26/10/2011

              Gandrīz savādi, bet saule šodien tikai pēcpusdienā aplaimo, bet dienas arī tā izkārtojas, ka arvien mazāk laika sanāk par to priecāties, jo allaž ir kas svarīgāks darāms. Par to, ko esmu sadarījusi pēdējās dienās:

             Vakar iepazinos ar Sibīrijas Valsts universitāti, kas it kā ir ļoti jauna un pavisam zaļa, to izveidoja 2005.gadā, apvienojot vairākus institūtus kopā, bet tikai gadu atpakaļ uzsāka pie mums īstenoto augstskolu programmu ar bakalaura, maģistra un doktora grāda kvalifikācijas diplomiem, pirms tam atšķīrās studiju ilgums un kvalifikāciju nemērīja ar grādiem, bet speciālista apzīmējumiem. Vietējo par to saka, ka karogi, kas skaisti plīvo pie universitātes un ap to vēl nepabeigtās studentu pilsētas ar visām bibliotēkām, spora kompleksu .... skaisti parādot, ka tagad vairāk līdzekļus velta tieši studentu piesaistīšanai un ārējā izskata uzlabošana, kamēr agrāk izskats nebija nekāds, bet bija zināšanas. Kamēr man kā vidējam eiropietim arvien šķiet, ka šeit ir augsts zināšanu līmenis (kas ne vienmēr nozīmē arī prasmes tās optimāli pielietot), jauniešu vidū sadzirdama manāma nožēla, ka daudz kam vairs netiek pievērsa tāda uzmanība kā agrāk, pat bibliotēkas apvienojot, tik daudz grāmatas esot izmestas. Īsti vēl neesmu sapratusi, cik šīs bailes un nožēla pamatota. Universitāte laikam bija pirmā institūcija bez bibliotēkām, kur strādāju, kur tiku iekšā neizejot caur rentgenu, toties lai iegūtu kādu informāciju par studiju iespējām pēc pāris kabinetu apmeklēšanas, kur mums palīdzēt nevarēja, izvēlējāmies ārzemnieka pozīciju – aizmirstot par savām krievu valodas zināšanām un neuztraucoties par nepareizu uzsvaru lietošanu, laipna ārzemju studentu nodaļas vadītāja diezgan skaidrā angļu valodā izstāstīja visu par un ap mūs interesējošiem jautājumiem un izvadāja pa attiecīgajām nodaļām. Bija patīkami redzēt tik daudz jaunus cilvēkus vienkopus, jaunās telpās, nedaudz mulsina un ieintriģē fakts, ka tikai pirmo gadu augstskola realizē maģistra programmu, līdz ar to arī izskaidrojams, kāpēc ir tik niecīgs piedāvājums, nerunājot par budžeta vietām vai apmaiņas studiju programmām. Lai vai kā, šo to pat tīri interesantu atrast izdevās un šķiet, ka mācīties programmā, kura tikko sākta īstenot ir pat interesanti. Atliek līdz augustam uzlabot krievu valodas prasmes, neaizmirst angļu valodu un atrast stipendiju mācību maksas segšanai.... un tad, ja celtniecība ritēs veiksmīgi, līdz ar studiju uzsākšanu varētu pat tikt pie vietas kojās. Šis gan izraisīja smieklus – augstskola, kurai ir nodaļa ārzemju studentiem nespēj nodrošināt dzīvošanu viņiem, jo ēkas vēl tiek celtas, bet alternatīva ir dzīvošana ģimenēs – diemžēl pēdējos gados ģimenes kļuvušas mazāk atsaucīgas (vai precīzāk – no Ķīnas ieplūst krietni vairāk ārzemju studenti).

           Kas tad vēl? Tā kā Valentīnas kundze par mani ļoti rūpējas, un saprotu, ka neapskaužami daudz laika tomēr pavadu autobusos vai skrienot no/uz tiem, kamēr sniega prieku sezona vēl nav sākusies, šodien iegādājos baseina klienta karti – atcerējos, ka jāpaņem bilde, ārsta izziņas gan nebija, kas netraucēja iedot kartiņu. Uzvārdu, kā ierasts, palūdza uzrakstīt pašai, vārdam pietika ar pirmo burtu, tikmēr dāma blakus atbildēja uz kārtējo svarīgo biznesa zvanu, cikos ies dzert tēju un pēc tam turpināja krāsot skropstas. Visās iespējamās vietās, kur vien ir ūdenskrāni, pielikti A4 formāta plakāti ar atgādinājumu, ka jāaizgriež ūdenskrāns: esot uzlikti skaitītāji. Tā arī netiku skaidrībā, tas ir brīdinājums, ja tā nedarīšu, maksa par peldēšanos tiks paaugstināta vai sabiedrība tiek radināta taupīt resursus – ko, jāatzīst, Krievijas iedzīvotājiem būtu lietderīgi apgūt, jo reizēm tā vien šķiet, ka taupīts te netiek nekas.