Pa ceļam vēl nopērku izlejamo kvasu, jo ir gana karsts jau un tā vien gribas veldzēties, kā arī - kas to zina, Ilmai ar patīk okroška ar kvasu - tad jau lieks nebūs. Savu vainagu šoreiz nolemju dāvināt Ilmai - zinu, ka viņa priecāsies, bet par to, ka tas mans, īpaši nerunāju. Zinu viņas jociņus - tūlīt sūtīs Jeņisejā mest, bet man tā īsti neizdevās atrast piemērotu vietu tam, kāpēc arī metu pie malas visādus ticējumus un parunas. Ilma priecājās, ļāva bildēt un beigās piestiprinājām pie sienas, lai vīst un smaržo visa istaba.
Kopā kādu līgo dziesmu nodziedājām ķērāmies vēl pie pēdējām pasakām - veselas septiņas un ar visām bildēm.
Kamēr parasti saka, ka labs darbiņš, kas padarīts, un pēc tā var arī atpūsties, Ilma mīl lauzt ierasto kārtību un naski maina kursu uz virtuvi, kur kopīgi sarūpējam visādus labumus, sākotnēji it kā tikai pabarot mani pēc garā ceļa (!), bet beigu beigās tiekam pie vesela svinību galda - ir taču Jāņi (un mana pēdējā ciemošanās reize). Smejamies kārtējo reizi uz nebēdu. stāstu par Līgo pasākumu, par dejām, par puišiem un citiem niekiem. ar prātu saproti, ka tik drīz atkal te ciemos neatskriesi, bet viss rit savu gaitu, nav skumju, nav atvadīšanās tuvuma - ir Jāņi ar okrošku, ar vīnu, ar kūkām, kuras neviena no mums īsti nemīl un neēd, bet skaisti uz galda izskatās, ir terīne ar saldu viegli rūgušu vīnu, sirņiki un pankūkas ar melleņu marmelādi. Ilmas tēvs bijis Jānis. Kamēr dzīvojuši laukos (līdz Ilmas 10. gadam) vienmēr tur svinējuši tos. Atceras, kā nākuši ciemos ar vainagiem, dziesmas dziedājuši, kā jaunieši gājuši meklēt papardes ziedu un viņi, mazākie bērni, pēc tam no rīta vienmēr tincinājuši, vai atraduši ar. toreiz jau vēl nezināja, kas tad īsti tas tāds ir.
Jāņiem savu uzmanību veltījušas, saņemamies un dodamies atpakaļ pie pasakām, pirms tam vēl izmēram asinsspiedienu, varbūt tabletīte jāiedzer, jo vīns taču iedzerts, bet nē - šodien pat tam nav ne vainas. Darbi veikli sokas uz priekšu, tomēr pulkstenis visu iepriekšējo laiku ar nav kavējies - man ir jādodas tālāk. pēdējie sīkumi, laikam pāris sīkumus atradu pat speciāli, lai vēl kāda minūte attaisnoti pavadīta šajās mājās - Ilma tomēr viens no tuvākajiem šejienes cilvēkiem, ar viņu kopā smiets, viņai līdz pēdējam visus noslēpumus varēja izstāstīt, ar viņu kopā pasakas sagatavotas, ar viņu izdarīts tas, par ko pat sākumā iedomāties nevarēja, bet beigās izdevās, un nemaz ne slikti.
Dienas turpinājumā dodos pie Jūlijas un viņas vīra, kā vēlāk izrādās - iepazīstos arī ar viņu meitu Nastju, kurai pēc divām dienām izlaidums. No rīta braucu uz Krastec un nodomāju, ka gar Ilmas māju taču iet iela uz trešo mašīnu tiltu pār Jeņiseju, bet neesmu pār to braukusi un droši vien tā arī aizbraukšu mājās, nezinot, kur un kāds tas izskatās, kad sazvanos ar Jūliju un viņa saka, ka jābrauc ar 20. autobusu līdz 6.mikro rajonam. šis kā reiz uz tā tilta pusi aizripo, un, saulei caur stiklu nežēlīgi karsējot, braucu pār tiltu, skatoties uz līču kuģīšiem, zvejniekiem un citiem atpūtniekiem. Negaidīti drīz tieku galā un atrodu universālveikalu, kur drīz tiks atvērts vēl viens "Dzintara" kosmētikas stends Krasnojarskā. Kamēr vīrs tiek galā ar pārdevējām, ar Jūliju pļāpājam par šo un to, tad dodamies viņu jaunā dzīvokļa virzienā, kura interjers un plānojums pārsteidz - tajā var aizmirst, ka esi astotā stāva dzīvoklī, bet sajusties kā mājās, turklāt interjeru pavisam noteikti varētu dēvēt par eiropisku, ar to domājot ierasto toņu un formu neesamību dzīvoklī. Kaut arī mēbeles un viss cits dzīvei nepieciešamais vēl it kā trūkst, Stockman tipa veikalā iepirkuši šādus tādus labumus, izbaudām plašumu, sarunas, pie kurām ikdienas gaitās skrienot (pat šodien, svētdienā, viņi kārtoja veikala lietas) nemaz tik viegli netiek.
Jūlija stāsta par savu tēvu, kurš izsūtījumā netālu no Jeņisejas Momatovā satika savu nākamo sievu - krievu sievieti, izveidoja ģimeni, izaudzināja meitu, līdz šai dienai saglabāja īpašumu Latvijā, kur meita ar ģimeni regulāri dodas ciemos. Vēlāk bijis slavens arī ar saviem arbūziem, kurus uz ziemeļiem izaudzēt nemaz tik viegli nav bijis. pēc stāstītā saprotu, ka Modris visu mūžu ir saglabājis paškritisku latvisko pašapziņu, nekautrēdamies izteikt savu viedokli par citiem latviešu sabiedrības pārstāvjiem Krasnojarskā un tās apkaimē. Neskatoties uz grūtajiem apstākļiem, latvieši izsūtījuma gados ar vietējo iedzīvotāju palīdzību ir spējuši veiksmīgi iedzīvoties, piemēroties dotajai situācijai, pat 'ņemt, ko dzīve dod', un visam pāri - būt laimīgi ārpus savas dzimtenes. man šķiet, ka tas ir daudz, man šķiet, ka jāspēj pieņemt, ka kāds cilvēks izdara izvēli palikt ārpus savas dzimtenes robežām, jo tam mēdz būt visdažādākie iemesli, un savu reizi viņa dzimtene varbūt pat ar to vinnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru