21/10/2011

            Nedēļa. Nevar īsti aptver, tas ir daudz vai maz. Atnesu mājās baltvīnu un pārsālītu brinza sieru. Pēc pāris dienu ciemošanās pie Nastjas (Krasnojarskas latviešu biedrības vadītāja, visnotaļ patīkama, jauna sieviete) un šī vakara atgriešanās mājās pie Valentīnas tantes, sāk mainīties skatījums par šejienes latviešiem, īpaši tiem, kas jau krietni gados. Jaunie, jāatzīst, ir maz, turklāt viņiem ir daudz un dažādas savas lietas, ar ko savu dzīvi aizpildīt vai arī otrs variants – biedrībā viņi neatrod tik daudz interesanta sev, lai pavadītu tajā tik daudz laika kā padzīvojuši cilvēki. Pēc krietnu stundu svīšanas piektdienas vakarā, šodien Nastja ar nelielu manu palīdzību vadīja biedrības sapulci, kur atgādināja par mērķiem, uzdevumiem pārējiem, līdz ar to arī veiksmīgi ar tiem iepazīstinot mani. Klausītāju reakcija bija tik dažāda. Vienu mirkli arī pašam šķiet, kas tad īsti ir tas, kas liek sanākt kopā, uzturēt biedrību latviešiem, kas jau tik daudz paaudzēs dzīvo Krievijā, veidojas jauktas ģimenes, it kā šķiet, ka dzīve rit uz priekšu, bet latviskumu atstāj, turklāt krietni tradicionālā stadijā, kas pamazām izvēršas par vienu no t.s. „slidenajiem’ jautājumiem, ar kuru bija jātiek galā sapulcē: Kas vēl ir nepieciešams, kā realizēt visus biedrības statūtos iekļautos uzdevumus bez valodas apguves un tautas tradīciju uzturēšanas (svētku svinēšanu, dziesmu dziedāšanu un danču lekšanu). Man pašai šķiet ļoti interesants un vērtīgs punkts par sadraudzību ar citiem (citām tautībām) un starptautisko attiecību uzturēšanu ar ārvalstīm (daži domā, ka ārvalstis ir tieši Latvija un ar citām tautām draudzēties nozīmē reizi gadā ar citu valstu latviešiem tikties 3x3 nometnē, kas ir pat ļoti ērti, jo kalpo kā arguments, kāpēc izvirzīt sevi vai sev tuvu kandidatūru ikgadējām 3 – 4 PBLA atmaksātajām vietām un braucienam uz 3x3 Latvijā, gan atbrīvo no sociālās atbildības un pienākumiem pārējā gada laikā biedrībā). Tad nu šķiet, ka ir jauki saglabāt tradīcijas, tas noteikti ir vajadzīgs, arī Latvijā šķiet arvien populārāka pēdējos gados atkal paliek tradīciju piekopšana gan svētkos, gan ikdienā – vai tie ir instinktīvi mēģinājumi saglabāt, kopt latvisko identitāti, uz ko mudina arvien multikulturālāka vide un tik ļoti izdaudzinātais tolerances jēdziens vai kas cits, vislabāk droši vien varēs redzēt pēc kāda laika. Tomēr, šķiet, ka ne tikai folklora un tradīcijas ir tas, kas veido latviešu identitāti, vismaz ne 21.gs. un diez vai tikai to pārzināšana un piekopšana ļaus izdzīvot un turpināt augt nākotnē. Tā vien gribējās atgādināt par jau paša evolūcijas teorijas radītāja teikto, ka attīstības pamatā ir spēja pielāgoties, kas laikam jau nozīmē, ka arī biedrībai ir jāmainās. Pēdējos gados ir ierasts dzirdēt vārdus „pārmaiņu laiks”, tad nu arī šo biedrību šķiet piemeklē pārmaiņu laiks, jo iepriekšējā gadā nomainījās biedrības vadītājs, šoruden ieradās jauna skolotāja, gada plānā izvirzīti dažādi nebijuši mērķi, paliek tikai atvērts jautājums, kur ir tā robeža, cik atklāti var teikt, cik strauji un kardināli mainīt, lai nepazaudētu veco, nenogrieztu ceļu atpakaļ, jo dzīve jau labi ir iemācījusi, ka it īpaši Sibīrijas plašumos, atceras labo un sirsnīgo, tāpat kā iemācās neuzticēties vai pazīt cilvēku pēc vienas kļūdas.

             Arvien vairāk ar latviešiem runāju latviski, sāku pierast pie latgaļu valodas (te tā ir valoda un viss, nav diskusijas par to, ka tas varētu būt dialekts – atceros pērnā gada sarunu ar prakses vadītāju, kā tad īsti ir: valoda vai dialekts. Atļāvos skolēniem minēt, ka tā bija valoda, bet mācību grāmatās taču saka, ka - dialekts). Šodien otrā nodarbība arī bērnu namā – mazie domā, ka esmu angliete, ja reiz tik dīvaini runāju krieviski (jāatzīst, ka pati savu akcentu jau vairs nejūtu). Pirmais sniegs bija klāt jau trešdien – mēs smejamies, vienu dienu vasara, tad naktī rudens, un no rīta klāt jau ziema... pagaidām gan atkal pauze iestājusies, sniegs paliek apkārtējos pauguros. Šī pilsēta it kā sēž tādā kā bedrē, sākotnēji augusi kā apmetne divām upēm: Kačai ietekot Jeņisejā, satiekoties, tagad tās septiņi rajoni izpletušies gar krastiem līdz pauguriem (Latvijā droši vien sauktu par kalniem). Tā nu ir tāda sajūta, ka tie pauguri ieskauj, tā silti pat paliek, kad skaties, kā aiz tiem saule riet. Un tad pretējā krastā spīd pulksteņa tornis, no tā atkal paveras skats pāri visai pilsētai, kas atgādina tādu kā skudru pūzni, kur skudras ar galvas lukturiem skraida un apklust tikai pēc 22.00. tomēr ar katru dienu arvien vairāk var sajust to, ka Sibīrija, Krasnojarska nebeidzas līdz ar pauguriem, ka ir kaut kas arī krietni tālāk. Kaut nedaudz uz to paskatīties izdosies nākamnedēļ – piektdien izbrauciens uz Ačensku.