3/02/12

Šodien jau ir pavisam cita diena… jau otro dienu Krasnojarskā smogs, kā izrādās, to uzzinu, kad sāku vaicāt, kur palikusi saule – jāgaida liels vējš!

Citādi darbi aizritēji tīri veiksmīgi, neskatoties uz to, ka balle pajuka neīstas kleitas un kompānijas dēļ, nodarbībā no rīta tumši zilo kleitu nosmērēju gar kaļķoto sienu, kā ne būt ar latviešiem izdziedāju pāris dziesmas, garastāvokli uzlaboja rotaļa “Liela skāde notikusi” noslēgumā, kārtējais sastrēgums un pēc tam tikpat loģisks skrējiens līdz teātrim, kur gandrīz paskrēju garām kompanjonei – tur nu varēja uzelpot, liekos maisus iegrūst kur ne būt, un ļauties smiekliem tiešām smalki atstrādātā aktierspēlē. Pēc tam jau bija tīri jauka sestdiena – šodien beidzot biju Kransnojarskas bijušajā Ļeņina muzejā, tagadējā mākslas muzejā, kur ir pāris patstāvīgās ekspozīcijas un mainīgās – tāds multikulturālisms vairākos stāvos – interesanti, bet nešķiet pareizi to  visu skatīties vienā dienā – kā var aptvert vietējā mākslinieka gleznu kompozīcijas, Ļeņina laiku Krievijā, ķīniešu fotogrāfa bezgalskaistās bildes no Sibīrijas ziemeļiem un itāļu fotoiztādi no Florences 20.gs. vidū? Visam bonusā vēl rotu un akmeņu izstāde – kārtīgs rotaslietu un dažādu dārgakmeņu gadatirgus – tiešām skaisti visādā ziņā! Reiz augustā minēju, ka man saplīsa ametists gredzenā, ko iepriekšējā reizē pie Baikāla pirku (tieši Baikāla iežos arī šis minerāls visvairāk atrodams – tā teikt - vietējais), tagad laiks doties pēc jauna – tad šodien tiku pie diezgan vienkāršiem, bet ametista auskariņiem.J skatoties uz visiem akmeņiem, vienā mirklī apjuku, lielās izvēles priekšā, mieru deva apziņa, ka man jau ir savs – ametists. Reizēm tas tomēr ir tik labi, kad zini, ko vēlies vai kaut šķietami esi atradis savu! J

Tikmēr hematogēna enerģija bija pilnīgi iztērēta un devāmies uz jurtu – izrādās ļoti mājīga un etniska vieta, kurai pirms tam viena biju pagājusi garām, apšaubot, ka tur varētu būt tēja plastmasas zālītē un čebureks… šoreiz šī ēka pilnīgi pārsteidza – cik noplukusi, bāla tā ir no ārpuses ar durvīm, kuras nemaz tik vienkārši nevar atvērt, tik krāsainiem paklājiem, dažādām tējām, austrumu saldumiem, grāmatām, mūziku, vīrakiem un pat plītiņu jurtas vidū piepildīta iekšpuse. Turpat pie ieejas atstājam virsdrēbes un apavus – tāds jauniešu kopmītņu priekšnama izskats… visnotaļ neierasti Krasnojarskas sabiedriskajai vietai, bet patīkami, ļoti patīkami – jutos kā Goijā kādreiz.

Citādi klāt ir sestdienas vakars, un jau gribas sākt domāt par miegu, gaidot jaunu skaidru dienu priekšā!  

P.S. Tikko pilnīgi netīšām pa Krievijas TV kultūras kanālu noskatījos filmu par Pīnu (tā vien tagad gribas dejot), turklāt bez reklāmām – viens no lielākajiem RUS TV plusiem – kultūras kanāls ar raidījumiem un filmām, turklāt bez reklāmām!

1/03/12

Jo dienas, jo grūtāk paliek pāris lietas, un varbūt tikai pateicoties vakardienas tabletei, tik labi gulēju, par spīti mūzikai un gaismai. Jau atkal jutos vainīga par to, ka esmu bijusi pie Irinas – es nesaprotu, no kuries šī pārspīlētā emocionalitāte… šodien cenšos koncentrēties uz lietām, kas svarīgas – esmu par teātri un balli tādi visādi uztraukumi tagad priekšā – no vienas puses pat gribas, lai netiktu pie tā ielūguma, bet ja nu?! Tad man būs balle, tad šovakar jāsameklē zeķubikses un kurpes, jāsakopj nagi, jāpadomā par matiem! Tas nav maz! Bet es to droši vien varu. Un tad svētdien es tikai gulēšu un slēpošu un pirmdien nedēļa sāksies no jauna. Jūtu, ka iekšēji esmu diezgan uzvilkusies, un atlieku plānus, kurus vajadzētu īstenot.