2/03/12

Otrais pavasara rīts, vismaz te līdz ar marta sākumu skaita arī pavasara sākumu (kāpēc svinēja Masļennicu nav skaidrs J), kurš no rīta vēl ar mīnusiem zem 20 grādiem, bet dienā saule iesilst tik patīkami, ka tā vien gribas uz retā soliņa pilsētā pakavēties.

Pavasari sāku ar došanos ciemos pie Ilmas Kačinovskas (meitas uzvārds Ostrovska, tēvam poļu senču asinis, bet pirmā vīra Krasnojarskas latvieša Artūra Kuģinieka, no kura arī nu jau pensijā aizgājis dēls un meita, kuriem pašiem ar jau savas ģimenes.). Ilma ir viena no trīs māsām: Ilma, Drosma un Velga… katrai no tām bija savs ceļš: viena palika Latvijā, viena jau bērna gados tika aizvesta uz Ameriku un nodota adoptācijā vietējai ģimenei San Djego, bet pati Ilma ar Maskavas seminārā iemīlēto vīrieti savu dzīvi veidoja Krasnojarskā jau no 1948.gada, tā kā klimata dēļ Artūrs nespēja iedzīvoties Latvijā. Stāsts ir pārāk garš, lai to izstāstītu, un šobrīd arī to vēl nespēju izdarīt (ir cieša apņemšanās apciemot Ilmu atkal aprīlī).

Ilma jau divus gadus nav bijusi Krasnojarskā (centrā), jo par spīti tam, ka izskatās viņa labi, katru dienu dzer neskaitāmas tablets, lai regulētu asinspiedienu un ar staigāšanu arī tomēr grūti, bet līdz centram ar autobusu jābrauc vismaz 40 minūtes. Ilma dzīvo labajā krastā, t.s. vecajā rajonā, par ko uzreiz var nojaust pēc dzīvojamo namu arhitektūras un tramvaja sliedēm gar plašajām ietvēm, kas nav raksturīgas jaunākajos pilsētas rajonos. Lai es tiktu uz vajadzīgo pieturu, man bija jābrauc 1,5 stundas autobusā laikā, kad sastrēgumi pilsētā vairs nebija, gluži saprotama šķiet Ilmas uzturēšanās sava rajona robežās vai padošanās.

Ciemos devos kopā ar Valentīnu – viņa zināja parādīt, kur dzīvo Ilma, turklāt pati pēc kūrorta jūtas gana moža, lai apciemotu kādu. Es ierados ar tortes gabaliņu, kuram tā arī nepieskārāmies, jo izrādās tantes vēl mazāk kā es mīl saldumus. (ar vieglu sirdi un smiekliem par savu pārspīlēto pieklājību – pēc tam secināju, ka šajās ciemos varu doties, tiešām neuztraucoties par to, kas man līdzi… katrā ziņā nav no rīta ilgi jāuztraucas par to, kur ir labākā konditoreja, kur nopirkt svaigu tortīti – ziniet, arī tas pilsētā tomēr ir jāzina!) Valentīna atnesa ko violetu dāvanā 8.martam, bet Ilma bija sagādājusi mums abām pa šokolādei ar bruņinieku virsū, dāvināja ar tik dzīvām un skaidrām acīm, pieteica, lai nevienam neatdodot, ka citādi arī bruņinieka nebūšot, ka es tiešām noticēju, pirmajā mirklī pat izbrīnoties par acu dzirdrumu. Sarunām virzoties tālāk aizvien vairāk dzīvesprieka no viņas sajutu, un, šķita, ka viņa krietni atšķiras no līdz šim satiktajām Krasnojarskas vecmāmiņām, savu noteikti deva arī tas, ka viņas latviešu valodu skan kā no pašas vecmāmiņas, bez akcenta, daudz deminutīvi… vēlāk Ilma stāsta, ka nekad dzīvē nelietojot rupjus vārdus un, lai es ar nemaz nemācoties tos, te to esot daudz. Viņa arī nestrīdoties, ja grūti vai sāpīgi, paraudot un viss, ja kāds viņu aizstāv, lai, bet pati nestrīdās ne par ko.

Ilmas vienistabas dzīvoklis izskatās kā ilustrēta pasaka, visas durvis, vietām arī sienas ir apgleznotas ar dabas ainavām, tādā bērnišķīgā, rūpīgā stilā… pie brīvās sienas karājas arī pāris gleznas, un vēl izšķirstam albūmu ar svaigākajiem zīmējumiem. Tiek vēroti pāris likumi, bet parsteidz sīkumainība, ar kādu izstrādā zīmējumus, īpaši jau šajā vecumā. Man vistuvākās ziemas ainavas, tās šķiet visdabīgākās, bet eļļas krāsas piedod patīkamu spilgtumu vēl baltajā pavasarī (kaut kūst jau pamatīgi pa dienu). Visvairāk Ilga zīmējot, kad nevarot aizmigt pa naktīm, kopš nomira otrais vīrs (20 gadus atpakaļ).. ironiski: Ilma pati jau gatavojoties mirt 30 gadus, bet nekādi neizdodoties, kaut viņas dzīvesstāsts nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bērnību pavadījusi Jēkbpils pievārtē, bagātā ģimenē, tēvam bijuši arī daudz brāļi, bet visa bagātība ‘razkulačota” un tēvs ielikts cietumā. Savukārt, iedzīvošanās Krasnojarskā valodas nezināšanas dēļ Ilmai prasīja savus 10 gadus un smagu darbu (ne tik daudz fiziski, cik veselībai kaitīgu) – viņa nostrādāja diegu ražošanā 7,5 gadus, katru dienu elpojot viskozes un krāsvielu gāzi… ilgāk neesot piemērots šis darbs. Naivs mans jautājums, kāpēc, arvien līdz galam neesmu sapratusi šo rūpnīcu, ražošanas kaitīgumu veselībai… uz ko Ilma atbildot sāk rādīt savas n-tās rētas… viņas ķermenis ir vienās operācijās, savu laiku diagnosticēts pat asins vēzis, kamdēļ vīrs baidījies par otra bērna parādīšanos ģimenē, uz ko tomēr saņēmušies pēc dēlēna draudiem slīcināties Jeņisejā, ja nebūs māsiņas. Arī tas nav bijis tik vienkārši. Dodoties brīvdienās uz Latviju, esot stāvoklī, vilcienā gulējusi uz augstākā plaukta, bet izrādās, ka tas spiediens grūtniecībai par labu nebija nācis un vikidiš turpat vilcienā, tā nu ceļā steidzami viņu nogādāja kādā medpunktā, kur pateicoties medmāsiņai, kura nežēloja savas asinis, lai pārlietu tās Ilmai, viņa izdzīvoja, turklāt meitai ir šaurais acu tips, kas nav raksturīgs ne vienam no vecākiem… palātas biedrenes raudošo Ilmu esot mierinājušas un smējušās, ka nu ar jaunajām asinīm viņa ne tikai dzemdēšot atkal, bet arī uz vīriešiem būšot kā traka. Ilma nenoliedz, ka pirmo laiku uz savu vīru tiešām bijusi kā traka un pēc laika tikuši arī pie meitiņas, kas arī nebija viegli, jo grūtniecības laikā viņai vēderā tika veikta operācija, kuras šuves ne par ko nesadzija, jo bērniņš taču visu laiku auga lielāks…. Tie stāsti ir drosmīgi un neticami, savā mirklī skrien pāri šermuļi… un tad paliek grūti aptvert, ka šai sievietei jau ir 87 gadi, viņa izskatās tāpat kā Valentīna savos 70, runā vēl dzīvāk un spēj par nedienām pasmieties vieglāk kā es – kurš no mums ir jauns un kurš – vecs?! Šādas tikšanās motivē, kaut uz mirkli atkal ceļ spārnos un liek novērtēt savas takas.

Beigās vēl noprasu par Ilmas ārstēšanās veidiem. Tad nu saņemu kumelītes, ko tējā ktru rītu dzert imunitātei, lai pumpas pārejot, par ko vienojamies, ka cēlonis ir sekas, viņa man iesaka nebaidīties pirms miega dzert vaļerjanku J, bet lai seja neapsalst un pilsētas putekļi mazāk līp klāt, apsmidzināt seju ar adekolonu (smaržas), tas palīdzot. Viss ir diezgan pārsteidzoši, tomēr mājupceļā atceros par to, un nopērku struteņu glicerīna ziepes, ja nu palīdz?! J

Runājot par Latviju, saņemu adresi un nelielu sūtījumu, ko nodot viņas radiem Aizkrauklē, smieklīgi tuvu, tāpēc apņemos lūgumu izpildīt. Un vēl palūdz saldskābās maizes doniņu, ko varētu sakaltēt un reizēm paostīt kaut – viņai nevajagot daudz, kaut tikai smaržai J saprotu, ka mūs vieno ne tikai kopīgs novads, bet arī bērnības atmiņas. Dodoties prom, ņemu līdzi kumelītes, dzīvesprieku un spītu – savu reizi vajadzīgs arī tas.