Ačinska

1/02 -2/03/2014 

    Josifs, viņa māsa Zina ar savu vīru Pēteri, vakarā kaimiņiene Olga, nākamajā rītā uz baznīcu - ļoti patīkams svētdienas rīts, brīnišķīga pastaiga, laiks vienkārši brīnišķīgs. Tikšanās ar Bojandinu (Stivrin) Olgu, arī Mariju. 

     Pēc tam jau ceļš uz Krasnojarsku ar autobusu.Viss veiksmīgi. Pašai sajūta, ka vairāk arī nevajadzēja. Autobusā sajutos labi un brīvi. Pirmo reizi pieķēru sevi pie domas, ka mīlu savu ģimeni tādu kāda tā ir, un patiesi viegli - tik viegli ir mīlēt no tāluma, un tik ļoti gribētos spēt tā mīlēt arī tuvu esot. Tāpat sajutos brīva, ne pārliecināta par sevi, ne lepna, bet brīva, sajutos labi - ne man kas trūkst, ne ir par daudz, kamēr Latvijā esot tomēr tik ļoti kas trūkst vai ir par daudz - cik ļoti šis ceļš visu maina un ietekmē! Vispār ir labi, ir labi - esmu pieradusi ceļot un jau sāku just gandarījumnu, ka izbraucu un tomēr saņēmos to izdarīt. 

     Krasnojarskā ierados un jutos kā savējā, tā pilsēta mīļa, lai arī katru paksi vairs īsti neatcerējos, nākamajās dienās nedaudz atmiņa atausa. Iekšēji pat neliels prieks un lepnums par to, ka reiz esmu te dzīvojusi.

     Jau pirmajā vakarā veiksmīgi sanāca aizbraukt uz Sosnovoborsku pie Irinas uz laukiem :) Tur labs gruzīņu vīns un stundām garas sarunas par dzīvi, mīlestību, vilšanos, šķiršanos, citu spēku klātbūtni... kas tikai šai sievietei pēdējos gados nav bijis ceļā. Bet viņā tāds pārsteidzošs miers, viņa dzīvo tālāk, kā lēdija, maza un trausla, bet lēdija visās iespējamās izpausmēs. Pa dienu jau saule patīkami silda, piemājas jumtiņa lāstekas tā vien pil un mazus ledus kalniņus uz taciņas veido.