Krietnu ciklu nodarbības veltīju latviešu identitātei. Tā kā pašai, mainot dzīvesvietas, apkārtējo sabiedrību, arvien biežāk atduros pret jautājumu, kas tad īsti šo identitāti veido, zināmā mērā akcentējot un veltot uzmanību tieši vēlamajām vērtībām, kuras gribas kultivēt, nodot tālāk bērniem, iespējams, tādējādi pat veidojot citādāku vai atjaunojot sen piemirstu latvieša identitāti.
Lai arī tautas skaitīšanas dati bija gaužām bēdīgi un par latviešu nācijas skaitlisko lielumu uzzinot cittautieši nereti pielīdzina kādai no viņu pilsētām, kas ir tikai neliela daļa viņu nācijas, tajā pat laikā daudzviet pasaulē var satikt cilvēkus, kas sevi dēvē par latviešiem. Tad nu rodas jautājums, kāpēc, un cik veidu latvieši vispār ir iespējami, jo tas, ka latvietis Latvijā vai ārpus Latvijas vairumā gadījumu nav viens un tas pats ir vairāk kā skaidrs.
Ziniet, nav tā, ka šie cilvēki par to vēlas domāt un runāt, vai tās ir bailes, nedrošība, skaudra nojausma, ka viss ir nedaudz mākslīgs vai vienkārši cita iekārta, kurā auguši un līdz ar to cita domāšana, kura vienkārši šādu jautājumu nesaprot, kas vienlaicīgi ir ērts aizbildinājums, neņemos spriest, tomēr centos pie izvirzītā uzdevuma tikt... negribas iegūto pazaudēt, tad nu mēģināšu uzzīmēt (jāatzīmē, ka Krasnojarskas latvieši un latgaļi identitātes iezīmes veidoja, salīdzinot ar krievu kultūru):
P.S. Elīdijas joks, kuru es sapratu tikai ar otro reizi:
„- Man ir jautājums. Kas tas par laiku? ‘es mazgājos, tu mazgājies, viņi mazgājās, mēs mazgājamies...’
- Tagadne.
- Neeee. Tas ir sestdienas vakars!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru