8/03/12

„Love in strangers” ... aizkustināta ar šo dziesmu nobeidzu savu 8.Martu Krasnojarskā, gandrīz pirmklasīga brīvdiena, kuru piedzīvot var tikai Krievijas Federācijā. Šajā gadā šī nu reiz ir pirmā reize, kad ar patiesu prieku atzīstu, ka esmu Krievijā, jo ir iespēja piedzīvot oficiālu brīvdienu... tāda pati bija arī 23.februāris – par godu vīriešiem, kas nedaudz līdzinās mūsu 11.Novembrim, bet tas tomēr nedaudz atšķiras.

Tātad... 8. Marts Krasnojarskā. Jāatzīst, ka svētku sajūta sāk pārņemt jau dienu iepriekš. Līdz darbam nevar aiziet ceļā nesatiekot vairākas mašīnas ar uzraktiem, ka pārdod tulpes, tualetē vairākas reizes uzskrien virsū sievietēm, kas ar papriku, gurķu un tomātu iepakojumiem kursē izlietnes virzienā. Vīrieši staigā apkārt apmierināti, tīri saposušies, nedzird ierastās pieklājības frāzes, kad kāds kārtējo reizi ko aizmirsis izdarīt vai aktīvi tiek meklēts vainīgais kādam ‘liekam’ darbam. Arī es no sava turku kolēģa jau pusdienlaikā saņemu vairākas apsveikuma sms un pēc tam vjetnamiešu ievārījuma mazo iepakojumu kā dāvaniņu (krievu valodas rīta grupā ir viena vjetnamiete, kas tajā dienā bija sanesusi visādus vietējos gardumus), pēc tam arī latviešu valodas nodarbībā viena otrai novēlam priecīgus svētkus, saņemu vēl vienu šokolādi, kamēr citu konfekšu kasti laižam pa riņķi, lai cienājas visi... kafiju noglabājam otrdienai, kad ielūdzu visus uz savas dzimšanas dienas nodarbību! Diena gara un priecīgi, ka var mierīgi doties mājās, apzinoties, ka pēc pāris stundām kopā ar nupat jau sen neredzētiem draugiem varēs super piesmēķētā klubā pasmieties, iedzert alu un padejot, šoreiz pat dzīvās mūzikas pavadībā... un pēc tā visa no rīta mosties ar saules stariem acīs – gandrīz nereāla sajūta – laikam ziema tomēr būs bijusi tik gara, ka jau aizmirsies, kā no rītiem saules stari mēdz līst pa logu iekšā, lai pamodinātu... nu labi, pēc dejām arī atļāvu sev ilgāk pagulēt, kāpēc izdevās sagaidīt sauli, parasti pagūstu pirms tās izrausties no gultas. Rīts ar sauli un kafiju pacēla nelielos spārnos, bet pēc kopīgām brokastīm ar zivju kotletēm un vinegretu, aizlaidu slēpot – šodien nekur nesteidzos, kāpēc pa starpai izdevās uzrausties kalnā, kuram līdz šim visu laiku slēpoju garām un domāju: „Nez, kāda ainava paveras no tā galotnes?!” ainava pavērās – pavērās arī mana mute.... tad apsēdos un aizvēru gan muti, gan acis un vienkārši ļāvu saulei sildīt seju – šodien tā tiešām bija ļoti silta. Skaisti, sēdēju un priecājos, ka ir 8. Marts, ka saņēmos uzrāpties kalnā, ka dzīvē var atrast arī skaistas lietas un vietas... nu jā, tāda aplaimota tad arī devos tālāk. Vakarpusē gāju ciemos pie bijušās biedrības priekšnieces Ausmas, viņai 7. Martā bija dzimšanas diena... jau no rīta noskatījos uz mašīnām, kas tirgojās ar tulpju kalniem – nodomāju, ka paņemšu kārtīgu pušķi viņai, bet nekā – izrādās, ka visos apkārtējos veikaliņos jau līdz pusdienlaikam visas tulpes bija izpirktas... arī konditorejas veikalā gandrīz nevienas kūkas vairs nebija, vīrieši vēl gan skriešus veikalā iekšā un ar kastīti ārā, un steidzas tālāk pie savām dāmām. Skaista diena, skaisti svētki! Šķiet, ka šodien svētkus pat gaisā varēja just, un es tur kaut kur pa vidu. Priecīgi!