18/10/11

Gandrīz sāku justies kā vietējā – jau pierasti šķiet pauguri visapkārt pilsētai, aiz kuriem vakarā saule pazūd, visu apvārsni iekrāsojot dzeltenīgi sarkanos toņos, sagrabējušie autobusi un dīvainā biļetes pirkšana pirms izkāpšanas, kabatas pilnas ar pelēkām biļetēm, kuras tāpat nevienam nevajag, tikai normāli šķiet, ka pastā jāgaida vismaz pusstunda pirms tiec pie vārda un tad vismaz pusstunda, kamēr var atiet no lodziņa, normāli šķiet arī tas, ka katru dienu transporta kartiņu nopirkt nevar – it kā pārdod, bet ej kur gribi, visur izpirktas . Jau labi zinu, ka ir divi tilti, pār kuriem katru dienu šķērsoju Jeņiseju, ir salas, kur šis tas iekārtots atpūtai: stadioni, celiņi... apkārt laiviņas, vakar vēl divi vīri peldējās (droši vien ir arī pirts). Ir labais un kreisais krasts. Ir pilsētas un apgabala administrācijas, un lai tajās tiktu iekšā, vienmēr jāuzrāda pase, jāsaņem lapiņa, jāiziet caur rentgenu; vakar bija tas gods iepazīties ar pāris kungiem un dāmām.

Mana rajona lielākais orientieris ir jaunā pareizticīgo katedrāle, kuras spīdīgie kupoli krietni paceļas virs piecstāvu sērkociņkastīšu blokiem apkārt. Reliģiskā ēka, kurai blakus vēl pāris vecas koka guļbūves ar nav nojauktas izjauc tradicionālo rajona sajūtu, sērkociņkastītes paliek sekundāras.

Šodien netīšām iekāpu ne tajā autobusā, kur vajadzēja, tā nu drīz nonācu nomaļā rajonā, kur visādas rūpnīcas un angāri mijas ar privātmāju kvartāliem, man laikam labāk patīk centrs – mazāk putekļu. Pamazām tomēr sāku aptvert, cik liela ir pilsēta. Sāk nepārsteigt, ka neviens īsti nebrauc ar velosipēdu – ne īsti ir kur, ne ziema īsa (pagaidām gan laiciņš jauks), ne attālumi mazi, tāpat arī neviens nesaka, cik ilgi jāiet ar kājām no punkta A līdz B, bet tikai cik ilgi jābrauc ar personisko vai sabiedrisko transportu – ne reizi vēl neesmu dzirdējusi variantu, kur būtu mazāk par 25 min. Liela pilsēta – viss te ir liels, apjomīgs, daudz un dažāds. Taisni pārsteidzoši šķiet, ka tik lielā pilsētā, kur dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju, jau kuru gadu notiek latviešu valodas apguve, tiek atzīmētas tradīcijas, no otras puses – tieši tādā pilsētā ir vieta visiem, un pārējie tikai priecājas par aktivitāti. Šodien uz nodarbību ieradās sešpadsmit dalībnieki... gaidīju ne vairāk par 10. Vienojāmies, ka dalīsimies pa līmeņiem, bet kultūras un tradīciju reizēs visi kopā sanāksim. Gandrīz visi pieaugušie, puse jau cienījamā vecumā, tā vien šķiet, ka nedaudz jāpamaina programma un metodes. Katrā ziņā ir ļoti patīkami strādāt centrālās bibliotēkas lasītavā .