Maksima Gorkija ciema kapsēta atrodas netālu no ciema kalna grēdas galā. Tai apkārt sēta, lai zvēri neizbradā, no tāluma tā atgādina kārtīgu biezu koku pauguru, kur dienziedes kupli viscaur aug. Starp tām un citiem kupliem zaļumiem atrodami pieminekļi; kuram var, kuram nevar vai nav bijis uzraksts, kuru izlasīt, vietumis kapmirtes zied, arī pa kādam soliņam ar visu galdiņu un vaskadrānu ir (tas paminkām). Odu gan daudz, un nemaz ilgi negribas pie kapiem uzturēties, nedaudz vieglāk pie lielā koka krusta ar uzrakstu latviski - tāda tipiska skaista vieta kapusvētkiem. Nezinu, gan, vai Baškīrijā tos svin, bet Latvijā reizi gadā tur noteikti savāktos aizgājušo radi tuvi un tāli, lai kopā pieminētu, atcerētos, vienkārši satiktos.
Tā kā koka sētai nupat jau savi 7 gadi, sākusi trunēt, šur tur lopi, ragus asinot, to salauzuši - vajag jaunu. Ir izveidota speciala komisija, kas organizē un kopīgi pieņem lēmumus par sētas atjaunošanu. Darbu veido vairāki posmi: līdzekļu vākšana gan no ciema iedzīvotājiem, gan savu artavu iegulda arī Latvijā pārbraukušiem ciema iedzīvotāji, kuriem tuvinieki apglabāti šajos kapos. Tad seko talkas. šī bija pirmā, bet jau pēc nedēļas ir nākamā, un būs, kamēr viss netiks sakopts. Sākām ar vietas attīrīšanu: nepūstošo atkritumu savākšanu un koku izzāģēšanu, lai ir vieta jaunajai sētai. Veco vēl atstājām, kur tā kaut cik pieklājīga vēl saglabājusies; to noņems vien tad, kad jaunā jau būs - lai zvēri nelien. Uz šīm talkām no ciema, kas ir vien pāris kilometru attālumā, tiek organizēts pat skolas autobuss talciniekiem. Man gan bija sajūta, ka lielākā daļa šā vai tā savus zāķus, cirvjus, cimdus, iekrāmējuši bagāžniekā, atbrauca ar saviem auto, bet ne viesiem tie ir, jo īpaši netipiski ašām un enerģiskām tantiņām, par kuru spēku bija tiešām pārsteigta.
Ļaudis sapratuši galvenos uzdevumus, čakli strādā, kamēr diena nav iekarsusi, jo jakas jau nost negribēs vilkt - skrāpē zari un odi kož. Lielākoties runā krieviski, bet, kādu frāzi, izmet arī latviski. Kad darba paliek mazāk kā talcinieku sāk apspriest nākamos jautājumus: no kāda materiāla sētu taisīs. No koka it kā vairāk negrib taisīt, varētu ko tādu, kas ilgāk glabājas, bet metālam laikam īsti nav jēgas - nozagt var, tad citi spriež par labu plastmasai, kas tagad iecienīts gan māju sienu apdares, gan sētu materiāls ciemā. Pret šo inovatīvo pieredzi laikam iebilst daļa latviešu, kuri tomēr uzskata, ka kapsētai plastmasa nepiestāv. Tad nu laikam ir tā, ka balstiesības ir tiem, kas devuši līdzekļus (interesanti, ka darbs, piemēram, netiek vērtēts, bet, ja kāds nav iedevis prasītos 1000 rubļus (aptuveni 20 eiro), tad to gan kritizē, jo ciemā taču visiem radinieki tuvāki vai tālāki ir apglabāti). Pagaidām šķita, ka netiks arī dalīts balsu svars proporcionāli ziedotajai summai.
Sākotnēji mulsināja, bet arguments attur kritzēt : izzāģētos kokus veda uz ciemu, ko pārdot kā malku, bet iegūtos līdzekļus izmantot sētai. Latvietis it kā no kapiem neko uz māju nenes, bet pretējā gadījumā šie zari un koki tika vienkārši netalajā ciema kopējā izgāztuvē atstāti - dedzināt arī tos vairs nevar. Kopumā varēja redzēt, ka pret uguni tomēr izturas uzmanīgi, arī labības laukiem apkārt vairākus metrus gara uzkultivētas zemes josla, lai pasargātos no uguns.
Pusi dienas cītīgi nostrādājuši, cilvēki devās mājās. Cik kupls pulks būs nākamreiz redzēs, pašai šķiet, ka pie tik liela zaru vācēju skaita vajadzēja vēl vairākus traktorus, kas ved prom, vai mazāk vācējus. Jau nākamajā dienā pie administrācijas ēkas ir nākamais paziņojums par nākamo talku (subotņiku) šoreiz sestdienā nevis svētdienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru