13/03/12

Dzimšanas dienas rīts sācies ar pirmo apsveikuma dziesmu un dāvanām, pat puķēm – par ko paldies mājas meitenēm jāsaka. Citādi, šķiet, ka arī šorīt saule ausīs tikpat sarkana un liela kā iepriekšējos rītus, tādējādi spēcīgi iedvesmojot skaistai dienai.

Pēdējās dienas rit dikti aizpildītas un šķiet, ka milzum daudz laika jau pagājis kaut patiesībā nemaz ne tik daudz! Piektdien ar Aniju bijām vakariņas pie Mauri un Lizas kopmītņu dzīvoklīti – nezinu, kā ar studiju kvalitāti, bet kopmītnes viņiem ir jaunas, labas un mājīgas. Tā nu visnotaļ jauki pavadījām vakaru, pat tāds neliels sentiments paguva pārņemt, kā agrāk – savācoties kopā uz vakariņām ar draugiem. Tā kā beidzām, lai pagūtu uz pēdējo autobusu (nedzīvojam tomēr tik tuvu viens no otra), tad pietika spēka, lai sestdien no rīta vēl kopā pagūtu paslēpot, kas attiecīgi iedeva pozitīvisma dopingu atlikušajai dienai, kam turpinājumā plānojās biedrības kopsapulce, kurai drudžaini jau vairākas dienas gatavojās Nastja – es biju patiesi priecīgi pavadot pēc iespējas mazāk laika šajā darba atmosfērā. Lai arī sapulce bija tiešām gara un jautājumi, kā allaž, asi un ne visai patīkami, pēc tās devāmies pie cienījama kunga ļjas Voevodina, bet jau pašā vakarā vēl pāris stundas kopā ar Māri Jansonu, kurš pusotru dienu viesojās Krasnojarskā. Tad nu sīkāk, par ciemošanos un viesošanos, sapulci atstājot pašmāju virtuvei.

Ilja Voevodin savu cieņu ieguvis jau daudzus gadus lasot lekcijas Pedagoģiskajā universitātē par vēsturi un filozofiju, nedaudz arī reliģiju. Viņa cienījamo vecumu var just gan sarunās, kur viņš var iegrimt dziļā pagātnē un izstāstīt to kā tagadni vai vakardienas  notikumus, gan viņa mājās – dzīvoklis hrusšovkā ar augstiem griestiem un šodienai netipisku istabu izkārtojumu. Ap sienām tīkamas gleznas, vēsturiska un dabas fotogrāfijas. Viņam ar kundzi ir divi bērni un nu jau arī mazbērni, dēls izrādās pusprofesionāls fotogrāfs, kā arī pāris grāmatu autors. Arī tagad uz galda stāv viņa grāmata, kuras nosaukums latviešu valodā skan aptuveni tā: „Cīņas, biznesa, manipulāciju un apmāna stratēģijas”. Grāmatu kopā ar ciedru čiekuriem vedīšu viņa māsai uz Rīgu. Šoreiz man ir daudz mantas un pati jau sāku domāt, ka būs tīri smagi, kāpēc droši vien neizvēlēšos daudz staigāt pa Šeremetjevu, ir doma izlasīt Alekseja grāmatu pa ceļam, redzēs, vai izdosies. Tās pirmajā atvērumā pagarš saraksts, kam veltīta grāmata, blakus autora bilde, kurā viņš tērpies kun-fu cīņas tērpā, ik palaikam var redzēt arī dažādus hieroglifus.

Galds ar kaimiņienes gādību bija servēts ar dažādiem gardiem salātiem, pašsālītu speķi un šmakauku. Tasīšu krāsainība priecēja un labi slēpa iespējamos traipus. Izskatījāmies albumus, slavējama atlase un kārtība, apskaužami apraksti pie fotogrāfijām, kas nereti iztrūkst pašas albumos. Solīdi, bet ar manāmu reiboni devāmies mājās, kur jau Aleksandrs, Nastja un Māris runāja par un ap koklēm, citiem instrumentiem! Laikam jau zināmas ilgas pēc cilvēka, kas runā latviski, kura domu diapozons ir pavisam atšķirīgs no šejienes, bija tie spēcīgākie iemesli, kas lika turpināt sarunu līdz vēlai naktij, kamēr apkārtējie jau, raizēs par nākamo darba dienu, sāka rosīties gulēt! Es savukārt, svētdien nebēdādama devos uz Ačinsku, kur mani atkal priecīgi sagaidīja un es pavadīju sirsnīgu svētdienu... dīvaini, tikai ka autobusa biļeti katru reizi arvien grūtāk dabūt!

Diena jau pilnās burās, pavasara saule aiz loga sāk kārdināt uz slēpošanu, kamēr mežā vēl ir sniegs!