Burtiski – baltā svētdiena. Lai arī jau vairākas dienas kalnos spīdēja pirmā sniega baltums, šorīt arī pagalms gaišs un debesis skaidras . Pilsēta kļūst tikai pievilcīgāka. Vienā mirklī, no kaimiņa padzirdot par pulksteņa griešanu, pārņem apmulsums – kārtējo reizi esmu piemirsusi par to. Izrādās, ka Krievija jau gadu laiku nemaina, tā nu sanāk, ka tagad ar Latviju laika josla par vienu stundu lielāka palika bibliotēkā gan dāmas smējās, ka Krasnojarska esot gribējusi par stundu pietuvoties Maskavai un autonomi plānojusi laiku tomēr griezt, bet tā arī doma kur pačabējusi, kopā ar pērnajām lapām droši vien.
Šīs nedēļas lielākie iespaidi no Ačinskas – mazāka pilsēta, tepat vien blakus (3 stundas ar autobusu!!!), kur pievienojāmies ikgadējam latgaļu kopienas pasākumam ar savām latviešu dejām un rotaļām, kā arī veselu maisu dāvanām bērnu nama bērniem projekta noslēguma ietvaros. Nudien, padsmitgadīgas meitenes tik skaistus, rakstainus dūraiņus saadījušas, latgaļu sievas stāstu iedvesmotas arī mūs apdāvināja ar rakstainiem dūraiņiem. Man gan jāatzīst, ka mani pašu visvairāk piesaistīja tautiskās jostas – gan izstādē izliktās, gan katrai otrajai sievai apsietas – lūk, kāds rezultāts Zinas Latvijā apgūtajam amatam pāris gadus atpakaļ! Arī man top rīki, lai es pie savas jostas pati varu tikt .
Izrādās, ka Ačinska tagad ir tāds kā centrs apgabalam, kur agrāk apkārt daudz latgaļu ciemi bijuši, bet šodien kultūra centrējas pilsētā – latgaļu te visnotaļ dzīvīga minoritāte, arvien vairāk atšķirības ievēroju starp t.s. latgaļiem un latviešiem – mūsdienu Latvijā gan ar tām neesmu saskārusies .... varbūt vajag tomēr vairāk apceļot savu zemi! Kaut šķiet, ka šīs divas vides vairs nav adekvāti salīdzināt. Nupat šķiet, ka šajā pilsētā vēl atgriezīšos, tad arī vairāk par pašiem latgaļiem. Tikpat spilgts kā tikšanās atmiņā arī mājupceļš: izrādās ārpus pilsētas sniegs jau krietni vairāk, ik pēc pārdesmit kilometriem kāda sadursme vai vienkārši grāvī ieslīdējis auto – centos neredzēt, kaut atkal sajūtas kā pierodot pie mālu dubļu ceļa Omskas laukos – mierinu sevi, ka pa Latvijas ceļiem braucot zudīs nedrošums, kas uzradās pēc Eiropas maģistrālēm.
Rīt jauna nedēļa, lieku jaunu lapu iekšā starp diplomdarba n-tajām stundām un latviešu valodu – pirmā krievu valodas nodarbība. Interesanti, jāierodas ar pasi un zibatmiņu, kur saglabāt grāmatu pdf formātā.
Ar baltu sniegu par raženu nākamo nedēļu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru