Jau otrā nedēļa rit Latvijas pavasarī, pēc atklimatizēšanās, tikšanas uz pekām pēc angīnas, kuru sagrābstīju jau laikam sākot ar Krasnojarsku, vējaino Maskavu un visbeidzot nobeidzu Rīgā... šodien sāku kārtot šādas tādas bildes no rudens cēliena Krasnojarskā.
Tad nu, lai veidojas viena opera, saglabāšu te rudens pārgājiena bildes no Stalbiem.
Pirmajā bildē gandrīz visa nelielā grupa, kas devās, otrs Aleksandrs palika kameras otrā pusē. Neskatoties, ka Antoņinas vīru satiku pirmo reizi un ar latviešu valodu viņam ne mazākās saiknes, izsmieties un nelielos pauguros uz līst izdevās vislabāk viņa kompānijā.
Stalbi ir vesels dabas liegums, kur izslējušās vairākas lielākas un mazākas klintis (par to izcelšanos ir dažādas versijas), šodien tām kā nosaukumi doti ģimenes locekļu vārdi (Vectēvs, vecmāmiņa, mazmeita u. tml.), pāris dzīvnieku vārdi vai vienkārši numuri (tie tika tām klintīm, kurām no malas tik vienkārši nevar noteikt līdzīgu prototipu). Zemāk dižais Vectēvs, uz kura pleca paveras plaša panorāma uz Krasnojarsku.. un, protams, ka visu tūristu cienīga ir uzrāpšanās uz tā.
Tālāk nonāk pie Spalvas (kā jau noprotiet, tās forma atgādina spalvu :)), kas ir izaicinājums jau daudz maz kvalificētiem klinšu kāpējiem. katras brīvdienas var vērot paraugdemonstrējumu, kā pa to rāpjas augšā un pēc tam pa to pašu spraugu ar galvu pa priekšu slīd lejā. Garām nepaslīd arī piemiņas plāksne šajā klintī bojā gājušajiem, kas netraucē aizrautīgi vērot.
Naudu par vērošanu viņš neprasīja, pēc tam labprāt pastāstīja par savu dzīvesveidu (ļoti veselīgs) un aicināja līdzi uz kādu klinšu kāpšanas braucienu Indijā, kurā plānoja doties pēc pāris dienām. Šim vīram ikdiena ir klintis un pārbraucieni no vienas līdz otrai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru