Ligo 23/06/12

5.diena

Līgo. Vakar godam nolīgots vakars, vēl godīgāk tam gatavojoties, pavadīta diena. Šķiet pēdējā diennakts bijusi ne tikai saules griežu kulminācija, bet arī manu darba spēju smagākā, tomēr veiksmīgi pieveiktā pārbaude. Es nezinu, kā ar šādiem uzdevumiem tiktu galā Latvijā, bet dzīve ir piespiedusi iemācīties (vismaz censties) nereaģēt uz blakus cilvēku psiholoģisko agresivitāti, lai arī viņiem tas var būt ļoti nepatīkami. Arī sarunas līdz ar to ir mazāk, bet ir daudz mierīgāk, es daudz vairāk pagūstu izdarīt, man it kā ir brīvākas domas, es varu pievērsties saviem uzdevumiem, nevis kāda cita. Egoistiski, es teiktu, ka nebūt, jo tā vietā lai iegūtu viens cilvēks iegūst vesela grupa. Varbūt tas tikai laimīgas sakritības dēļ, ka manas intereses daudz maz sakrīt ar šo grupu, bet nejaušību jau dzīvē neesot. Kārtējo reizi pārliecinos, cik daudz atkarīgs no savstarpējas komunikācijas, savstarpējas iecietības un vienam otra pieņemšanas tāda, kāds viņš ir. Kārtējo reizi par visu gribējās nedaudz pasmieties, bet turēju daudz maz nopietnu seju, citādi pretējā puse, šķiet, vispār uzsprāgtu. Tik dīvaini, cik cilvēki tajā pat laikā var būt dažādi. Dienu sāku ap 6.00, lai pagūtu iepazīties ar iepriekšējo gadu programmu, pielabot, uzlabot, kas man pašai šķita nepieciešams, noklausīties vairākus mūzikas albūmus, lai izvēlētos noteiktas dziesmas vakara daļai. Nemanot sagaidīt laiku, kad var sākt kontaktēties gan ar skaņotāju, kurš man lieliski palīdzēja tikt galā ar neskaidrajiem programmas jautājumiem, tad noskaidrot, kā ar citām Baltijas tautu nacionālajām biedrībām un viņu sagatavotajiem priekšnesumiem, pa starpai tikt līdz veikalam, lai sāktu raudzēt mīklu skandrausim, vārīt burkānus, tad arī puķes izdevās saplūkt un vainagus nopīt, tērpu izgludināt, sacept to rausi, un pamazām programmu sākt mācīties (negribējās jau visu pasākumu lauzītā krievu valodā kaut ko lasīt no mapes). Tiesa, sākumā gan tā bija, pie sevis jau sāku bīties, kas nu būs, bet skaņotājs turpināja būt lādzīgs un nomierināja un sākotnējais kreņķis pārgāja, paralēli vēl pāris izmaiņas programmā, pārējo līdzdalība – kas lēnām iedzīvināja svētku sajūtu tik ļoti, ka galu galā pat nejutos nogurusi. Vakars paskrēja, beigās vēl pāris saturīgas sarunas ar kundzēm, kāda konfekte un rokas spiediens no Borisa puses, sajutos, kā maza meitene, uz kuras priekšnesumu atnācis vectētiņš, noskatījies, pēc tam nedaudz uzliela ar patiesa prieka un gandarījuma pielietām acīm.

Es tomēr nesaprotu. Lai arī pati esmu sieviete, šķiet, kādu daļu īpašību no šai būtnei raksturīgajām neesmu saņēmusi. Nesaprotu, kāpēc profesionālā, lietišķā komunikācijā ir jājauc iekšā vesela kaudze emocijas, simpātiju un antipātiju izrādīšana, tajā pat laikā, pirms kāda laika varbūt būtu ‘uzķērusies’ un sākusi līdzi nervozēt un padoties strīdam, bet nu man tas šķiet smieklīgi. Tā var savam mīļotajam mašīnu vai gājienu uz kino prasīt, vismaz likt justies vainīgam par kaut ko noteikti, bet ne labot pārpratumu, kurš jau ir noticis, un pat visdziļākā jebkuras formas izskaidrošanās nelīdzēs, īpaši tad, ja neviens īsti nav ieinteresēts ko mācīties no esošās situācijas. Katrā ziņā interesanti, īpaši jau tad, kad par to pašam gribas pasmaidīt, pateikt, ka tā jau īsti nekāda nelaime tāpat vēl nav, tā teikt, kā dziesmā, kur liek bēdu zem akmeņa, pāri gāja dziedādam’. Tomēr jāatceras, ka savu reizi ar savas attieksmes pārāk klaju paušanu, kādu var tikai vēl vairāk nokaitināt, un tas nekas, ka pats viņš sevi nemitīgi uz to ‘kurbulē’.

Droši vien pirmo un pēdējo reizi dzīvē man bija izdevība gūt šādu pieredzi – vadīt Baltijas nacionālo biedrību Līgo dienas pasākumu Krasnojarskā. Var jau teikt, ka „Nekas dižs,” tomēr sava atbildība bija: sveša vieta, krievu valoda, pāris oficiāli mirkļi, tu esi saimnieks ne tikai pār saviem latviešiem, bet uz mirkli jāspēj sadarboties un izpatikt vēl vairākām biedrībām. Tevi sabaidījuši, ka tas ir šausmīgi grūti, kas ir iemesls, kāpēc to vairs negrib darīt biedrības vadītāja, tajā pat laikā citi it kā saka, ka nav tik traki. No rīta pa telefonsarunu, igauņu priekšsēdētāja cilvēciskā tonī nomierina, ka tie ir tādi neformāli svētki, ka  tur brīvi un drīzāk ar humoru, kur mans akcents vien jau ir gana labs mirklis citiem pasmieties savu reizi.

Pat šodien, gan vēl pielaboju un kaut nedaudz koriģēju emocijām bagāto tekstu, ar siltumu un dinamiku atceros svētkus, kas varbūt neilga līdz rītam, tomēr diena bija tik piepildīta... un saullēktu sagaidīju jau 21.jūnijā, ka laikam otru reizi tas nebija nepieciešams.