Pēdējā diena Krasnojarskā sākās ar nelielu aizgulēšanos, bet acīmredzot tas vienkārši bija vajadzīgs, jo iepriekšējais vakars, kas bija pēdējais deju un deju cilvēku vakars bija pārāk patīkams, lai to noslēgtu tikai savlaicīgas pamošanās dēļ. tā nu izlīdusi no gultas veselu stundu vēlāk pēc modinātāja, nepagūstu pāris mazos darbiņus, bet lielos gan. Veiksmīgi nokļūstu norunātajā vietā, kur saņemt filmas, kuras tālāk aiznest uz kino, lai sagatavo tās pārraidei vakarā. Patīkamākais mirklis bija tuvoties viesnīcai, redzēt svešu cilvēku grupiņu, kas ap sevi pulcējas, un droši viņus sveicināt latviski, jo zini, ka neviens cits taču tas nevarētu būt. Drīz tikām galā ar paredzēto, sarunājām par nākamo un katrs turpinājām savas gaitas. Paldies Krasnojarskas vēstures muzejam, kurš brīnišķīgi ātri reaģēja un ne tikai sagatavoja manu dāvināšanas līgumu par saktu, bet arī piekrita oficiāli dāvinājumā pieņemt 1941. gada izsūtītajiem latviešiem veidotu piemiņas plāksni, izvadāt nelielā ekskursijā pa muzeju, pēc kuras ar autobusu gan, bet visi kopā devāmies uz kino, kur drīz vien piebiedrojās arī vietējie latvieši un latgalieši (laikam jau pirmo reizi tos atsevišķi izdalu). Sajūta bija dīvaini. svešumā jebkuru latvieti esmu ieradusi ātri pieņemt kā ļoti tuvu cilvēku, un arī šoreiz šķita, ka tā bija, vismaz ar daļu grupas noteikti. no jauna aizdomājos, cik ļoti valodas lietošana liecina par identitāti, vai kādā mirklī viens otru sapratīs Latvijas/ Rietumu latvietis un Austrumu (Krievijas) latvietis?! negribu teikt, ka nav iespējama noteikta atbilde, bet šķiet, ka tās parasti ir ļoti, ļoti subjektīvas, šobrīd arī neņemos spriest, vai ir iespējams ar teorētiskās literatūras palīdzību argumentēt par kāda noteikta viedokļa pareizību, bet zinu, ka mans viedoklis un redzējums atšķiras nedaudz no kopējā, sajustā ciemiņu grupas viedokļa, kaut cienu viņus, viņu viedokli, es jūtos un redzu situāciju nedaudz citādāk + sapratu, cik daudz prizmas vēl ir, no kurām uz diasporu Krievijā neesmu skatījusies, un cik maz tomēr zinu par to vēl.
Pēc filmas "Piemini Sibīriju" skatīšanās Dzintra Geka mēģināja veidot nelielu diskusiju, tomēr cilvēku dažādie skatījumi un vēlme izvairīties no konfliktiem tomēr drīzāk aizveda pie paldies vārdiem, pie īsiem stāstiem vienam par otru, pie ierosmēm citiem gadiem... kas arī nav slikti, tomēr parādīja, ka vienota un savstarpēji pieņemama viedokļa par redzēto nav. Tomēr priecīgi un ko ieguvuši bijām visi, patiess saviļņojums un tāds harmonisks noslēgums veidojās visiem kopā dziedot "Pūt, vējiņi" (lai arī citu reizi varbūt tik ļoti par šo dziesmu nejūsmoju). Vēl ilgi kā skudras viens pie otra cilvēki klīda, mainījās ar adresēm un dāvanām kino vestibilā, jau mazāk, bet arvien čupojās arī uz ielas pie kinoteātra. tikai vēlāk jau izklīdām, kur nu kurš, uz ilgu laiku neatvadoties, bet vienojoties, ka sazvanīsimies Latvijā.
Paldies Irinai, kas par spīti tam, ka nakts īsa, bet mantas vēl jākrāmē, tomēr mani aizvilināja uz jaunāko bāru Krasnojarskā - Bulgakovu, kur galda salvetes noformētas, kā fragmenti no grāmatas - es savu, protams, līdzi paņēmu... Tā kā skaidrs prāts vajadzīgs, tikai noskatāmies, kā bārmeņi pa trepītēm lien uz augšējiem bāra plauktiem pēc īstajām pudelēm un zāles pārzine staigā, ar roku piepaceldama pelēko kleitu, pasūtam pašgatavotās limonādes ar tarhūna un vijolīšu garšām - pēdējā īpaši atgādināja tualetes ūdeni, bet garša laba. pirms desertiem vēl saņemam mocarellas sveicienu no pavāra, jautri papļāpājam, baudu atmosfēru - tik dažāda šī pilsēta tomēr (kādā mirklī aizdomājos, kas Rīgā šim līdzīgs ir, jo patīk man te).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru