uz tā zirga izskatījās, tik viegli pārvaldīdams kumeļu, protams, bez segliem, ka man tīri vai maza baltā skaudība par to.

Vakar vakarā, ceļā uz un no ciema lūgšanu namu, bijušo bērnudārzu un dzemdību namu vēl pirms tam, sapinu sev vasaras saulgriežu vainagu no sarkanā āboliņa, rozā pelašķiem, madarām, un zilām puķītēm. Arī tas ir somā, ja nu otru vainagu neuzpinu, tad būs man no Baškīrijas ziediem šoreiz. Bet pēdējo vakaru pavadīju tāpat vien ar skolotāju un draugu dārzā uzcepot gaļu, iedzerot vietējo alu, pārrunājot ciemošanās laika sadzīvisko pusi, atgadījumus, izsmejoties vēlreiz par jautrākajiem momentiem, bet no rīta šorīt uz lieveņa ceriņu paēnā vēl katra pēdējos ieguvumus no kopīgā laika precizējām. Tad jau stundu garš ceļš līdz lidostai, fonā skanot vietējam radio - cik nu vietējam :). Cik vispār jebko latvietis Krievijas plašumos var saukt par vietējo - ģeogrāfisko robežu un plašumu ietekmi arī šoreiz jutu sarunās, precizējot skaitu, km, jo izpratne, piemēram, par jēdzienu ' tuvu'  tomēr ir atšķirīga. Man kā latvietei tuvu ir līdz 100 km, bet Krievijas pārstāvjiem (šajā mirklī pat mulstu, kā viņus precīzi saukt, ne tīri baškīri, ne krievi, ne arī vairs latvieši, turklāt katram ir savs atšķirīgs etnisko grupu sajaukums asinīs) tuvu ir līdz 300 km. Lidostā, ātri un veiksmīgi nodevusi bagāžu, devos pavadīt savus vedējus-  vēl mirkli ar silto sauli. Pa ausu galam jau dzirdēju, ka ne Latvijā, ne Maskavā nav tādas vasaras.

Galu galā šobrīd jau rīta vasaras saulgriežu sajūta ir kaut kur pagaisusi un iestājusies tāda kā neliela pauze, arvien uzmācīgāka kļūst vēlme ātrāk nokļūt galā, un tad jau redzēs, kā jutīšos un uz kuru pusi došos: vai palikšu Rīgā, sākšu skatīties un komentēt bildes no brauciena, kavējoties siltās atmiņās un dodoties iedzert kādu glāzi ar Rīgas draugiem vai ātrāk uz laukiem, kur ģimene, kur brīvība un zaļa zāle zem kājām, kas, neskatoties uz vēsumu, tomēr ir daudz vairāk vasara kā pilsētas asfalts.

Noslēgumā atbildot uz jautājumu, ar ko pavadīšu vasaras saulgriežus, kuru pēršu un kurš mani pirtī pērs, kurā vakarā, sacīt vēl precīzi nevaru un negribu. Nupat tikai iekšēji sāku apjaust, cik ļoti ar saules, cilvēku siltumu, kultūras raibumu un asumu esmu piesātināta. Vienu gan zinu, gribas gatavot - pankūkas vai ko citu, bet gribas kādu mirkli pie plīts pastāvēt, gribas izpeldēties par spīti ūdens temperatūrai, jo pēc Ziļim straumes starp Urālu grēdām, ķermenis šķiet norūdīts arī vēsam ūdenim.

Pēdējo punktu gribu likt ar prieku un par prieku, kas manī šo 12 dienu laikā uzkrājies.

Piezīmes

Kā tad Krievijā ar patriotismu viss nebūs kartībā, ja 70 gadu jubilejas uzraksti rotā ne tikai sienas, bet pat mitro salvešu iepakojumus lidmašīnā!